“Es drusciņ apstādinu laiku" - ciemos pie Uģa Prauliņa viņa Ērmaņu muižā
Kad esam izripojuši cauri gleznainajai, sakoptajai Alūksnei, pārņem sajūta, ka dodamies nekurienē. Zāle un krūmi spiežas uz ceļa, tas kļūst šaurāks, līkumains, līdz pēkšņi mūsu priekšā iznirst baložzils namiņš, kas izskatās kā pļavas vidū pazaudēta konfekte. Situāciju vēl ērmīgāku dara tas, ka pagalmā mūs sagaida komponists Uģis Prauliņš. Esam Ērmaņos.
Uģis ar sievu Ingu pēc dabas ir ceļotāji un agrāk bieži apmetušies dažādās muižās. Kad viesojušies Mākslinieku savienībai piederošajā Zvārtavā, kāda Alūksnes pašvaldības dāma ieminējusies, ka visām muižiņām gan tik labi neejot, piemēram, Ērmaņiem.
Uģis saspicējis ausis, jo tas bijis viņa senču īpašums. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās to no valsts nopircis viņa onkulis Alfrēds, bet saimniekojis tajā vairāk esot viņa brālis Kārlis, Uģa krusttēvs. Savukārt viņu tēvs Dāvis Praule esot bijis Ērmaņu pārvaldnieks laikā, kad muiža piederējusi baronam.
Lai arī Ērmaņu ēka būvēta 19. gadsimta sākumā, muiža kā teritoriāla vienība Marienburgas pilsnovada sastāvā pieminēta jau 17. gadsimta arhīvos. Pēc Ziemeļu kara Krievijas imperatore Elizabete visu pilsnovadu uzdāvināja grāfam Voroncovam, kurš 1780. gadā to pārdevis slepenpadomniekam baronam Oto Hermanim fon Fītinghofam. Ērmaņu muižas kungu māja, visticamāk, uzbūvēta viņa dēla Burharda fon Fītinghofa laikā.
Mēs esam ne vien lielkungi, bet arī muižas kalpi – un kalpojam ļoti uzticīgi!
Kādu laiku tika uzskatīts, ka nelielā muižiņa pildījusi izklaides funkcijas, bet laika gaitā Uģis Prauliņš domas esot mainījis. Viņš uzskata, ka tā ir bijusi dziedināšanas vieta. Burhards fon Fītinghofs bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas loceklis, viena no vēlīnā apgaismības laika personībām. Bijis ļoti aktīvs, viņš pabeidza celt Marienburgas pils ansambli – ar izcilām sīkformām, medību dārzu un izpriecu mežiņu –, bet tad saslima. Zinātāji teic, ka māja nav būvēta uz ūdens, bet uguns āderēm.
“Nevaru to pierādīt, bet domāju – kāpēc Burhardam šādu vienkāršu, spartisku telti vajadzēja iecelt purvājos un krūmiņos, kur nav pat kārtīga piebraucamā ceļa?” spriež Uģis Prauliņš. “Paskatoties to laiku kartē, var redzēt, ka tā tiešām ir iebūvēta slīkšņā. Kāpēc ne kalnā vai pie kādas lielākas upes?... Krieviem ir jēdziens pustiņa – tādas nekurienes saviem mājokļiem izvēlējās eremīti – vientuļnieki, kas, aizgājuši no laicīgās dzīves, visu savu laiku veltīja lūgšanām.
Ļaudis šādus namiņus cēla meditācijai. Ērmaņu muižiņa ir vienkārši tēsta, kā zemnieku māja, vienīgā balsinātā telpa tajā bijusi kapela. Īpašs elements ir tornītis, kurš ir it kā uzmaukts uz mājas ass; tā ir ne vien bēniņu, bet gara gaisma. Jebkurai sakrālai celtnei jau pirms mūsu ēras vienmēr kāda forma ir vedusi augšup.”
19. gadsimta sākumā tādi namiņi, kur patverties vienatnē, bijuši ļoti populāri. Uģis stāsta, ka 1818. gadā barons Kapenhauzens Ungurmuižā uzcēlis mūzu mājiņu ar kolonnām, nostāk no lielās kungu ēkas, arī krūmos, un bieži vien tur uzturējies dienām ilgi. Neviens nav drīkstējis viņu apmeklēt, pat sieva ne, ar kuru viņam, starp citu, bijušas ļoti labas attiecības. “Un ko viņš tur dara,” smej Uģis.
