“Ģimenes mēdz pārdomāt un padot bērnu tālāk” Juriste aicina gādāt, lai Latvijas bērni nepazustu ārzemju adopcijas sistēmā

Īpaši satraucoši ir piefiksētie gadījumi ASV, kur likums pieļauj tā dēvēto pāradopciju – iespēju ģimenei, kura pieņēmusi bērnu, pārdomāt, piedāvājot to audzināšanai citā ģimenē.

Šādi piedāvājumi nereti ir publiski un atklāj dažādas privātas detaļas par bērnu, tostarp par bērna veselības problēmām. Kādā no gadījumiem par bērna pārņemšanu vēl papildus tiek piedāvāta arī naudas summa.

Pārpublicējam Ineses Ejugbo viedokli nerediģētā formā:

Es zinu, ka dažkārt esmu, kā saplīsusi plate, kas maļ vienu un to pašu – bet nu... vēlreiz par ārzemju adopciju.

Es esmu bez gala priecīga par katru bērnu, kurš ir atradis mīlošu ģimeni. Man ir neizsakāma cieņa pret katru, kurš atver savu sirdi un mājas tiem bērniem, kuriem ar bioloģiskajiem vecākiem nav paveicies. Pazemībā un cieņā izsaku milzīgu pateicību šīm ģimenēm gan ģimenēm Latvijā, gan ārpus tās. Man ir patiess prieks par katru pozitīvo stāstu un labo pieredzi.

Bet es esmu ar ārpusģimenes aprūpes jautājumiem - aizbildnību, audžuģimenēm un adopciju – strādājusi tieši tik daudz gadus, lai man nebūtu ilūziju, ka tas nav viegli. Mums visiem gribētos, lai adopcija būtu gluži, kā pasakā - viņi satikās un dzīvoja mūžīgā laimē. Bet reālajā dzīvē tā nenotiek. Reālajā dzīvē ir daudz cīņu un asaru, pielāgošanās, piekāpšanās, nepieciešamība pēc neizsmeļamas empātijas, spējas lūgt un saņemt palīdzību no līdzcilvēkiem. Tas nav viegli. Īpaši jau tāpēc, ka ārpusģimenes aprūpē esošie bērni visbiežāk nāk no mājām, kur piedzīvojuši vardarbību vai vecāku vienaldzību, dzīvojot institūcijās, izjutuši pamestību un mīlestības trūkumu. Bailes un neuzticēšanās viņus pavada ik uz soļa. Daudzās audžuģimenēs, aizbildnības, adopcijas gadījumos tas notiek vienkāršāk, bet daudzviet tas var izrādīties daudz grūtāk nekā cerēts.

Pat ja bērns savu jauno ģimeni atrod tās pašas kultūras ietvaros – runā tajā pašā valodā, svin tos pašus svētkus – Jāņos ēd sieru, bet Ziemassvētku vakarā ēd zirņus, ja bērnam sasniedzamā attālumā ir viņa draugi un citi pieaugušie, kam viņš uzticas, ja bērns zina kur griezties pēc palīdzības (policija un bāriņtiesa), tad pielāgošanās jaunajai ģimenei un pasaules kārtībai var prasīt laiku.

Bet, ja tas notiek citā valstī, kur ir cita valoda, kuru adoptējamie ne vienmēr saprot un spēj izteikties (tev sāp vēders, vai skolā izsmej, bet tu pat īsti nevari izstāstīt, kas notiek), ja ir jāpielāgojas pilnīgi citai izglītības sistēmai, ja esi prom no pilnīgi ikviena cilvēka, ko jebkad esi pazinis, ja tev dara pāri, bet tev nav nojausmas kur griezties un kam lūgt palīdzību, kur nu vēl – ja bioloģiskā ģimenē un bērnu namā neviens nekad nav runājis par Dievu un reliģiju, Tu pēkšņi nonāc ultra reliģiskā ģimenē, kur Bībele un lūgšanas atrisina visas problēmas, bet Tev nav nojausmas ko ar to visu iesākt – tad var tikai minēt, kas iziet caur galvu tam mazajam cilvēkam, kuram vajadzētu būt nonākušajam laimīgajā zemē, bet realitāte ir tālu no tās.

