Neparasts mīlasstāsts. Alīnas un Valērija mājas ir ceļojošais cirks

Valērijs spēj ielocīties mazā kastītē, Alīna ļauj sevi pārzāģēt uz pusēm... Viņi mīl manēžu un ceļu zem kājām. Viņi ir baudījuši ceļojoša cirka burvību, kad pēc izrādēm lielā telts tiek nojaukta un izkrāsotie vagoniņi ar klauniem, akrobātiem un burvju māksliniekiem garā karavānā dodas uz citu vietu. Tomēr sapņu darbs un mūžīgā ceļošana neliedz abiem sapņot arī par mājām un ģimeni.

Ko īsti nozīmē būt ceļojoša cirka māksliniekam?

Valērijs: – Dzīvot uz koferiem un visu laiku būt kustībā. Līdzi esi paņēmis tikai minimumu, lai būtu pēc iespējas mobilāks.

Alīna: – Tas nozīmē būt gatavam uz visu, jābūt elastīgai domāšanai un pielāgošanās spējām.

Kā jūsu dzīves ceļš līdz tam aizveda?

Valērijs: – Pusaudža gados biju vājš un guvu daudz traumu. Biju hiperlokans ar superkustīgām locītavām.

Alīna: – Man vienmēr ir paticis dejot, darbojos vairākās studijās, šovgrupās, izrādēs un citos projektos, līdz mani uzaicināja Rīgas cirka baleta trupā. Tas šķita ļoti vilinoši.

Kas rakstīts jūsu darba līgumos – esat akrobāti?

Alīna: – Manā ir rakstīts “dejotāja – akrobāte”.

Valērijs: – Esmu tā sauktais cilvēks bez kauliem, reizēm tādus dēvē par kaučuku.

Kad pamanīji, ka esi tik lunkans? Jau bērnībā?

Valērijs: – Kad spēlējām akmens, šķēres, papīrīt’s, man, rādot papīru, pirksti vienmēr izlocījās otrādi. Tā ir nobīde no normas. Kad man bija sešpadsmit gadu, gulēju slimnīcā, jo sirds pumpēja asinis ar pārlieku jaudu un spiediens lēkāja kā vectētiņam.

Tāpēc, ka ļoti ātri augu; tik garš kā tagad biju jau četrpadsmit gadu vecumā. Organisms netika galā, trūka muskuļu masas, un es sāku krist ģībonī. Ja no guļus stāvokļa strauji piecēlos, uzreiz apgāzos. Kad skolā sāku cilāt dzelžus, no vietas izlēca te lāpstiņa, te plecs.

0. klasē uzzināju par cirka studiju, aizgāju, parādīju, kā protu viļņot plaukstas. Kad savā pirmajā cirka studijā iemācījos žonglēt, mest ritentiņus un taisīt tiltiņus, sapratu, ka varu vairāk. Mana skolotāja Irina Levita noticēja, ka varu kļūt par cirka mākslinieku. Savukārt es noticēju viņas ticībai. Viņa zināja, kā padarīt superlokanību par manu stipro pusi.

Cirka profesionāļi uzreiz tevī pamanīja lietas koku?

Valērijs: – Droši vien. Līdzīgi kā baletā – ar trenētu aci uzreiz var pateikt, vai bērnam ir dotības. Mani baletā neņemtu slikta vestibulārā aparāta dēļ, esmu liela auguma, lokans, bet nav tik labs balanss.

Tad nevari strādāt augstumā?

Valērijs: – Tā saka, ka mans žanrs esot visdrošākais – līst pa grīdu. Citi mākslinieki jautā: “Vaļera, vai tu negatavojies veikt numuru gaisā?” Atbildu, ka neesmu domājis... Viņi smej. “Un arī nedomā, nevajag!” Rīgas cirka vadītāja Lolita Lipinska piedāvāja numuru ar kubu. Mēģināju atrunāties, tomēr ielīdu. Naktīs strādāju par krāvēju, mācījos Transporta un sakaru institūtā un trenējos cirkā. Dzīvoju pie vecākiem, līdz viņi mani izdzina: “Vaļera, tu cirkā nopelni vairāk nekā mēs visi kopā!” Mamma savāca koferus un atrada man dzīvokli centrā (protams, viņa to darīja, mani mīlot). Tā sākās mana patstāvīgā dzīve, strādāju uz prāmja Tallink, bija šiki.