“Pat ne dināriju (dienasgrāmatu) raksta, bet spēlē flautu. Turklāt viņš to esot mācējis ne sevišķi forši... Šodien cilvēki līdzsvaru meklē jogā un meditācijās – lai sevi stabilizētu, rastu atsvaru – un dara to diezgan atklāti. Burhardam pie Alūksnes ezera jau piederēja villas tipa ozolkoka pils, bet viņam vajadzēja arī meditācijas telpu, un tā radās Ērmaņu muiža. Viņš, būdams slims, vēlējās vietu, kur pabūt vienam. Te viņš ir pavadījis pēdējos dzīves gadus.”
Pirms ķerties pie Ērmaņiem, Prauliņu dzimtas ciltstēvs Dāvis Praule jau bija iesitis roku, pārvaldot Babetskas muižu citā Vidzemes pusē. Tautas atmiņas vēsta, ka tad, kad saime sanākusi uz ēšanu, viņš nav vis pirmais ķēries pie mielasta, bet vienmēr aprunājies ar ļaudīm, kā iet uz lauka, vai sasirgušais lopiņš atlabis... “Tikai tad, kad visi bija aizgājuši, viņš nosēdās pie galda un ēda, var teikt, pārpalikumus,” stāsta Uģis. “Cilvēki dažreiz par šo faktu brīnās, bet es domāju, ka viņš bija ļoti racionāls cilvēks, varēja paēst jebkurā brīdī. Viņu interesēja process, tāpēc arī Ērmaņiem gāja labi.”
Vēl dzīvie Dāvja dēlu – Alfrēda un Kārļa – līdzgaitnieki atceras, ka Kārlis braukājis apkārt ar dampi (kuļmašīnu), muižiņas dzīve bijusi ļoti sabiedriska. Ērmaņi bijusi vieta, kur var sapazīties, tur bijis pilns pagrabs ar vīnu, turklāt vietējie ļaudis varējuši izmantot kapelu, ja kādu iemeslu dēļ nav varējuši tikt uz 15 kilometrus attālo baznīcu Alūksnē.
“Prauliņu dzimta bija liela un spēcīga. Domāju, es to latiņu varētu turēt,” uzskata Ērmaņu saimnieks. “Labi, es nevaru būt lauksaimnieks, bet mēs esam ne vien lielkungi, bet arī muižas kalpi – un kalpojam ļoti uzticīgi! Rokam dārzu, rūpējamies. Kad atbraucām te pirmo reizi, nekāda smukuma nebija. Ceļi krustām šķērsām pārrakti, muižiņā dzīvoja cilvēki, kurus nepazinām un kuri mūs nepavisam negaidīja.
Sākām kopt apkārtni, viss notika pamazām, līdz pienāca brīdis, kad vienā telpā varējām pārlaist pirmo nakti, vēl lielā mitrumā. Padomju laikā ēkā bija ierīkota pienotava, uzradušās liekas sienas. Pa kārtai ņemot nost to, kas gadu desmitos pieaudzēts, var redzēt, kā māja tikusi saprotezēta, lai vispār turētos kopā. Inga ir diplomēta arhitekte, es esmu Rīgas Restaurācijas pārvaldes galvenā arhitekta dēls, tāpēc mums ir liela mīlestība un pietāte pret vēsturisko mantojumu, stilu.
Ēkas atjaunošanas process notiek lēni, es salīdzinu tā – ja tev ir pietāte pret vintage mašīnu, tu tajā nevari ielikt kādu zapiņa skrūvi, ir iekšēja nepieciešamība pēc autentiskā. Ar ēkām ir tas pats – ja pārzini šo stilu un centies tam pietuvoties, tas pieprasa cieņu. Rodas pienākuma sajūta. Mums ir labi konsultanti – arhitekte Kristīne Veinberga un arhitekts arheologs Juris Zviedrāns, kuri par katru naglu un līstīti var pateikt, kurā laikā tā ielikta.
Ar Ingu esam powercouple, stumjam baļķi vienā virzienā. Ja mums nebūtu kopīgu vērtību, nekas te neiznāktu. Pat miljonāriem nav viegli sakopt savas muižas. Kaut ko jaunu, kādu Disnejlendu, var uzraut ātri, bet šī ir cita vērtība.”
