"Daudzi kadri ir meli" - īstā Ludmila no kulta seriāla "Černobiļa" sniegusi savu pirmo interviju

Ludmila ir Vasīlija Ignatenko sieva, kuru seriālā atveidoja dziedātāja un aktrise Džesija Baklija. Vasīlijs, kuru seriālā atveido britu aktieris Ādams Nagaitis, bija ugunsdzēsējs, kurš darbojās glābēju komandā, lai dzēstu sprādzienu uz Černobiļas reaktora jumta un tika pakļauts milzīgai radiācijai. Bez speciāliem aizsarglīdzekļiem viņš atradās vēsturē lielākās kodolkatastrofas epicentrā un mira slimnīcā dažas nedēļas vēlāk. 

"Kad uzzināju, ka tā būs filma par mani, jutos sāpināta. Kāpēc nepajautāt man, neparunāt ar mani? Sagatavot mani tam kā cilvēku?" savu stāstu iesāk Ludmila. 

Pēc tam žurnālisti mēģinājuši runāt ar Ludmilu neskaitāmas reizes, taču viņa atteikusi: "Es par filmu neko nezināju. Par ko tādā gadījumā runāt?"

"Es biju tik salauzta. Bija zvans pēc zvana. Man vajadzēja braukt prom no mājām, jo nedeva mieru," stāsta sieviete. 

Jaunībā, par labām mācībām Ludmilai piedāvāta iespēja doties uz Pripjatu: "Es uzskatīju, ka esmu nonākusi paradīzē, jo pilsēta bija ļoti skaista. Daudz mazu bērnu, jaunu cilvēku, viss zaļš."

Kādu dienu Ludmila viesojusies pie draugiem kopmītnēs, kur dzīvojuši ugunsdzēsēji: "Sēdējām virtuvē dzērām tēju. Vasja ieskrien tāds enerģisks. Viņš bija tāds tara-ta-ta-ta. Pasmējos par viņu, bet viņš teica: "Skaties, ka nekļūstu par tavu vīru." 

Kopš tās dienas abi sākuši satikties. 

"Zinājām, ka pilsēta ir augstākās kategorijas un tiek kontrolēta. Bet mēs nedomājām, ka mūsu pilsēta var kļūt par ekoloģisko katastrofu," saka Ludmila. 

Kad izsludināta evakuācija sapratuši, ka ir notikusi katastrofa: 

"Kad aizbraucu pie Vasjas uz Maskavu es jau daudz maz sāku saprast, kas ir noticis. Kāpēc es sēdēju pie sava vīra zinot, ka esmu stāvoklī? Bet kā es varēju pamest savu vīru? Domāju, ka bērns manī ir pasargāts. Mēs neko nezinājām, kas ir radiācija un šausmīga ekoloģija. Jā, teica, ka pilnībā tiek bojāta centrālā nervu sistēma. Bet es nesapratu, ko tas nozīmē."

"Man bija tik smagi un sāpīgi uz viņu skatīties. Un tie meli filmā. Ļoti daudz negodīgu, nepareizu kadru. Filmā parādīja, ka Vasja histērijā kliedz. Nē, Vasja bija mierīgs, pacietīgs, nosvērts. Viņam nebija histērija. Mēs bijām jauni, jautri. Mēs par to nedomājām," ar asarām acīs stāsta sieviete. 

1.maijā Vasīlijam kļuvis jau ļoti slikti: "Viņš teica: "Pieej pie loga, tūlīt būs salūts." Es atvēru logu, viņš pienāca un iedeva man no spilvena izvilktas trīs neļķes. Tās bija pēdējās puķes, kuras viņš man uzdāvināja."

Ludmila atminas kā pie Gorbačova kabinetā lūgusies: ""Atdodiet viņus mums! Viņi mirst, mēs vedīsim viņus mājās." Nē, un viss. Viņi ir nacionālie varoņi. Gorbačovs pats teica, ka viņi tiks apglabāti šeit ar visiem rituāliem. Nebija nekādas atvadīšanās. Mūs vadāja autobusā ar zārku divas stundas pa Maskavu. Viņi viens otram teica: "Aiz mums ir aste. Kapos neiebraukt. Ļoti daudz korespondentu.""

Autobusā ar zārku Ludmilai nācies riņķot pa apli vairākas stundas: "Tad es neizturēju un sāku kliegt: "Ko mēs vedam? Vai tad tie ir noziedznieki?" Tad viņš pa radio ziņoja, ka radiniekiem ir histērija, ko darīt? Un atbildēja: "Labi, brauc"."

"1986.gadā, kad jau dzīvoju dzīvoklī pie mums nāca pārstāvji no piecu valstu vēstniecībām. Viņi visi atnāca vienā dienā. Bet pirms tam šķiet no Iekšlietu departamenta mums pateica:

""Jums nāks, piedāvās, bet jums šeit viss ir labi, jūs dzīvojat labi, jums ir dzīvoklis." Es varēja aizbraukt uz piecām dažādām pasaules valstīm uz pieciem gadiem ar nodrošinātu darbu, dzīvesvietu un ārstēšanu. Tā bija Kanāda, Amerika, Vācija, bet es nepiekritu, jo mūs brīdināja..." atzīstas Ludmila. 

Pēc četriem gadiem Ludmila sapratusi, ka vēlas mēģināt tikt pie bērniņa: "Man bija mērķis radīt bērnu. Es sapratu, ja man būs bērns, man būs dzīvei jēga, iemesls dzīvot. Bērni palīdz dzīvot."

"Man bieži jautā, ko es mainītu savā dzīvē? Es neko nemainītu. Ar laiku saproti, cik viss tas bija gaiši, tas bija tavs un neviena cita. Vārdiem grūti izstāstīt," nobeigumā saka Ludmila.