Ko tu, Alīna, dari arēnā?

Alīna: – Esmu baleta grupā, kura dejo pirms un pēc numuriem, citreiz arī numuru laikā.

Tās krāšņās meitenes ar spalvām...?

Alīna: – Jā, bet paralēli vienmēr jāasistē arī kādam māksliniekam.

Jāļauj sevi pārzāģēt uz pusēm?

Alīna: – Arī tas ir bijis. Jābūt gatavai darīt visu, ko mākslinieks iecerējis; mēs esam paredzētas tam, lai padarītu numurus krāšņākus. Reiz bija jādejo pirms lauvām. Iznācām lauvu kostīmos, padejojām, tad nodzisa gaisma, mums jāskrien nost, bet paralēli nāca īstās lauvas.

Pa citu ieeju...?

Alīna: – Nu, it kā pa citu, bet bija posms, kurā jāpaiet tiem garām, turklāt tumsā. Tas bija ekstrēmi. Vēl interesantāk bija, kad arēnā rāpoja krokodili, mēs iznācām ar uguns lāpām, sejas aizsegtas ar lakatiem, redzes leņķis šaurs, bet tu zini, ka turpat pie kājām ložņā krokodili. Tu smaidi un dejo, numurs to prasa.

Tie zvēri ir labi pabaroti...

Alīna: – Par drošību ir domāts, bet simtprocentīgi neko nevar paredzēt.

Uzpurņa nav?

Alīna: – Nē, varbūt tikai agresīvākajiem. Darbs ir ļoti interesants, nevar salīdzināt ar citiem dejošanas projektiem.

Kā tu nokļuvi ceļojošajā cirkā Spānijā?

Alīna: – Paralēli darbam Rīgas cirkā vienmēr esmu strādājusi nopietnu darbu. Un tad man piedāvāja braukt uz Spāniju. Ilgi to apsvēru. Sākumā nolēmu aizbraukt uz diviem mēnešiem, tad sapratu, ka man tur ļoti patīk, es gribu tādu dzīvi.

Uz riteņiem?

Alīna: – Tas netraucēja. Sajūta, izejot manēžā skaistā kostīmā un jūtot, ka cilvēkiem ir prieks, ir īpaša.

Valērijs: – Tas bija vissmukākais cirks Spānijā.

Alīna: – Ik reizi jauni mākslinieki, viena programma labāka par otru, interesanti pavadīts laiks, sākumā pat neuzskatīju to par darbu. Kad man prasīja, kādu darbu daru, atbildēju: “Vispār jau neko, dejoju...” Darbs ceļojošajā cirkā bija kaut kas jauns, nezināms.

Viss retro stilā, ar vecmodīgiem dzīvojamiem karavānu vagoniņiem, māksliniekiem tāda kā sava pilsētiņa. Ik pēc pāris dienām cirks tika demontēts un brauca uz citu vietu. Bija īpaša sajūta, kad mākslinieciski apgleznotie cirka vagoni garā kolonnā brauca cits aiz cita... Patika apzināties, ka esmu daļa no šīs pasaules, ka drīz atkal būsim jaunā vietā, kur nepacietīgi gaida jauni skatītāji.

Vai tādā vagoniņā nav par šauru?

Alīna: – Nē, dzīvojām ar vēl vienu baleta meiteni. Vietas nav daudz, bet tur ir silts, vagoniņa priekšā iekārto atpūtas teritoriju, noliec krēslu, šūpuļtīklu un iekšā ej tikai tad, kad ir auksts vai līst. Pirms tam strādāju cirkā Zviedrijā, arī tur bija telts un mākslinieki dzīvoja karavānās, bet apkārt nebraukāja. Tas vēl bija cirks ar dzīvniekiem, tā ceļot ir daudz grūtāk.

Vai jums ir iznācis paceļot abiem kopā un padzīvot vienā vagoniņā?

Alīna: – Karavānā kopā vēl neesam dzīvojuši, trupa lido no vienas pilsētas uz otru, dzīvojam viesnīcās.

Valērijs: – Esam bijuši ASV, Ķīnā, Dienvidāfrikā, Alžīrijā, Taivānā.

Ik pa brīdim nākas iedzīvoties jaunā vietā?

