Ināra Slucka: par mežabrāļiem, teātri un katlu, kurā vārāmies šodien

Izrādes laikā vairākas reizes jāpiedzīvo nepatīkami brīži (ne gluži šausmas), kad redzi uz sevi nomērķētu ieroci, nodziest gaisma un apkārt dārd šāvienu troksnis. Taču tam, kurš pieradis pie modernā kino dolby digital, šī ir tikai tāda spēlēšanās. Diskomfortu rada tas, ka jūties iespiests pa vidu rindai (labi, ka ne geto, bet skatītāju zālē), un uzvēdī atmiņas – kāds vieds kungs reiz manam puikam aizrādīja, ka arī pagale var izšaut, ja tā pavērsta pret cilvēku…

Dīvaini, ka tieši šī luga – par kara un pēckara laiku – ir likusi Inārai Sluckai atklāt tik daudz detaļu no savas dzīves. Un dīvaini, ka Aivaram Freimanim, kurš, šķiet, bija sasniedzis dieviņa statusu, varbūt pat apgaismību, bija svarīgi runāt par šīm šausmām, sāpēm un nodevību… Lai nu kā, patriotu mēnesim un valsts svētku laikam tas piestāv. 

Par ko teikt paldies

– Esat domājusi , vai jūs vispār vēlētos aktualizēt šīs tēmas, ja jums nebūtu bijis jāielec ejošā vilcienā? Cik saprotu, ar šo izrādi sākotnēji strādāja cits režisors…

– Nezinu, vai tā būtu mana šābrīža izvēle. Romānu jau biju izlasījusi, jo izrādē man vajadzēja piedalīties kā aktrisei. Bet tas nenotika. Kad man piedāvāja iestudēt, vēl divas reizes pārlasīju romānu – lai saprastu, vai varu to izdarīt. Tas nebija viegli.

– Kā jūsos rezonē tas laiks un tēmas?

– Tikai no lasītā, nostāstiem, no kādiem atmiņu uzplaiksnījumiem, bet arī ne ļoti daudz. Tētis mēģināja mūs pasargāt no tā, ko pats bija pārdzīvojis, un daudz nestāstīja. Domāju, tās joprojām bija bailes.

– Iespējams, jūsu tētim smagāk par to, ka viņš pats bija izsūtīts uz Sibīriju, bija viņa brāļu likteņi…

– Jā, tētis tika izsūtīts uz Sibīriju 1949. gada martā, dienā, kad viņam palika 18 gadu. Viņš nāk no lielas ģimenes Latgalē, viņi bija seši brāļi un divas māsas. Tētis par šo laiku, kad bija Omskas apgabalā, arī neko daudz nestāstīja, izņemot to, ka Sibīrijā viņi izdzīvoja, pateicoties krievu atmestajām kartupeļu mizām. Vēlāk tētim vienmēr ir bijuši arī krievu draugi. Manā ģimenē vispār nekad nav lamāti krievi, bet komunisti.

– Tāpēc viņš arī negribēja, lai stājaties pionieros?

– Jā, es ļoti spilgti atceros. No ceļa līdz mūsu mājai bija 300 metru, un es vienmēr ceļa galā sēju nost kaklautu. Bet mēs jau nevarējām nestāties…

– Tētis nesaprata, ko nozīmē bērnam nestāties pionieros?

– Saprata. Viņš vienkārši negribēja, lai nēsāju kaklautu viņa klātbūtnē. Un es tēti nesāpināju. Viņš uzskatīja, ka pie visa vainīgi komunisti.

– Informācija, kas noticis ar dzimtu un ģimeni, droši vien pie jums atnāca pa druskai…

– Jā, pa druskai… Dīvaini, ka tā bija noglabāta atmiņā, bet saistībā ar šo darbu atkal uzpeldēja. Esmu nofotografējusi pieminekli, kas veltīts maniem tēva brāļiem. Tur ir daudz uzvārdu, bet viņi kā pirmie – Marjāns Sluckis un Broņislavs Sluckis kā mežabrāļu vadītājs. Tikai pēc tam, kad man vajadzēja rakstīt tekstu programmiņai, atcerējos par pionieru kaklautu.

