"Es būtu labs karalis" - stāsts par Māra Žigata vienīgo mīlestību

Sākumā noskaidrosim, kā jums vispār ir ar runāšanu kā pārim. Cik un ko jūs viens otram stāstāt, ko noklusējat? Un kā tas laika gaitā ir mainījies?

Māris: – Ir mainījies, jo mēs paši esam mainījušies. Es, piemēram, noteikti kādreiz biju citādāks. Tagad esmu kļuvis vecāks, gudrāks. Bet – ne īpaši iecietīgāks.

Mēs ar Anitu nekad neesam līduši viens otra dvēselē. Neatceros, ka Anita kādreiz mani būtu izprašņājusi par to, par ko pats negribu stāstīt. Un otrādi. Katram ir jādzīvo sava dzīve; katram tā dvēsele šeit uz zemes dara savu darbu. Mani, piemēram, vispār neinteresē, kādas attiecības Anitai dzīvē bijušas pirms manis.

Anita: – Mēs satikāmies tomēr jau diezgan pieklājīgā vecumā.

Māris: – Vakar man palika... Anita, cik man vakar palika?

Anita: – Es nezinu, cik tev palika.

Māris: – 48 gadi man palika.

Anita: – Sanāk, ka esam kopā 13 gadus. Mārim toreiz bija 35, man mazliet mazāk. Mēs satikāmies kā divi pieauguši cilvēki. Bez bērnišķīgām ilūzijām. Un mūsu attiecībās labākais ir tas, ka tās tiešām ir divu pieaugušu cilvēku attiecības. Mēs respektējam viens otra vēsturi. To, kas otram šķiet svarīgs. Mēs esam pārliecināti par to, ko darām. Mums abiem diezgan svarīgs dzīvē ir darbs. Tāpēc dažreiz mūsu līdzāspastāvēšana ir pat tāda diezgan koleģiāla.

Māris: – Varam no līdzvērtīgām pozīcijām apspriest darba jautājumus. Es esmu mūziķis, Anita ilgus gadus vadīja Studentu klubu un tagad ir J. Vītola Mūzikas akadēmijas starptautisko attiecību koordinatore. Mēs varam runāt par skaņu, gaismu, skatuvi. Man nav blakus meitene, kas plikšķina skropstas un neko nesaprot. Tagad mums ar Pienvedēja piedzīvojumiem ir jubilejas koncerti, iznāk albums, filma, un Anita ir spiesta to visu klausīties. Un viņa to dara, un man tas ir svarīgi, jo tā ir mana pasaule.

Anita: – Un es patiešām to visu ar interesi klausos. Un patiesībā es arī diezgan daudz no Māra mācos.

Māris vienmēr bijis slavens ar to, ka viņam par visu ir savs viedoklis, un nereti tas ir kategorisks. Iecietība pret citiem viedokļiem nav Māra stiprā puse.

Anita: – Tā ir. Bet man nekad nav nācies no tā šausmīgi ciest. Tagad es jau arī zinu un paredzu, kāds būs viņa viedoklis. Un diezgan bieži mēs paliekam katrs pie savām domām. Mēs vienkārši par savu taisnību nestrīdamies.

Kuras tēmas neaizskarat? Nacionālisms? Homoseksuālisms?

Māris: – Tieši tās abas arī ir, ko nosauci. Anita ir liberālais spārns. Moderna, jauna sieviete. Es neuzskatu sevi par vecu, bet ir jautājumi, kuros nepakļaujos citu viedoklim un kuros mani uzskati nemainās un nemainīsies. Un es nejūtos nekomfortabli, ka esmu tajos kategorisks.

Piemēram, par homoseksuālismu mans viedoklis ir vienkāršs: savās mājās dari, ko gribi, bet ārpus mājas man ar to neuzbāzies. Es arī nestaigāju apkārt un nestāstu, kā es ar Anitu to un šito un kā mēs ar saviem septiņiem iedomu bērniem un astoņiem iedomu mazbērniem vīkendu pavadījām. Man ir homoseksuāli draugi. Lai cik dīvaini būtu, viņi mani mīl un ciena. Un nekad manā klātbūtnē par savu homoseksuālismu nerunā. Jo ir gudri cilvēki. Man dzīvē vispār veicas ar gudriem cilvēkiem līdzās.