Valērijs: – Jaunu pilsētu var iepazīt pāris stundās. Mēs ātri orientējamies un pielāgojamies.

Alīna: – No vienas puses, nav viegli katru reizi pielāgoties jaunai skatuvei, izturēt garus pārbraucienus, no otras – tu tik daudz redzi! Mēdz būt, ka vēl neesi izkrāmējis čemodānu, kad jau jādodas uz citu vietu. Reizēm pat grimu nevar kārtīgi nomazgāt, transports jau gaida...

Vai ceļošana jau kļuvusi par nepieciešamību?

Alīna: – Ja ilgi nekur nebraucam, tad gribas. Man prātā ir saraksts, kur es gribētu aizbraukt – uz Japānu, Indiju – strādāt vai atpūsties.

Valērijs: – Es jau pēc trim dienām sāku domāt, kur varētu aizbraukt.

Alīna: – Tiešām?!

Valērijs: – Nu, labi... pēc četrām (smejas).

Alīna: – Man patīk arī pabūt mājās, pie savējiem.

Nākat no ģimenēm, kas nav saistītas ar cirku?

Valērijs: – Mana mamma jaunībā nodarbojās ar vingrošanu un savos sešdesmit trīs gados joprojām var nosēsties špagatā.

Alīna: – Mana māsa ir gleznotāja, mamma ir saistīta ar dejošanu, un viņai padodas rokdarbi. Man šķiet, viņai nebija ticības, ka tas ir nopietni, ka ar to var pelnīt naudu. Domāju – neņemšu nevienu vērā, gribu un daru, kā būs – būs. Sākumā arī mana ticība kliboja, jo meklēju taču stabilos darbus – tā ir pieņemts, tā vajag.

Man ļoti patīk mācīties, esmu ieguvusi bakalauru un maģistru socioloģijā, Stradiņos veselības un sporta specialitātē – bakalauru, Kultūras koledžā beidzu izvēles kursus dejošanā. Man kaut kā pietrūka, meklēju, līdz sapratu, ka tas, ko man vajag, ir dejošana. Ja būtu laiks un iespēja, es mācītos joprojām.

Valērijs (klusiņām): – Spānijā tu to varēsi...

Tā viņš tevi mēģina apvārdot?

Alīna (smejas): – Jā, jā.

Teicāt, ka cirka cilvēkiem ir citādāka domāšana un dzīves uztvere. Kā jūs atšķiraties no pārējās sabiedrības?

Alīna: – Mēs esam dzīvespriecīgāki. Man ir ar ko salīdzināt, jo esmu strādājusi ministrijā. Negribu nevienu aizvainot, bet viņiem ir tā – darbs, mājas, plus kāda izklaide. Nesaku, ka mēs dzīvojam pareizāk, bet, šķiet, redzam plašāk – vairāk riskējam, paļaujamies uz veiksmi, līdz ar to neesam tik iegrožoti.

Reizēm gan liekas – cik labi tiem, kam ir garantēts darbs, nav jāuztraucas, vai būs kontrakts. Bet varbūt viņi zaudē kādu... dzīves sparu? Vismaz pagaidām man ir sajūta, ka tagad mēs dzīvi baudām, bet, kad strādāju valsts darbu, es dzīvi dzīvoju. Ne jau slikti vai nepatīkami, bet tikai dzīvoju.

Valērijs: – Visgrūtākie ir treniņi, visforšākais – darbs. Kad strādājam pēc kontrakta, tas ir kruta – esam citā zemē, tikpat kā netrenējamies, jo nav laika. Latvijā skraidām no viena darba uz otru, un diena mēdz būt pat sešpadsmit stundas gara. Rukājam tāpat kā visi citi, trīs darbos. Esam paši sev menedžeri, viss jāpagūst.

Alīna: – Kad sevi nodzen treniņos un darbos, ir patīkami apzināties, ka visu ieguldi sevī, nevis kādā citā. Tas sniedz gandarījumu.

Valērijs: – Mana veselība nemaz neļauj dzīvot bez fizkultūras. Kad Irina teica, ka no manis var izveidot mākslinieku, nedomāju, ka būs tik sarežģīti. Grūti bija pirmos divus gadus, dažus elementus mācījos pat piecus mēnešus. Tu pārstāj ticēt, ka to varēsi, gribi visu pamest. Kad ierados studijā, man bija jau deviņpadsmit, pirmoreiz uzstājos divdesmit viena gada vecumā. Tu pats šuj sev kostīmus, apgūsti grima un frizūru veidošanu, labo apavus...

