JRT aktieris Ivars Krasts. No Melānijas vīra līdz seriāla psihopātam

Kā tu kļuvi par aktieri?

Tur bija vairāki apstākļi. Es tajā laikā spēlēju grupā «Mēness brokastis», un mēs kopā ar grupas biedriem izdomājām, ka vēlamies taisīt mūziklu. Protams, iedvesmojoties no « Pink Floyd». Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem – saprast, kā tas top. Bet manuprāt, tas nebija pats svarīgākais. Un tad ir tas neticamais un vulgārais stāsts par to, kā «atnācu līdzi draugam». Varbūt ne gluži tā: abi gatavojāmies, bet man tā vajadzība nebija tik liela. Es biju mācījies biznesa augstskolā «Turība» uzņēmējdarbības vadību, un apzināti negāju uz to, lai kļūtu par aktieri.

Pastāsti par «Šķiršanās formulu»! Tu tur esi tāds agresīvais tēls. Runā, ka tagad no tevis baidās arī ārpus filmēšanas laukuma...

Es pavisam neesmu agresīvs tēls! Tā ir dzīve, apstākļi, kas mani piespiež... Iespējams, tas seriālā neparādīsies, bet es to papildināju ar vairākām cilvēciskām epizodēm, kurās atklājas, kā viņš tiešām mīl. Skaidrs, ka tu vari teikt, ka tu mīli, tu vari otru purināt un tricināt no viņa laukā to mīlestību, bet tā nav īsti mīlestība. Mīlestība jāapliecina darbos. Man ir aizdomas, ka seriālā manam tēlam tā nav. Tur ir pāreja no tās savtīgās, egoistiskās gribēšanas uz... psihopātu.

Bet skaidrs, ka visi ir cilvēki. Un cilvēki nav ļauni. Es neticu, ka defoltā cilvēki ir ļauni – kaut kas līdz tam noved. Tas nav attaisnojums, bet tā tas darbojas.

Mana vectēva brālis, kuru mēs saucam par Austrālijas onkuli, bija leģionā. Viņš nonāca gūstekņu nometnēs, ja nemaldos, Vācijā, un viņus pēc tam sūtīja vai nu uz Kanādu, vai Austrāliju. Viņš izvēlējās Austrāliju. Man bija tā laime viņu satikt pāris reižu, kad viņš vēl deviņdesmitajos brauca uz Latviju. Viņš bija tāds «īsts latvietis», kurš bija karojis, ar šķembām norautiem pirkstiem... Tas ir tāds cilvēku tips, kuru es apbrīnoju.

Ja cilvēkiem bijusi potenciāla iespēja būt labiem vai sliktiem, bet viņi to nekad nav izmantojuši, tad šādi ekstremāli apstākļi – piemēram, karš – atklaj, kas tu patiesībā esi. Varbūt man ir tāds pusbērnības, pusidealizēts tēls, bet atceros, kā šis onkulis ar lepnumu rādīja bildīti, kur viņi bija uzspridzinājuši krievu tanku. Viņam makā bija tā bildīte.

Ja runā par to, ka cilvēki karo kaut kādas idejas dēļ, kas pat nav viņu ideja – ko tieši esmu dzirdējis par latviešu leģionāriem –, es atceros ar tām savām pusaudža «teļa acīm» savu Austrālijas onkuli. Tā nebija melošana! Sadzīvē tādu cilvēku ir ļoti maz. Tev nav tādas vajadzības. Ja tu dzīvo komfortā, vajadzības ir ļoti piezemētas, – veikals, paēst, kino. Es, protams, nepiesaucu karu, bet gribētu uzzināt, kāds esmu. Un tie ekstremālie apstākļi liek to izdarīt...

Daudzi cilvēki ir tik pārliecināti, ka viņi ir labāki, nekā ir. Bet man šķiet, ka vajag tās trakās situācijas. Ļoti daudzus cilvēkus vajag sapurināt. Izpurināt laukā to patiesību.

Kā bija filmēties pie Viestura Kairiša?

Mana brīnišķīgākā kino pieredze – es tā varētu dzīvot visu mūžu! Filmā ir epizode, kurā Melānija, būdama Sibīrijā, redz savu vīru sniegā. Filmā ir pāris sekunžu. Es lidoju no Rīgas uz Somiju, tad astoņas stundas braucu ar autobusu uz Karēliju, kur mani savāca ar auto un veda uz lokāciju. Es nostājos mētelī, un pati filmēšana aizņēma 40 minūtes. Tad bija «paldies», un es braucu atpakaļ.

Tu fotografē, un tev ir bijušas arī izstādes. Vai tas tevi joprojām aizrauj?

Mani tas ļoti aizrauj, bet tagad nav sanācis fotografēt.

Bet tu nodarbojies ar mūziku!

Jā! Mums (grupai «100 baltas dvēseles») nesen bija koncerts mūzikas namā «Daile». Tūlīt arī būs jauns albums pēc ļoti ilgas pauzes. Pirmais singls «Šodien» ir ar Gunas Zariņas vārdiem. Tur būs arī dziesma no izrādes «Benzīnvīrs», tādā elektroniskākā versijā. Mums ir pievienojušies Kārlis Josts – Alises Jostes vīrs, Pēteris Pāss, kurš ierakstīja mūsu albumu un aranžēja mūsu dziesmas, un Jānis Burmeisters no grupas «Tesa».

( Smejas.) Vai tad to nevar redzēt? Īstenībā man bija prieks par to balvu, tas bija foršs kompliments. Es nezinu, cik tas bija objektīvi, bet katrā ziņā man tas neko sliktu nenodarīja. Lai gan man ik pa laikam piesauc to «stilīgākais» ar tādu kā ironiju. Jau kādus sešus gadus? Bet es vairs nespēju to uztvert kā apvainojumu. Jo tajā brīdī es tiešām biju priecīgs!

Tu esi vienīgais stilīgākais aktieris?

( Smejas.) Nē, nē, pēc tam, man šķiet, bija Artūrs Dīcis. Bet es biju divus gadus pēc kārtas! No vienas puses – ģērbies, kā gribi, bet, no otras puses, ir skaidrs, ka tu izvēlies lietas, lai gūtu kaut kādu vērtējumu. Vai tas ir tavs jaunais telefons, vai mašīna. Ar stilu ir jocīgi – dažbrīd es varu apģērbties normāli, bet reizēm... Es atceros, ka es kādos padsmit gados staigāju « Reebok» treniņbiksēs, armijas zābakos, dermatīna jakā un tādu augstu cepuri... Es pat neveidoju nekādu tēlu, tajā brīdī vienkārši jutos labi! Paiet laiks, un tu saproti, ka tev ir mazliet neērti.

Stils un gaume – tam ir jābūt cilvēkos. Tas dod tādu plusiņu. Protams, ja to nedara pašmērķīgi, bet izkopj sevī tādu stilu, kad nekas nevienam nav jāpierāda, bet tu apzinies, ka tas ir tavs.

Marta Elīna Martinsone, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Lita Krone/LETA, Agnese Zeltiņa (publicitātes foto), no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva