Tikai tetrapakas un čeki iet miskastē - uzņēmīgā Ulla Rīgas centrā lolo kafejnīcu bez atkritumiem

Kafejnīcā saimnieko Ulla Milbreta ar vīru, francūzi Johanu Safraju, bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveida piekopēji, kam pievērsās pirms pāris gadiem, kad pasaulē nāca meita. “Kā pieaugušajiem mums bieži vien ir vienalga, kur dzīvojam un ko ēdam, bet, kad man piedzima bērns, sāku skatīties, kas notiek apkārt,” atzīst Ulla.

Pašu radīts cietums

Ullai ir doktores grāds neirozinātnēs, Latvijā viņa atgriezās pērn decembrī pēc 12 gadu prombūtnes. Sešus gadus viņa dzīvojusi un strādājusi Singapūrā, un aizdomāties, ko ēdam un kādas mantas lietojam, lika tieši dzīve austrumos. Viss sācies ar mežu ugunsgrēkiem Indonēzijā, cilvēku izraisīti, tie notiek regulāri, lai atbrīvotu zemi eļļas palmu plantācijām. Katru gadu šie līdumi graužas aizvien dziļāk džungļos, un to var just arī kaimiņvalstīs.
“Divreiz gadā pie mums vēji atpūš šos toksiskos dūmus. Pirmos trīs gadus tas nešķita svarīgi, pa radio ziņoja, lai neejam ārā, jo gaiss ir toksisks, bet dūmi tik un tā nāca iekšā. Manam bērnam bija mazāk par gadu, un es sapratu, ka dzīvoju cietumā, no kura netieku ārā. Cietumā, kuru paši esam radījuši,” atceras Ulla.  
“Neelpot nevar, bet elpojot es indēju sevi un savu bērnu. Katru gadu Āzijā mirst septiņi miljoni cilvēku gaisa piesārņojuma dēļ. Cik ātri izmirtu Latvija, ja kas tāds notiktu arī šeit?” Ulla pat nomainīja dzīvokli, kur bija labāki logi un ventilācija, tomēr ar to vien nebija līdzēts. Te no jauna veļas pulvera parādījās vēl nebijusi alerģija, te Ulla sajutusi, ka zivis smird pēc antibiotikām. Tas īpaši pārsteidzis, jo zivis it kā bijušas no Dānijas, kas saistās ar labu kvalitāti.

Pirmā un pēdējā paaudze

Ulla sapratusi, ka tā noteikti nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad bērna ēdienam jāpievērš pastiprināta uzmanība: “Es skatījos uz savu bērnu, kura mani vēroja ar uzticības pilnām acīm, un sapratu, ka, gribēdama darīt labu, es viņu indēju.” Māte sapratusi, ka kaut kas radikāli jāmaina: “Tad arī radās ideja par kafejnīca ar šo pievienoto vērtību – bezatkritumu dzīves veidu, lai parādītu cilvēkiem, ka tas patiesībā ir daudz, daudz vienkāršāk. Mēs esam pirmā paaudze, kas redz mūsu paradumu sekas uz vidi, un esam pēdējie, kas var kaut ko darīt. Es tagad cīnos, lai dzīvotu tīrā vidē un ēstu tīru ēdienu.”

Pie idejas atvērt kafejnīcu Milbreta nonāca pēc secinājuma, ka savā jomā darbu dzimtenē neatradīs, jo te zinātnē neesot daudz vakanču, kur darboties ar muguras smadzenēm: “Latvijā zinātniekam ir tā – vai nu izvēlies strādāt savā jomā, vai arī izvēlies dzīvot Latvijā.” Viņa deva priekšroku pēdējam.

Pastāstīt caur kafiju

Rīgā ir trīs bezatkritumu veikali un tagad arī pirmā kafejnīca, kur paši grauzdē pupiņas un piedāvā specialitātes kafiju – tā sauc no konkrētas saimniecības konkrētā apgabalā iegūtu kafiju. Ulla pati kafiju dzer kā vīnu, izjūtot izsmalcinātas garšas.
Galvenais Ullas princips ir par bezatkritumu dzīvesveidu vēstīt draudzīgi un bez uzspiešanas. Ja kāds jautā, viņa pastāstīs, ja kāds ienāks ar plastmasas pudeli, viņu ārā nesviedīs. “Bet, ja pasniedzu garšīgu kafiju un saku, ka ar to jau esi palīdzējis videi, jo biezumi iet komposta mašīnā un mēs dodam Zemei to, ko no viņas paņēmām, cilvēks saprot, ka, tikai izvēloties kafiju, neveltot nekādas pūles, viņš jau izdarījis kaut ko vērtīgu.”

Piemēram, glāze ir radīta no kafijas pupiņu mizas, kas ir praktiski izmantots bioloģisks atkritums. “Ar šo krūzīti mēs parādām, ka atkritums ne vienmēr ir gala produkts, bet var būt arī izejviela,” Ulla rāda uz glīto trauku. Tā viņa cenšas pievērst citu uzmanību tam, ka bezatkritumu dzīvesveids ne vienmēr izskatās minimāli, nolietoti un briesmīgi.