Vai izrāžu laikā gadās arī kuriozi?

Valērijs: – Bija gadījums ASV teātrī, kad, ieslēdzot dūmu mašīnu, neizslēdza detektorus un iedarbojās ugunsdzēsēju signalizācija. Visiem vajadzēja pamest telpas, bijām kostīmos, ārā auksti, bet jautri. Saūda Arābijā mani nelaida manēžā, jo skatītāju rindās bija reliģiskā policija. Viņi baidījās, ka mana numura dēļ var atcelt visu šovu, jo pēc viņu principiem mans kostīms bija pārāk piegulošs, bet otrā kostīmā bija redzamas potītes, kas arī nav pieņemami.

Citi mākslinieki jokojot sāka mani saukt par pornozvaigzni. Lietuvā kolēģi mani izjokoja – mana Iguānas solo numura beigās manēžā negaidīti iznāca baleta grupa līdzīgos kostīmos un atveidoja daudz iguānu. Atšķirībā no pārējās pasaules cirkā 13 ir veiksmes skaitlis. Ir arī nerakstīti cieņas likumi ­– cirkā nedrīkst ēst saulespuķu sēklas, sēdēt ar muguru pret manēžu... Viena no jautrākajām tradīcijām ir Zeļonka – citu mākslinieku izjokošana noslēdzošajās izrādēs.

Alīna: – Kolēģu izjokošana ir grūts uzdevums, jo skatītājs to nedrīkst pamanīt un numuru arī nedrīkst izjaukt. Piemēram, ja muzikanti vēlas izstrādāt joku ar mums, tad sāk spēlēt citu melodiju vai radikāli maina tempu – skatītāji to nesaprot, bet mums jātiek galā. Reizēm kāds joks izdodas tik labi un visiem tā iepatīkas, ka tiek nolemts to atstāt katrā izrādē.

Vai no cirka māksliniekiem bieži izveidojas pāri?

Valērijs: – Manuprāt, jā – tāds ir cirka dzīvesveids.

Alīna: – Citādāk nav iespējams ne fiziski, ne emocionāli. Pirmkārt – ceļošana, ilgi jābūt prom no mājām, otrkārt – režīms, lielu dienas daļu aizņem treniņi, un, ja to nedara kopā, cilvēki viens otru tikpat kā neredz. Svarīgi, lai abiem sakristu darba laiks un atpūtas brīži. Cirka režīmu salīdzināt ar citu profesiju ikdienu ir neiespējami. Vēl klāt nāk pilnīgi atšķirīgas intereses un nākotnes plāni. Droši vien ir izņēmumi, bet es tādus nezinu.

Kāds ir jūsu iepazīšanās, kopdzīves stāsts?

Valērijs: – Rīgas cirkā ieraudzīju ļoti tieviņu meiteni, un man sagribējās viņu pabarot (smejas). Pirmos pāris gadus nespēju saņemt drosmi, lai šo smaidošo skaistuli uzrunātu, bet vēlāk mūs satuvināja mīlestība uz cirku, neparasto dzīvesveidu un citas kopīgas intereses.

Alīna: – Zināju, ka ir tāds Valērijs, kurš var salocīties un ielīst mazā stikla kubā, bet redzējusi nebiju, jo viņš vairāk braukāja pa ārzemēm. Kad cirks sāka braukāt pa Latvijas pilsētām, tika uzaicināts arī Valērijs, tad viens otru redzējām biežāk. Valērijs nerunāja latviski, es – krieviski. Interesanti, ka tas mums netraucēja vienam otra sabiedrībā justies labi, bija pat jautri – ne tikai mums pašiem, bet arī apkārtējiem.

Tad Valērijs piedāvāja man dalību Latvijas labāko iluzionistu Daces un Enrico Pecolli cirka teātra izrādē, viņš jau bija piedalījies vairākas tūrēs. Man patika fantastiskie kostīmi, krāšņie specefekti un lāzeri – protams, piekritu. Tā sākām kopā ceļot, strādāt un vēlāk arī veidot numurus.

