Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Linda Lauva

Dekorēšanas feja Baiba Prindule-Rence: "Tādu dzīvi esmu izvēlējusies – griežos pati savā orbītā"

Intervijas
24. janvārī 06:05 2020. gada 24. janvārī 06:05
 
Anda
Spriņģe
| Pastaiga
Baiba Prindule-Rence sevi dēvē par feju, kas iedvesmo dzīvot un svinēt skaisti. Un šoreiz feju esamībai ir jānotic, jo Baiba prot uzburt stāstošu un noskaņu raisošu vidi kāzām, svinībām, prezentācijām, korporatīvajiem pasākumiem un citiem notikumiem, kurus gribas atcerēties. Daļu no svētku sajūtu stāstiem viņa apkopojusi arī nesen iznākušajā iedvesmas grāmatā "Svinam" – savas radošās darbības vērienīgākajā autorprojektā.

Kādā sajūtā dzīvo – ar dekorēšanu esi atradusi, kā tev būt šajā pasaulē?

Ā, nē! Domāju, ka šis ir tikai starpposms. Mazliet ieildzis, jo pagaidām man te ir ērti. Bet sajūta ir, ka tas ved uz kaut ko, tikai vēl nezinu, ko. Tā tas varētu būt visiem, kuriem ir vēlme attīstīties – šķiet, ka vēl īsti neesi sevi atradis.

Kādi bija tavi meklējumi?

Piedzimu ar apziņu, ka būšu aktrise. Bet aktieros mani nepaņēma. Divreiz. Pēc pirmās reizes likās – ja nelaiž pa durvīm, kāpšu pa logu! Bet nekā. Sekoja personīgā krīze, jo situācija šķita absurda – tu esi jauns, sava ceļa pašā sākumā, taču nevari darīt to, ko gribi, jo tevi neuzņem un neļauj sevi pierādīt. Nezinu, kā rīdziniekiem, bet man kā cēsiniecei bija ielikta pārliecība, ka noteikti ir jāmācās augstskolā.

Pabeidzu psiholoģijas bakalaura programmu, bet sapratu, ka nu ir vēl lielākas auzas – es pat sev nevaru palīdzēt, kur nu vēl citiem. Jutos samulsusi un pazudusi sistēmā. Mani vecāki ir ģimenes ārsti. To, ka nesekošu viņu pēdās, biju sapratusi jau sen, taču nevienu citu darbu tuvplānā nebiju redzējusi. Tāpēc aizrakstīju motivācijas vēstules trim radošām dāmām, par kurām man arī nebija skaidrs, ko īsti viņas dara.

Rakstīju, ka man ir bakalaura grāds psiholoģijā, braukšanas tiesības un mašīna, varu pienest kafiju, izvest pastaigā suni vai jebko citu, tikai parādiet man, kas ir lielā dzīve! Mans uzstādījums bija: man nevajag naudu, man vajag pieredzi, ko nozīmē radoša profesija. Viņas visas man arī atbildēja, vislabākā saikne izveidojās ar Agnesi Kleinu – divus gadus, kuri iekrita laikā, kad viņa bija žurnāla Deko redaktore, biju viņas personīgā asistente.

Agnese, pati to nenojaušot, man palīdzēja atrast savu aicinājumu, iedrošināja darīt un uzticējās. Uzticēšanās ļāva apjaust, ka esmu spējīga daudz ko sarunāt un izdarīt pati saviem spēkiem. Agneses iedvesmota, maģistrantūrā apguvu komunikācijas un mediju studijas Stradiņos. Klāt vēl paņēmu arī teātra režiju Kultūras koledžā – lai pataustītu, kas tas ir.

Man joprojām nav skaidrs, kā nonāci līdz noformēšanai.

Iespējams, tas saistīts ar žurnālu Deko, bet bija vairākas sakritības. Paziņa lūdza palīdzēt uztaisīt kāzas. Tad vēl nevienās kāzās nebiju bijusi...

Kas viņai ļāva domāt, ka tevī slēpjas dekoratores talants?

Es sevi nesauktu par dekoratori, drīzāk par radošu uzņēmēju. Sākumklasēs pārdevu uzlīmes – nopirku lētāk, pārdevu dārgāk. Vēlāk pelnījos ar svārkiem – meklēju audumus, šuvu svārkus un pārdevu. Ātri sapratu, ka šūšanai tērēju daudz laika, jo gana labi to neprotu. Tāpēc miestā, no kura nāku, sociāli nelabvēlīgā ģimenē atradu šuvēju, kurai vajadzēja naudiņu. Vedu viņai audumus, un viņa pēc darba zivju fabrikā ar prieku ar tiem darbojās.

