Kad visi svin, gardumu cepēji strādā. Stāsts par Džeriņu ģimeni, kuriem konditorejas bizness ir izdevies

Saldumus gatavot un baudīt visvairāk patīk Jāņa vecākajam dēlam – Jānim junioram, bet Māra pilsētā aizsāka meistarklases konditorejā. Jānis Džeriņš seniors smej, ka konditoram svētkos allaž ir darba diena, jo pasūtījumu netrūkst. Arī tuvojoties 18. novembrim, to ir daudz.

Dienā skola, naktī vagoni

“Mana tēva māsa Veneranda sāka no virtuves palīgstrādnieces un izmācījās par šefpavāri. Es kādreiz domāju, ka visi jau nevar kartupeļus ar gaļu gatavot, kādam arī saldēdiens jātaisa – jāiet mācīties par konditoru!” atklāj Džeriņš vecākais. Plāns bija gatavs, un viņš iestājās Liepājas tirdzniecības skolā, kur mācīja pavārus un konditorus. Interese bija liela, jaunais censonis pabeidza skolu divos gados ar labām sekmēm. iegūstot 5. kategoriju, kā tajos laikos apzīmēja augstu kvalifikāciju. Tagad Jānim ir arī mūsdienu meistara diploms. Skolas stipendija bija 30 rubļi, un Jānis naktīs gāja vagonus kraut, kur varējis labi nopelnīt, lai vecākiem nebūtu nauda jāprasa. Miegam, protams, laika neatlika. Reiz nodarbībā skolotāja pat uz 15 līdz 20 minūtēm pārtraukusi runāt, lai taču Jānim ļautu pagulēt.

Vakariņas vecākiem, lai labāks prāts

Bērnībā vēlākais pavārs un konditors gan tikai vienreiz mēģinājis gatavot – vakarā, kad vecāki aizgājuši uz skolas sapulci. Jānis centies uzmeistarot kartupeļus ar mērci, lai pārsteigtu vecākus ar ko patīkamu – nebijis pārliecināts, ko skolotāja par viņu būs teikusi. Kad mācījās tirdzniecības skolā, jau daudz gatavoja. “Prakse man bija Rīgas ielas konditorejas cehā – redzēju, kā gatavo krēmus, mīca mīklas, to visu darīju arī pats. Apjautu, ka ir izpratne par šo arodu,” stāsta meistars. Vēlāk ar konditoreju pirmā darbošanās aizsākās mājās virtuvē – gribētāji pasūtīja, un Jānis cepa.

Lai bērniem nekā netrūktu

Kad jau bija izveidota ģimene, Džeriņu pāris nolēma, ka bērnu pulciņš būs kupls – viņiem ir četri. Bērni bija jāpaēdina, jāapģērbj, tāpēc strādāt vajadzēja kārtīgi. Jānis ne tikai konditorejā rāvās, bet arī Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcā galvaniskajā cehā. Diemžēl ģimenes galva saslima – tik smagu darbu nevarēja veikt. Palika konditoreja, un ar to vajadzēja iztiku nopelnīt, lai bērniem neviens ar pirkstu nerādītu, ka kuplajās ģimenēs kā pietrūkst.

“Bija jau arī šaubu un pārdomu laiki par savu kafejnīcu. Tomēr riskējām un 1989. gadā Liepājā atvērām "Našķi". Bet jau pirms tam darbojos tagadējā fotogrāfa Jāņa Vecbrāļa kafejnīcā. Cepu saldumus, un naudiņa nāca, varēju bērnus izaudzināt,” teic Jānis.