Uzaicināji Alīnu uz randiņu?

Valērijs: – Viņa nenāca diezgan ilgi.

Varbūt nesaprata?

Alīna: – Krievu valodu sapratu ļoti labi, jo visos kolektīvos, kur esmu dejojusi, runāja krieviski, tikai pašai ar runāšanu gan ir grūti.

Valērijs: – Reiz satiku Alīnu pie cirka, viņa nāca no filmas. Prasīju: “Kā patika kino? Ar ko biji?” Viņa atbildēja, ka bijusi viena, neesot ar ko iet. Nodomāju – tāda skaistule un viena?! Teicu: “Nākamnedēļ iesim kopā.” Bet normāls randiņš bija tikai pēc pusgada. Es ilgi gaidīju, tu biji Zviedrijā, es – Spānijā.

Vai jums mēdz būt kontrakti katram ar savu trupu, vai tomēr cenšaties būt kopā?

Valērijs: – Tagad kopā, protams.

Alīna: – Esam izveidojuši numurus, nav jēgas uz astoņiem mēnešiem braukt katram uz savu pusi.

Jums Rīgā ir mājas, savs dzīvoklis?

Valērijs: – Jā, divi, bet dzīvojam pie manis.

Alīna: – Pagaidām neesam izdomājuši, kuru vietu sauksim par mājām. Valērijs vēlētos dzīvot Spānijā, viņam patīk siltas zemes, es esmu pieķērusies mājām, lai gan spēju pielāgoties. Bet man jāapsver visi par un pret, un tas process ievelkas.

Jums gribas domāt arī par ģimeni?

Alīna: – Gribas. Ik pa brīdim ienāk prātā, ka vajadzētu. Mēs skrienam pa pasauli, viss forši, bet kad tad būs...

Valērijs: – Pusi laika dzīvojot viesnīcās, grūti saprast, kur ir mājas. Vai tur, kur tu guli? Protams, gribas apprecēties, uzcelt māju, iestādīt koku un izaudzināt dēlu vai meitu – un vēl daudz ko...

Alīna: – Esam iemācījušies, ka neko nevar paredzēt vai saplānot. Protams, gribas visu! Bērnus, ģimeni, māju, arī turpināt ceļot un uzstāties, bet, ņemot vērā dzīvesveida specifiku, jārēķinās, ka bērni daudz ko mainīs.

Jums ir kāds kopīgs numurs?

Valērijs: – Jā, dažādi. Ar Enriko un Daci Pecolli sākumā strādāju viens, viņi ir profesionāli un prasīgi. Veselu gadu stāstīju viņiem par Alīnu, rādīju fotogrāfijas (tolaik mēs vēl netikāmies), bet, kad Alīna sāka strādāt ar mums, šķita, ka viss ir kļuvis interesantāks, vieglāks. Viņa vieno kolektīvu, uztur jautrību; vienīgā smaida nakts pārbraucienos un tad, kad jāstrādā no rītiem.

Alīna: – Jo man tiešām tik ļoti patīk viss, kas notiek, ka nogurumu pat neievēroju!

Esi mācījis Alīnai kādus lokanības vingrinājumus?

Alīna: – Viņš mani stiepj, dusmojas, ja pahalturēju. Es tāpat nekad nebūšu kaučuks, cilvēks bez kauliem, man pietiek ar dejošanai vajadzīgo – špagats, tiltiņš... Valērijs palīdz pārkāpt latiņu, kuru esmu sev uzlikusi. Redzu – viņam kāja ir augstāk nekā man, nu, labi, pamēģināšu es arī...

Tu varētu ielīst pavisam mazā čemodāniņā...

Alīna: – Nevienam nešķitīs neparasti, ja mazs cilvēciņš ielīdīs kubikā. Bet kad tāds liels džeks...

Cirkā nav cīniņu par prīmas vietu vai garāku numuru?

Alīna: – Tiešām nav. Esam draudzīgi. Skatās pēc parametriem – lai iebāztu kastē, pārzāģētu, vajag īsāku, tievāku meiteni. Spānijas cirkā bijām ļoti draudzīgas.

Valērijs: – Tev paveicās.

Alīna: – Tiešām – iespējams, citur tā nav. Pat deju studijās konkurē, kurš stāvēs pirmajā rindā, kuram būs solo.