Muiža kā satikšanās vieta turpina savu sākotnējo misiju. “Mēs rūpējamies par kaut ko tādu, kam ikdienā varbūt neiznāk pievērsties,” domā Uģis. “Es drusciņ apstādinu laiku, un iznāk padomāt par tādām lietām, līdz kurām netiec pat jogas nodarbībās. Šeit tu esi viens pats. Mēs gādājam, lai cilvēki te justos laimīgi. Šajā enerģētiskajā vietā satiekas daudzi, rodas jaunas draudzības.”
Ja mums nebūtu kopīgu vērtību, nekas te neiznāktu. Kaut ko jaunu, kādu Disnejlendu, var uzraut ātri, bet šī ir cita vērtība.
Pirmā koncertsezona notika 2011. gadā. Ērmaņus ir pieskandinājusi Etnonakts, skanējusi klasiskā mūzika, uzstājušies Iļģi, Rihards Zaļupe, simfoniskā orķestra mūziķi, savu dzeju lasījis Guntars Godiņš, gleznas izstādījis Edmunds Lūcis, fotogrāfijas – Gvido Kajons un citi mākslinieki.
Ērmaņos ir tapis Uģa Prauliņa 2012. gadā prestižajai Grammy balvai kategorijā Labākā mūsdienu klasiskās mūzikas kompozīcija nominētais darbs The Nightingale, kā arī citi darbi. “Ir baigā konkurence – pļaut zāli vai rakstīt. Tad tās četras stundas no rīta ir jāizplēš. Reizēm no smagā, fiziskā darba ir savilktas rokas. Pirms koncertiem to nevaru atļauties, man jāatceras, ka pirmām kārtām esmu mūziķis, komponists.
Neesmu arī baigais spēka mitriķis, turklāt daudzās jomās esmu nepraktisks. Palīdz brālis, jūtam apkārtējo cilvēku atbalstu, kuri atnes dārzeņus un pienu. Ērmaņu muižas sakopšanā daudz palīdzējusi arī Lielās talkas kustība – tā iedod virzienu ne vienai vien dienai. Arī mūsu koncerti ir dalīšanās, jo notiek bez maksas.”
Barons Kapenhauzens Ungurmuižā uzcēlis mūzu mājiņu ar kolonnām un bieži tur uzturējies dienām ilgi. Neviens nav drīkstējis viņu apmeklēt, pat ne sieva.
Kad prombraucot jautāju, vai Prauliņi reizēm tornīša skatu laukumiņā iedzer kafiju, Uģis smejas, ka parasti esot tik daudz darāmā, ka neesot laika tēlot lielkungus. Reizēm gan no tornīša debesīs šauts šampanietis, Jauno gadu sākot.
Jau mūsu sarunas laikā tiek pārvietoti krēsli un galds – vakarā Ērmaņos uzstāsies igauņu mūziķis Silver, ieradušies viņa kolēģi, apkārt skan angļu un igauņu valoda. Nez no kurienes dīvainā kārtā uzvēdī korvalola smarža – izrādās, Inga dārzā salasījusi irbulenes un smiltsērkšķus, savārījusi zapti, kas arī ir smārda avots. Pretī skaistajam portikam ar kolonnām muižas priekšdārzā sēž akmenī cirsts skaists tēls – domīga meitene ar tulpi. Gluži kā šīs vietas miera iemiesojums.
Pats esmu dzēris šņabi un uzkodis ābolus pie baznīcas mūriem, viss kas ir bijis, bet neesmu ar mieru šo ceļu iet visu dzīvi.
“Mēs ar šo māju rīkojamies kā ar tādu atrastu brīnumu. Viss jau tik gludi neiet. Ar biedrību Ērmaņu muiža rakstām projektus, bet ne vienmēr tos atbalsta. Ir grūti, bet ir arī mīlestības saldā daļa, kāpēc to ir vērts darīt. Cilvēki jūtas laimīgi un apgaismoti.
Kāpēc nedzīvojam Spānijā vai Francijā? Tur ir brīnišķīgi, nav tik daudz jākurina, katru dienu vari baroties no infrastruktūras, kas augusi gadu tūkstošiem. Šeit tā jāveido no jauna – un tas ir āķis lūpā. Var iet depresīvā, degradējošā virzienā, pats esmu dzēris šņabi un uzkodis ābolus pie baznīcas mūriem, viss kas ir bijis, bet neesmu ar mieru šo ceļu iet visu dzīvi. Labāk to veltīt vienas vietas uzziedināšanai."
