"Neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja" - Ieva Plaude atklāti par dzīvi pēc atgriešanās
“Es nemaz neesmu tik stipra, esmu sievišķīga. Dažkārt arī ļoti… vārgulīga,” teic ilgus gadus par biznesa haizivi uzskatītā uzņēmēja Ieva Plaude. Pirms desmit gadiem viņa pazaudēja miljonus, emigrēja uz Vāciju, otrreiz apprecējās, izšķīrās, uzvarēja cīņā ar vēzi un nu atkal veiksmīgi darbojas biznesā. Ieva sevi apsmaida – neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja.
Pareiza ēšana, sportošana - mūsu pienākums ir veltīt laiku savai veselībai
– Tu ļoti labi izskaties. Nācās sevi savākt kopā tai sievišķībai?
– Izskata pamatā ir veselība. Ja cilvēks ir vesels, viņš arī izskatās labi. Protams, pārdzīvojums ar krūts vēzi mainīja manu dzīvi. Operācijas laikā liktenis mani salika vienā slimnīcas istabiņā ar aerobikas treneri.
– Tu esi bijusi Aerobikas federācijas…
– …vadītāja. Senāk ļoti daudz sportoju. Vācijā biju pametusi jebkādas fiziskas aktivitātes. Neslēpju – 2011., 2012. gadā strādāju pa 12 stundām dienā. Tev jādara vairāk nekā citiem, ja gribi izsisties.
– No biroja darbinieces kļūt par direktori – tāds bija tavs plāns?
– Sāku ar vienu mapīti, nerunāju vācu valodā. Neesmu daudz par to stāstījusi, bet man tie daži gadi bija ārkārtīgi smagi.
– Atkal justies kā skuķim, kuram sevi jāpierāda?
– Tas man patīk – azarts un cīņasspars droši vien man šūpulī ielikts no tēva. Tu jūties dzīvs. Atgriežoties pie veselības un sporta: tas ir mūsu pienākums – veltīt laiku arī savai veselībai. Tagad jau visur raksta par pareizu ēšanu un sportošanu.
– Tu labi ēdi un sportoji arī pirms tam.
– Tomēr Vācija… Ja gribi ko sasniegt, kaut kas arī jāupurē. Tolaik biju septiņus kilogramus smagāka, vīns, stress, nelaimīgums, savu veselību biju mazliet samaitājusi, tāpēc ļoti asi apzinos… Visu jau nevaram, ir situācijas, kurās svarīgi ir ārsti, palīdzība, bet mans pienākums ir būt apzinīgam pacientam. Slimnīcā bija ļoti interesantas lekcijas par fizisko aktivitāšu nozīmi, arī lai izturētu ķīmijterapiju.
– Ko tev deva tā satikšanās ar treneri?
– Viņa bija jaunāka, burvīga sieviete, iedunkāja sānos un teica – jāsāk sportot! Sākām staigāt jau nākamajā dienā pēc operācijas. Un, kā viņa mani uzlika, tā joprojām staigāju.
– Nevis skrien, bet ej ātrā solī?
– Negribu izlikties gudrāka nekā esmu, bet skriet var tikai tad, ja nav liekā svara, pretējā gadījumā samaitā locītavas. Man bija atklāsme, ka labums sākas pēc 40. minūtes, muskuļi pēc tam naktī, miegā paņem taukus. Tu nevari novājēt, ja fiziskās slodzes nav. Ļoti ātri ejot, var dabūt to paātrināto pulsu, kas vajadzīgs. Sports ir kļuvis par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
– Ej ap ezeru?
– Mežā.
– Arī tad, kad paliec viesnīcā ārzemēs?
– Visur. Iešana ir eleganta, piemēram, aizvakar gāju Tallinas vecpilsētā, gar jūru, kādus septiņus astoņus kilometrus.
– Vai piekrīti, ka dzīve uzkrauj tiem, kas spēj nest?
