Sonora Vaice: ”Attiecību līkloči dzīvē dažkārt pat pārspēj kaislības operetē”

Sonora Vaice interesējas ne tikai par aktualitātēm mūzikas pasaulē, viņai ir savs viedoklis arī par klimata izmaiņām, tehnoloģiju attīstību un paaudžu atšķirībām.

Kādēļ, jūsuprāt, ”Jautrā atraitne” ir tik populāra un skatītāju iemīļota arī mūsdienās?

Labi darbi vienmēr ir populāri. Citreiz varbūt tie nav populāri uzreiz pēc to uzrakstīšanas, piemēram, “Traviata”, kuras pirmais iestudējums nebija veiksmīgs, bet mūsdienās visi par šo operu ir dzirdējuši. Liela nozīme, protams, ir tam, kāds ir izdevies konkrētais iestudējums, un, manuprāt, šis ir ļoti labs! Mums ir brīnišķīgs režisors Jānis Kaijaks un horeogrāfs Alberts Kivlenieks, kurš pat ezim dejot iemācīs, kā arī ļoti labs kolektīvs. Publika grib redzēt kaut ko jautru un kvalitatīvu. Šis iestudējums ir klasisks, bet ar jautru ievirzi.

Un pats stāsts? Vai tas arī ir mūsdienīgs?

Operetes un operas vienmēr raksta par mīlestību. Tā vienmēr ir mūsdienīga tēma.

Var jau būt, ka mūsdienās ir arī kāda jauna opera, kas ir arī par tādām tēmām, kā, piemēram, dzīvnieku aizsardzība vai bizness (smejas), bet tomēr kopumā šādas tēmas tiek atstātas kino žanram.

Operetes stāsts ir par diviem jauniem cilvēkiem, kuri atšķirīgās sociālās izcelsmes dēļ nevar būt kopā, tādēļ meitene apprec bagātu, bet vecu baņķieri. Baņķieris nomirs, un viņa atgriežas, lai satiktu savu pirmo mīlestību, kurš vēl joprojām nav precējies. Hannai saglabājies aizvainojums, ka agrā jaunībā, kad viņas vienīgā bagātība bija mīlestība, viņš, neskatoties uz pretmīlu, nespēja būt ar viņu kopā, jo vecāki neļāva. Tagad, kad viņa ir bagāta, viņš būtu gatavs viņu precēt, ja vien viņa nedomātu, ka naudas dēļ... Operetes gaitā abu varoņu starpā norit tāda kā sacensība par to, kurš var vairāk otru izaicināt un aizvainot. Viņš dejo ar citām, un viņa arī cenšas uzsvērt savu vērtību. Beigas, protams, ir laimīgas. Notikumi risinās tā, ka viņš tomēr pasaka, ka vēlas viņu precēt, taču Hanna domā: “Redz, kā šarmanti esmu viņu aptinusi ap pirkstu...” Vairāk nestāstīšu, lai paliek intriga.

Vai Jūs saredzat kādas savas personības šķautnes Hannas tēlā?

Es domāju, ka jebkurā cilvēkā ir daudzas personības šķautnes, kas izpaužas dažādās jomās. Aktieri, solisti cenšas piepildīt režisora ideju. Un, piemēram, operā un operetē solistam nebūt nav jāpiedzīvo viss tas pats dzīvē, pietiek, ja viņš to izprot caur savu prizmu. Bet gan dzīvē, gan izrādes stāstos var būt tā, ka varoņi nodzīvo visu mūžu ar savu otro pusīti, citi turpretī tā arī to neatrod vai nodzīvo ar kādu „kompromisa variantu”. Operetē tas miljonārs ir kompromisa variants. Cilvēkiem jau vienmēr interesē citu personīgās attiecības – kā tam sanāca  ar vienu vai tai nesanāca ar to citu.

Galvenie varoņi pēc ilga laika satiekas, un tad šīs jūtas uzvirmo...

Es domāju, ka šajā stāstā jūtas Hannas un Danilo starpā nekad nav zudušas, tās vienmēr ir bijušas dzīvas, un tagad viņiem ir otrā iespēja būt kopā.

Vai Jūs ticat mīlestībai, kura pat pēc gadiem ilgas nesatikšanās nepāriet?

Īstā dzīvē ir tāpat kā operetē – dažkārt attiecību līkloči var pat pārspēt kaislības, kas tiek parādītas uz skatuves. Tas, par ko rakstīts libretos, tas viss no kaut kurienes tiek ņemts, no īstās dzīves reālajiem piemēriem. Dzīvē uz abām pusēm ir daudz iespēju – ir vai nu daudz labākas vai daudz sliktākas iespējas.