– Vai var teikt, ka izrāde, šis stāsts ir par to, kā mēs izdzīvojām?

– Izrāde nav vēstures vispārinājums, tas ir cits skata leņķis. Tāpat kā Aivara Freimaņa romāns, pēc kura motīviem tā veidota. Es gribu akcentēt vārdu motīviem. Man liekas ļoti svarīgi, un mana visdziļākā pārliecība ir, ka tikai stipra nācija var uzņemties atbildību. Tiem, kas teic, ka šī izrāde nestiprina nāciju, ka mēs jau tā esam Krievijas apdraudēti un mums vajadzētu stāstīt kaut ko pretēju, es absolūti nevaru piekrist, jo uzņemties atbildību par izdarīto ir stipru cilvēku pazīme.

Tieši tāpēc, ka ne romāns, ne izrāde latviešus nerāda no tās labākās puses. Kāda studente pēc izrādes, kad beidzām pārrunas, cēla roku – es tomēr gribu ko teikt! Iešu mājās un runāšu ar vecākiem, jo viņi man visu laiku stāstīja, cik krievi ir šausmīgi un cik latvieši labi. Gribu parunāt par šiem notikumiem.

Man liekas, tas ir svarīgi mūsu attiecībās ar krievvalodīgajiem. Arī starp mums, latviešiem, ir laipotāji, rēķinātāji, nodevēji...

– Cilvēki tiek iemesti apstākļos, kuros viņiem tās izvēles ir jāizdara.

– Karš ir nāve, cilvēki nogalina cits citu. Ja esi tajā ierauts, tad nevari to nedarīt. Es nevaru pateikt, ka tam bija taisnība vai tam nebija.

– Viena no efektīgākajām vietām izrādē ir tumsa pirms šaušanas akta; jūti, ka it kā uz tevi tiek šauts. Jums bija svarīgi šo efektu panākt, jo, kad cilvēks to jūt uz savas ādas, tad mazliet dziļāk aizdomājas, nekā skatoties melnbaltus kadrus par geto, par Rumbulu?

– Jā, tā bija mana vēlme. Mēs, protams, ļoti labi saprotam, ka atrodamies teātrī, bet, liekas, tā tumsa un skaņa iztēlē kaut kā iedarbojas. Turklāt izrādē tiek runāts arī vācu un krievu valodā. Zālē ir daudz cilvēku, kuri nesaprot, un man gribējās pietuvināt sajūtu, kas bija latviešiem, arī viņi ne visi saprata.

– Arī viņi jutās tikpat bezpalīdzīgi.

– Izrādē ir teksts “labāk palikt dzīvam nekā nošautam”. Mēs neviens nezinām, kā rīkotos, ja būtu tajā laikā un vietā, līdz ar to mest akmeni otram… Man liekas, tā ir liela pašpārliecinātība vai uzdrošināšanās– būt kategoriskiem savos spriedumos par notikumiem laikā, kas jau pārdzīvots. Mēs varam tikai izteikt pieņēmumus – kā būtu, ja būtu... Kā būtu, ja mēs nebūtu liekušies kā smilgas...

Kafija ar nodevības garšu

– Mēs daudz kompromisu pieņemam arī ikdienā.

– Ir jānotiek kaut kam prātam netveramam, lai pateiktu – kā tu tā drīkstēji?!

– Neesat pārmetusi?

– Varu pateikt, ka to nesaprotu vai nepieņemu, tie ir mani kritēriji, godaprāts... Bet, ja runājam par nodevībām… mēs jau tās arī ikdienā veicam. Mums lūdz kaut ko nestāstīt, bet izstāstām, mums ir draugs, kuru reizēm varam aprunāt. Tās ir tādas mazas, sīkas nodevībiņas, kuras nesaucam par nodevību. Nesaku, ka pati esmu bez vainas. Protams, es par to nejūtos labi un mēģinu nedarīt. Man šķiet, ka viss kārtībā, bet, no malas skatoties, varbūt ir citādi. Katrs cilvēks jau dzīvo pēc saviem kritērijiem.