Un būsim godīgi – katrs pieaugušais, kurš jebkad ir pārcēlies uz dzīvi kādā citā valstī, var apliecināt, ka iedzīvošanās citā valstī un citā kultūrā nav viegli. Kur nu vēl, ja ir valodas barjera. Ja pieaugušajiem tas nav viegli, tad tas nav viegli arī bērniem.

Lai pēc iespējas mazinātu traumatisku pieredzi, tieši tāpēc ārpusģimenes aprūpes jautājumos tiek uzsvērts, ka bērnam prioritāri ir jāturpina dzīvot savā izcelsmes valstī, jāsaglabā vide, valoda un kultūra, kas bērnam jau ir pazīstama, jānodrošina bērna saskarsme ar draugiem un cilvēkiem, kam bērns uzticas. Ja vien bērnam ir iespēja augt ģimenē savā dzimtenē, tad tas ir jānodrošina. Tikai tad, ja tas nav iespējams, tad var apsvērt starpvalstu adopciju.

Bet starpvalstu adopcijai ir vēl kādi riski – valstīm ir jābūt vienotai izpratnei par bērnu tiesībām un to aizsardzības mehānismiem.

Piemēram, Latvijā adopcija ir galīgs lēmums. Tajā brīdī, kad adopcija ir apstiprināta, tā ir galīga un adoptētais bērns savās tiesībās kļūst par tādu pašu bērnu kā ģimenē bioloģiski dzimušais – no tā vairs nevar ne atteikties ne “ai, es pārdomāju!”.

Bet ne visās valstīs tā ir. Lielākā daļa ārzemju adopciju no Latvijas ir uz Ameriku. Bet Amerikā adoptētāji var arī pārdomāt un nodot adoptētos bērnus tālāk, kā tādu preci.

Te zemāk ieliktajā “Facebook” ierakstā [ieraksta autore pievieno citu “Facebook” publikāciju] ir saites un bildes no Amerikas aģentūru lapām, kur ir redzami bērni no Latvijas, kuri reiz jau domājuši, ka atraduši mīlošas ģimenes... bet adoptētāji ir pārdomājuši un vēlas nodot bērnus tālāk pāradopcijai.

Dažos ierakstos tas ir pat īpaši ciniski – atdos bērnu kopā ar 5000 ASV dolāriem – piemaksās, lai tikai tiktu vaļā no negribēta bērna. Sakiet vēl, ka tā nav bērnu tirdzniecība!

Ieraksts ar kuru Inese Ejugbo dalījās "Facebook":

Bet kas notiek šī bērna galvā? Bērns ir prom no dzimtenes un ierastās vides, prom no draugiem un citiem pieaugušajiem, kad var viņam sniegt palīdzību. Bērns ir pilnīgi viens un nav pilnīgi neviens, kurš varētu par viņu iestāties. Adoptētāju negribēta izlikts atkārtotā tirgū.

Paradoksāli – ja bērns tiek adoptēts uz ASV, tad tur vairs nav nekādu neitrālu valsts institūciju, kuras var sniegt objektīvu izvērtējumu tam, kas notiek ar bērniem pēc adopcijas un bērnu aizvešanas uz ASV. Tās pašas aģentūras, kurām adoptētāju ir maksājuši desmitiem tūkstošus, lai adoptētu, tās arī veic adopciju “uzraudzību”. Bet ja šiem adoptētājiem ir pietiekami daudz naudas, lai piemaksātu par bērna atdošanu tālāk pāradopcijai, tad uz cik neatkarīgiem un objektīviem pēc-adopcijas ziņojumiem var cerēt?

Kas interesanti – tīri tehniski – adoptētie bērni saglabā Latvijas pilsonību, bet variet tikai minēt, vai šādu pāradopciju gadījumā Latvija vispār tiek informēta ar Latvijas pilsoņa nodošanu pāradopcijai?

Pirms pāris gadiem Labklājības ministrijā nebija vispār nekādu ziņu par trīs adoptētiem Latvijas bērniem. Nebija zināms – vai viņi ir dzīvi, vai miruši, vai atdoti pāradopcijai, vai kas ar viņiem ir noticis. Drošībā vai atdoti verdzībā vai pedofiliem par izklaidi. Nekas nebija zināms.

