Starp skatuvi un keramiku: Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska

Izstādes pēdējā diena būs 8. marts, Liepājas teātrī šajā datumā notiks Sigitas 50 gadu jubilejas izrāde – Valda Lūriņa iestudētā Bohēma, stāsts par vērtībām un laiku, kad nedrīkstēja skaļi runāt par brīvību, stāsts par ilgošanos pēc skaistā un pazaudētā šodien. "Kas Jauns Avīzei" Sigita atklāj, ka tagad ir jaunā dzīves posmā, kad gribas dzīvot laukos. Šobrīd aktrise meklē māju, kurā izveidot arī savu darbnīcu, jo pašlaik keramika top dzīvokļa virtuvē.

Iepazīšanās ar Bruknas kopienu

Stāsts par keramiku jāsāk ar Sigitas iepazīšanos ar Bruknas kopienas virsvadītāju, mācītāju Andreju Mediņu. Viņa tikko bija atgriezusies no Francijas, kur kādu laiku sevis iepazīšanai un domu sakārtošanai pavadīja īpašā kopienā, tur viss noticis priecīgi un viegli.

“Vienu dienu man zvana Saldus draudzes sievietes (Sigita jau bija nokristīta katoļticībā – D.E.) un saka – mācītājam ir dzimšanas diena, vai nevarot uzaicināt nodziedāt dažas dziesmas? Viņam ļoti patīkot mūzika. Es aizbraucu un tā iepazinos ar Andreju Mediņu. Katram cilvēkam vajag sajūtu, ka viņš kaut ko dod. Tiem, kuriem ir ģimenes, ir vieglāk, bet es ilgus gadus nodzīvoju viena. Ģimenē jau ir atgriezeniskā saite, un man par tādu kļuva Bruknas kopiena, sapratu, ka tur var kalpot,” stāsta Sigita.

Kad bija brīvs laiks, viņa vienkārši turp devās un darīja, cik varēja: “Palīdzēju puišiem, kuri ne jau vieglas dzīves dēļ tur strādāja un apguva arodus.” Mediņš aktrisi arī bieži pielicis pie dziedāšanas, bet tieši Bruknā Sigita ievērojusi Latgales keramiku.

Kāpēc podniece nepārdeva traukus

Kādā reizē Sigita ar Mediņu atkal devusies uz Bruknu, un viņš teicis – pa ceļam jāpiebrauc pie podnieces, kura veido melnos traukus. “Domāju, cik man nauda makā? Četrdesmit eiro, un sapratu, ka visu izpirkšu,” atceras Sigita. “Iegāju darbnīcā, un man elpa aizrāvās. Tur smaržoja pēc vaska, jo dedzinātiem traukiem aromāts ir fantastisks. Es saku podniecei – pirkšu traukus. Viņa atbild – nē, nepārdošu, tu pati veidosi, aizbrauksi uz Bruknu un iemācīsies. Vienīgais, ko pārdošu – krūzi, jo to ir grūti izveidot.”

Tajā mirklī Sigita pat bijusi nikna un pārliecināta, ka nekad mūžā neveidos traukus: “Ar manu straujo dabu! Adīt es nevaru, jo man tas par lēnu.”

Kazaku un čerkesu asinis

Te vietā atkāpe Sigitas dzimtas vēsturē, kas varbūt izskaidro tādu temperamentu. “Es no mammas Ainas puses esmu latviete, bet tētis Anatolijs bija Kubaņas kazaks – dienēja Vaiņodē un tā ar mammu iepazinās. No tēta puses mani raduraksti ir interesanti – vecvecmāmiņa Anastasija bija čerkesiete, musulmaniete, dzīvoja kalnos, kur mita ļoti daudz čerkesu. Savulaik ar Staļina pavēli čerkesi sēdināti kuģos izsūtīšanai pār Melno jūru uz Turciju, bet daudzi no šiem kuģiem apzināti nogremdēti, tāpēc aizvien sakot, ka Melnās jūras ūdeņi klāj daudz jo daudz čerkesu tautai piederīgo – to man izstāstīja tante un onkulis, kuri aizvien mīt Kubaņā,” stāsta Sigita.
Viņas vecvectēvs, Kubaņas kazaks, jaunībā sievu, Sigitas vecvecmāmiņu, nozadzis un atvedis no kalniem, tā viņa ienākusi kristiešu ģimenē.

“Tad nu sanāk, ka manī rit arī musulmanietes asinis, kāda daļa manī ir čerkesiete, un dzirdēju, ka mums arī gruzīni esot rados. Domāju, ka visi, kuri mani pazīst, to izjūt. Bet kalniešu temperamentu cenšos ielikt latviešu mentalitātei pieņemamā formā. Ar gadiem gan nācies sevi lauzt un audzināt. Mamma un tētis bija ļoti stingri, bet pat viņiem neizdevās izmainīt manu būtību un raksturu. Manī iedzimusi kalniešu dvēsele, kura alkst brīvības, iekšēji neatkarīga un brīva, ar gadiem to esmu sapratusi,” atzīst Sigita.