Jūs bijāt pazīstami jau senāk, bet kurā brīdī notika tas klikšķis?

Māris: – Es Anitu noskatīju pirmais. Taču tolaik mēs katrs bijām citās attiecībās. Reiz, kādā pasākumā, es uz viņu skatījos un domāju: nu šito skaistumu! Jo viņa bija nu brrrriesmīgi skaista tajā dienā! Un tad es savā kurzemnieka stulbajā manierē noteikti viņai kaut ko manierīgu pateicu.

Un mēģināju pēc tā pasākuma ar viņu kaut ko sarunāt, bet viņa atbildēja, ka viņai atbrauks pakaļ, un es pie sevis nodusmojos: nu, protams, tik smuka meitene jau nevar būt brīva... Nu, sasodīts! Pirms tam mēs bijām tikušies Studentu kluba koncertā, bet to es neatceros, jo strādājot koncentrējos uz darbu, nevis skatos uz klubu vadītājām.

Anita: – Par šo man ir stāsts! Toreiz Pienvedēju piedzīvojumu koncerti Studentu klubā bija kaut kas leģendārs. Publikas bija tik, ka bira ārā pa logiem! Māris, kā jau tu pareizi teici, ir prasīgs. Un īpašas prasības viņam ir pret skaņu. Bet Studentu klubs skaņas ziņā ir tāda sarežģīta vieta, tur pirms koncerta ir jāpastrādā. Un čaļi, kas mums lika skaņu, jau bija paspējuši ar Māri apmainīties asākiem vārdiem. Tāpēc vienā brīdī man teica: “Aizej tu ar to Žigatu parunā! Tu esi vienīgā, uz kuru viņš nekliedz!” Tas bija tik mīļi.

Māris: – Pēc tam pagāja ilgāks laiks, kamēr mēs beidzot bijām kopā. Un tad es atceros jau brīdi, kā sēžam pludmalē. Bet kā mēs tur nokļuvām... Es mēdzu Anitai zvanīt, viņai ir ļoti smuka balss. Toreiz strādāju Radio SWH un vienmēr viņu apsveicu jebkuros svētkos, kā vien bija tāda iespēja. Saucu viņu ēterā par ”čaklo bitīti”, kas viņai ļoti nepatika, viņa tik jauki dusmojās. Es jau mēdzu uzvesties kā tāds dumjš mačo, kaut nekad tāds īstenībā neesmu bijis. Mans darbs bija runāt, un es arī ārpus darba vienmēr esmu daudz runājis.

Anita: – Un tā viņš man mēdza zvanīt un runāt kaut kādas muļķības. Par mūsu nākamajiem trīs bērniem, piemēram. Un es pie sevis domāju: ak kungs, nu kas te tagad notiek?! Nolieku klausuli un nesaprotu: kāpēc viņš vispār zvanīja, ko gribēja pateikt?

Māris: – Jā, es esmu tāds savdabīgs zēns! Neesmu tāds kā visi!

Bet Māris tiešām nav tāds kā visi. Anita, tev ilgs laiks pagāja, kamēr pieradi pie viņa savdabības?

Anita: – Gana ilgs. Bet tagad salīdzinoši viņš ir kļuvis ļoti elastīgs. Sākumā jau katrs bijām ar savu strikto viedokli. Bet mēs vispār nestrīdamies. Nekad. Ne reizi neesam strīdējušies.

Māris: – Un arī pašķīrušies esam ilgākais uz astoņām stundām. Un arī tikai tāpēc, ka man ir straujš raksturs. Bet tas ir normāli, vīrietim ir jābūt ar strauju raksturu. Vīrietis nevar būt tāds pļēpaks.

