Holivudas nesagandētā Keita Blanšeta: "Ir pilnīgi iespējams būt veiksmīgai attiecībās, taču justies pagalam vientuļi"

Viņa nospēlējusi titullomu pēc Marijas Semplas bestsellera motīviem uzņemtajā filmā Kur pazudusi Bernadeta, kurā komisms savijies ar dramatismu un smiekli ar asarām. Filmu jau demonstrē kinoteātros.

Īstais brīdis

Atstājusi aiz muguras visu dzīvi, Bernedeta Foksa slīd mazā laiviņā gar iespaidīgiem ledus klučiem. Beidzot viņas sejā iezadzies smaids, jo visas rūpes un nepatika atstāta pagātnē. Taču kas viņai lika pieņemt šādu lēmumu? Kas viņai lika visu pamest, lai nu saldētos Antarktīdā, kaut fantastisku ainavu ielenkumā?

“Tāpat kā visi, arī es izlasīju Marijas Semplas grāmatu, un man tā patika,” Keita Blānšeta teica kādā no intervijām. Tas noticis pirms vairākiem gadiem – romānu izdeva 2012. gadā, un veselu gadu tas bija New York Times bestselleru sarakstā! –, un viņa klusībā lolojusi cerību par tā notikumu pārcelšanu uz lielā ekrāna. “Dažreiz ir nepieciešams sagaidīt īsto brīdi,” viņa ir pārliecināta. Un tāds arī pienāca.

Jau pieciem Oskariem nominētais Ričards Linkleiters, kurš labi zināms ar savu Pirms triloģiju un uzņēmis smalko pieaugšanas filmu Puikas gadi (2014), viņai piedāvājis atveidot Semplas grāmatas titulvaroni, un Keita nav vilcinājusies, jo bija sajutusi režisora patieso interesi iedziļināties bērnu un vecāku attiecībās, kā arī laulības portretējumos.

Daudzās stundās, ko viņa pavadījusi sarunās ar režisoru, izkristalizējies varones kinematogrāfiskais tēls, taču budžeta taupības nolūkos Riks Antarktīdas epizodes vēlējies filmēt paviljonā – uz zaļās sienas. Perfekcioniste Blānšeta pamatoti iebildusi, un filmēšanas grupa nonākusi ne gluži Antarktīdā, bet Grenlandē gan. Un tur viņus sagaidīja divi pārsteigumi.

Sievietes vien

Keita nepacietīgi gribējusi doties ceļā. Diena, kad viņa kajakā slīdējusi garām aisbergiem, drīz iemantojusi apzīmējumu kā viena no laimīgākajām viņas dzīvē. Gadiem ilgi Blānšeta, dzīvodama Austrālijā ar skatu uz atklāto ūdeni, klausījusies draugu apbrīnā par fantastisko iespēju gandrīz katru dienu skatīties uz vaļiem. Taču teju 50 gadus Blānšetai tas nebija izdevies, un nu, kad viņa bija Grenlandē, tie uzradušies – mamma ar mazuli. “Tā nu es ieraudzīju savu vali. Tas ilga teju mūžību,” viņa nespēj vārdos atklāt emociju gammu, kas pārņēmusi tūkstošiem kilometru tālumā.

Kad filmēšanas grupa ieradusies Grenlandē, sākusies vētra. Taču tā vietā, lai, palīduši zem segām, to pārlaistu, režisors un operators ķērušies pēc kinokameras. Pēc Linkleitera domām, šī dabas stihija ideāli piestāv stāstam, kura centrā ir izteikti tuvas mātes un meitas attiecības. Un viņš nudien zina, ko runā, jo pats visu mūžu pavadījis sieviešu “ielenkumā”.

Mājās toni noteica mamma, kura pēc šķiršanās viena turpināja rūpēties par atvasēm, – viņas tēla atblāzma saskatāma Bernadetā –, divas viņa māsas, un kopš deviņdesmitajiem Ričards ir kopā ar Kristīni Harisoni – abi gan nav precējušies –, un pārim ir trīs meitas. Sazemējumu ar realitāti Linkleiteram nodrošina dzīve Ostinā, Teksasā, kas ir labi tālu prom no Holivudas okšķerīgajiem prožektoriem.