Dzimtas vēstures noslēpumi

Jā, grūti ar tādu raksturu gaidīt pie keramikas cepļa, bet tad līdzsvaru dod latviskās saknes. Vecvectēvs Fricis Ronītis bijis vagars pie barona, bet ļoti maigas dabas cilvēks. Viņam un sievai Annai Ronītei barons piešķīris māju un zemi par godprātīgu kalpošanu. Bijušas astoņas istabas, turējuši 20 govis, četrus zirgus un kopuši 100 hektārus zemes.
Pārim bija trīs bērni, un viņu meita ir Sigitas vecmāmiņa – Katrīna Milda Rozentāle. “Es no viņas ļoti daudz ko esmu mācījusies. Vecmāmiņa bija saimnieku meita, kurai no rokas gāja viss, vienmēr bija ko likt galdā, turklāt ar pārbagātību, ka likās – nu kā tas iespējams? Ome uzskatīja – ja tu ko dari, tad arī izdari labi un līdz galam! Rīkojies! Tas gēns arī man – ja, piemēram, teātrī darāmā nav, organizēju un dziedu koncertos vai veidoju traukus,” saka Sigita.

Vecvecmāmiņa Anna gan arī bijusi ar raksturiņu, ja kas nepaticis, paņēmusi mantas un aizgājusi pie kaimiņienes padzīvot. Kaut lauku saimniece, sevi uzskatījusi par lielu dāmu, mazbērniem likusi sevi saukt par grošu. “Ir ģimenes leģenda, ka Anna pirms nāves aprakusi visus savus zelta gredzenus un nevienam neteikusi, kur. Saplēsusi arī visas bildes, kur viņa redzama kopā ar Krišjāni Baronu – viņš bija ieprecējies mūsu rados, bet sīkāk neko nav izdevies izdibināt, arī par iemeslu fotogrāfiju saplēšanai ne,” dzimtas noslēpumus atklāj Sigita.  

Gods mācīties no meistara

Atgriežoties pie traukiem – tāpēc, ka podniece nepārdeva, nācās pašai mācīties. Aizbraukusi uz Bruknu, tur bijis Mareks, kurš veidoja ļoti skaistus traukus. Aktrise vaicājusi, vai nevar parādīt un palīdzēt? Tas prasīja lielu pacietību, trauks vēl bijis jāpulē ar akmenīti.

“Bet kaut kā lēnām man tas iepatikās. Ēvalds Vasiļevskis, slavenais Latgales podnieks, kurš nu jau aizsaulē, regulāri Bruknā organizēja plenērus. Brukna ir darba terapija, puiši apgūst visu ko,” aktrise ļoti lepojas, ka sēdējusi blakus tādam meistaram, kurš viņai deva daudz zināšanu un iemācīja knifus.
Vasiļevskim tagad ir daudz sekotāju ne tikai Latvijā, bet arī Norvēģijā, Zviedrijā, visur, kur dzīvo arī latvieši, meistars aicināts, cēlis cepļus un mācījis arodu.

Melni jo melni, bet pilnīgi tīri

“No ikdienišķās keramikas Latgales svēpētā atšķiras ar to, ka tiek veidota no parastā keramikas māla, bet melna kļūst ceplī. To uzkurina līdz 1000 grādiem, grebj oglītes ārā, samet iekšā malku un cepli pilnībā aizver ciet. To aizmālē ar javu, tādējādi no traukiem tiek izvilkts skābeklis, un tas ir reducēšanas process. Tādējādi trauki kļūst melni, rokas nesmērē, ja pārplīst, var redzēt, ka tie viscaur ir melni. Ar trauku ir noticis ķīmisks process, tas kļuvis ļoti izturīgs, var likt arī cepeškrāsnī, gan ne uzreiz 200 grādos, bet lēnām jāuzsilda,” skaidro Sigita.

Viņa nelieto glazūras, bet citi mākslinieki to dara. Šie trauki ir pilnīgi ekoloģiski, tīri, kad izņem no cepļa, vēl karstu nosmērē ar vaska un eļļas maisījumu – it kā iekonservē un aiztaisa mikroplaisas.

Sigita gan sevi neuzskata ne par dziedātāju, ne keramiķi, bet vienīgi aktrisi. Trauki un muzicēšana pie viņas atnākuši kā dāvana: “Es varu katram cilvēkam novēlēt, lai viņam būtu tādi hobiji, kuri sagādā prieku. Tad, kad veidoju traukus, es pilnīgi pārvēršos, jo kļūstu ļoti lēna un mierīga. Man pat ir tā, ka tajās dienās jāvelk sevi ārā aiz ausīm – vismaz uz īsu pastaigu, ārā negribas iet,” smej māksliniece.

Keramika paņem ļoti daudz laika, lielo bļodu veidošana ir visdarbietilpīgākā. Ir trauki, kuru izveide prasa divas dienas, tas ir mazākais laiks, citiem process ilgst 30 dienu.

