Divu dēlu māmiņai Laurai Grēviņai "Instagram" ir pilna laika darbs

“Kad paliku stāvoklī, ar vīru sākām domāt, kā šos jaunumus paziņot mūsu draugiem un paziņām, jo apmeklējām publiskas vietas un pasākumus un agri vai vēlu mans “stāvoklis” būtu pamanāms. Izlēmām, ka informāciju par savu dzīvi sniegsim paši. Latvija ir pārāk maza, lai kaut ko slēptu, turklāt mēs nekad neesam bijuši māņticīgi. Neticam, ka, publicējot bildes, varētu notikt kaut kas slikts. Tolaik izlēmām, ka dalīsimies arī ar bērnu bildēm gan manā, gan mana vīra (Toms Grēviņš, Latvijas Radio 5 dīdžejs – Red.) sociālo tīklu profilā.

Sākotnēji nedomāju, ka mana darbošanās Instagram piesaistīs arvien vairāk un vairāk sekotāju, bet līdz ar bērnu piedzimšanu un mūsu kopīgās ikdienas atspoguļošanu sekotāju skaits pieauga. Es to ievēroju un izmantoju šo iespēju.

Patiesībā tolaik tā bija veiksmīga sakritība, ka Instagram kļuva arvien populārāks, un man sāka sekot arvien vairāk mammu, kas tajā laikā bija mājās ar saviem bērniem. Viņas manī saskatīja tādu kā atbalstu, uzdeva jautājumus, kaut gan es neesmu bērnu audzināšanas eksperte, taču ļoti daudz lasīju un dalījos pārdomās par iegūto informāciju. Instagram man sāka šķist pārāk šaura platforma, jo pirms sešiem gadiem tur nebija to iespēju, kuras ir tagad.

Bieži viens un tas pats jautājums par bērniem tika uzdots vairākas reizes, un man apnika, ikreiz to pārrakstīt. Kā risinājums šai situācijai tika izveidots blogs viensplusviens.lv, kur ievietoju rakstus, un turpmāk Instagram varēju ielikt “saitīti”, kur blogā bija informāciju par konkrēto jautājumu.

Šobrīd par bērniem sanāk rakstīt stipri mazāk, jo mēs vairs neesam tik cieši saistīti kā viņu zīdaiņu vecumā, kad katra situācija var izraisīt milzum daudz jautājumu. Kad bērni bija mazāki, man šķita, ka par daudz ko neviens nerunā, pašai bija daudz jautājumu, un man gribējās atainot vairāk realitātes, nevis publicēt tikai skaistas bildes.

Spilgti atceros vienu ierakstu, kad Everts bija mazs un es biju stāvoklī ar Edvīnu. Man bija traks posms, kad likās, ka ar daudz ko netieku galā, un es ar savām sajūtām padalījos Instagram. Pēc šā ieraksta saņēmu ļoti daudz pārmetumu no sērijas – tev tikai viens bērns, un tu netiec galā? Kā tu atļaujies žēloties?! Tas likās savādi – kāpēc mani vēl vairāk sagruzī, ja jau tāpat jūtos slikti?

Saprotu, ka cilvēkiem patīk citus nosodīt, un ir ļoti daudz sensitīvu situāciju, īpaši jaunajiem vecākiem, kad jebkurš jautājums var pārvērsties pārmetumos un garās diskusijās. Sākumā visas diskusijas un komentārus ļoti ņēmu pie sirds, bet ar laiku esmu norūdījusies un vairs īpaši nepārdzīvoju. Bērniem augot, ir mainījušās arī ierakstu tēmas, un pēdējā laikā karstu diskusiju tieši par bērniem nav bijis.

Šo gadu laikā neesmu iemācījusies publicēt tikai foršu bildi – man gandrīz vienmēr to vajag papildināt ar tekstu. Kaut gan esmu ļoti daudz rakstījusi par to, kāda ir man ikdiena, ka nepavisam neesmu perfekta mamma, joprojām ir cilvēki, kuri savus secinājumus izdara, tikai apskatoties bildes un neiedziļinoties tekstā, kas ir zem tās.

Mulsinošākais, ar ko esmu saskārusies, ir sekotāju milzīgā uzticība tam, ko paužu. Ir uzdoti arī neloģiski jautājumi, piemēram, vai es iesaku potēt konkrētas mammas bērnu. Vienu reizi tika atsūtīta bērna bilde, kur mazulim bija uzmetušās pumpas, un mamma man jautāja: “Vai tās ir vējbakas?” Maniem bērniem bija vējbakas, es par to rakstīju, un šai mammai likās, ka es esmu īstā eksperte, kam pajautāt. Vienmēr atbildu, ka šādi jautājumi ir jāuzdod ārstam.

Esmu dēliem stāstījusi, ka viņu bildes var redzēt daudzi cilvēki, bet pagaidām puikām par to nav nekādu emociju. Dēli ir pieraduši fotografēties, jau kopš zīdaiņa vecuma viņi tiek ļoti daudz bildēti. Taču nekad viņiem neesmu teikusi, ka tagad mums obligāti ir jāfotografējas, jo mammai vajag bildi. Nekad tā nerīkotos un nerīkošos.

Uzskatu, ka Instagram kontu un bloga veidošana pašlaik ir mans pilna laika darbs. Man ir ideāls darba laiks, jo to nosaku pati, un domāju, ka ikvienai mammai vajadzētu strādāt elastīgā darba režīmā.

Manas dienas ir dažādas, un katra nedēļa var būt citādāka, un man tas patīk. Esmu apmierināta, ka esmu pieejama bērniem un varu veltīt laiku arī sev. Kad bērni bija mazi un neapmeklēja bērnudārzu, bija sarežģītāk, jo daudz strādāju agri no rītiem un naktīs, kad puikas gulēja.

Man patīk, ka cilvēki ņem vērā manus ieteikumus. Nesen rakstīju, ka lasu bērniem vakarā priekšā grāmatas, un arī citi vecāki, kas to iepriekš nedarīja, tagad to dara. Un lasa bērnu grāmatas, ko esmu ieteikusi! Esmu priecīga par jebkuru pozitīvu paradumu maiņu, ko ģimenes ievieš, sekojot mūsu paraugam, un tas man sniedz gandarījumu.”