Pirms gadiem divdesmit no slavas paplātes nozuda arī Bernadeta, kura nu apmetusies uz dzīvi pusbrukušā mājā, ko ietver kazenāju biezokņi un netraucē kaimiņu ziņkārīgās acis. Dienas viņa vada vientulībā, no mājas iziedama vienīgi tad, kad tas patiešām ir nepieciešams, piemēram, lai uz skolu un pēc tam mājās vestu savu pusaudzi meitu Bī. Bernadetas vīrs ir datorģēnijs, daudz laika pavada darbā un piever acis uz sievas dīvainajām izpausmēm attiecībā pret apkārtējiem.

Meitene no Čikāgas

Ģimenē viņiem viss ir kārtībā, taču ar kaimiņiem Bernadeta plēšas uz nebēdu, bet tas tikai tāpēc, ka reiz viņu pašu salauza. Kā atklāj Bī, viņas māte bija viena no valsts slavenākajām un daudzsološākajām arhitektēm, taču pret viņas meistardarbu klients izturējās tik vīzdegunīgi, ka atņēma kaut mazāko vēlēšanos stāties pie rasējumu galda vai ar aizsargķiveri galvā izrīkot būvniecības laukumā.

No meitas skatpunkta atklātā Ričarda Linkleitera drāma nav aizsniegusies līdz režisora veiksmīgākajām kinofilmām, taču, veidota pēc tradicionālas receptes, piedāvā aizraujošu notikumu un spraigu dialogu piepildītu filmu, kuras īstenošanā piedalījusies lielisku aktieru kompānija – arī Billijs Kradaps, Kristena Vīga, Lorenss Fišbērns, Džūdija Grīra. Bī lomā nofilmējusies debitante Emma Nelsone, un pirmoreiz uz lielā ekrāna nonākt tik zvaigžņotā kompānijā – nav slikti meitenei, kura, ieradusies uz noklausīšanos, nokaunējās mātes vietā, jo viņa, iegājusi dāmu tualetē un ieraudzījusi tur Keitu Blānšetu, gandrīz sastinga un pēc tam aktrisi gandrīz nonesa no kājām.

Nu par šo negadījumu var iesmiet, bet toreiz 7. klases skolniecei smiekli nenāca, turklāt saskaņā ar parakstīto līgumu viņai mute bija jātur ciet, lai neizpļāpātos, kas notiek filmēšanas laukumā. Nelsones klasesbiedri neizpratnē raustījuši plecus, kur gan viņa paliekot, un meitene sacerējusi arvien jaunas pasaciņas. Tikai pēc vairākiem darba mēnešiem arī plašākai sabiedrībai atklāja par Keitas Blānšetas jaunāko projektu.

Uz Bernadetas meitas lomu kandidēja 500 meiteņu, Emma tika apstiprināta bez liekiem jautājumiem.

Pastaiga Sietlā

Filmā Kur pazudusi Bernadeta Keita Blānšeta nospēlējusi sievieti, kura nonākusi neapskaužamās dzīves krustcelēs, viņa Semplas autobiogrāfisku elementu pilnajai varonei iedveš dzīvīgumu un nemaz neviebjas, ka oriģināldarba autore gājusi arī paredzamu klišeju pavadā. Jā, daļa ir norakstīta no dzīves, daļa – no sapņiem, taču, kā uzsver Blānšeta, viņas varonei piemīt kaut kas tāds, par ko ierasts nerunāt.