“Siera plates stāv zem preses ilgi, jo tās nežūst ātri, un ik pa laikam ņemu ārā un pulēju, lai dabūtu spīdumu. Kad trauku izveido, tas ir absolūti neglīts. Viss gludums rodas no pulēšanas, bet tās pakāpes ir ļoti dažādas. Tas arī atkarīgs no tā, cik mitrs trauks, jo ir viena stadija, kad to vairs nevar tik ļoti nopulēt,” teic Sigita.

Traukiem ļoti nepieciešama plānošana, un viņa veido keramiku, kad zina, ka būs brīvs laiks ar to nodarboties vismaz piecas dienas. Jāmīca māls, jāveido, jāapdedzina, jānolīdzina, jānopulē, jāiegravē – tas ir ļoti plašs process.

Nedrīkst apstāties

“Šī izstāde Liepājas muzejā man ir jau ceturtā. Man kā aktrisei piemīt zināma daļa nekaunības, un pirmo izstādi noorganizēju pie keramiķa Ēvalda Vasiļevska plenērā. Tad izstāde bija Liepājas kafejnīcā Darbnīca un bijusi arī pie Liepājas māksliniekiem Ingas un Aivara Kleiniem izstāžu zālē Ludviķis, un piektā jau ieplānota jūnijā Kuldīgas vecā rātsnama izstāžu zālē,” palepojas māksliniece. Ko tālāk, gan jau redzēs, bet veidot traukus noteikti turpinās.

“Ja tagad atskatos uz saviem apzinātajiem, radošajiem gadiem, es varu būt pateicīga. Ir brīnišķīgi gājis, tik daudz kas izdarīts, bet tas nenozīmē, ka var apstāties un neko nedarīt,” uzsver māksliniece, kas savu radošumu izpauž gan uz skatuves, gan pie keramikas cepļa.

Pirmā loma Skroderdienās

Skolasbiedri no Vaiņodes vidusskolas vienmēr atgādinot, ka Sigita vienmēr zinājusi, ka būs aktrise. “Es pati gan to neatceros, bet gāju teātra pulciņā un dziedāju, tik dzīvelīgu meiteni kā mani bija grūti atrast,” pasmaida Sigita. Kad ar māsu kopā skatījušās televizoru, māsa slēgusi uz koncertiem, bet Sigita gribējusi kinofilmas.

Par viņas pirmo īsto lomu kļuva Auce Arnolda Liniņa iestudētajās Skroderdienās Silmačos. Kamēr Dita Lūriņa gaidīja otro mazuli, paspēts Nacionālajā teātrī Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūziklā Hotel Kristina ielēkt Matildes Bellas lomā, Liepājas teātrī atveidojusi galvenās varones Elzas mammu Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūziklā Agrā rūsa un arī mātes lomu Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūziklā Kaupēn, mans mīļais.
Tas bijis ļoti īpašs laiks, tieši tad Sigita nokristījās katoļu baznīcā, kuru joprojām turpina apmeklēt.

Mūža lomā visa dzīve

Par milzīgu dāvanu Sigita uzskata Ievas lomu daudzsēriju televīzijas filmā Likteņa līdumnieki. Aktrise Ilga Martinsone teikusi: “Sigitiņ, ja tu arī vairs neko nenospēlēsi, tu esi visu nospēlējusi Likteņa līdumniekos.” Sievietes loma no jaunības gadiem līdz sirmam vecumam – ne katrai aktrisei tas dots. Turklāt tā bija iespēja satikties ar gandrīz visiem spožākajiem Latvijas aktieriem.

Vēl joprojām skatītāji Sigitai raksta vēstules un pat pienāk uz ielas klāt aprunāties. Nesen atrakstījis jauns puisis, kurš dienē armijā, un vaicājis, kā aktrise varējusi nospēlēt tik sarežģītu, tik garu mūžu. Nāk cilvēki klāt un teic: “Jūs esat mana mīļākā aktrise!”

“Tad pārņem gandarījuma sajūta un ir pat grūti atbildēt. Man tas ļoti dod spēku, drosmi un spārnus dzīvot, darīt tālāk,” teic Sigita.

Aktrises firmas ēdiens

Skumbrijas zupa Sigitas gaumē

Sigita Jevgļevska aizraujas arī ar pavārmākslu un "Kas Jauns Avīzes" lasītājiem iesaka skumbrijas zupu.

Ielej katliņā ūdeni, saliek ļoti daudz garšvielu – skumbrijai ir ļoti specifiski tauki. Vajag sīpolu, ķiploku, lauru lapas, smaržīgos piparus, koriandra sēkliņas, krustnagliņas, burkānus, sagrieztus lielos gabalos, un dažus kartupeļus, arī sagrieztus lielos gabalos. Izvāra stipru buljonu, kuram vārīšanas beigās pievieno puravus un skumbriju, sagrieztu lielos gabalos. Kārtīgi noputo, lai buljons ir dzidrs. Pašās beigās pievieno pētersīļus. Sigita saka – nekas lieliskāks par šo zupu nevar būt!