"Degpunktā" Diāna pavisam atklāti par draudiem, asarām un briesmīgāko pieredzi, vadot leģendāro raidījumu

Kā tas nākas, ka sliktas ziņas no televizora ekrāna mums stāsta blondas meitenes? Agrāk "Degpunktā" vadīja blondā Ieva Brante, tagad tu...

Laikam tas tādēļ, lai pa vidu šīm sliktajām ziņām būtu arī kaut kas gaišs! (Smejas.) Ne Ieva agrāk, ne arī tagad es kadrā neesam īpaši smaidīgas, tāpēc vienīgais gaišums laikam tiešām ir matu krāsa. Ja būtu tumši mati, droši vien gaisotne būtu vēl sērīgāka. Un vispār – tas laikam pierāda, ka blondīnes nemaz nav tādas, kā par viņām mēdz runāt.

Kad tev piedāvāja vadīt "Degpunktā", tu ne mirkli nesvārstījies?

Patiesībā man nemaz nepiedāvāja. Kad Ieva izdomāja iet projām, man tikko bija piedzimis bērns. Tāpēc neviens tā īsti pat neiedomājās, ka es varētu nākt Ievas vietā, zinot, ka man mājās mazs bēbis. Taču es pati nospriedu, ka varētu pamēģināt, un parunāju par to ar priekšnieku. Pasmējāmies, ka pārmaiņas nez kādēļ nenotiek tad, kad man būtu izdevīgi, bet beigās viņš piekrita, ka pamēģinu. Es arī pamēģināju – piedalījos atlasē un dabūju šo vietu.

Tu pirms tam jau biji strādājusi "Degpunktā"?

Jā, divus gadus kā žurnāliste. Tāpēc droši vien raidījuma vadītāja atlasē man bija vieglāk, zinot, kā tur viss notiek.

Apzināti izvēlējies strādāt tieši kriminālraidījumā?

Pirms tam es jau biju rakstījusi materiālus "SestDienai" – tur lielākoties bija tā sauktie soft temati, kas mani pašu vairāk interesēja. Taču pēc kāda laika man tas apnika, jo žurnālistiku studēju ar domu, ka vēlos strādāt televīzijā. Tagad atrast vietu televīzijā nav nemaz tik viegli, taču pirms pāris gadiem man šāda iespēja pavērās. Gāju uz "Degpunktā" ar domu, ka gan jau mani nepaņems, taču – paņēma! Tiesa, vēl tagad daudzi mani nesaista ar šo raidījumu ne rakstura, ne izskata dēļ. Taču man tas problēmas nerada. Mēs visi taču nonākam tajā vietā, kur jānonāk.

Tagad darbs ir mierīgāks – nav vairs jāskraida pa pasauli, vari mierīgi sēdēt studijā?

Noteikti šis darbs ir mierīgāks. Un to ir iespējams savienot ar bērna audzināšanu, jo studija aizņem mazāk laika. Nu jau gan bērns būs paaudzies, un jāsāk domāt, kā es vēl varētu palīdzēt "Degpunktam" – ja ne skraidot apkārt pa pasauli, tad varbūt kaut kā citādāk.

Kāda bijusi briesmīgāka vieta, ko nācies apmeklēt kriminālreportieres gaitās?

Atceros pamestu māju, kur bija notikusi slepkavība. Scenārijs tur bija ierastais – viens iedzēris vīrietis nodūris otru iedzērušu vīrieti. Kad ar operatoru aizbraucām uz notikuma vietu, ārā bija īsts slapjdraņķis un tumšs. Piesardzīgi klīdām pa nama tumšajiem labirintiem, līdz pēdējā istabā ieraudzījām vīrieti, kurš gulēja uz matrača. Bet blakus bija asiņu peļķe, jo tā bija slepkavības vieta...

Bet šis vīrietis taču bija dzīvs?

Jā, tas bija draugs kādam no tiem, kas viens otru nodūra. Tikko izlaists no cietuma. Tās bija tiešām diezgan riebīgas sajūtas. Šajā darbā tiešām ir visas iespējas sastapt visdažādākos cilvēkus, teiksim tā.

Pa vidu ir gadījies arī kaut kas priecīgs?

Jā, diezgan bieži. Pēc ugunsgrēkiem mēs mēdzam informēt par iespēju palīdzēt cietušajiem, un ir gadījumi, kad esam piedzīvojuši aizkustinošu atgriezenisko saiti. Atmiņā īpaši iespiedušies divi gadījumi. Vienai ģimenei palīdzējām saziedot naudu, lai viņi tiktu vismaz pie dzīvojamā vagoniņa. Aizbraucām viņus apciemot Ziemassvētkos, skanēja Ziemassvētku dziesmas, un ciemos bija sabraukuši bērni un mazbērni. Ļoti sirsnīgi. Otrajā gadījumā bija izdegusi māja diviem brāļiem, un ar ziedojumu palīdzību to izdevās atjaunot. Kad aizbraucām pirmoreiz, man ļoti iepatikās viena viņu gotiņa. Kad braucām apraudzīt, kā viņi ir atjaunojuši māju, saimnieks to atcerējās un veda mani skatīties to govi, bija arī galds ar lauku labumiem. Tādos brīžos ir prieks, ka izdevies izdarīt kaut ko labu, nevis tikai stāstīt par negācijām. Šādas reizes atsver visus negatīvos sižetus.