Proti, ar savu pagaidām pēdējo lomu viņa vēlas sievietes iedvesmot runāt un atklāt, kā viņas aplauzušās, kā izgāzušās un kā kuģot caur ikdienišķo mājas dzīves jezgu. Viņa arī uzsver, ka ir pilnīgi iespējams būt patiesi laimīgai, veiksmīgai attiecībās, taču justies pagalam vientuļi. Piedzīvojusi profesionālu katastrofu, Bernadeta pārvērtusies par staigājošu īgnuma kamolu, bet, kā izceļ Keita Blānšeta, šādas varones – sievietes, kuras visai pasaulei neslēpj savas neveiksmes un ķibeles – ir lielisks sākums interesantai sarunai, kurā neērtiem jautājumiem sekos varbūt pat negaidītas atbildes.

Blānšeta nekad savu kāju nebija spērusi Sietlā un, apstiprināta lomai, devusies ciemos pie romāna autores. Pirms tam gan abas ilgi runājušas pa telefonu, tad sarakstījušās un, beidzot satikušās, devušās pa tām pašām takām, kur dodas Bernadeta. Protams, pēdējos gados pilsētas arhitektūra ir mainījusies, jo tajā dominē Amazon impērija, taču Marija Keitai atklājusi īsto Sietlu, kas zināma tikai īstenajiem pilsētniekiem. Arī vairums apģērbu, kas Foksai mugurā, nākuši no veikaliem, kuros iepērkas Sempla. Tikpat stilīga Keita Blānšeta ir arī uz sarkanajiem paklājiem, žilbinot ar nevainojamu gaumi un drosmi, taču tas, kas nav paredzēts sabiedrības acīm – ģimene –, tur arī paliek, un ielās ar bērniem viņa iziet retumis.

Pieci dolāri

Keitai Blānšetai ir četri bērni. Dešielam, kurš nodēvēts par godu Endrjū Aptona mīļākajam rakstniekam Dešielam Hemetam (Maltas piekūns), jau ir 18, un viņš piedzima, kad laimīgajai māmiņai bija 32 gadi. Romāns ir divus gadus jaunāks, Ignācijs Mārtins ir 11 gadus vecs. Mazulīte Edīte Vivjena Patrīcija Aptone ģimenei pievienojās 2015. gadā. Pirmās sarunas par iespējamu adoptāciju Keita un Endrjū sāka vēl pirms Dešiela dzimšanas, un, kad jaunākajam jau bija astoņi gadi, viņi nolēma, ka ir pienācis laiks. Kādā no atklātības brīžiem Blānšeta atzina: tik daudziem bērniem nav paveicies nokļūt tādā situācijā, kāda ir viņas bioloģiskajiem bērniem, tāpēc viņa nespēja noslēpt saviļņojumu un prieku, kad ģimenei pievienojās mazulīte.

Bērni sniedz viņai laimes sajūtu, un šajā ziņā Blānšeta nebaidās no klišejām. Viņa ir pārliecināta, ka, pieņemot lēmumu laist pasaulē bērnus, cilvēkiem jābūt spējīgiem gan risināt dažādas problēmsituācijas, gan pamanīt iespējas, jo kas gan cits, ja ne bērni būs mūsu nākotne. Taču ar labu humoru apveltītā Keita arī piekrīt Mišelas Faiferes ieteiktajai receptei.

Proti, ja katru reizi, kad kaut kas nogājis greizi attiecībās ar bērniem, krājkasītē ieliks vienu dolāru, līdz brīdim, kad bērni būs paaugušies, tur būšot pietiekami naudas, lai apmaksātu viņu terapiju. “Manuprāt, tā ir taisnība, taču, ņemot vērā inflāciju, summa droši vien uzkāpusi līdz pieciem dolāriem,” Blānšeta nosmej, ļaujot manīt, ka ideāla viņa ir uz ekrāna vai skatuves, ne reālajā dzīvē.

Aizmugure

Ilgus gadus viņi nodzīvoja Braitonā, Lielbritānijā, bet 2006. gadā atgriezās dzimtajā Austrālijā, kur Sidnejas piepilsētā Hantershilā iegādājās 1887. gadā celtu māju, ko nodēvēja par Bulwarra un pārbūvēja to par dabai draudzīgu. Bija pienācis laiks nobāzēties, jo Keita labi apzinājās, ka bērniem nepieciešama bērnība, bet dzīve Holivudā to nespēs nodrošināt. Hantershilas īpašums pārdošanā atkal nonāca 2015. gadā – Blānšetas ģimene to par divreiz lielāku summu, nekā nopirka, pārdeva kādam investoram un iegādājās Viktorijas laikā celtu māju Austrumsaseksā, stundas braucienā no Londonas Lielbritānijā. Interesanti, ka tās īpašnieku vidū bijis arī Šerloka Holmsa radītājs sers Arturs Konans Doils.