Operetes varonis Danilo tiek aprakstīts kā neprognozējams. Vai Jūs dzīvē izvēlaties pārsteigumus un neprognozējamību vai tomēr rutīnu un paredzamību?

Tā ir ļoti plaša tēma, un ne vienmēr visu var iedalīt pēc izvēles. Noteicoša ir pieredze, arī tas, ko tajā brīdī jūtam. Arī hormoni daudz ko nosaka, ir jāmācās hormonus sabalansēt ar prātu. Ļoti liela nozīme ir dzīves līmenim un vērtībām. Ja nesakrīt intereses, vērtības un dzīves līmeņi, tad nekas nevar sanākt.

Danilo var raksturot, kā vien gribat, taču acīmredzot abiem varoņiem ir kas kopīgs. Hanna arī nav ar pliku roku ņemama, tur viņi abi ir “kviti”. Ja Danilo būtu kopā ar prātīgu, pareizu meiteni, tad tā būtu katastrofa. Pirmkārt, Danilo nepatiks prātīgas sievietes, otrkārt, Hannai nepatiks prātīgs, pareizs vīrietis. Mēs katrs pievelkam to, kas ir mūsos. Un tas ir ļoti individuāli. Bieži tas atkarīgs arī, piemēram, no bērnības traumām, interesēm, vecāku izturēšanās, vēlāk no iegūtās dzīves pieredzes. Toties no šīm traumām sanāk izcili mākslas darbi.

Vai, jūsuprāt, mūsdienās cilvēku starpā arī norisinās tādas attiecību kaislības kā operetē?

Noteikti!

Vai jums nešķiet, ka operetē tas varētu būt nedaudz pārspīlēti?

Es domāju, ka nē. Tas ir atkarīgs no tā, cik daudz katrs atļaujas. Ir cilvēki, kuri atļaujas dzīvot, un ir tādi, kuri neļauj sev dzīvot, jo viņiem ir daudz aizliegumu. Citi neiet, piemēram, uz bāru, jo saprot, ka tur neatradīs to cilvēku, kuru vēlas. Ja cilvēkam ir nopietni nolūki, viņš nedodas uz bāru, bet, piemēram, uz konferenci. Ir cilvēki, kuri pamēģina gan to, gan to. Ir cilvēki, kuri atnāk, pamēģina, uztaisa lielu skandālu un aizbēg. Un ir arī tādi, kuri gadu domā, vai, piemēram, vispār iet ar šo cilvēku dzert kafiju vai nē. Par visām šīm individuālām situācijām var sarakstīt operetes vai operas... Ja beigās nogalina, tad tā būs opera. Bet, ja paliek dzīvs, tad tā būs operete. (smejas)

Vai aizliegumus cilvēki uzliek sev paši?

Tos ieaudzina sabiedrība, ģimene, reliģija, pašu pieredze utt. Katrs piedzimst ģimenē, kurā ir izveidojušies savi dzīves uzskati, pieredze, kas ir izveidota un mācīta ar vislabākajiem nodomiem, lai pasargātu savu mīļo bērniņu. Bet laiks ir mainījies. Esmu piedzīvojusi PSRS laikus, pārmaiņu laikus un arī šo laiku. Katrā no šiem posmiem ir jābūt tādai elasticitātei, lai mēs vispār varētu izdzīvot. Piemēram, operā mainās dažādi direktori, katrs vēlas redzēt kādas citas vērtības dziedātājā. Valstī mainās prezidents, un viņš saskata valsts veidolu savādāk, nekā iepriekšējais, un šīs vērtības ir jāpieņem. Dzīve piedāvā nepārtrauktas pārmaiņas, kurām mums ir jābūt gataviem un jāpieņem tās. Tas ir mūsu treniņš, pieredze, izaugsme. Tie, kas nav gatavi, atkrīt. Nekur nebūs leiputrija. Ir daudz likumu, kurus vajadzētu mainīt, lai šeit vispār varētu izdzīvot... Mēs turamies pie sen pieņemtiem likumiem un normām, bet šobrīd ir jau 2020.gads. Pēc vērtību kritērijiem var saprast, kas būs tie tavi cilvēki un vide, kur tu viņus atradīsi. Bet bieži vien tas, ko saucam par sirdsapziņu, patiesībā var būt stagnācija. Mūsdienās jāmācās atšķirt arī šīs vērtības, lai ar tām nevarētu manipulēt.