Valērijs: – Kad strādāju Spānijā, programmas bija tik apjomīgas, ka visus lūdza saīsināt uzstāšanās laiku. Man atvēlēja tikai divarpus minūtes, bet es biju uz plakātiem – mani varēja labi pārdot. Viņi teica – neuztraucies, galvenais, ka tu izej arēnā. Viens gan tur nebija godīgi – rīta šovi ir visgrūtākie, jo ķermenis vēl guļ un ielīst kubā... Jāmostas pusastoņos, bet gulēt esi aizgājis divos naktī. Uzstājos rīta šovos veselu gadu, kamēr citi mākslinieki – pieaugušo numuros, kurus bērniem nerādīja. Man gan šķiet, ka jebkuru numuru var rādīt arī no rīta.

Trupā bija gaisa vingrotājs no Austrijas, kailu torsu, šikās biksēs, vingroja uz trapeces, tāds stiprs, gados, jau ap piecdesmit. Numura beigās viņš ķeras pie šūpolēm, bet stienis viņa rokās lūst, un viņš krīt... Pirms tam viņš sev nemanāmi bija pieāķējis drošības siksnas. Kad viņš krita, tas vienmēr izskatījās šausmīgi. Viņš iekaras gumijās, skan jautra mūzika, bet tu sēdi aukstos sviedros.

Viņš man saka: “Vaļera, no rīta bija tik forša saule, es pasauļojos septiņas minūtes no vienas puses, septiņas no otras un esmu gatavs iet arēnā.” Es sēžu izkrāsotu seju: “Nu, malacis, bet mēs jau pastrādājām...” Visiem māksliniekiem jāiziet Grande  Final – uz pēdējo deju. Tu esi pārguris, bet gaidi, nevari mazgāt nost grimu. Pāris finālus esmu nogulējis. Pirmajā kontraktā Spānijā, kas ilga 42 dienas, biju uzstājies 93 eglītēs, katra ilga pāris stundu.

Alīna: – Arī man bijuši pat trīs šovi dienā, tās pārģērbšanās...

Valērijs: – Uzskatu, ka arī drēbēm ir jāatpūšas.

Alīna: – Bet kad vienu slapju kostīmu nomaini pret otru tikpat slapju...

Baletdejotāji agri iet pensijā. Kā ar cirka māksliniekiem?

Alīna: – Man likās, ka visas balerīnas beigās ir invalīdi, bet tā nav taisnība, daudzi pasniedzēji jau gados lēkā un dejo līdz saviem audzēkņiem. Man liekas, cirkā ir tā – ja ir figūra un izskats, ja atbilsti standartiem, tad vari strādāt.

Neviens pasē neskatās?

Alīna: – Galvenais, lai nepazūd harisma. Ja tās nav, tad vienalga, cik tev gadu.

Kā to var pazaudēt?

Alīna: – Domāju – ja pazūd prieks par to, ko dari. Ja pazūd tas WOW! Bet ja nebeidz brīnīties un sajūsmināties... Skatītājs jūt, vai tu uzstājies ar prieku vai tikai atstrādā.

Jums ir speciālas diētas vai dienas režīms?

Alīna: – Man nav. Ja nu saldumu diēta (smejas). Jāieklausās ķermenī, tas pateiks priekšā, ko ēst, ko ne. Nav jākrīt galējībās, arī no saldumiem nevajag atteikties.

Valērijs: – Man ir. Es neēdu gaļu, tikai zivis.

Ķermeņa vai pārliecības dēļ?

Valērijs: – Tā ir izveidojies. Treneris teica, lai spētu labāk stiepties, jāatsakās no gaļas un miltu produktiem. Atteikties no gaļas bija viegli, no bulciņām – nekādi, biju izaudzis uz makaroniem. Divus gadus neēdu gaļu, tad padevos. Lai pietiktu enerģijas, bija jāēd bieži un ļoti lielas porcijas, bet gaļu apēd mazu gabaliņu, un pietiek ilgam laikam.

Mani ļoti iespaidoja Taizeme, kur pamēģināju citu ēdienu, ko nosaucu par saules pārtiku; tur ir tik garšīgi savvaļas mango, papaija, maizes koka augļi, greipfrūti, banāni! Nodomāju – ak, dievs, ko mēs te ēdam! Taču Spānijā biju iecienījis vidēji ceptu steiku, ar asinīm. Tur ir ļoti garšīga gaļa, tiešām iesaku nobaudīt.