Pārcelšanās bija iespējama tāpēc, ka gan Blānšeta, gan Aptons bija izpildījuši līgumsaistības ar Sidnejas Teātra kompāniju – viņi bija tā mākslinieciskie direktori –, un Keita ar jaunu sparu pievērsās kino karjerai. Viņa jau bija nospēlējusi lomu Vūdija Allena filmā Jasmīnas stāsts (2013), kas aktrisei nodrošināja otro Oskaru; pirmo Amerikas Kinoakadēmijas balvu Blānšeta saņēma par lomu Mārtina Skorsēzes biogrāfiskajā filmā Aviators (2004), un šo rekordu vēl neviens austrāliešu aktieris nav pārspējis. “Strādāt ar Vūdiju – tas ir kā emocionāls striptīza klubs bez naudas,” viņa atzinās, vaicāta par sadarbību ar leģendāro režisoru, bet Vūdija Allena iepriekšējās partneres Mias Ferovas meitas Dilanas kritiku uzsvēra kā vienu no daudzajiem viedokļiem.

Dilana vēl joprojām daudzina, ka Allens viņu pavedis, un uzsver, ka dalība viņa filmās parāda aktieru attieksmi pret šo sensitīvo jautājumu. Blānšetas komentārs uz šo izteikumu bija rezervēts: esot acīmredzami, ka ģimenei šī tēma ir ļoti sāpīga, un viņa cer, ka reiz tiks rasts risinājums. Viņa arī uzsver, ka Me Too tiesa ir jāspriež pēc tiesu prakses noteikumiem, nevis no sociālos tīklos rakstītā.

Saņemot otro Oskaru, pateicības runā viņa pieminēja mammu, māsu un brāli, un trīs lieliskos dēlus – Edīte tobrīd vēl nebija pievienojusies viņas ģimenei. “Es šeit bez jums nestāvētu. [Paldies] manam vīram – Endrjū, tu esi leģenda.” Taču to, ka starp abiem vispār varētu izveidoties jelkādas attiecības, sākumā neviens nevarēja pat iedomāties, jo nepatika vienam pret otru bija gandrīz taustāma.

Trīs nedēļas

Abi iepazinās kāda TV šova filmēšanā, kaut arī pavirši zinājuši viens otru jau iepriekš un neslēpuši nepatiku. Par laimi, drīz atklājies, ka tās iemesls ir muļķīgs pārpratums. Kamēr filmēšanā iesaistītie situši kārtis, Endrjū un Keita nu jau neslēpuši interesi viens par otru, un, kaut arī pokera partija bija zaudēta, laimests bija nesalīdzināmi lielāks.

Daudzus gadus vēlāk Keita intervijā Ellenai De Dženersai stāstīja, ka jau trešajā abu kopīgajā dienā, pamodusies pēc vētrainām kaislībām, viņa gaidījusi, ka Endrjū viņu bildinās, taču viņš paziņojis, ka vēlas... kaut ko uzēst. Bija jāgaida vēl divas ar pusi nedēļas, un 1997. gada 29. decembrī viņi apprecējās. Kāzas pāris svinēja Zilo kalnu Nacionālajā parkā Jaundienvidvelsā, Austrālijā, taču bilžu no šā pasākuma nav. Iemesls gauži vienkāršs – kaut arī viņa jau bija apstiprināta lomai biogrāfiskajā drāmā Elizabete (1998, Keitas pirmā nominācija Oskaram no septiņām) un arī viņš strādāja, abiem nav pieticis naudas, lai noalgotu fotogrāfu.