Par konkurenci pat nedomā

"Našķis" darbojās līdz brīdim, kad saimnieki saprata, ka klienti atkal meklē ko jaunu. Džeriņam bijušas daudzas kafejnīcas, tagad – "Pandžerija". Tās nosaukums darināts no diviem vārdiem – panna un Džeriņš. Meistars gatavo to, kas pircējiem vislabāk garšo, bet jāņem vērā, ka gaumes mainās: “Kad vairs pēkšņi nebija pieprasījuma kūkām, sākām gatavot pankūkas, un aizgāja. Par piedāvājumu jādomā.” Viņam pašam garšo daudz kas, bet jājamzirdziņš ir kārtainā mīkla un tās izstrādājumi.
Par konkurenci Jānis nedomā, pat nezinot, kā veicas konditoriem blakus ielā: “Atnāk tas, kam tobrīd visvairāk vajag.” Savas darbošanās gados viņš arī ļoti daudz dāvinājis kliņģerus sportistiem un nometnēm.

Saldumu gēns

Jāņa meita Māra konditorejā iesāka darboties vēl "Našķa" laikos, palīdzot vecākiem, ja vajadzēja, aizvietoja arī apkopēju vai stājās aiz letes. Tad meitenei sāka mācīt un uzticēt jau mazākus darbiņus cepšanas lietās. “Tajā laikā mani tas īsti nesaistīja un neuzrunāja,” neslēpj Māra. “Mammai ar tēti bija vajadzīga palīdzība, bet es spēlēju basketbolu, bija savi draugi. Mamma Maija vienmēr ir teikusi – viņas vectēvs bijis ļoti liels saldummīlis, arī viņas tēvs bez saldumiem nav varējis dzīvot. Viņai pašai arī garšojot saldumi, bet tādi mēs ģimenē visi esam – tie ir gēni,” stāsta Māra.

“Man bija ļoti lielas veselības problēmas, jo pirms tam strādāju Liepājas reģionālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļā, un tur ir diennakts darbs. Man tad konditoreja bija hobijs, paziņām vēl šo to uzcepu. Un tad likās, ka esi negulējis vispār, sevi nomocījis. Nācās atteikties no darba slimnīcā, kaut gan tur diezgan labi pelnīju. Tad arī sāku ķerties klāt konditorejai, un šo darbu tagad patiešām mīlu,” pauž Māra. Nopietni ar konditoreju viņa nodarbojas pusotru gadu, bet specializētā mācību iestādē prasmes nav apguvusi – labākais pedagogs bijis tētis, arī mamma daudz mācījusi.

Iedvesmu iedod meita

“Manai meitai Karlīnei visvairāk garšo franču "macaroon" cepumi. Meita katru dienu, nākot no skolas mājās, prasīja man 5 eiro – gribot cepumus. Es tā īsti nesapratu, kas tie tādi par dārgiem cepumiem. Izrādās, par pieciem eiro sanāk tikai četri šādi cepumiņi,” atceras Māra. Tad nu viņa Karlīnei teikusi, lai vienu dienu atnes un parāda, kas tas par našķi! “Biju ļoti ieinteresēta tos pati gatavot. Cīnījos līdz ideālam variantam, kamēr sapratu, ka ar to varētu pelnīt pat naudu un veidot meistarklases,” atklāj Māra. Tagad daudzi citi liepājnieki vēlas apgūt tādu prasmi, jo pašreiz macaroon ir kulinārās modes kliedziens, turklāt Māra ir vienīgā, kura pilsētā vada šādu meistarklasi. Tajās arī svin bērnu dzimšanas dienas un vecmeitu ballītes. Darba ir pilnas rokas – meistarklase ilgst trīs stundas, un nedēļā ir vismaz trīs.

Lielākais prieks, kad citam izdevies

“Organizēju vakaros, un es piedāvāju astoņas dažādas meistarklases. Sāku ar makarūniem, tad nāca zefīri, Pavlovas kūka, šokolādes kūciņas, eklēri, popkeiki, kas arī bērniem ļoti patīk –  vecāki ar bērniem kopā nāk uz meistarklasi,” uzskaita konditore. Iecienītas ir arī mazās "Cielaviņas" kūciņas un cepumu kūkas šobrīd esot topā. Turklāt dzimšanas dienas un citi svētki īsti nav tikai ballīte izklaidei – vecāki bērniem grib uzdāvināt meistarklasi, tātad jaunas prasmes.