Šobrīd to sauktu par sociālo uzņēmējdarbību. Svārkus pārdevu galvenokārt Kalnciema tirdziņā, kas tikko bija sācies. Tur es sapratu – jo smukāku stendu uztaisu, jo vairāk svārku pārdodu. Ar laiku stendā iekārtoju pat tādu kā atpūtas zonu. Bija gadījumi, kad vīrs paliek tur sēdēt, kamēr sieva apstaigā tirdziņu. Un, kad viņa atnāk atpakaļ, vīrs prasa, vai viņa arī negrib šitādus svārkus, – viņš te tā noskatījis, ka sievietēm labi izskatās.

Tā es pamazām atklāju visādus knifus, un sniega bumba sāka ripot. Nenoliedzami, bija arī pareizais laiks un vieta – tas bija pirms Pinterest uzplaukuma, sociālie tīkli tikko bija sākuši iedzīvoties. Man jau tad bija Instagram konts, un jāatzīst, ka tas mani līdz šim ir ļoti labi vedis. Tā ir mana platforma, ko veidoju tā, kā redzu un gribētu redzēt pasauli. Tas ir mans ātrais portfolio.

Foto: Linda Lauva

Tavā gadījumā dzīves skola bija noderīgāka nekā daudzās akadēmiskās studijas.

Protams! Vai tad tā nav visiem? Lai gan nekad jau nevar zināt, kuros mirkļos uzkrātās zināšanas uzplaiksnī. Katrā ziņā vairāk par teoriju augstskolas man ir iemācījušas izdzīvošanu, komunikācijas prasmi un projektu vadību. Man gan ļoti, ļoti patīk mācīties. Tagad mācos vides dizainu Mākslas akadēmijā. Palicis tikai maģistra darbs, bet tam nevaru noķert ideju.

Savās Instagram bildēs vienmēr izskaties poētiska. Cik tevī ir praktiskuma un racionalitātes?

Noteikti esmu daudz praktiskāka nekā liela daļa mākslinieku. Tas nenāca uzreiz, esmu to iemācījusies. Praktiska tādā ziņā, ka jau kādu laiku, kopš eiro ieviešanas, mans uzņēmums pelna. Līdz tam es caur dažādām pieredzēm taustījos un klientiem teicu, ka neprasīšu naudu, bet diemžēl izmantošu viņus kā platformu savām studijām.

No iesācējas esi kļuvusi par profesionāli.

Nu jau man ir vairāki darbinieki ar mēnešalgām un vēl grāmatvede. Uz pasākumiem esam apmēram desmit cilvēku komanda. Iesaistīts ir arī vīrs Agris, kurš ir mans ultrabalsts un racionālais prāts. Viņš seko līdzi gan uzņēmuma, gan mūsu personīgajām finansēm, un, ja pienāk tā reize, kad viņš saka, ka jāpiebremzē pirkšana, man šķiet – ak Dievs, ir bankrots! Agris nereti ir arī ideju katalizators, kurš spēj novērtēt, sanāks vai nesanāks, mēs to realizēsim vai nerealizēsim. Es mazliet lidinos, viņam ir racionālāka pieeja. Var jau būt, ka viņa racionalitāte liek man ticēt, ka arī es esmu racionāla...

Par kuru savu īpašību tu nešaubies nemaz?

Man vispār piemīt šaubas, nepārliecinātība. Nekad nav sajūtas, ka esmu izdarījusi kaut ko nenormāli foršu. Veidojot vidi pasākumam vai fotosesijai, nekad neeju prom, pirms nevaru teikt, ka izskatās labi, tomēr līdz izcili nekad netieku. Nu jau gan pāris reizes ir iešāvies prātā, ka varbūt šis ir tas gadījums, kad varu teikt, ka sanāca.

Bet nepārliecinātībai ir arī pozitīvais aspekts – tā visu laiku dzen uz priekšu, jo nākamreiz gribas izdarīt labāk. Bet sākumā… Ir grūti, ja radošam cilvēkam nav gandarījuma. Es ļoti ilgi ar to cīnījos. Taču ir gadījies, ka klients ir tik pašpārliecināts un skaidri zina, ka ar viņa zīmolu ir jābūt tikai tā, ka manī pamostas spurains jautājums: kāpēc tu domā, ka nevar būt citādi?

Tad tomēr ir arī spītības velniņš, ar savu drosmīgo pārliecību!