Drīz pēc kāzām Blānšeta devās uz Angliju filmēties, un loma viņu uznesa slavas augstumos. Viņa neslēpa, ka izbaudījusi, ka tiek iespīlēta korsetē, un daudzus gadus vēlāk, atceroties pirmo saistību ar Amerikas Kinoakadēmiju, intervētājam uzdeva retorisku jautājumu. Kā viņam šķiet, vai pasaulē ir kāds, kurš savas karjeras virsotnes vēlas sasniegt 28 gadu vecumā? “Dažkārt es domāju, ka ir tik labi šādas balvas nesaņemt.”

Obligāts rituāls

Šogad 50. dzimšanas dienu nosvinējusī Keita Blānšeta jau nospēlējusi vairāk nekā 20 lomas teātrī, vairāk nekā 70 kino, un tās bijušas gan drāmās, gan komēdijās, gan biogrāfijās, gan zinātniskajā fantastikā – Pītera Džeksona Gredzenu pavēlnieka franšīzē viņa iejutās Galadrielas tēlā un palūdza par piemiņu pieliekamās austiņas, kā arī izbaudīja, ko nozīmē popularitātes vilnis pēc īsta kases grāvēja. Kino viņa bijusi gan Pelnrušķītes ļaunā pamāte, gan slavenākā Anglijas karaliene, gan nāves dieviete, teātrī spēlējusi gan klasikas darbos, gan mūsdienu dramaturgu lugās. Un, kad Blānšeta iejutās Blānšas Dibuā lomā, no komplimentu biruma pēc viesizrādēm ASV viņai neizdevās izsprukt ne no Džeinas Fondas, ne Merilas Strīpas.

Taču vislielākie fani, protams, ir viņas ģimene, un tā aizsākās, kad Melburnā salūza kuģis, uz kura atradās jūrnieks no Teksasas, vārdā Roberts De Vits Blānšets, aiz kura stāvēja gara rinda ar Amerikas dienvidu augstākajai sabiedrībai piederīgiem senčiem.

Iekrājis naudu, Roberts atgriezās Austrālijā, lai bildinātu Džūnu, un viņa teica jā. Cits pēc cita piedzima trīs bērni – Keitai ir vecāks brālis Roberts, kurš nodēvēts par godu tēvam, vectēvam un vecvectēvam, un jaunāka māsa Ženevjēva. Viņu bērnība pagāja idilliskā vietā pie Jarras upes, bet 1979. gadā atgadījās kaut kas tāds, kas Keitai uz mūžiem liks izpildīt kādu rituālu.

Viņai bija 10 gadu, un Keita spēlēja klavieres. Gar atvērto logu uz darbu devies tēvs, un viņi saskatījās, sasmaidījās un laikam pat pamāja viens otram, taču buču neiedeva un arī neapskāvās. “Viņam bija sirdstrieka. Viņam bija tikai četrdesmit,” ar sāpīgajām atmiņām reiz dalījās Blānšeta, un kopš liktenīgās 1979. gada dienas viņa ir iegaumējusi, ka jāatvadās ir vienmēr. Bernadetu viņa šajā ziņā nesaprot, jo viņa aizgāja, nevienam neko nepasacījusi.

Pēc Roberta nāves, lai vieglāk tiktu galā ar ģimeni un saimniecību, pie Blānšetiem ievācās Džūnas māte. Bet, lai aizgaiņātu drūmās domas, Keita arvien biežāk sāka kaldināt dažādus sapņus. Viņai bija 12 gadu, kad drāmas pulciņa vadītāja saskatīja, ka meitēns ir talantīgs, un deva labākās lomas. Ar to vien Blānšeta neapmierinājās – viņa skolas skatuvei adaptēja filmas Nodzītus zirgus nošauj, vai ne? notikumus, pati ķērās pie režijas un vēl pārliecināja skolas vadību, ka dekorāciju izbūvē nepieciešams nopietns budžets. Trīsdesmit meitenes – aktrises – klausīja uz vārda Keitas norādēm, un panākumi neizpalika.