Jūs domājat, ka cilvēki spēj viegli pieņemt pārmaiņas?

Viegli nav nekas šajā dzīvē, bet es nepiekritīšu uzskatam, ka esam šeit atnākuši, lai mocītos. Uzskatu, ka dzīve ir nepārtraukta eksāmenu kārtošana. Vēlies jaunu līmeni – kārto eksāmenu. Protams, būs garantētas dažādas „atrakcijas”, kamēr šo eksāmenu nokārtosi.

Vai katrs nākamais eksāmens ir grūtāks?

Domāju, ka, ja ieej eksāmenu sistēmā, iemācies to pieņemt un saproti, ka ir jāmainās, tad ar katru reizi kļūst vieglāk. Es atceros, ka man bija tāda situācija... Es vispār ļoti baidos no eksāmeniem un atbildības, bet es mācījos Mediņos (Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas viduskola), beidzu 3. kursu diriģentos un paralēli arī konservatorijā (Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmija, tagad Mūzikas akadēmija) beidzu pirmos sagatavošanās kursus vokālistos. Tur bija tikpat daudz nodarbību, cik Mediņos. Man vēl Valts Pūce piedāvāja braukt uz Baku, un nedēļas laikā vajadzēja iemācīties visas Maranas dziesmas, un tas notika tieši eksāmenu laikā. Abās skolās kopā man vajadzēja nokārtot 14 eksāmenus, neskaitāmas ieskaites un vēl jāiemācās visas viņa dziesmas programmai. Bet nu tā gribas braukt! Un man tajā laikā bija laikam 17 gadi. Man vispār likās – Kuba vai Baku –  tas ir viens un tas pats (smejas), jo tas likās tik tālu. Un es domāju – man vienalga, cik es tajos eksāmenos dabūšu. Es sakombinēju visus eksāmenus un vienā dienā liku pa 4 eksāmeniem. Es nebiju pat normāli grāmatas atvērusi, taču tā bija mana labākā sesija, ko es jebkad mūžā esmu nokārtojusi. Tajā brīdī, kad bija nepieciešams saņemties, es pat nepaspēju nobīties.

Arvien vairāk tehnoloģijas ienāk dažādās profesijās - mūzika tiek radīta ar datoru palīdzību, tiek lietoti tādi balss pārveidotāji kā autotune. Vai Jūs domājat, ka šādas pārmaiņas mūzikā vai cilvēka balss atveidē norisināsies arī klasiskās mūzikas žanros?

Pilnīgi noteikti. Es domāju, ka cilvēka balsij vērtība paliks, bet ierakstu industrijās tas jau notiek. Šobrīd, cik esmu runājusi ar speciālistiem, ar vienu “pīī” skaņu, tiek izveidots viss cilvēka balss diapazons. Tas ir darbietilpīgs process, bet principā izdarīt to var.

Tas notiek arī Latvijā?

Jā. Vēl es domāju, ka, lai nebūtu jābrauc no Rīgas uz Sidneju vai Āfriku, būs tāds portāls, izskatā līdzīgs iRobotam, kas mājās tīra grīdas. Cilvēks nostājas uz tā, un viņa tēlu teleportē – tu stāvi istabas vidū, saģērbusies skaistā kleitā, un dziedi savās mājās, austiņās viss skan, bet tajā pašā laikā cilvēki dzird un redz tavu tēlu uz skatuves.

Tā ir Jūsu ideja vai kaut kas tamlīdzīgs jau ir izgudrots?

Es nezinu, vai dzīvē pastāv jau šīs idejas realizēts produkts, taču tāda ideja ir un tā tiek attīstīta.

Kā Jūs saredzat operetes žanra attīstību Latvijā?

Tā ir ļoti jauka lieta, ar ko Agija Ozoliņa-Kozlovska (Latvijas Operetes fonda/Operetes teātra direktore) dara. Es viņu par to ļoti apbrīnoju. Es teikšu, ka izveidot vienu koncertu solistam ar orķestri jau ir sarežģīti un finansiāli pietiekoši problemātiski. Iet kultūrvidē ar to, kas jau kādu laiku ir zaudēts, lai arī vajadzīgs – tā ir ļoti liela uzdrošināšanās. Es to noteikti nekad nedarītu. Es apzinos, ka man nav tik liela enerģija, lai varētu tam visam izbrist cauri. Un tā ir milzīga atbildība. Ir ļoti daudz ideju, kuras vai nu „aiziet” vai „neaiziet”. Tas ir atkarīgs no tā, kāds tajā brīdī ir politiskais atbalsts un politiskā griba. Skatītāju interese operetes gadījumā ir liela. Es zinu, ka Kultūras ministrija ir ļoti atbalstoša un mēģina darīt, ko var, bet… Ir jādomā par cilvēku pirktspēju. Ja viņiem būs jāizvēlas, vai iet uz opereti vai pabarot savus bērnus, viņi, protams, pabaros bērnus, kas ir loģiski. Situācijā, kad cilvēki aizbrauc no Latvijas, lai pabarotu ģimenes, ir grūti runāt par kultūras attīstību. Tajā pašā laikā pārsteidzoši liels procents Latvijas iedzīvotāju apmeklē kultūras pasākumus, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm. Tā kā mēs esam malači!