Anita: – Man arī nemaz nederētu tāds, kurš visam piekrīt. Man tiešām Māris ir tā otrā puse.

Māris: – Un Anita ir otra puse no manis. Tā pieklājīgā, lojālā.

Anita: – Toties Māris ir tik sakarīgs! Nu, tiešām – Dievs dod tik sakarīgu partneri sadzīvē, kāds ir viņš! Es nemaz nevaru iedomāties ko labāku. Viņš ir tik loģisks...

Māris: – ... ka pilnīgi riebjas!

Anita: – Es neesmu tik sakārtota kā viņš. Nē, nu esmu, bet kaut kā pa savam. Un tas Māra loģiskums ļoti lielā mērā atvieglo dzīvi mums abiem.

Māris: – Man ļoti patīk rūpēties par Anitu. Vispār patīk rūpēties. Ja būtu tāda profesija “karalis”, es būtu karalis. Tas cilvēks, kurš visiem dala naudu. Tas nav amats, par karali piedzimst. Un tad tev ir milzīgi daudz naudas un tu to tā smuki dali citiem. Es nopietni uzskatu, ka man piemīt īpašība saprast, kam vajag palīdzēt.

Es nevienam, kam klājas sliktāk un smagāk, nedarītu pāri. Man vienmēr tik ļoti bijis žēl cilvēku, kas piedzimst ar kādu kaiti. Vienmēr esmu domājis: ja man tiktu iedotas tās slavenās trīs vēlēšanās, vai man pietiktu cilvēciskā spēka atdot tās visas citu labā? Lai, kā saka, “visi kropļi var dejot”.

Anita: – Mārī ir iedzimts taisnīgums. Un, iespējams, mēs labi saderam, jo arī manī tāds ir. Man gribas, lai viss notiek godīgi, lai neviens necieš. Ne cilvēks, ne dzīvnieks.

Māris: – Es kļūstu traks, kad kāds bērns cieš savu kretīnisko vecāku dēļ, kuri dzer! Un kļūstu traks, kad dzirdu debilus politiķus runājam un izdarāmies. Bet par to labāk nemaz tagad nesākt.

Anita tevi, Māri, jau divreiz salielīja. Bet tu viņu vēl ne reizi.

Māris: – Es viņu visu laiku lielu! Mēs vienkārši līdz viņas labākajām īpašībām vēl neesam tikuši! Anita ļoti labi gatavo ēst. Kas man ir svarīgi, jo man patīk garšīgi paēst. Bet dažus ēdienus labāk gatavoju es. Piemēram, kartupeļus mūsu mājās cepu tikai es.

Nav mazsvarīgi, ka viņa ir sportiska meitene. Labs augums ir vai nav laba īpašība? Jo viņai ir labs augums. Anita ir seksīga. Tas man arī ir ļoti būtiski. Erotika man ir svarīga. Man viņa visu laiku ir jāgrib. Ar to es gribu pateikt, ka ne tikai mūzika ir gribēšanas vērta. Vēl Anita neļauj man iziet no mājas, ja neesmu “sataisījies un sapucējies”. Anita pretēji man ir taupīga.

Anita: – Ej nu ej?! Es neesmu taupīga. Tu pat iedomāties nevari, cik taupīgas mēdz būt meitenes!

Māris: – Es teicu “taupīga”, nevis “skopa”. Skopās es nemaz nevaru ciest. Mēs Kurzemē domājam, ka Vidzemē ir paskopi cilvēki. Tātad Anita ir taupīga. Es, kā jau mākslinieks, mēdzu riskēt. Bet tā ir daļa no manis, es nevaru neriskēt. Un pats no tā arī ciešu.

Es vispār ļoti ticu, ka cilvēki satiekas ar kaut kādu mērķi. Ne tikai partneri, bet vispār cilvēki ienāk viens otra dzīvē ar mērķi. Un tad viņu ceļi krustojas vienreiz vai vairākas reizes.