Tas bija viens no iemesliem, lai ierobežotu ārvalstu adopciju. Tad tika nolemts sekot ANO konvencijai par bērnu tiesībām (un konkrēti tās 21. pantā noteiktajam), ka uz ārvalstīm var adoptēt tikai tad, ja bērnam nav iespējams atrast ģimeni bērna izcelsmes valstī.

Respektīvi – ja bērniem jau ir ģimene Latvijā, tad bērns var turpināt augt ģimenē Latvijā – bet tiem, kuriem ģimenes nav vispār – bērnu namu bērniem, lai ir iespējas atrast ģimenes arī ārvalstīs.

Bet ārzemju adopcijas aģentūras, kurām šis ir ienesīgs bizness, nebija ar to mierā. Viņus īsti neinteresē bērnu namu bērni (jo ir uzskats, ka tie ir smagāk traumēti) vai smagi slimie bērni. Viņu ieskatā katrs likums ir apejams ar līkumu.

Tagad Saeimas deputāti ir saņēmuši Tiesībsarga ziņojumu par kārtējiem būtiskajiem bērnu tiesību pārkāpumiem – aģentūras organizē, ka bērni tiek ņemti ārā no audžuģimenēm, ievietoti bērnu namos, lai pēc tam tos varētu atdot naudīgajiem amerikāņiem, kuri bērnu noskatījuši. Tas ir pretlikumīgi.

Cik es saprotu, Saeimā tagad skata jautājumu par moratoriju – pagaidu ārvalstu adopciju ierobežojumu, lai sakārtotu ārvalstu adopcijas jautājumu un noteiktu daudz stingrākus ārvalstu adopcijas kritērijus, stingrāku adopcijas procesa un lēmumu kvalitātes uzraudzību un pēc-adopcijas uzraudzību. Tas viss ir domāts nevis lai atņemtu kādam bērnam cerību uzaugt ģimenē, bet lai nodrošinātu šī procesa drošību un ilglaicību.

Esmu jau teikusi iepriekš un atkārtošu vēlreiz – manuprāt, pilnīgs ārzemju adopcijas aizliegums noteikti nav samērīgs un attaisnojams. Tas, visticamāk, būtu arī pretrunā ar starptautiskajām saistībām, ko Latvijā ir uzņēmusies, parakstot starptautiskās konvencijas par starpvalstu adopcijas atzīšanu.

Bet – Latvijai ir pienākums nodrošināt, lai katrs bērns, kas jebkad nonāk ārvalstu adopcijas procesā, ir pēc iespējas pasargāts no visādiem pāradopcijai riskiem un mistiskām bezvēsts pazušanām. Katrs bērns ir svarīgs, un katrai adopcijai ir jābūt drošai. Ja nav iespējams nodrošināt katra bērna drošību ārvalstīs, tad bērnus nedrīkst pakļaut riskam.

Vienlaikus ar ārzemju adopcijas jautājuma sakārtošanu es aicinu arī ikvienu Latvijā darīt visu iespējamo, lai bērni var atrast mīlošas ģimenes viņu ierastajā vidē – ierastajā kultūrā, dzimtajā valodā un starp cilvēkiem, kas bērnam ir svarīgi. Latvijā jau tā ir tik daudz ģimeņu, kuri uzņem bērnus un palīdz, cik var.

Es ticu, ka daudzu bērnu gadījumā var darīt vēl nedaudz vairāk, lai tik tiešām ikviens bērns atrastu mīlošu ģimeni Latvijā.

Labklājības ministrija saņēmusi 17 vēstules no savulaik ārzemēs adoptētiem bērniem

Tikmēr Labklājības ministrija šonedēļ ziņo, ka ir saņēmusi 17 vēstules, kurās uz ārvalstīm adoptēti bērni pauž pateicību par iespēju iegūt ģimeni un aicina to neliegt citiem bērniem.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vēlme noteikt moratoriju ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu adopcijai uz ārvalstīm pēdējās dienās izraisījusi plašu ažiotāžu.