– Sava ētikas kodeksa?

– Jā, un sava godaprāta. Ja kaut ko nevaru pieņemt, es, protams, to varu skaļi paust… bet šobrīd vairāk runāju par to, ka mēs ļoti kritizējam. Piemēram, sociālajos tīklos ir raksts un pēc tam komentāri. Es tos vairs nelasu, jo tik daudz negāciju, naida, spļāvienu... Ir sajūta, ka cilvēkiem vajag kaut kur atbrīvoties, un tad sociālie tīkli kļūst par sava veida tualeti. Tikai ļoti maza daļa ir pozitīvi, viņi tajā sūdu čupā vienkārši noslīkst, un tas mani pārsteidz. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi meklē, kur izgāzt dusmas vai neapmierinātību.

– Kā domājat – tas mūsos ir bijis vienmēr? Tā ir latviešu īpašība?

– Nedomāju, ka tā piemīt tikai latviešiem. Katrā nācijā ir pozitīvi un negatīvi cilvēki, katrā nācijā staigā arī rūgti un neapmierināti cilvēki. Domāju, te runa nav par nacionalitāti.

– Joku lugās tāda aprunāšana un ņemšanās ir...

– Jā, bet par to pasmejas…

– Bet par to var arī traģēdiju uztaisīt.

– Par to ir arī traģēdijas.

– Ja internets būtu bijis jau tad, kad mēs augām, vai mūsu vecāku laikā, tas tiktu izmantots diezgan līdzīgi.

– Domāju, jā.

Vērotājs

– Mīlestības tēma izrādē ir pārlaicīga un mūsdienīga reizē. Meitene plača vidū izvelk puisi, traki dejo, bet ar acs kaktiņu vēro, ko dara otrs. Viņa nenojauš, uz ko ir spējīgs sakārdinātais, un būtībā izsauc uguni uz sevi. Var rādīt pusaugu meitām – nespēlējies ar uguni…

– Jā, reizēm par sekām mēs domājam pēc tam. Bet izrāde ir par laiku un cilvēkiem šajā laika posmā. Izrāde ir gan par Ingu Zuti, gan Ako Vītolvalku, gan Albertu Sniedzi... Bet galvenais varonis ir zvejniekciems jeb CIEMS. Man nebija svarīgi, ar ko tur nodarbojas, tādēļ izrādē nav tīklu, garo zābaku, zvejnieku apģērba. Man nelikās tik ļoti būtiski, vai tas ir lībiešu ciems, vai viņi runā ventiņu izloksnē...Viņi visi ir latvieši. Arī tādi...

– Jums bija svarīgi noņemt romantizētu priekšstatu par mežabrāļiem, leģionāriem?

– Tas ir arī grāmatā. Kad gatavojos šim darbam, skatījos dokumentālās filmas par mežabrāļiem un labi atceros, ka viens no vecajiem kungiem, kad viņam uzdeva jautājumu: “Vai jūs mežabrāļu zemnīcās jutāties kā mājās?” – atbildēja: “Nē, mēs jutāmies kā karā.” Tas man liekas ļoti precīzi – šie cilvēki visu laiku turpināja karot, aizstāvēties un uzbrukt.

– Tomēr jūs katru likteni iezīmējāt ļoti spilgti. Varam sekot Mairas kaislībām, bet arī Dace Bonātes Zutienē, kura visu laiku ir fonā, var nojaust mātes, sievietes likteni.

– Un tāpat arī Zojas likteni… Viņa ir sieviete, kas cīnās un panāk savu.

– Tomēr mīlestība viņai izslīd no rokām.

– Jā, jo ar varu mīlestību nevar iegūt. To nevar izcīnīt.