Man patīk, ka Anita zina, kad vajag paklusēt. Ka viņa spēj mani nomierināt, kad vajag. Un tas ir ļoti grūti. Es varu tā uzvilkties, ka spalvas iet pa gaisu. Un tad man ir vienalga, kas ceļā – kaut prezidents. Bet es neesmu ķerts. Man vienmēr ir pamatojums, kāpēc es kaut ko daru. Nav tā, ka no rīta paņemu pudeli un dzenāju Anitu pa māju.

Un kas ir pats galvenais – Anita nestrīdas. Esmu uzaudzis ģimenē, kur vecāki gandrīz visu laiku strīdas. Gandrīz par visu. Un joprojām strīdas, un joprojām ir kopā. Tas man nav saprotams. Un es jau bērnībā zināju, ka man nekad nebūs sieviete, ar kuru jāstrīdas. Un tā, paldies Dievam, ir bijis. Man gan arī nav bijis daudz draudzeņu, jo, kā jau noskaidrojām, man nav tāds raksturs, lai ar mani būtu viegli sadzīvot. Es tiešām esmu ļoti straujš, ar mani nav viegli.

Un vēl mums nav jāperas, ka kāds kaut kur aiziet viens. Es pilnīgi droši varu palaist Anitu ballēties ar draudzenēm un neuztraukties par to, ka tur tuvumā būs kādi čaļi. Es viņai pilnīgi uzticos. Bet vienalga esmu greizsirdīgs. Un ļoti privātīpašniecisks. Kas ir mans, tas ir mans. Arī mani draugi ir mani.

Un arī Anita man uzticas. Es to augstu novērtēju. Viņa saprot, ka man kā mūziķim apkārt būs sievietes, bet viņai par to nav bijis jāpārdzīvo. Nekad nav bijusi situācija, ka es nebūtu mājās tad, kad man ir jābūt mājās, vai ka es pēc koncerta atšļūktu mājās ar divām draudzenītēm un teiktu: “Nu, saproti, viņām citur nebija kur iet, viņas vispār ir no Kuldīgas...” Opiņā!

Anita: – Mēs ikdienā tik daudz komunicējam ar citiem cilvēkiem, ka vakaros neviens no mums nesēž mājās, ar nepacietību gaidot otru, lai beidzot varētu parunāt.

Māris: – Pēdējos četrus gadus es strādāju Valkā. Dzīvojam Rīgā, brīvdienās braucam uz manu dzimteni Sabili, pa vidu vēl Pienvedēju koncerti. Gadās arī tā, ka neesam redzējušies nedēļu. Bet nu jau Valkā būšu tikai līdz gada beigām. Jau tagad strādāju Rīgā. Bet, lai cik ilgi dzīvotu Rīgā, rīdzinieks nekad nebūšu. Vienmēr esmu uzskatījis sevi par sabilnieku.

Anita gan ir rīdziniece, riktīga Rīgas bruģa un akmens meitene. Tas esmu es, kas viņai ir iemācījis peldēt, braukt ar riteni – visu to, ko viņa varbūt arī darīja bērnībā, bet pēc tam aizmirsa darīt. Tagad viņa brauc ar kvadriciklu, ar mašīnu, droši vien arī traktoru ātri apgūtu.

Anita: – Māris kā skolotājs ir drausmīgs! Nu drausmīgs!

Māris: – Visa mana mācīšana beidzas ar dūri galdā. Arī pats vispār nepanesu skolotājus. Kad mācīju Anitu braukt ar automašīnu, Anita teica: “Labāk nošauj mani, nekā māci braukt...”

Kā sākās jūsu sportiskās aktivitātes? Kā laika pavadīšanas veids vai tomēr piespieda veselība?

Māris: – Es kopš bērnības esmu sportojis. Anita mazāk. Bet tagad es viņu esmu pamatīgi uzsēdinājis uz peldēšanu. Arī tad, kad gaiss un ūdens ir auksts un pat ļoti auksts.