Labklājības ministrija šo ideju neatbalsta, norādot uz vairākiem riskiem. Lai nepārdomātu lēmumu rezultāta neciestu bērni, ministrijas eksperti rosina izveidot darba grupu priekšlikumu rašanai iespējamiem normatīvā regulējuma grozījumiem.

Tikmēr pēdējo dienu laikā labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) saņēmusi kopumā 17 vēstules no bērniem, kuri adoptēti uz ārzemēm un par to pauž pateicību, kā arī lūdz neliegt šādu iespēju arī citiem institūcijās esošiem bērniem.

Vēstulēs viņi klāsta savu adopcijas pieredzi un to, cik ļoti ir pateicīgi Latvijai un iespējai, ka viņi varēja iegūt īstu ģimeni, kura par viņiem rūpējas, ņem vērā viņu vēlmes un vajadzības.

Vairākas vēstules ir no pilngadīgiem savulaik adoptētiem jauniešiem, kurās viņi stāsta ar ko nodarbojas, piemēram, mācās par policistu, medicīnas darbinieku, ir nodibinājuši ģimenes.

Daudzi raksta, ka nav aizmirsuši Latviju un seko līdzi notikumiem Latvijā, gatavo latviešu ēdienus, runā latviski ar dzimtenē palikušajiem draugiem. Tāpat daudzi adoptētie bērni uzsver, ka adopcija ir labākais, kas ar viņiem ir noticis.

Vienlaikus vairāk nekā 10 nevalstiskās organizācijas un aktīvisti ar vēstuli vērsušies pie valsts augstākajām amatpersonām, valdības, parlamenta un tiesībsarga paužot neizpratni par Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas lēmumu par ārvalsts adopcijas moratoriju.

Vēstules autorus bažīgus dara fakts, ka komisijas sēdē piedalījās tikai tās nevalstiskās organizācijas, kas publiskajā telpā pauž savu nostāju pret ārvalstu adopciju, bet nebija pārstāvētas organizācijas, kurām ir pretējs viedoklis.

Uzaicināto personu vidū nebija ne bāriņtiesu pārstāvji, ne bērnu namu un jauniešu centru vadītāji, ne bērnu tiesību aizsardzības institūciju pārstāvji, ne organizācijas, kas pārstāv tos bērnus, kas ir izauguši no “sistēmas”.

Neesot izprotama arī lēmuma pieņemšanas steiga, jo šobrīd Latvijā attiecībā uz ārvalstu adopciju nav izveidojusies krīzes situācija, nav ārkārtas apstākļi vai būtiski cilvēktiesību pārkāpumi.

Vēstulē uzsvērts, ka ANO Bērnu tiesību konvencijas 12. pants paredz, ka dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai ikvienam bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas skar bērnu un valsts pienākums ir šos uzskatus pienācīgi ņemt vērā.

Paredzot aizliegumu bērniem tikt adoptētiem uz ārvalstīm, bērna intereses un viedoklis nemaz netiktu uzklausīts. Vēstulē vērsta uzmanība uz situāciju kādā nonāk bērnu namu bērni, kad sasniedz 18 gadu vecumu – viņiem ir praktiski neiespējami iestāties augstskolā, iegūt labi apmaksātu darbu, nodrošināt sev pienācīgu iztiku un veidot pilnvērtīgu ģimeni. Pirms tiek realizēta iecere par ārvalstu adopcijas aizliegumu, nevalstiskās organizācijas mudina izstrādāt atbalstu bērniem, kas ir sasnieguši 18 gadu vecumu veiksmīgas patstāvīgās dzīves uzsākšanai.

Vēstules autori atgādina, ka saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem, šā gada sākumā institūcijās bija vairāk nekā 800 bērnu vecumā virs deviņiem gadiem.

Interesi par bērniem šajā vecuma grupā pērn izrādīja vien četri adoptētāji. Liedzot adopciju uz ārzemēm, šiem bērniem liegta iespēja uzaugt ģimenē.

Politiķi tāpēc aicināti šī jautājuma vērtēšanai piesaistīt kvalificētus speciālistus un rast risinājumus, kas atbilst bērnu labākajām interesēm.