– Strādājot?

– Jā, strādājot (smejas).

– Mairas tēls ir sievišķības kvintesence – kā cilvēks sevi sadedzina, pārmēru alkstot mīlestības.

– Man ir sajūta, ka Aivara Freimaņa romāns ir kā vērojums mūsdienu cilvēku acīm, notikumi kā ainas tiek fiksēti, bet viņš tajās nedzīvo.

– Viņš ir vērotājs, un arī jūs gribējāt tāda būt?

– Es arī vairāk gribēju būt vērotāja, man tas liekas svarīgi. Aivaram Freimanim ir ļoti daudz personāžu, viņš to laiku aukstasinīgi vēro, viņš taisa tādas kā skices no savām atmiņām, no dzirdētā, redzētā… Izrādē ir arī manis lasītais, kādi atmiņu uzplaiksnījumi. Kad es piedzimu, tad gan vairs nebija ne kara, ne mežabrāļu.

– Un tomēr tas iesniedzās arī jūsu dzīvē. Kā rakstāt – sēžat astoņdesmitajos gados kafejnīcā…

– Atceros ļoti labi, kā ienāca kolēģis un teica – ha, Ināra, vakar televīzijā rādīja par mežabrāļiem, runāja par Slucki, kā viņš ir nonāvējis, kāds bandīts bijis… Vai viņš nebija tavs radinieks? Atbildēju – jā, viņš bija mans radinieks. Un visi smējās.

– Jo uztvēra kā joku.

– Protams. Katrs laiks interpretē vēsturi.

– Arī mēs tagad interpretējam?

– Domāju, mēs arī. Interesanti – izrādē ir formastērpi, un kostīmu māksliniece Marija Ulmane konsultējās ar Kara muzeja speciālistu Viktoru Kateriniču. Mums bija diskusija par apsējiem uz rokas, kad pirmajā cēlienā iet meklēt aizbēgušos no vācu armijas... Viens apgalvoja, ka tiem jābūt sarkanbaltsarkaniem, otrs ko citu, un tad Viktors Kateriničs beidzot teica – vēsturnieki par to joprojām strīdas...

– Tad kādu patiesību mēs gribam panākt...

– Katls nav vispārinājums šiem notikumiem, tas ir viens leņķis, viens skatu punkts. Man liekas, Aivars Freimanis arī negribēja rakstīt, ka tas ir tieši tā un ne citādi.

– Vai jums ir nācies tikties ar Aivaru Freimani?

– Diemžēl nav, bet atceros ļoti labi – Dace Bonāte filmējās pie viņa. Toreiz jau vispār filmēšanās Rīgas kinostudijā bija notikums, un viņa man par to stāstīja.

– Domāju – kā Freimanis izvēlējās romāna tēmu.

– Nevaru teikt, ka ļoti labi orientējos latviešu literatūrā, bet tādu romānu kā Aivaram Freimanim nav nemaz tik daudz; kas šādi paskatītos uz to laiku. Viņš visu mūžu ir dzīvojis pie jūras, lībiešos, tā ir viņa vide. Viņš to visu ir krājis, lai beigās vienkārši uzrakstītu.

Visas mīlestības ir kaislīgas

– Vai Mairā jūtat arī kādu savu stīgu? Jums ir nācies cīnīties, teiksim, ar superjūtību sevī? Vai ar gadiem esat to mēģinājusi ielikt racionalitātes rāmī?

– Šī izrāde man ir ļoti svarīga, jo veids, kādā strādāju, ir atšķirīgs. Tāpēc arī programmiņā runāju par savām atmiņām – par mežabrāļiem, kaklautu, krievu dziesmām, germošku... Man bija svarīgs laika jēdziens. Es nedomāju kā Maira. Protams, mēs analizējām, kam viņa gājusi cauri, kā varēja justies, bet es neidentificējos. Es gan ļoti bieži ar savām lomām cenšos atrast kādu personīgu sasauci, bet ne ar Mairu.