Alīna: – Un to saka veģetārietis...

Valērijs: – Jā, liellopu gaļu viņi gatavo vislabāk pasaulē. Tad ierados Taizemē, kur ir tikai vistas, tādas mazas; viņi savās zupās ieliek mazliet vistas gaļas, mazliet astoņkāja, mazliet zivs. Ēdu... Bet kur liellops?! Kur asinis? Pēc trim dienām jutu, ka man vajag gaļu. Mēs ļoti ātri pierodam, tā ir kā ēdiena narkomānija (piemēram, Alīna nespēj atteikties no konfektēm). Pluss ir tāds, ka braukājam pa dažādām valstīm, varam salīdzināt.

Alīna: – Ķīnā dzīvnieku apēd līdz ragiem un nagiem. Man kļuva slikti – atnes vistas zupu, bet tur knābji, acis...

Valērijs: – Taizemē izjutu reālu vēlēšanos ēst cilvēkus, jo citas gaļas tur nebija. Teicu sev – nu, kas tas ir, nomierinies! Pēc dienām piecām jau varēju normāli ēst vietējo ēdienu. Taču, kad atgriezos Latvijā, man te negaršoja ne gaļa, ne augļi, ne dārzeņi. Mamma jau domāja, ka pārcelšos uz Taizemi, man iestājās apātija. Mums nav arī saules...

Vai jums ir bijušas problēmas ar svaru?

Valērijs: – Kad ēdu gaļu, kļūstu par pieciem, desmit kilogramiem smagāks, mani spiež pie zemes. Grūti trenēties. Tā pamazām atteicos. Interesanti, ka Dienvidāfrikā uz īsu brīdi uzbarojāmies abi.

Alīna: – Vairs nelīda iekšā, bet ēdām, jo viss bija tik garšīgs!

Valērijs: – Man svars nebija mainījies desmit gadus.

Alīna: – Un tad viņš satika mani (smejas).

Valērijs: – Sākām kopdzīvi. Alīna saka – kad dzīvoju viena, neēdu.

Alīna: – Nebija laika. Apēdu šokolādes tāfelīti, un līdz vakaram neko nevajadzēja. Tagad Valērijs saka: “Ieiesim paēst...”

Mājās negatavojat?

Alīna: – Mēs jau īsti tur neesam.

Arī mājās šobrīd ir viesnīcas sajūta, īpaši nedomājat, ko pirkt vai remontēt...?

Valērijs: – Domājam, bet...

Alīna: – ... lēnām (smejas).

Valērijs: – Mājas ir kā kostīmu un rekvizītu noliktava. Daudz dažādu izmēru kubu – sākumā bija ar 127 centimetrus garām malām, bet tad kļuva arvien mazāki, tagad ir 110,5 centimetri.

Mēģināsi ielīst vēl mazākā?

Valērijs: – Domāju, ka ne! (Smejas.) Pats jau esmu mazliet lielāks. Tas patiesībā ir Ginesa rekords, bet nav tik vienkārši to fiksēt.

Alīna: – Rīkot publisku pasākumu, lai sasniegtu rekordu, ir dārgs prieks.

Kāda ir sajūta, kad ielien tajā kubā?

Valērijs: – Nav vietas... Tas Helovīna numurs, kuru tagad ar Alīnu gatavojam, ir grūtākais, kāds bijis. Līdz šim man bija brīva seja, tagad neko neredzu. Kad esmu tumsā, nāk virsū klaustrofobija, ir slikti ar sirdi, domāju, kā ātrāk tikt no tās kastes ārā.

Alīna: – Grūti elpot, salocīties, parādās zilumi, nobrāzumi. Ja kādā treniņā uzkačā muskuļus, ir grūtāk ielīst. Tāpēc katru vakaru jāielien kastē – jāpārbauda, vai nekas nav mainījies.

Valērijs: – Domāju, ka lielākais efekts ir tad, kad ielienu kastē, bet, izrādās, skatītājiem vislielākais izbrīns un ovācijas ir, kad lienu ārā. Droši vien domā – būs vai nebūs, varbūt pazudīšu (smejas).

