"Neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja" - Ieva Plaude atklāti par dzīvi pēc atgriešanās
“Es nemaz neesmu tik stipra, esmu sievišķīga. Dažkārt arī ļoti… vārgulīga,” teic ilgus gadus par biznesa haizivi uzskatītā uzņēmēja Ieva Plaude. Pirms desmit gadiem viņa pazaudēja miljonus, emigrēja uz Vāciju, otrreiz apprecējās, izšķīrās, uzvarēja cīņā ar vēzi un nu atkal veiksmīgi darbojas biznesā. Ieva sevi apsmaida – neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja.
Bērni ir stipri un talantīgi
– Kas ir tava komforta zona, kad jūties labi? Atkal esi savākusi simt pienākumu, atrodi laiku rūpēties par veselību, izskatu – diena piepildīta.
– Jā… Man ir viena maza bauda – no rītiem gulēt, cik ilgi gribas, un nemosties ar pulksteni. Lai gan… Lai kaut ko sasniegtu, ir sevi jādisciplinē. Pirts ir mana bauda, lecu uz galvas ezerā. Mēs daudzas lietas pārņemam no vecākiem. Tu mani samulsināji ar jautājumu, ko dodu saviem bērniem. Būs, par ko padomāt (smejas). Es tiešām viņus apbrīnoju, bet esmu ļoti apzinīga māte, tāpēc daudz negribu stāstīt.
– Viņi nevēlas publicitāti?
– Nekādā veidā. Es ārkārtīgi cienu savus bērnus, viņi ir pārmantojuši ģimenes tradīciju, ka katra nākamā paaudze ir pilnīgi patstāvīga, neatkarīga, neko nebūvējot uz iepriekšējās sasniegumiem. Mana mamma bija izcila stomatoloģe, tēvs – mākslinieks, es aizgāju pilnīgi citā virzienā. Mani divi jau pieaugušie bērni ir pilnīgi patstāvīgi, grib dzīvot savu dzīvi. Ir stipri un talantīgi.
– Mazbērni tev ir?
– Trīs. Un mana meita noteikti ir labāka mamma, nekā biju es. Ideāla.
– Ar ko viņa ir labāka?
– Jaunībā es nesapratu, ka laba ģimene prasa ārkārtīgi daudz laika. Es vienkārši to nezināju.
– Ja būtu zinājusi, ko darītu citādi?
– Ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs. Velns viņu zina…
– Tu būtu gatava ziedot daļu savas karjeras?
– Tas bija tik sen… Kā varu zināt, ko es būtu darījusi pirms 30 gadiem? Man ir ārkārtīgi liela cieņa pret pāriem, kas spēj nodzīvot ilgus gadus kopā. Vienmēr jau nākamā paaudze ir stipri tajā, kur tu esi vārgāks. Likteņa rats tā griežas. Tāpēc mana meita ir fantastiska mamma trim bērniem. Viņai ir ļoti labs vīrs.
– Anglis?
– Jā. Tāpēc diskusija – vīrs ārzemnieks – nav vietā. Uzskatu, tas ir no cilvēka atkarīgs. Meita ir fantastiska tajā, ka spēj apvienot darbu finanšu institūcijā, ļoti atbildīgā amatā, ar bērnu audzināšanu. Vispār nesaprotu, kā viņa to spēj. Mans pieaugušais dēls patstāvīgi veido biznesa karjeru, vairoties no jelkādas saistības ar mani. Par to es viņu cienu un respektēju. Gribu cerēt, ka Lukass, kuram ir četrpadsmit, ies viņa pēdās.
– Viņus visus tomēr redzi racionālajā pasaules daļā? Varbūt Lukass varētu būt Arnolda gara mantinieks?
– Esmu dziļi pārliecināta, ka vecāku pienākums ir iemācīt bērniem patstāvību. Redzu, ka šajos laikos tā ir par maz. Vecāku sirds vienmēr ir mīksta, bet cilvēkam dzīvē vajadzīga patstāvība. Beigu galā mēs dzīvojam tikai savu paša dzīvi. Mēs piedzimstam pa vienam un nomirstam pa vienam. To nevar pārī.
– Var apglabāt rokas stiepiena attālumā.
– Ja ir kāds, kas izpilda šo vēlēšanos.