– Izrādē ir tik daudz tēlu. Ja jums būtu jāidentificējas ar katru…

– Kaut kādā veidā tas vienalga notiek. Grūti pateikt par šo meiteni… Jebkurš cilvēks var teikt, ka viņš ir kaislīgs. Visas mīlestības jau ir kaislīgas. Nezinu...

– Tikai – kā katrs reaģējam. Ir sajūta, ka viņa metas uz ambrazūras…

– Ne velti viņu sauc par pusčigānieti – viņa ir Maira Kierda (kierdõ lībiešu valodā nozīmē ātri, žigli – red. piezīme). Aivars Freimanis ir izvēlējies vārdus, kas precīzi raksturo personāžus: Ingus Zutis, Alberts Sniedze, Zoja… No tā veidojas raksturs. Kādreiz Alfrēds Jaunušans ļoti pievērsa mūsu uzmanību personāžu vārdiem un uzvārdiem, analizēja, kāpēc dramaturgs devis tieši tādus.

– Jums vecāki ir teikuši, kāpēc iedeva vārdu Ināra?

– Es jau zinu – ja ir kāda Ināra, tad esam aptuveni viena vecuma. Tajā laikā tas bija moderns vārds. Bet mans uzvārds ir no tēva. Esmu Slucka, jo mans tētis ir Jānis Sluckis. Es nemainu uzvārdu.

– Jums bija svarīgi to saglabāt?

– Laikam jā. Jo es ļoti mīlēju savu tēvu. Un viņš ļoti mīlēja mani. Domāju, esmu tēva meita. Māsa piedzima pēc divarpus gadiem, viņa ir Elita Gavele, tagad Latvijas vēstniece Izraēlā… Jā, bet mēs ar papu – tā es viņu saucu – braucām zvejot, sēņot, ogot. Man tas ļoti patika.

– Kurš jūsos ielika radošo stīgu?

– Esmu par to domājusi, ar māsu esam par to runājušas. Mūsu mammai patika lasīt. Viņa ilgus gadus vadīja Saldus pensionāru biedrību un saviesīgos pasākumos vienmēr runāja dzeju, arī mani bīdīja uz visādiem dzejas konkursiem. Ļoti spilgti atceros, kā Beļejet parus oģinokij... skaitīju Saldus astoņgadīgajā skolā.

Teātrim pievērsos, pateicoties mammas iedrošināšanai. Kad man bija 14 gadu, satikām skolotāju Jansoni, manu klases audzinātāju no 1. līdz 4. klasei, un viņa pastāstīja, ka Rīgā ir skola ar teātra klasi. Mamma teica, lai braucu, un tā es arī aizbraucu… Tētis spēlēja garmošku, es trīs gadus esmu mācījusies spēlēt akordeonu, trīs gadus dejojusi baletu, darbojusies dzintara apstrādes pulciņā (smejas). Tētis vienmēr teica – deviņi amati, desmitais bads.

– Un vecāki jūs vienu palaida uz Rīgu?

– Jā! Tikai tagad saprotu, ko tas varēja nozīmēt – 14 gados. Ar meiteni Dinu no Druvas īrējām istabu pretī skolai. Izīrētājiem krieviem bija divistabu dzīvoklis blokmājā, pašiem bērns, abi pavāri – sākumā uz kuģa, vēlāk skolā. Mēs bijām pilnā pansijā – viena istabiņa ar ēšanu. No laukiem, atceros, mamma atveda kartupeļus, kaut kādus produktus, maksājām 50 rubļu mēnesī. Domāju, man bija visas iespējas noiet no ceļa, jo pēkšņi – Rīga, neviens nekontrolē, dari, ko vien gribi, ej, kur vien gribi…

– Klasesbiedri, kompānijas…

– Nē, klasē bija gandrīz tikai meitenes, un kaut kā… Laikam labs pamats bija ielikts no vecākiem, par to mammai jāsaka paldies. Viņi mani audzināja pēc principa – ja dari, tad dari, ja nedari, tad nedari.