“Uztraukums vadīt meistarklases sākumā bija ļoti liels, es pati arī tajās vienlaikus mācījos un ļoti daudz esmu ieguvusi. Tas patiešām ir aizraujoši, kā dāvana, ka vari citiem ko iemācīt. Lielākais prieks, ka tev pēc tam pasaka paldies un atsūta bildes ar jau pašcepto kūku. Tātad cilvēks nav pie manis velti trīs stundas pavadījis,” priecājas Māra, kura pat brīvdienā rosās virtuvē, lai izmēģinātu ko jaunu un pilnveidotos. “Un varu ar pilnu atbildību teikt, ka gatavošana un cepšana patiešām ir smags darbs,” viņa uzsver – dažkārt pat gājusi gulēt divos naktī, lai sešos no rīta jau celtos. Var ar šo darbu nopelnīt, bet nav viegli, ir pat tā, ka locītavas iekaist un sāp.

Dēls Hugo jau palīdz mammai

No Māras trim bērniem vislielākā interese par konditoreju ir deviņgadīgajam Hugo, varbūt tāpēc, ka mamma gatavojusi, kad puika vēl tikai bijis vēderā. Karlīnai ir 15 gadu, viņa ir basketboliste, Bruno ir trīs gadi. “Es domāju, ka mūsu ģimenei darboties virtuvē ir gēnos. Es pat Hugo neko neprasu, bet vienu dienu viņš izdomā – mammu, es varu pagatavot makarūnus! Es viņam esmu to iemācījusi. Mums ir pašiem savas izveidotas receptes, no kurām viņš paņem to, ko vēlas. Ir lietas, kur palīdzu, un ir receptes, kur viņš pats visu apguvis. Hugo ļoti patīk gatavot zefīrus, par tiem viņš zina mazas, bet ļoti svarīgas nianses. Es dēlam arī ļoti uzticos, ja ģimenei svētku galds jāklāj, Hugo ļoti palīdz,” slavē mamma.

Simt kilogrami Lieldienām

Protams, svētku galdā Džeriņiem ir daudz saldumu, gan kūkas, gan macaroon, gan pildītie riekstiņi. “Kad biju gaidībās ar Bruno, sāku gatavot krāsainus riekstiņus ar vārīto, iebiezināto pienu.Tie bija krāsaini, lai ir interesantāk. Šogad tādus kā oliņas uz Lieldienām saražoju vairāk nekā 100 kilogramu,” atklāj Māra, kura riekstiņus pasūtītājiem nogādāja arī ar "Omniva" starpniecību. Veicies ļoti labi, nevienas sūdzības no simtiem pasūtījumu. Tikai viens gadījums bijis, kad klients pasūtījumu nesaņēmis laikā, taču Māra naudu aizsūtījusi atpakaļ, kaut gan patiesībā tā bijusi "Omnivas" vaina. Atsauksmes bijušas labas, nevienas sūdzības!

Gaida pirmās brīvdienas

Brīvdienu gan būtībā nav, pat svētdiena ne, to Māra pavada, uzkopjot māju: “Domāju, ka būs jāņem palīgs, kas to izdara, lai svētdiena tomēr būtu atpūtai un es to varētu pavadīt kopā ar bērniem. Darbdienās jāpelna nauda, lai uzturētu ģimeni, jo tā  sanācis, ka esmu viena ar trim bērniem.” Un, kad visi svin, gardumu cepēji strādā. Tomēr Māra nepavisam nesūrojas: “Es esmu laimīga sieviete – man ir mīļa ģimene, sirdij tīkams darbs. Mums visiem patīk būt kopā – tad jūtamies vislabāk. Neprotam būt pa vienam.” Un drīzumā Džeriņi tomēr izbrīvēs laiku arī sev – ar visu ģimeni Ziemassvētkos un Jaunajā gadā ciemosies pie draugiem Beļģijā. Pirmoreiz šajos svētkos Māra atļausies nestrādāt, kaut konditores atziņa ir – ja vēlies būt šajā profesijā, jārēķinās, ka cilvēkiem būsi vajadzīgs katru dienu, jo katru dienu kādam ir svētki.