Anita: – Pērnā vasara bija tik skaista. Nevarēju ar to peldēšanu apstāties. Vasara beidzās, bet man joprojām gribējāt iet ūdenī. Tā nu peldējos līdz 19. novembrim.

Māris: – Esmu slikts autoinstruktors, toties labs treneris un superīgs iedvesmotājs. Saku: jāiet, un viņa iet ar’! Bet es tikmēr filmēju, bildēju, dokumentēju. Stāvu ar termosu un dvieli. Atvedu un aizvedu. Man patīk, ka viņa ir tāda traka. Jo tad es neesmu vientuļš savā trakumā.

Kāpēc tu pats aukstumā nepeldi?

Māris: – Es taču esmu karalis. Karalis pēc peldes aukstā ūdenī var saslimt, bet tas nekam nederētu!

Anita: – Tu prasīji, kā tas sākās. Sportiskām aktivitātēm mēs tiešām vairāk pievērsāmies, kad Mārim bija veselības problēmas. Māri, es drīkstu par to runāt?

Māris: – Protams, drīksti. Tas jau nav nekas slēpjams. Ne es viens tāds.

Anita: – Mārim bija – un joprojām kādā brīdī var parādīties – veģetatīvā distonija. Un kādu laiku tā izpaudās ļoti smagā formā. Bija laiks, faktiski pat gads, kad Māris vispār nevarēja iziet no mājas.

Protams, es kaut kam tādam nebiju sagatavota. Neviens nevar būt tam sagatavots un kaut kā apmācīts. Sākumā vispār nebija nekādas izpratnes par to, kas tas ir un kā ar to sadzīvot. Un manas sportiskās aktivitātes patiesībā sākās tieši tā: ka es nevarēju ar to Māra stāvokli sadzīvot.

Man vajadzēja savas emocijas kaut kur izgrūst. Un es sāku skriet. Sākumā varēju noskriet knapi divus kilometrus, bet spēks un attālumi pieauga. Skriešanai pievienojās joga, riteņbraukšana. Un sportot es sāku arī tāpēc, lai tobrīd pieceltu un pavilktu līdzi Māri.

Ko tik es darīju, pat foršākās botas viņam pirku, lai viņam būtu vēlēšanās kaut ko darīt. Pēc tam jau mēs viens otru sākām bikstīt uz sportošanu, un tagad tas mūs ļoti vieno. Mums, piemēram, vispār nav problēmu izdomāt, ko darīt brīvdienā. Iekrāmējam abus velosipēdus mašīnā un braucam.

Māris: – Pret mašīnu mums ir divas prasības: lai kaut cik smuka un ieiet abi velosipēdi. Un ģitāras. Jo es kā nedzērājs esmu tas, kas vienmēr ir pie stūres, braucot uz un no koncertiem. Un vēl mašīnā jāpietiek vietas omēm, kad braucam uz mežu sēņot.

Bet par to grūto posmu – Māra slimības laiks sakrita ar bezdarbu, un tie taču bija divi gadi...

Māris: – Toreiz beidzās Radio 101, un tas faktiski to mehānismu arī palaida. Jo es tik ļoti tam ticēju... Un tik ļoti aplauzos. Bet – es neaplauzos idejā, aplauzos sistēmā. Un tas manī ir izdarījis baigo apvērsumu. Tas ir iemesls, kāpēc es tagad ļoti savdabīgi skatos uz šo valsti un cilvēkiem, kas to vada. Bet tā ir pavisam cita un daudz nepatīkamāka saruna. Vārdu sakot, kādu gadu es vispār biju tikai mājās kā pilnīgs dārzenis.

Anita: – Nu gluži dārzenis gan tu nebiji...

Māris: – Es reāli nevarēju iziet no mājas. Pēdējais punkts bija slimnīca. Nebija citu variantu, mēs vienkārši vairs nezinājām, ko darīt. Nonācu slimnīcā, un tur man apstāstīja, ka tādu kā es ir daudz.

Un ka no tā nemirst.