Pasaules problēmas un ziedi

– Vai jums vēl ir Kino skola?

– Nē, bet esmu ļoti lepna un priecīga, ka šis projekts mums ir bijis. Vienam no mūsu audzēkņiem, Jānim Ābelem, tikko filma iznāca…

– Jelgava  94?

– Jā. Citi ir aizbraukuši uz Tallinu mācīties vai citus kino ceļus aizgājuši. Mums bija tiešām fantastiski pedagogi – labākie kinorežisori, operatori, dramaturgi, fotogrāfi, mākslinieki. Bija brīnišķīgas lekcijas, bet tad... Dita Rietuma sāka vadīt Kino centru, savukārt es biežāk iestudēju izrādes, vairs nevarējām pacelt. Darbietilpīgs un laikietilpīgs pasākums ir Kino skola.

– Bet jūs pasniedzat, jums ir studenti?

– Esmu docente Mūzikas akadēmijā, vokālistiem pasniedzu aktiermeistarību. Savulaik mums Aktieru fakultātes laikā neļāva filmēties. Kad pēc Konservatorijas beigšanas sāku to aktīvi darīt, bieži jautāja, vai ir atšķirība starp teātra un kino aktieri. Toreiz teicu, ka nē, galvenais, ka aktieris ir labs.

Tagad uzskatu, ka labs teātra aktieris ne vienmēr būs labs kino. Tās tomēr ir dažādas specifikas. Mācot Kino skolā, pati daudz mācījos, skatījos, lasīju, piedalījos ar kino saistītās meistarklasēs un sapratu, ka ir jāstrādā citādi. Un arī tagad ar vokālistiem – viņi nav dramatiskā teātra aktieri, ir jārēķinās ar specifiku.

– Jums nekad nav gribējies skatīties ārpus Latvijas robežām?

– Ja es būtu piedzimusi vēlāk, noteiktu to darītu. Kad sāka rasties tādas iespējas, mana meita vēl nebija tik liela. Man bija jau 37 gadi, kad Marija piedzima, līdz ar to netiku. Bet tagad visiem, kuri brauc prom, saku, ka vajag redzēt pasauli. Arī saviem bērniem.

– Esat sekojusi līdzi māsas darbavietām, bijusi tajās zemēs?

– Protams! Esmu bijusi pie māsas Gruzijā, Maskavā, Telavivā. Viņa ir iedzimusi Slucku ģimenē – ar fantastiskām darbaspējām, milzīgu atbildību, var tikai apbrīnot. No visiem, kas braukuši uz šīm zemēm, no koriem vai teātra kolektīviem, pēc tam tikai cildinošus vārdus dzirdu par māsu. Viņa ir ļoti komunikabls cilvēks un arī – ja dara, tad līdz galam, par visiem 100 procentiem.

– Šķiet, esat latviešu režisore, kurai pasaules elpa visvairāk piestāv, bet kaut kā… Vai nu radošais liktenis jums piespēlē, vai pati izvēlaties latviešu autorus.

– (Smejas.) Tā ir sanācis. Tas tūlīt pāries. Nākamais darbs, ar kuru sāku strādāt, tikko bija idejas prezentācija, ir viens no Garsijas Lorkas triloģijas – Jerma, mums – Tukšais zieds. Esmu ļoti priecīga, ka Edvīns Raups to ir iztulkojis latviešu valodā. Triloģijā ietilpst arī Asins kāzas un Bernardas Albas māja. Jermā ir skatīta, manuprāt, ļoti aktuāla tēma – par sievieti, kura vēlas bērnu, bet nevar dabūt.

Nav viennozīmīgi, ir ļoti daudzu jautājumu kopums, un viens no tiem – vai neatliekam par vēlu bērnu piedzimšanu, vai reizēm par prioritāti nekļūst materiālais nodrošinājums un tikai tad bērns, lai gan arī tas ir ļoti saprotami. Vai ja vīrietis nevēlas bērnu… Arī to es varu saprast. Jau atkal es runāšu par tēmu, bet nemēģināšu teikt – tu esi vainīgs, tu esi vainīgs… Vienkārši… ir svarīgi par to runāt.