– Dzīve jau neuzkrauj, mēs paši sev uzkraujam. Es neticu, ka liktenis ierakstīts zvaigznēs un no tā neizbēgt. Lielas lietas ir atkarīgas no tiem mazajiem solīšiem, kurus katru dienu paši speram. Bet… Mums ļoti daudz ir dots no dzimtas, iepriekšējām paaudzēm. No vecākiem.
– No viņu personībām?
– Manā gadījumā ietekme bija ārkārtīgi spēcīga. Tie likteņa triecieni, no kuriem laikam neviens nevar izvairīties, ir neveiksmes. Neviens cilvēks nevar nodzīvot bez kļūdām. Mūsos vēl ir postpadomju domāšana, jo gribam ieraudzīt cilvēkus, kuriem izdodas bez nevienas kļūdas. Vācijā cilvēkiem patīk diskutēt, analizēt, viņi nebaidās no neveiksmēm, zaudējumiem un stundām ilgi runā, kā tos pārvarēt.
– Dalās un pie reizes arī sevi programmē?
– Trenē pārvarēt neveiksmes. Un māca to bērniem. Tajā ziņā liktenis mani pažēloja, jo brīdī, kad likās, tu zaudē visu, tev pēkšņi paveras kas cits. Vācu vide ar savu vitalitāti, ar to, ka pieļauj kļūdu labojumus, man ļoti palīdzēja. Jo vairāk esi uztrenējies neveiksmes pārvarēt, jo galu galā tava dzīve ir sekmīgāka.
– Vai ar saviem bērniem esi par to runājusi?
– Neesmu bērniem slēpusi savas neveiksmes. Un gribu cerēt, esmu pārliecināta, ka mani bērni tāpēc ir daudz labāki, stiprāki.
– Kur nu vēl stiprāki par tevi!
– Es nemaz neesmu tik stipra, esmu sievišķīga. Dažkārt arī ļoti… vārgulīga. Tas dzelzs sievietes tēls bija izveidots, jo bizness tajos laikos bija vīriešu vide, un man savu vietu nācās izkarot jau no agras jaunības. Varbūt skaļi skan, bet mans tēvs bija ģēnijs. Es, jauna meitene, augu divatā ar mammu un pēkšņi nonācu mākslas pasaulē – ar Sukutu, Podnieku, Slapiņu, Selecki, Franku.
– Kā – pēkšņi? Piecpadsmit gadu vecumā sāki kontaktēties ar tēvu?
– Pieļauju, agrāk tēvs nezināja, ko ar mazāku meitenīti iesākt. Domāju, man ir daudz kompleksu no tā laika. Tas bija interesanti, mani tā pasaule ārkārtīgi valdzināja, bet sapratu, ka tajā neiederos, neesmu talantīga, es tur nekas nevaru būt. Tāpēc kompleksi. Tomēr man radās dumpinieciskuma gars, jo negribēju būt tikai sava tēva un to lielo mākslinieku ēna, es pati gribēju kaut kas būt. Pilnīgi neatkarīga, pati par sevi. Domāju, tas bija tas brīdis… Protams, man deva domas lidojumu, brīvību, sajūtu, ka visa pasaule ir atvērta manā priekšā un viss atkarīgs tikai no manis. Augusts Sukuts mani pavadīja Universitātes izlaidumā, tas bija tik skaisti.
– Izvēlējies studēt jurisprudenci?
– Neko neizvēlējos. Viņi mani aizsūtīja mācīties Juridiskajā fakultātē, lai būtu kāds, kas aizstāv mākslinieku intereses. Otrajā kursā sapratu, ka negribu strādāt par juristi, bet apzinīgi pabeidzu, ar izcilību.
– Nedomāji apkalpot to bohēmisko kompāniju?
– Man gribējās ko savu, pašai sevi pierādīt. Četrus gadus man bija koncertaģentūra. Kad biju mazliet ielauzusies biznesa pasaulē, gribēju darīt kaut ko nopietnāku.