Māris: – No tā mirst! Tur jau tas trakums, ka no tā mirst gan! Tā ir kaite, kas liek ļoti pārdomāt attiecības ar citiem cilvēkiem. Liek izvērtēt, ko tev vispār vajag, ko nevajag. Es ļoti labi atceros, kurš man piezvanīja un apjautājās, kā es jūtos, bet kurš visu to laiku un līdz pat šim brīdim nav piezvanījis. Lai gan skaitījāmies ļoti lieli draugi.

Man ir laba atmiņa uz tādām lietām. Zinu, ka tas nav pareizi un jāatlaiž, es arī nenēsāju līdzi sāpi vai ļaunumu, bet – es atceros. Pagāja vairāk nekā divi gadi, kad beidzot iznācu no tā ārā. Kā no cietuma. Lēnām atkopos. Sāku atkal spēlēt ar grupu. Tad nāca piedāvājums strādāt par kultūras nama vadītāju Valkā, un es to pieņēmu.

Par to es Anitu ļoti cienu – ka viņa saprata un neiebilda, ka es kādu laiku tā lēnām un mierīgi pastrādāju provinces kultūras namā. Ka man tas ir vajadzīgs. Un tā es aizbraucu, viens pats tur dzīvoju un centos strādāt. Cik nu man tas veiksmīgi sanāca, bet tas arī šobrīd nav svarīgi.

Anita: – Es gan domāju, ka tu esi iegājis vēsturē kā Valkas kultūras nama vadītājs.

Māris: – Es jau pats vienkārši esmu leģendārs! Godīgi sakot, kā kultūras nama vadītājs es nez vai kļuvu leģendārs. Starp to, ko daru es, un ko dara senioru amatieru teātra trupa provincē, ir tik milzīgs attālums, ka mēs pat nenojaušam, kas otra galvā notiek. Mēs pat viens par otra eksistenci patiesībā nenojaušam.

Es atnācu no profesionālā darba lauka, kur viss notiek ātri, precīzi. Bet te cilvēks pa dienu ir virpotājs, bet vakarā mēģina spēlēt teātri. Mēs vispār viens otra teikto nevaram saprast. Viņiem droši vien likās, ka esmu iedomīgs un vīzdegunīgs, bet es tāds neesmu. Es vienkārši visu daru ātri un darot zinu, ko gribu ar savu darbību panākt.

Bet vēl par to smago posmu. Tev bija slikti, tu cieti, un tev jau nemaz nebija izvēles. Bet Anitai bija. Viņa varēja arī aiziet no šīs sarežģītās situācijas.

Anita: – Jā, bet... Tas jau nav nemaz tik vienkārši, ja esi uzņēmies šīs attiecības. Man ne brīdi neienāca prātā, ka es varētu sakrāmēt koferi un aiziet, kur vieglāk. Tādi brīži, kad jutos ļoti smagi, bija. Bet aiziet es ne mirkli pat nedomāju. Es to izjutu kā savu pienākumu.

To var saukt par mīlestību – kā tas patiesībā arī ir –, bet tas bija mans pienākums. Būt ar Māri un palīdzēt. Labi, mēs neesam oficiāli precējušies, bet esam uzņēmušies atbildību, sākot kopdzīvi.

Māris: – Kā saka mans draugs mācītājs Kaspars Simanovičs: tie cilvēki, kas dzīvo kopā, Dieva priekšā ir vīrs un sieva. Bet to jau viņš man droši vien kā draugs pateica. Lai es īpaši nepārdzīvoju.

Jūs ejat baznīcā?

Māris: – Nē. Anita ir padziļināti mācījusies un arī interesējusies. Bet es esmu lūdzis Dievu brīdī, kad man ir bijis tiešām ļoti grūti. Taču, tā kā esmu strauja rakstura cilvēks, man vajag palīdzību tad, kad man to vajag, nevis tad, kad tā nāk. Es esmu tas džeks, kuram vajag vai nu tagad, vai nemaz. Bet, ja Dievs eksistē, tad, pieļauju, viņš ir informēts, ka es tāds esmu, un par to īpaši necepas. Viņš droši vien noskatās un padomā: nu, vecais... tava dzīve pret mūžību... Nu, kamon...