Iespējams, bet bieži tā lekšanās notiek tikai iekšēji un uz āru neiziet. Un dažreiz man šķiet – stulbi, ka nesaņēmos pateikt, būtu gribējusi darīt savādāk. Jā, nepārliecinātība mani skar visādos kontekstos. Kad jāiet uz pasākumu, šķiet, ka visiem ir bijis laiks sapucēties, bet es šo posmu esmu izlaidusi, tāpēc sarāvusies sēžu telpas stūrī un pārmetu sev, ka nevarēju aizbraukt uz mājām uzkrāsoties. Vēlāk, ieraugot bildes no pasākuma, saprotu, ka neizskatās jau tik traki. Bet tā sevis tirdīšana, tas ir vesels kosmoss.

Sevi sadekorēt tātad arī ir svarīgi?

Kurai sievietei tad nav? Tas noteikti iet rokrokā ar pašvērtējumu. Man ļoti nepatīk rituālas darbības, kas regulāri atkārtojas. Nepatīk rīti, jo ir jāiet dušā, uz tualeti, jātīra zobi, jāķemmē mati, jāuzkrāsojas. Katru rītu viens un tas pats. Man gribētos izlaist šo posmu un uzreiz būt mašīnā, braukt un darīt.

Bet, protams, man ir svarīgi, kā izskatos. Ļoti cilvēcīgi pārdzīvoju, kad neizskatos atbilstoši izdomātajam tēlam. Turklāt man ir iedzimti tumši loki zem acīm – ja neesmu uzlikusi tonālo krēmu, visiem šķiet, ka esmu slima vai ārprātīgi sagurusi. Uz ko man jāatbild, ka ne, tieši šodien es esmu ļoti labi atpūtusies!

Zinu, ka tev ir garas darba stundas…

Jā, abi ar vīru esam strādīgi. Parasti sagaidu, kamēr viņš beidz darbu, kas nav īpaši agri. Cik nu gaidu – strādāju! Tad ejam kaut kur paēst, jo to pārsvarā darām ārpus mājas. Vakars ir vienīgais laiks, kad esam abi kopā – kāpēc kādam no mums būtu jāiegulda darbs ēst gatavošanā? Tajās retajās reizēs, kad tomēr gatavojam, nenormāli daudz ko sapērkam, jo liekas, ka nu tik ēdīsim! Pēc tam puse ir jāizmet. Tāpēc mūsu atziņa ir, ka šajā dzīves posmā ēst ārpus mājas ir ērtāk un lētāk.

Kuras ir jūsu iecienītās vietas?

Nekas ļoti īpašs. Reizēm kopā ar mūsu vedēju pāri, kurus saucam par saviem restorāna draugiem, izmēģinām Rīgas jaunos restorānus. Uzskatām, ka reizi mēnesī varam ieēst to, ko un kur gribas, neskaitot centus, ja jau tik daudz strādājam. Un, tā kā alkoholu nelietojam, varam atļauties kādu garneli vairāk.

Tev kā estētei negriež acīs un sirdī, ka vide mums apkārt nav viena vienīgā daile?

Es laikam spēju neredzēt, ja kaut kas nav tā, kā gribētos, jo kopumā man patīk vieta, kur esmu. Dzīvoju ar sajūtu, ka ir savs iemesls, kāpēc piedzimu tieši šeit. Es arī saprotu, ka pelnām tik, cik pelnām, un ekonomika mums ir tāda, kāda tā ir. No tā izriet arī sabiedrības uzskati.

Kāda jēga uztaisīt nenormāli foršu interjeru, tirgot izcilu interjera lietu izlasi, ja pat vidējais rīdzinieks, kur nu vēl vidējais latvietis, īsti nesaprot, kāpēc viņam par to jāmaksā? Es mēģinu sākt no otras puses – caur sociālajiem tīkliem stāstu un rādu, kā ir pasaulē, kādi ir ātrie triki, kā jebkurš var panākt vizuālu efektu. Lai cilvēks padomā par vidi sev apkārt, par estētiku, par mākslu.

Laikmetīgā māksla gan ne vienmēr tiecas pēc estētiskā – mēdz eksponēt arī neglīto un pretīgo.

Tā ir mana sāpe. Mums katram apkārt ir tik daudz bēdīgā un netīrā, ka neredzu vajadzību to uzlūkot vēl arī kā mākslas darbu. Man tiešām šķiet, ka lielākajai daļai cilvēku nevajag likt par to īpaši aizdomāties, viņi to redz tāpat. Nav jau daudz to klaji kliedzošo tēmu – dzimumattiecības, gaļa, asinis, kauli, tualetes lietas.