Runājot vēl par pārmaiņām... Šogad bija īpaši silta ziema, tika pārspēti vairāki siltuma rekordi, ko jūs domājat par klimata pārmaiņām?

Tā ir tēma, ar kuru visi, kam vien nav slinkums, manipulē. Es, protams, esmu pret visiem izmešiem un fabriku gāzēm, taču globālo sasilšanu var paskaidrot dažādi. Saulei arī ir savi cikli, izvirdumi. Jebkura zvaigzne aug, līdz tā uzsprāgst, līdz tam tuvākajās planētās visa dzīvība izdeg. Šobrīd ir arī minējumi par zemeslodes asi, kura ir izkustējusies no vietas. Es domāju, ka ir ļoti daudz un dažādu faktoru, kas to ietekmē. Protams, ir jādomā, kā mēs apdzīvojam savu vidi. Lai mēs dzīvotu veselīgi, lai neliktu ķīmiju pārtikā, kas organismā izraisa dažādas slimības.

Šobrīd aktuāli ir vides jautājumi, zero waste dzīvesveids, veģetārisms utt. Vai Jūs pati esat kaut ko mainījusi savos ikdienas paradumos?

Cilvēkiem vajag katram pašam par sevi uzņemties atbildību. Diemžēl nevar aizbēgt no visa un teikt – tagad es pirkšu tikai ekoloģisko pārtiku un dzīvošu mežā. Jāprot domāt ar skaidru prātu un dzīvot balansā, cik mēs sevi pieradinām pie ķīmiskiem produktiem, ar ko mēs varam sadzīvot, jo šobrīd ir tā, kā ir. Būtu lieliski, ja ķīmiskas pārtikas nebūtu un visi būtu saudzīgāki pret dabu un kosmosu, - uz tādu mērķi mums būtu jātiecas.

Kā jūs vērtējat mūsdienu jauniešus un viņu dzīves filozofiju?

Tagadējie jaunieši ir patstāvīgi. Sistēma līdz šim būvēta tā, ka tad, kad ienāk jaunais, to ieved vecajā sistēmā un pasaka – tā kā tu domā un dari, tā nedrīkst, tev būs jādara, tā, kā mēs te darām, bet es mūsdienu jauniešos saredzu to, ka viņi var pateikt, kas viņiem patīk un kas ne, un paskaidrot kāpēc. Tajā vidē, kurā es saskaros ar jauniešiem, viņi ir ļoti pozitīvi un atbildīgi. Es viņos tiešām redzu nākotni, kas visas šīs lietas sakārtos. Viņi nebūs vairs ar mieru pakļauties vecajiem noteikumiem, ja nebūs pārliecināti par to lietderību.

Vai, jūsuprāt, pastāv tāda viena lielā un īstā patiesība, vai katrs tomēr veido pats savu patiesību?

Es domāju, ka tādas vienas patiesības nav, bet, manuprāt, ir viena kopēja jēga, ko veido katra cilvēka patiesība. To tad arī varētu nosaukt par realitāti. Līdz ar to viss atkarīgs no katra indivīda attīstības, zināšanām un ētikas. Jo atbildīgāki būsim, jo kvalitatīvāka būs mūsu vide, attiecības, dzīve un planēta kopumā. Vērtība ir pat sīkās lietās.

Vai jums patīk klasiskas vērtības?

Jā, protams! Ir daudz brīnišķīgu, klasisku vērtību, kuras, vismaz šobrīd, nebūtu vēlams mainīt. Dažas klasiskas vērtības vēl var uzlabot, pieslīpēt, bet, ne vienmēr Monai Lisai jāzīmē klāt ūsas. Tāpēc klasiskas vērtības arī sauc par klasiskām, jo izturējušas laika pārbaudi. Kā būs nākotnē? Kas to lai zina?