Veģetatīvā distonija un ar to saistītais bezdarba laiks apēda jūsu kāzu naudu.

Māris: – Tā arī bija. Bet es joprojām gribu Anitu apprecēt. Ne jau tas papīrs kaut ko maina, tomēr es esmu kārtīgs cilvēks: nedzērājs, nesmēķētājs, gana labi audzināts. Dzīvoju starp citiem kārtīgiem un cienījamiem cilvēkiem, tāpēc man kā cienījamam cilvēkam ir pienākums apņemt par sievu šo sievieti, kuru esmu izvēlējies. Un es netaisos tagad teikt kaut ko tik stulbu kā: šie ilgie gadi bija vajadzīgi, lai pārbaudītu mūsu mīlestību... Ak Dievs, ja man kādreiz otrs ko tādu pateiktu, tur viss uzreiz tajā brīdī arī beigtos.

Anita: – Kāpēc pāri bieži vien apprecas ļoti strauji? Tāpēc, ka sieviete to grib. Viņai to vajag. To balto kleitu, bērnus. Un viss notiek strauji, sākumā viņi ir tik laimīgi, bet pēc pāris gadiem tik nelaimīgi... Taču mūsu gadījumā es esmu tā, kas nesteidzas ar precēšanos. Mēs sākām ar to, ka Māris ir tas konservatīvais, bet es tā liberālā. Un te nu tas mans liberālisms izpaužas visspilgtāk – ka man to nevajag.

Māris: – Bet tu pirms pāris dienām nosapņoji, ka es tevi apprecu!

Anita: – Tas bija sapnis, un pat tajā nepaspējām apprecēties, jo kaķis mani pamodināja. Dzīvē Māris ik pa laikam pasaka: “Mums vajadzētu apprecēties.” Jā, vajadzētu. Un mēs turpinām dzīvot tālāk.

Māris: – Man, redz, patīk viss liels. Lielas mājas, lielas mašīnas. Lieli cilvēki – garā, ne augumā, protams. Tāpēc arī kāzas gribu lielas. Lai ir visi draugi, radi no abām pusēm. Vispār mēs šīs kāzu lietas jau esam diezgan smalki izrunājuši, esam taču pieauguši cilvēki. Pēc diviem gadiem man būs piecdesmit – saprotiet, es beidzot esmu gatavs precēties!

Anita: – Domāju, ja mums būtu bērni, mēs jau būtu apprecējušies. Bet tagad mēs kāzu vietā labāk izvēlamies aizbraukt ceļojumā vai slēpot.

Jūs droši vien zināt, kā viens otru varat iepriecināt un kā apbēdināt.

Māris: – Ikdienā nemaz tik daudz neesam kopā, tāpēc brīvdienas ir svētki. Abi daudz strādājam, Anitai vēl joga, tagad arī auto braukšana. Viņa atnāk ap deviņiem vakarā nogurusi, paēd un iet čučēt. Mums nemaz nav laika pērties, ņemties. Ja mēs biežāk būtu mājās, ja mums būtu bērni – pieļauju, mūsu dzīve būtu krietni citādāka.

Bet tagad mēs priecājamies par kopā pavadīto laiku. Koncertiem, festivāliem, ceļojumiem. Ir lietas, ko darām atsevišķi. Anitai patīk teātris, man teātris riebjas. Tāpēc, ka tur cilvēki tēlo, un tas ir smieklīgi. Nesaprotu, kāpēc vajag tēlot, ja visi redz, ka tu tēlo. Bet Anitai patīk skatīties, kā tēlo, un tāpēc viņa iet uz teātri ar draudzenēm vai mammu.

Anita: – Māri var diezgan viegli iepriecināt. Viņš palūdz: “Uztaisīsi man kāpostus...”

