"Neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja" - Ieva Plaude atklāti par dzīvi pēc atgriešanās
“Es nemaz neesmu tik stipra, esmu sievišķīga. Dažkārt arī ļoti… vārgulīga,” teic ilgus gadus par biznesa haizivi uzskatītā uzņēmēja Ieva Plaude. Pirms desmit gadiem viņa pazaudēja miljonus, emigrēja uz Vāciju, otrreiz apprecējās, izšķīrās, uzvarēja cīņā ar vēzi un nu atkal veiksmīgi darbojas biznesā. Ieva sevi apsmaida – neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja.
Sabiedrība ir mainījusies. Latvija ir kļuvusi labāka vieta
– Esi domājusi par citu scenāriju – ka dzīve būtu varējusi aiziet pa citām sliedēm?
– Nekad. Nu, tā katru dienu var aiziet pa citām sliedēm. Es varēju nepiekrist šai sarunai. Ļoti interesanti – cilvēki prasa, vai es gribot būt atpazīstama, kāpēc piekrītu intervijām. Daudzi izvēlas nerunāt. Viņi ir sekmīgi, laimīgi, pelna naudu. Arī tā ir izvēle.
Senāk, kad man nebija daudz līdzekļu, intervijas bija veids, kā reklamēt biznesu, to, ko daru. Tagad man tādas vajadzības nav, bet esmu tik laimīga par iespēju atgriezties Latvijā, ka man gribas savās izjūtās dalīties, jo varbūt tas kādu iedrošina. Atgriešanās Latvijā bija vēl sarežģītāka nekā aizbraukšana, tas man bija liels pārsteigums. Kad aizbrauc, zini – tā ir sveša valsts, valoda, būs grūti – un psiholoģiski esi tam gatavs. Bet šeit… Pa desmit gadiem Latvija ir mainījusies. Tu atbrauc uz citu zemi.
– Kas ir mainījies?
– Viss! Ielas jaunas uzbūvētas. Bez Google Maps Purvciemā vairs nevaru, apmaldos.
– Tu bieži brauc uz Purvciemu?
– Pa ceļam uz mājām. Sabiedrība ir mainījusies. Latvija ir kļuvusi labāka vieta. Nevar salīdzināt, kāda tā bija 2009. gadā. Cilvēki kļuvuši izglītotāki, prasīgāki, Latvijas sievietes – vēl skaistākas, koptākas. Un tajā pašā laikā saproti, ka dzimtene ir lieliski iztikusi bez tevis, neviens tevi atpakaļ negaida.
– Tev bija maza ilūzija…
– Bet protams! Ikviens emigrācijā sasapņojas. Iedomājos, kā Rainis atgriezās no Šveices...
– Viņus gan sagaidīja ar puķēm, nesa uz rokām.
– Bet amatus viņš nedabūja – visus, kurus bija iekārojis.
– Jā, par prezidentu nekļuva.
– Protams. Emigrācijā domā, ka visi tevi raudoši gaida, bet viņi omulīgi dzīvo paši savā nodabā. Un tev atkal jau kuru reizi jāsāk dzīve no nulles.
– Esi dalījusies krāšņos stāstos par savu dzīvi, attiecībām, bērniem, kļūdām, vecākiem un dzimtu. Tur saskatu tavu māksliniecisko būtību.
– Uzskatu, ka tā ir pozitīva īpašība, ka cilvēks grib ar citiem dalīties, ir atvērts. Tā ir nobriedušas personības pazīme. Ja runājam par mākslinieciskumu – man tas patīk, ceru nepazaudēt.