Teorētiski tas var mūs mudināt kaut ko pārdomāt, bet, manuprāt, vairumam cilvēku pietrūkst laika padomāt par skaisto, cita visa viņiem pietiek pašu dzīvēs. Protams, ir arī argumentēts neestētiskā izmantojums, bet bieži vien tas tomēr ir no sērijas – atradu cilvēkus, kuri ir gatavi visu priekšā pamīlēties, un zinu, ka ar to panākšu ažiotāžu. Es labāk izvēlos estētiskas lietas.

Tavi noformējumi liek domāt, ka tev ir īpašas attiecības ar augiem.

Tas ir “nav budžeta, esi radošs” gadījums. Tas vienkārši ir lētāk. Vasaras sākumā nopērc zaļumus podos un četrus piecus mēnešus izmanto, līdz tie nobeidzas.

Tev ir zaļie īkšķi, lai tos ilgāk nenobeidzinātu?

Galīgi nav! Bet, cik nu tur zaļie pirksti var līdzēt, ja augiem nepārtraukti jāceļo busā. Tu vienkārši ceri, ka tie izvilks visu vasaru. Tādā ziņā atbalstu zero waste kustību, jo izmantoju vienus un tos pašus augus atkal un atkal, nevis katrām kāzām pērku jaunas puķes.

Esi bezatkritumu filozofijas entuziaste?

Mana atbilde noteikti nebūs sociāli vēlama, jo lietu vairākkārtēja izmantošana ir vienīgais, kas ierakstās zero waste tēmā. Kopumā man ir ļoti daudz atkritumu, pirmkārt, plēves, jo vedot katra lieta ir jāietin, lai tā normālā paskatā nokļūtu galamērķī. Iespēju robežās cenšos atkritumus šķirot. Es visu daru iespēju robežās.

Kurā strautā smelies iedvesmu savu ideju upēm?

Man ļoti patīk grāmatas, tādas, kurās ir ielikta enerģija un stāsts, tāpēc arī radīju savējo. Tomēr mana sajūta par to, kā dzīvot un būt, laikam gan veidojas ikdienā, pa ceļam. Ejot, iemiegot, braucot mašīnā. To paver vaļā iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem vai ceļojumi. Tiesa, kā nu kurš, jo, piemēram, dabā es atpūšos, nevis iedvesmojos – vismaz ne tā, kā lielpilsētā vai veikalā.

Manas idejas rodas ap cilvēkiem, dinamiskā vidē. Pavasarī divus mēnešus ar Agri bijām Austrālijā. Atpūtos no sevis un ikdienas, bet idejas, kas noderētu darbam, nekrāju. Atpakaļceļā nedēļu pabijām Bali, tur gan smēlos, jo tur viss notiek. Agrā rītā rīsa lauks tukšs, bet jau pēc stundas tas ņudz no maziem, veikliem cilvēciņiem.

Daudzi sūdzas par tūristu bariem, bet man tajā cilvēku masā kaut kas patīk. Drīzāk satrauc apstājusies vide. Nesaprotu paziņas, kas saka, ka negrib braukt uz tūristu vietām. Kas tad mēs esam ceļojumā – pamatiedzīvotāji? Ja reiz tu tur esi, tad taču ir vērts redzēt rīsa laukus, nevis “neredzēt, jo es taču neesmu tūrists”.

Manī nav tāda protesta – nebraukšu uz Eifeļa torni, jo visi uz turieni brauc. Ja jau brauc, tātad tur kaut kas ir. Man patīk arī lielveikali Ziemassvētku laikā. Un pirkt dāvanas man patīk, jo, kamēr es to meklēju, domāju par cilvēku, kam to dāvināšu, atceros, ko viņš teicis, kas viņam varētu patikt. It kā brīdi padzīvoju kopā ar viņu. Jā, man patīk cilvēki!

Vai ceļojumā, divus mēnešus būdami cieši kopā, neapnikāt viens otram?

Skaidrs, ka diendienā neesam pavadījuši kopā tik daudz laika. Bet jāatzīst, ka nestrīdējāmies. Man ceļot patīk, jo tad ir sajūta, ka tu beidzot dzīvo – mazāk skaiti finanses, viesnīcā nav ikdienas rutīnas, jo ir cita vannasistaba, cita duša, citas ziepes. Arī pāra attiecības veidojas interesantākas, jo nav ikdienas lietu. Tas ir kā randiņš divu mēnešu garumā.

Ar Agri esam kopā jau desmit gadu, dzīves vērtības, par kurām sāc domāt savos 18, apcerējām jau kopā. Tāpēc bieži vien zinu, ko viņš domā. Vai mani tas kaitina? Nē, man ir būtiski, lai nespiež un neberž, esot kopā ar otru. Līdzīgi ir ar apģērbu – man ir svarīgi, lai es to nejustu. Tāpēc nevalkāju neko apspīlētu. Man riebjas augstpapēžu kurpes un nepatīk sieviešu mēteļi, jo, paceļot rokas, viss apģērbs sakāpj līdzi. Lai gan man ir gan viens, gan otrs, jo tomēr esmu sieviete.