Draudzīga saruna ar PVD

Domājot par kafejnīcu, Ulla plānojusi ieviest daudzas lietas, kuras pati izmantojusi savā dzīvē. Tomēr, lai pārliecinātos, ka viss atbilst likumiem un valsts noteiktajiem standartiem, viņa devās uz Pārtikas un veterināro dienestu. Tur izrunāta katra sīkākā detaļa, kas apmierinātu gan Ullu, gan valsts institūciju.
“Mēs soli pa solim izrunājām, kāds ir viņu standarts un kas ir mans kā bezatkritumu kafejnīcas īpašnieces, un kādas ir PVD pieļaujamās alternatīvas,” stāsta Ulla. Inspektors Intars Saušs bijis ļoti jauks un pretimnākošs, un, kaut arī daži uzņēmējas personīgie kritēriji kādam varētu šķist savādi, nekādas nesaprašanās starp viņu un PVD nebija. “Tas ir arī attieksmes jautājums. Es jau arī durvis ar kāju nespēru vaļā. Pateicu, ka man ir šāda ideja un vai mēs, kopā strādājot, to varam panākt,” piebilst Ulla. Viņa arī atgādina, ka PVD galvenais uzdevums tomēr ir pasargāt patērētājus – ja dienests neļauj īstenot kādu ieceri, atliek domāt un vienoties, kādas izmaiņas ir iespējamas.

Piens spainī, biezumi kastē

Katrai vismazākajai lietai "Café M" ir pievērsta uzmanība. Galdi ir Ullas pašas darināti no vecām durvīm, pienu kafijai atved spainī, to pārlej stikla pudelēs, un spaini atdod piegādātājam, ēdienu pieved traukos, kurus var lietot vairākas reizes. Visā "Café M" atkritumos nonāk tikai augu piena tetrapakas un čeki. Pagaidām alternatīvas augu pienam vēl tiek meklētas, un čeki ir pārklāti ar plastmasas kārtiņu, tāpēc tos nevar šķirot. Tomēr Ulla iedrošina, ka tagad kafejnīcai ir jauni, videi un veselībai nedaudz draudzīgāki čeki, kuru sastāvā nav ķīmiskā savienojuma bisfenola A.

Pat kafijas biezumi, kuri citās kafejnīcās parasti nonāk atkritumu tvertnē, te pārtop derīgā kompostā – stūrī aiz kases stāv neliela, balta kaste. Par šo atklājumu Ullai ir liels prieks: “Atceros, kad uzzināju, ka šī firma atrodas Lietuvā un varēšu dabūt komposta mašīnu, jo tā bija lielākā problēma, es vienkārši raudāju aiz laimes.”

Kā saka īpašniece, baltajā kastē notiek brīnums – saberot tur kafijas biezumus, 24 stundu laikā rodas komposts, kuru Ulla pēc tam atdod jebkuram gribētājam, kuram ir puķu dobes vai mazdārziņš. Visgrūtākais bija atrast, kur šo kompostu likt, un sākumā Ulla gribēja ziedot Rīgas parkiem, bet pašvaldība atteicās. Toties tagad ikviens var atnākt uz kafejnīcu un palūgt svaigu kompostu. Ullai ir tikai viens lūgums: “Ideāli būtu, ja jūs nāktu paši ar saviem maisiņiem. Mums viens puisis nāk ar spilvendrānu. Ja satur kopā, tad jau vienalga.”

Nekādi trauki vienai reizei

Krūzītes kafijas līdzi ņemšanai gan esot problēma, jo lietot vienreizlietojamus traukus ir pret bezatkritumu ideju. Tomēr ir izdomāta alternatīva – gribētājiem izsniedz termosa krūzītes, kuras pieder kafejnīcai vai kāds ir ziedojis. “Mēs neprasām nekādu depozītu, tas ir pēc godīguma principa. Tad tās krūzītes aizceļo, dažkārt atpakaļ neatnāk neviena, dažkārt divas, trīs, citreiz jāgaida divi mēneši,” saka Ulla.

Šādi nevar apmierināt tos, kuriem kafiju vajag uzreiz, šeit un tagad, kaut plastmasas vai papīra krūzītē. Tomēr Ulla vaicā, ja šī krūze kalpos nieka piecas minūtes un pēc tam uz vairākiem gadsimtiem nonāks izgāztuvē, vai tas tiešām ir tā vērts: “Par to veikti pētījumi. Neatceros tieši, cik cilvēki piedalījās, bet 79% no viņiem plaušās bija atrastas plastmasas šķiedras. Kā? Plastmasa sadalās mikroplastmasā, kura cirkulē gaisā un ūdenī. Un tad mēs brīnāmies, ka veselība pasliktinās.”

Pārmaiņas sākas no apakšas

Ulla cer, ka iedvesmos aizvien vairāk cilvēku pievērst uzmanību atkritumu kaudzēm, kuras radām un kurās paši slīkstam: “Piemērs, ko minu vienmēr, ir vannas istaba, jo to mēs nenēsājam līdzi. Mēs varam sākt ar to, jo tas nemazina mūsu komforta līmeni. Piemēram, zobu birste – var nopirkt no koka vai bambusa, nevis plastmasas, zobu diegu var nopirkt no zīda, nevis plastmasas. Funkciju tas nemaina, bet tā mēs sākam izvairīties no plastmasas atkritumiem.”

Interesanti, ka Rīgas bezatkritumu veikali un Ullas darbs pie "Café M" radās aptuveni vienā laikā. Viņasprāt, tas liecina par pārmaiņām sabiedrības domāšanā: “Parādās vairāk un vairāk zaļu, dabai draudzīgu alternatīvu.” Tas arī vēsta, cik parasts ierindas cilvēks ir īstenībā spēcīgs: “Pēkšņi mums ir daudz ekoveikalu un ekopārtikas piedāvājuma. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki sāka to prasīt, un kompānijas tagad sāk piedāvāt. Ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Tāpat kā ar vēlēšanām – katrs cilvēks ir nozīmīgs, visus sasummējot kopā. Elementāra matemātika. Šis ir spēks, kas mums ir.”

Publikācija ir sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.