Māris: – Vai piena ķīseli. Es esmu lauku zēns, man patīk vienkāršas lietas.

Anita: – Bet viņš mani aizved vēlu vai pat naktī nopeldēties. Viņam pašam negribas, bet viņš zina, ka es gribu, un ved mani. Un tas ir tik forši. Māris būtu ideāls tēvs.

Es nebūtu prasījusi, bet, ja tu tagad pati ierunājies...

Māris: – Nu, nav mums bērnu. Bet nav arī tā, ka mēs tāpēc baigi pārdzīvotu. Visiem nevajag bērnus. Mūsu dzīves ritmā vēl bērns... Man būtu nopietni jādomā, vai esmu gatavs viņam kaut ko upurēt. Jo skaidrs, ka visam laika nepietiks. Pat kaķis paņem savu uzmanības devu. Ir jāved pie ārsta, jāatceras pabarot, padzirdīt, samīļot. Un ar bērnu, pieļauju, būtu daudz sarežģītāk nekā ar kaķi. Un tad es domāju: vai man būtu tiesības uzstumt Anitai bērnu, kamēr es nodarbojos ar savu rokenrolu, radio un ziņu portāliem? Es neredzu savā ikdienā, ja godīgi, vēl laiku arī bērnam.

Es tagad pareizi dzirdu: jums nav bērnu, jo tu tam joprojām neesi gatavs un tev nav laika?

Māris: – Nē, tā arī nav. Ja bērns būtu pieteicies, tad viņš būtu, bet ja nav – tātad acīmredzot nevajag. Tātad kāds tur augšā zina, kā ir labāk.

Anita: – Mūsu gadījumā ir satikušās divas brīnišķīgas egoistu dzīves. Sieviete jau ir tā, kas katalizē to bērna rašanās procesu. Un, ja es būtu tāds bērnu cilvēks, tad droši vien bērni jau sen būtu. Bet manī tās iekšējās vajadzības nav. Un, būsim godīgi, mums abiem patīk tā dzīve, kādu tagad varam dzīvot. Pasaulē ir tik daudz jauka, ko baudīt.

Māris: – Es vispār pats esmu tāds liels bērns. Un, ja esmu sliktā noskaņojumā, mani var aizkaitināt arī svešs lielveikalā klaigājošs bērns. Mazo brāli uzaudzināju, zinu, kā tas ir. Vedu viņu uz bērnudārzu, kopu, kad viņš slimoja. Tagad savā dzīves plānā neredzu laiku tam visam.

Anita: – Taču Māris būtu ideāls tēvs! Izcils! Bērni viņu vienkārši dievina.

Ko vēl jums dzīvē vajadzētu?

Anita: – Es vēlētos, lai būtu vairāk laika, ko mēs kopā varētu izmantot. Tik ļoti gribas aizbraukt kaut kur un ilgāk padzīvot, pabaudīt. Neatgriezties atpakaļ ikdienā tik drīz. Parasti mūsu ceļojumi mazliet līdzinās galopam pa Eiropu.

Māris: – Māju. Es jau biju sakrājis naudu un noskatījis vienu Sabilē. Jo vīrietim vajag savu māju, pār kuras slieksni apprecot pārnest sievu, vai ne? Kādreiz to māju Anitai arī nopirkšu, bet sakrāto atkal notriecu – uztaisīju radio un ziņu portālu.

Bet citādi ir tā, kā dzied Ainars Mielavs: “Man ir gandrīz viss.” Gandrīz sevī ietver to daļu, kas vēl būs jāpiedzīvo. Es, paldies Dievam, esmu vesels. Kad esi pavadījis vairākus gadus nemitīgi, no dienas dienā cīnoties ar trauksmi un bailēm, sāc baigi novērtēt, ka viss ir kārtībā. Man ir sieviete, kuru mīlu. Ar džekiem esam 25 gadus vienā grupā nospēlējuši. Nesakašķējoties un nesastrīdoties. Man viss manā dzīvē patīk. Nu tiešām!