Kā veidot jaunas attiecības pusmūžā, ja “viņi visi ir vienādi”?

Vai es vēlos attiecības vai tikai pasūdzēties?

Galvenais jautājums, uz ko katram, kas nav attiecībās, ir godīgi sev jāatbild – ko es šajā dzīvē vēlos un vai es vēlos būt attiecībās? Ko es no tām sagaidu? Ir jāsaprot, ka katrā vecumā ir iespējas atrast partneri un nav sevi jānoraksta kā pusmūža cilvēku ar bērniem, kas nevienu vairs nevarētu ieinteresēt. Ja ir apziņa – jā, es vēlos būt ar kādu kopā, ir jākļūst aktīvam. Ir jāmaina sava apziņa no pasīva novērotāja ar tieksmi kategorizēt cilvēkus (viņi visi ir vienādi, mums nav normālu vīriešu un sieviešu, visus interesē tikai sekss vai nauda) uz aktīvu pozīciju. “Ir jādod cilvēkam iespēja! Ja es iešu uz randiņu ar vēlmi tajā vilties, es noteikti vilšos randiņā. Tad varbūt labāk neiet uz to randiņu. Lai nav jānožēlo iztērētā stunda no manas tik vērtīgās dzīves,” mazliet ironizē speciāliste.

Atmest iedomātās gaidas

“Tāpat ir jāsaprot, ka attiecības nobriedušā vecumā būs citādākas nekā dziļā jaunībā – 20 gados cilvēki ir daudz maksimālistiskāki, ar neaplauztiem spārniem, ar ticību, ka laimīgas attiecības būs līdz mūža galam un bez ieguldījumiem, jo mīlestība taču ir tik liela un tā visu izdarīs mūsu vietā!” K. Balode norāda. Viņa stāsta, ka dzīves laikā mēs pieaugam un mainās arī fons attiecībām, neesam vairs tik impulsīvi. Ar gadiem parasti arī greizsirdība kā jūtas mazinās. Ir naivi 40 gados gaidīt tādas pašas attiecības kā 20 gados. Un briedumā jau vairāk lūkojamies pēc dzīvesdrauga, nevis sponsora vai ar savu daili apsēstas lelles.

“Tāpēc ne vienmēr ir jāgaida sajūta, kad ir tik spilgtas simpātijas, ka jūtas gāzīs “nost no kājām”, lai aizietu uz randiņu. Randiņš ir iespēja satikties arī ar cilvēku, kas ir vienkārši simpātisks un uzturēt formā savas komunikācijas prasmes, iemācīties izrādīt interesi par cilvēku bez liekas vērtēšanas. Censties otru izzināt, nevis uzreiz “apzīmogot” viņu ar saviem priekšstatiem. Nav jāgaida, kad atnāks kāds cilvēks un atrisinās manas vajadzības pēc attiecībām, bet pašam ir jābūt aktīvajam posmam un pašam ir jārisina sava vajadzība pēc attiecībām!” norāda speciāliste.

Attiecības ir privilēģija

Reizēm ir gadījumi, kad attiecības, lai arī kā censtos, tomēr cilvēks nespēj izveidot. Kāpēc tā? K. Balode atgādina: “Jāsaprot, ka attiecības nav nekas tāds, kas mums pienākas. Nav tā, ka mēs piedzimstot saņemam garantiju, ka, pieaugot, visu mūžu mums būs laimīgās attiecības. Ja tā būtu, mēs piedzimtu pārī. Attiecības – tā ir privilēģija. Zināmā mērā tas ir veiksmes stāsts, ar ko mums nav sakara. Jautājums ir par to, vai esam gatavi pieņemt to, ka dzīvei ir savs plāns attiecībā uz mums un neapvainoties par to.” Tomēr speciāliste atkal atgādina – ir jābūt aktīvam, savā apziņā atvērtam, bet tajā pašā laikā – pieņemošam pret to, kas notiek.

Uz randiņiem ir jāiet!

Ir dažāda formāta attiecības un ne vienmēr svarīgākais rādītājs ir ilgums – arī aiziešana uz randiņu ir attiecības. Kaut vai uz stundu, un arī otrā randiņa plānošana ir attiecības.“ Ja notiek mijiedarbība, tad jau uzreiz ir attiecības, tāpēc apgalvot, ka kādam vispār nav attiecību, mūsdienās būtu pavisam aplami. Atkal ir jautājums, kādu nozīmi mēs tam piešķiram?” uz pārdomām vedina K. Balode.

Ja sieviete jau pirmā randiņa laikā domās sev pielaiko plīvuru un dzemdē bērnus, nav brīnums, ka ir grūtāk ļauties dabīgajai notikumu gaitai un sadzīvot ar to, ka realitāte neatbilst gaidām. Ir jāatceras, ka, ejot uz randiņu, mēs ejam iepazīt cilvēku, un nevajadzētu uzreiz plānot, tieši  kāda būs viņa loma manā dzīvē. Tomēr, ja ir vēlme pēc partnera, ir jāmēģina iziet no sava ierastā ikdienas apļa, jo tāda aplikācija, kas noorganizēs mums pie durvīm mūsu perfekto partneri, nav. Un – varbūt labi, ka tā?