Ņemot vērā, ka reizēm jūs savos sižetos izmantojat policijas filmētos kadrus, droši vien uzturat labas attiecības ar policistiem?

Protams, mēs cenšamies ar viņiem labi sadzīvot, taču nedraudzējamies tik ļoti, ka gadījumos, kad policijas darbinieki vai ugunsdzēsēji paši kaut ko ir pārkāpuši vai nolaidīgi strādājuši, mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem nevarētu informēt arī par to.

Ir gadījies arī apraudāties?

Jā. Es pati gan to sižetu neveidoju, taču stāsts bija par bērniņu, tikpat vecu kā manējo, kura vecāki bija ļoti nolaidīgi. Toreiz, beidzoties raidījumam, apraudājos. Pa ceļam uz mājām zvanīju mammai – sak, kā gan tā var! Un arī mājās sūdzējos savai otrajai pusītei. Bet tas jau laikam tikai normāli, ka īpaši tuvu uztver tās tēmas, ko asociē ar sevi; manā gadījumā tas bija stāsts par bērnu.

Gadās tiešām smagas situācijas, piemēram, autoavārijas ar cilvēku upuriem. Ja redzi zilos maisus, kas atrodas blakus avarējušajām mašīnām, tie skati ilgi paliek atmiņā.

Naktī miegs nāk?

Ir bijušas reizes, kad ne pārāk. Tomēr parasti cenšos darbu no mājas nošķirt. Un piedomāt pie tā, lai sevi pasargātu. Parasti jau cilvēkiem ir sajūta, ka ar mani gan tā nenotiks. Taču, strādājot Degpunktā, man šī sajūta ir krietni samazinājusies. Tu saproti, ka, piemēram, avārijā var iekļūt ikviens. Tāpēc mūsu ģimenē ir stingri noteikts, ka ar auto jābrauc uzmanīgi. Es arī nepiekrītu tiem cilvēkiem, kuri saka, ka kriminālie raidījumi nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi, jo tie atgādina, ka pašiem sevi jāsargā. Ne velti mūsu lozungs ir: “Mēs rādām, lai tas vairāk neatkārtotos!

Ar laiku neizveidojas mazliet ciniska aizsargreakcija uz to, ko darbā nākas redzēt?

Zināmā mērā droši vien. Sākumā jau gribas ticēt visiem cilvēkiem, kuri kameras priekšā tev kaut ko stāsta un raud. Taču atbrauc uz darbu, izstāsti to kolēģiem, bet viņi saka – to mēs jau simtiem reižu esam redzējuši! Kad paiet kāds laiks, tad tiešām sāc filtrēt šos stāstus un visam, ko tev saka, vairs netici. Parasti tā gluži nav, ka viss ir tā, kā stāsta viens cilvēks. Ja paklausies otru pusi, aina ir pavisam citādāka. Un tad pamazām tiešām iestājas profesionālais cinisms, kad tu sāc bloķēt svešus numurus. Jo cilvēkiem nereti nez kādēļ liekas, ka žurnālists var palīdzēt arī kā jurists un dot padomus, ko un kā labāk darīt. Skatoties uz saviem kolēģiem, varu tikai apbrīnot, kā viņi, tik ilgi strādājot, spēj ar to visu tikt galā.

Ir gadījies saņemt draudus?

Oi, katrā otrajā vietā! Parasti gan lielākās konfliktsituācijas izvēršas operatoriem – viņiem gan kameras ir izsistas no rokām, gan draudēts. Man kā meitenei virsū parasti nebrūk. Par laimi, mans operators bija garš un plecīgs vīrietis, kurš spēja ar šādiem gadījumiem tikt galā.

Pēc darba lasi kriminālromānus un skaties detektīvus?

Nē, man tā visa pārpārēm pietiek darbā.

Vai ir palicis kāds baltais sapnis – ko vēl dzīvē gribētos darīt?

Īsti pat nezinu. Kad pēc bērna piedzimšanas atsāku strādāt Degpunktā, es par to domāju. Vai es gribēt kādreiz vadīt kādu citu raidījumu? Jā, noteikti! Vai es tam gribētu veltīt visu savu laiku, laupot to ģimenei? Neesmu droša. Pagaidām Degpunktā vadīšanu es varu savienot ar ģimeni. Bet, ja kādam ir labs piedāvājums, esmu gatava uzklausīt!

Uz rakstīšanu nevelk?

Avīzēm vai žurnāliem? Īsti nezinu, jo es cenšos visu darīt perfekti, tāpēc interviju veidošana žurnālam man prasīja daudz laika. Pēc tam vēl gribējās gan pašai to simts reižu pārlasīt, gan iedot ģimenei izlasīt – lai būtu droši, kas viss ir kārtībā. Ar tādu pieeju ir grūti pielāgoties žurnāla ritmam. Citādi ir televīzijā – te uzreiz visu var nofilmēt, atliek tikai montāža un tekstu sagatavošana. Taču rakstīt man patīk. Īpaši, ja pēc ilgāka laika varu izlasīt un pabrīnīties – paskat, vai tiešām es to esmu rakstījusi? Var jau būt, ka dzīvē kādreiz vēl sanāks kaut ko uzrakstīt, piemēram, grāmatu. Man patiktu, ja būtu iespēja to darīt ilgtermiņā. Ziņu portālā, kur jaunumi jāliek ir pēc stundas, es laikam nevarētu strādāt.