Ceļojot mītnes vietas arī centies pārveidot savā stilā?

Nē, tur man to galīgi negribas, man patīk nomainīt vidi. Līdz atnācu uz Rīgu, man šķita, ka esmu māju cilvēks, kam svarīga sava gulta. Bet, dzīvojot Rīgā uz koferiem, sapratu, ka tas nav tik svarīgi. Mums ar Agri ir ļoti mazs dzīvoklītis, bet mums diviem pilnīgi pietiek, jo galvenais ir būt kopā ar saviem cilvēkiem. Kad braucu pie vecākiem uz Cēsīm, mamma bieži lūdz, lai atvedu kaut ko no savas noliktavas un uzklāju smuku galdu. Viņas priekam es padekorēju, man pašai to nemaz neprasās, jo svarīgāk ir pabūt kopā ar vecākiem.

Cilvēki mēdz jautāt, kas šogad Ziemassvētku noformējumā ir modē. Manuprāt, Ziemassvētku sajūta slēpjas tajā, kā tos svinējusi tava ģimene. Es skaidri zinu, ka man to rada visas jocīgas mantiņas, ko karinām ģimenes eglē. Katru gadu, tās ņemot laukā, klausies vienus un tos pašus stāstus par to, kā tās pie mums nonākušas. Un nav runa, ka eglei jāatbilst kaut kādiem dekorēšanas priekšrakstiem.

Nē, tur ir jābūt septiņām svecītēm, ne pārāk bieži saliktām lampiņām, galā sēž eņģelis. Egle ik gadu ir vienā un tajā pašā vietā, jau kopš māja ir uzcelta, tēta mūzikas izlase nav mainījusies, kopš māsa ir piedzimusi. Tas, ka šajā tradīcijā nekas nemainās, ir mans miers. Un, pasarg’ Dievs, ja vienu gadu mana ģimene izdomās, ka šobrīd modē ir lillā mantiņas un egle pēkšņi kļūs ārkārtīgi stilīga! Mana svētku sajūta slēpjas tradīcijā un cilvēkos man apkārt.

Iepriekš teici, ka tev rituāli nepatīk.

Jā, interesanti! Atšķirība laikam ir tajā, ka svētki nav katru dienu. Ikdienas rutīna ir kaut kas cits nekā tradīcija. Bet mana ikdiena kopumā nav pārāk liela rutīna. Tādu dzīvi esmu izvēlējusies – griežos pati savā orbītā.

Un uz kuru pusi tagad?

Uz priekšu! Ir svarīgi neieslīgt prātuļošanā: kāda jēga, uz kurieni tas ved, kāpēc? Katram no rīta ir jautājums, kāpēc kāpt ārā no gultas. Bet vajag piecelties un darīt! Paspert soli, nevis sēdēt un gausties, cik viss ir slikti. Neviens jau tev nepateiks: hei, tu varētu būt dekoratore! Tas ceļš ir jāatrod. Mana vienīgā atziņa ir, ka vienkārši jādara. Bija nepareizi? Mēģini vēlreiz! Es visu esmu iemācījusies caur neskaitāmiem kritieniem un klupieniem, arī finansiāliem zaudējumiem, bet citādi jau tas nenotiek. Galvenais ir darīt. Tāpēc mana uzņēmuma nosaukums ir Feja dara.

Saistītās ziņas

Dekora feja Baiba Prindule: "Savā mājā visvairāk es mīlu... gultu"
Kā Cēsu dakteru meita Baiba Prindule kļuva par "Gatavo 3" krāšņo dekorāciju meistari 41
Skaistums nav atkarīgs no dzimuma: arvien vairāk moderno vīriešu lieto arī dekoratīvo kosmētiku 2

Citi šobrīd lasa

Vai sieva ir vīra īpašuma mantiniece, ja īpašums nav iegādāts kopdzīves laikā? 1
Covid-19 izslimojušie: "Bailes no nāves bija fiziskas. Ko tādu neaizmirst" 4
FOTO. Pandēmijas panikā nopirktā pārtika tagad izmesta atkritumu konteineros. Sirds sāp skatoties 25

«Переборщила с пластикой!»: поклонники в шоке от фото Вайкуле, которым поделилась Пугачева

«Мы попрощались с родителями»: врач из больницы, которую посетил Путин, рассказала о происходящем там сейчас