Pabeigusi skolu, Blānšeta iestājās Melburnas Universitātē, lai studētu ekonomiku un mākslas, taču diplomu nesaņēma, jo metās teātra pasaules virpulī.

Kad tituli nesabojā

Pēdējos gados Blānšetas ģimene dzīvo ASV – viņa nolēma, ka pienācis laiks iepazīt tēva dzimteni. 2017. gadā aktrise debitēja Brodvejā – Aptona iestudējums Čehova Platonovam aktrisei nodrošināja nomināciju teātra pasaules augstākajai – Tony – balvai, taču viņa labi apzinās, ka jebkuram tandēmam sadarbībā ir gan kāpumi, gan kritumi; laimīgā kārtā šis pieder pie pirmajiem. 2017. gadā viņa saņēma arī Austrālijas augstāko apbalvojumu, taču neizskatās, ka statuetes un ordeņi spēj viņu ietekmēt.

Pirms diviem gadiem Keita Blānšeta bija visvairāk pelnošā aktrise Holivudā, un viņa vadīja Kannu kino festivāla žūriju. Uz kādu no jautājumiem preses konferencē Blānšeta nudien apskaitās, jo kāds gudrinieks bija nolēmis pavaicāt, kā viņai tik labi izdodoties sabalansēt ģimeni un karjeru. Viņa piesauca salīdzinājumu par viduslaikiem un uzsvēra, ka intervijā atrodas kā aktrise, un jautājumam tika pielikts punkts.

Ar “kā būtu, ja būtu” Blānšeta neaizraujas, kaut gan noteikti būtu interesanti noskatīties filmu Smita kungs un kundze (2005), kuras titullomas atveido Keita un Breds Pits. Internetā var uzmeklēt arī viņas pirmo aktierpieredzi. Toreiz Keitai bija 18 gadu, un viņa bija devusies ceļojumā uz Ēģipti.

Apmetusies lētā viesnīcā, jau pēc dažām dienām viņa pievērsa kāda vīrieša uzmanību, un viņš piedāvāja filmēties ēģiptiešu boksa filmā. Kā viena no daudzajām dejotājām viņa gorās Kaboria (1990) dziesmas ritmos, bet, stāstot par šo dīvaino kinokarjeras sākumu Deividam Letermanam, nebaidījās no ironiskā apzīmējuma “meistardarbs”. Pie šādiem “smieklu darbiņiem” pieder arī cepumu reklāma, bet reiz, vaicāta, vai viņa nekad nav pavīdējusi ziepju operā Kaimiņi, Blānšeta bija strikta: “Pilnīgi noteikti nē. Es esmu aktrise.”

Dažas pieturzīmes

* 2007. gadā žurnāls Empire Keitu Blānšetu iekļāva sarakstā 100 seksīgākās zvaigznes kino vēsturē.

* 2008. gadā Keitas vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā.

* Kopš 2009. gada Blānšetas portrets rotā pastmarkas Austrālijā.

* Blānšeta ir pirmā aktrise, kura saņēmusi Oskaru par oskarotas aktrises portretējumu (Ketrinas Hepbērnas loma Aviatorā).

* Šobrīd filmējas divos seriālos, sagatavošanā ir biogrāfiskā filma par aktrisi Lusillu Bolu – to pašu, kuru pasaule iemīlēja situāciju komēdijā Es mīlu Lūsiju.

* Uz sevi ekrānā skatās, nožēlojot, ko sastrādājusi. Taču ar teātri ir citādāk – katrā nākamajā izrādē iespējams attīstīties, būt labākai.

* “Ja zini, ka izgāzīsies, dari to brīnišķīgi,” uzskata Blānšeta.

* Stāv pāri mārketingam, kas liek iznīcināt kaut mazāko krunciņu. Arī Blānšeta, protams, kreņķējas, ka kļūst vecāka, taču nekrīt panikā. “Kurš vēlas tādu seju, kurā nav vēstures, kurā nav smieklu nospiedumu,” viņa retoriski jautā.