Tev savu lokanību nākas izmantot arī ikdienā – teiksim, skrūvējot lampiņu, krāsojot griestus vai kāpjot kokā pakaļ kaķim?

Valērijs: – Ir bijuši tādi momenti, bet es pats nepiefiksēju, ka kaut ko daru citādāk. Piemēram, es šādi griežu nagus (pieliek pēdu gandrīz pie sejas).

Alīna: – Tas ir pilnīgs ārprāts! Viņš atloka pirkstus un pagriež tos pret sevi, un pat nenojaustu, ka citi tā nedara, ja es uz viņu neskatītos atplestu muti.

Cirka izrāde ir fantāzijas lidojums, būšana sapņu pasaulē, ārpus ierastā, kur cilvēks tiek pārsteigts, viņš nāk brīnīties...

Alīna: – Tāpēc man cirks iepatikās – es arī biju tā, kas brīnījās. Katra jauna programma liekas arvien labāka. Tā ir cilvēka spēju robežu pārbaudīšana.

Jūs turpināt brīnīties?

Alīna: – Ik pa brīdim! Mani vispār sajūsmina daudz kas. Kaut arī desmitreiz būtu to redzējusi, ja tas ir skaisti, skatos un priecājos.

Valērijs: – Katrā darbā ir ļoti daudz nianšu. Piemēram, Pecolli šovā uzstājamies piecas minūtes, bet, ja padomā, kādu darbu viņi ir ieguldījuši, veidojot pusotru stundu garu izrādi... Tur visam jābūt pārdomātam, lai strādā kā pulkstenis. Oktobrī Kongresu namā bija viņu jaunā šova Alise Brīnumzemē pirmizrāde. Viņu koncepcija ir tāda pat kā Cirque Du Soleil – cirks bez dzīvniekiem. Viņi šo šovu demonstrē dažādās pasaules valstīs, mēs palīdzam. Es sadarbojos ar viņiem jau gadus septiņus, Alīna trešo.

Alīna: – Nupat bija Helovīnu izrāde. Valērijs ir izgatavojis sev kostīmu...

Valērijs: – Biju vudū lelle.

Alīna: – Es biju šamane, raganiņa, kas viņu kontrolē un viņam pavēl.

Dursi viņā adatas?

Alīna: – Gan dūru adatas, gan locīju. Beigās Valērijs saritinās un ielien mazā stikla kastītē.

Valērijs: – Tikko bijām Ņujorkā uz mūziklu Aladins...

Alīna: – Tur gan nebija cirka numuru, bet tas bija unikāli.

Valērijs: – Kad ejam uz kādu izrādi, zinu, ka Alīna sajūsmināsies, bet nenojautu, ka viņai viss ir jāzina!

Alīna: – Vairāk par izrādi mani interesē, kā tiek panākti efekti, kā aktieri spēlē, kustas, dejo. Aladinā bija paklājs, kas reāli lidoja; tas bija fantastiski! Un man bija svarīgi saprast, kā tas ir piemontēts. Nespēju novērst acis...

Un tiki skaidrībā?

Alīna: – Protams! (Skaļi smejas.)

Dosjē

Alīna Kešāne

Izglītība:
LU sociālo zinātņu bakalaurs socioloģijā
LU sociālo zinātņu maģistra grāds socioloģijā
RSU bakalaura grāds veselības sporta specialitātē “Fitnesa treneris”
Latvijas Kultūras koledžas kurss “Laikmetīgā deja” 

Cirka trupas:
B-The Underwater Bubble Show (Latvija)
Circ Historic Raluy (Spānija)
Rīgas cirks
Circus Scott (Zviedrija)
Cabaret Show Theater “Secret of Burlesque”

Valērijs Komisarenko

Izglītība:
Transporta un sakaru institūts, transporta un biznesa loģistika (profesionālās izglītības bakalaurs)

Cirka trupas:
Rīgas cirks
Tallink – Life is a Circus
VIP Circus (Lietuva)
Grand CircoMundial (Spānija)
ACROVILLE (Saūda Arābija)
B-The Underwater Bubble Show (Latvija)
Uzstājies 17 valstīs
Uzstājas ar skatuves vārdu Valery Elastic
Gatavojas fiksēt Ginesa rekordu Fastest time to craminto a box