Arī tagad, 21. gadsimtā, sabiedrības nostāja pret bezbērnu sievietēm nav tā pozitīvākā, un es gribētu runāt par to, ko nozīmē dzīvot bez bērna, cik viegli un vai grūti tas ir. Jerma ir poētiskākā no triloģijas, bet arī traģiska. Gatavojoties šim darbam, esmu mēģinājusi noskatīties, atrast visu par Lorku, arī seriālus, mākslas filmas. Man Almodovara filmas ļoti patīk, tagad es tās skatos jau pa otram lāgam. Izrādes darbības vieta gan nebūs tikai Spānija – tā ir tēma, kas visā pasaulē ir aktuāla.

Kur vārāmies šodien

– Kā jums šķiet, kā aprakstīs to katlu, kurā vārāmies šodien?

– Es tajā esmu iekšā un nevaru paskatīties …

– … ar distanci?

– Jā. Es ar distanci varu paskatīties uz savu bērnību. Kādreiz mamma teica – atceries, studiju laiks ir brīnišķīgs, izbaudi to! Un tiešām – jo vairāk no tā atkāpjos, jo brīnišķīgāks man tas liekas, jo skaistāks, neprātīgāks, gaišāks, cerīgāks…

– Un diezgan brīvs laiks.

– Mēs, meitenes, stopējām kravas mašīnas, braucām uz rokfestivāliem Vīlandē, Tallinā, mums bija 15, 16 gadu, viesnīcās palikām. Katru vakaru gājām tusēties, zinājām, kur divi, kur trīs rubļi jāmaksā, lai tiktu kafejnīcā, tā bija kā priekšapmaksa. Atceros, kad draudzenes mamma aizbrauca uz laukiem, tur salasījāmies vakaros, lielā 10–15 litru pudelē bija mājas vīns, smējāmies, ka tas ir draudzenes kāzām, mēģinājām ar gumijas caurulīti izsūkt, lai mamma nemana.

Droši vien bija arī kādas grūtības, bet tās manā atmiņā ir izplēnējušas, un tas ir galvenais. Ja jautājat par šo laiku – tas, protams, saistās ar barikādēm, milzīgo nācijas pašapziņas celšanās laiku.

Labi atceros, ka zvanīja telefons – toreiz nebija mobilo – četros naktī, nepaspēju pieskriet, vēlāk, astoņos, zvanīja māsa no Viļņas un teica, ka pilsēta tiek ieņemta. Viņas vīrs bija traumatologs slimnīcā, veda pirmos ievainotos. Viņa teica, ka caur mežiem vedīs savu meitiņu Patrīciju – viņai bija trīs gadi – pie vecākiem uz Latviju. Teica, ka tūlīt ieņems arī radio un var gadīties, ka pārtrūks telefonsakari… Arī es sēdēju barikādēs. Domāju, lielā mērā šo katlu, kā teicāt, atcerēsies kā tautas cerību laiku, atcerēsies arī krīzes, to, ka ekonomiskās situācijas dēļ izceļoja cilvēki. Gribējām Eiropai pierādīt, ka varam, bet ko tas mums nozīmēja kā nācijai.

– Vai jūs cerīgi skatāties uz to, kas notiek kino un teātros?

– Es ļoti cerīgi skatos. Man patīk, ka tiek meklētas jaunas formas, tas, kā tiek runāts ar cilvēkiem. Pasaule mainās, arī mūsu uztvere, un tas ir normāli, ka teātris vairs nav tāds, kā bija, kad sāku strādāt Nacionālajā. Ir daudz vairāk informācijas, un tas maina gan mākslas uztveri, gan arī pašu mākslu. Jā, pašos pamatos esmu optimiste.