Smadzeņu fenomens: kāpēc cilvēki pēc galvas traumām pēkšņi sāk runāt svešvalodās

Mūsdienu pasaulē  apgūt svešvalodas ir nepieciešams vairāk nekā jebkad, tomēr daudziem šis mācību process joprojām sagādā grūtības vai vismaz prasa lielu piepūli. Daudziem labprāt gribētos noticēt savādu ierīču brīnumainajām reklāmām, kas sola iemācīt valodu vienas nakts laikā, kamēr cilvēks guļ.

Lai arī nav pierādījumu, ka šīs ierīces to patiešām nodrošina, tomēr varbūt tas nav tik neiespējami. Par to liecina daudzi gadījumi, pareizāk sakot, negadījumi ar cilvēkiem, kas pēc smagas traumas pēkšņi sākuši teicami runāt kādā sev svešā valodā, pēc dažiem nostāstiem – pat seno ēģiptiešu vai babiloniešu valodā.

Kā smadzenes pārslēdzas uz svešvalodu – šis fenomens joprojām ir miglā tīts, lai gan mēs ļoti vēlētos uzzināt šo noslēpumu. Diemžēl zinātnieki spiesti atzīt, ka par valodas, īpaši svešvalodas, apgūšanas mehānismiem smadzenēs nekas daudz nav zināms.

Reālu piemēru netrūkst

Lai arī nostāsti par gadījumiem, kad cilvēks pēc komas atmostas un sāk runāt svešvalodā, zināmi jau gadu desmitiem, netrūkst arī jaunāku piemēru, un tie ir dokumentāli apliecināti.

2012. gadā Anglijā 22 gadus vecais Rorijs Kērtiss iekļuva drausmīgā avārijā, kādā lietainā dienā ar savu automašīnu ieskrienot kravas mašīnā, savukārt viņa mašīnā ietriecās vēl pieci auto. Glābēji smagi ievainoto Kērtisu izvilka no vraka tikai pēc 40 minūtēm. Viņam bija asiņošana smadzenēs, sešas dienas viņš bija komā, cīnoties par savu dzīvību. Kad Kērtiss beidzot pamodās no komas, viņš sāka runāt tekošā franču valodā un apgalvoja, ka ir Holivudas aktieris Metjū Makonahijs. “Reizēm slimnīcā man uznāca sajūta, ka nevaru vien sagaidīt, kad tikšu ārā un varēšu atkal filmēties,” atceras Kērtiss.

Palēnām viņš atgriezās realitātē un saprata, ka ir tikai parasts vīriešu frizieris. Tomēr spējas tekoši runāt franču valodā saglabājās, un tas viņu joprojām izbrīna. “Skolā nekad tik labi nerunāju franču valodā. Es pat neieguvu vidējās izglītības sertifikātu franču valodā un nebiju to mācījies kopš 9. klases – un pēkšņi runāju tekoši.”

Puiša vecāki stāstīja, ka viena kopēja slimnīcā bija no Āfrikas un sarunājās ar komā guļošo Kērtisu franciski. Kad kopēja dzirdēja puisi runājam ar perfektu franču akcentu, viņa apjautājās vecākiem, kuram no viņiem ir franču izcelsme, un bija šokā, uzzinot, ka abi ir angļi. “Es neatceros katastrofu, man nav sajūtas, ka vispār bijusi smadzeņu trauma., izņemot faktu, ka dīvainā kārtā tagad varu runāt franču valodā,” savu stāvokli raksturoja Kērtiss.

Līdzīgu negadījumu piedzīvoja 21 gadu vecais students Bens Makmahons no Austrālijas. Viņš augstskolā bija studējis mandarīnu valodu – izplatītāko ķīniešu valodas dialektu, pēc tam kādu laiku apceļoja Ķīnu un mācījās ķīniešu valodu Pekinā. Drīz pēc atgriešanās Austrālijā 2012. gadā viņš iekļuva smagā autoavārijā un uz nedēļu nonāca komā. Pamodies Makmahons jutās apdullis, tomēr pie pilna saprāta.

“Kad pamodos no komas, pirmos vārdus pateicu tekošā mandarīnu valodā.” Viņš teica, ka ieraudzījis ķīniešu izcelsmes medmāsu un nodomājis, ka atrodas Ķīnā, tāpēc vērsies pie viņas mandarīnu valodā: “Sveiki, man ļoti sāp… Kas ar mani notika?”

Bena dzimtā valoda ir angļu, un lai arī viņš bija studējis mandarīnu valodu, tomēr nerunāja tajā tekoši. Pēc negadījuma viņš tik labi runāja šajā svešvalodā, ka tika pat uzaicināts vadīt ķīniešu televīzijas programmu. Kādu laiku pēc slimnīcas Makmahons mēdza gan domāt, gan sapņot mandarīnu valodā un bieži negribot pārgāja uz šo svešvalodu, kad sarunājās angliski ar savu ģimeni vai draugiem. Kādu brīdi vecāki pat domāja, ka arī viņiem būs jāsāk mācīties mandarīnu valoda, lai sazinātos ar dēlu.

“Viņi tolaik bija ļoti nobijušies,” atceras Makmahons. Vēlāk viņš pilnībā atguva spējas runāt dzimtajā valodā. Puisis atzina – šī pieredze likusi viņam saprast, ka ķīniešu valodai būs liela nozīme viņa turpmākajā dzīvē. “Ķīniešu valodā ir teiciens – no traģēdijas dzimst kaut kas liels. Es tiešām vēlos veltīt savu dzīvi labākai kultūras komunikācijai un sapratnei starp Ķīnu, Austrāliju un pārējo pasauli.”

Šādi valodas triki var piemeklēt cilvēkus visos vecumos un attiecībā uz veciem cilvēkiem ir vēl mistiskāki. 2012. gadā 81 gada vecumā anglis Alans Morgans pārcieta smagu insultu un trīs nedēļas pavadīja komā. Atguvies vecais vīrs konstatēja, ka spēj runāt tikai velsiešu valodā, kas ir viena no nedaudzajām dzīvajām ķeltu grupas valodām un ievērojami atšķiras no angļu. Savukārt angļu valodu Morgans bija pilnībā aizmirsis.

Otrā pasaules kara laikā Morgans kā desmitgadīgs zēns bija evakuēts uz Velsu pie vecāsmātes, tomēr viņš tur pavadīja tikai dažus mēnešus un neiemācījās vietējo valodu, bet pēc kara 70 gadus viņš dzīvoja Anglijā. Tiesa, viņa sieva runāja velsiešu valodā. “Es sagādāju savai sievai dzīvē lielāko šoku, kad sāku runāt velsiešu valodā. Pēc insulta bija grūti. Man izdevās atcerēties angļu valodu, bet tad es pilnībā aizmirsu velsiešu valodu,” stāstīja vecais kungs.

Viens no jaunākajiem gadījumiem bija plaši aprakstīts medijos. 2016.gadā 16 gadus vecs vidusskolnieks Rūbens Nsemohs no Džordžijas štata ASV, futbola vārtsargs, spēles laikā guva traumu, kad spēlētajs ar kāju trāpīja viņam pa galvu. Zēns vairākas reizes pārstāja elpot, tika atdzīvināts un galu galā iekrita trīs dienu ilgā komā. Kad jaunais futbolists pamodās, viņš tekoši runāja spāņu valodā, ko agrāk nemācēja, bet savu dzimto angļu valodu neatcerējās. Rūbens pats domāja, ka spāņu valodu varēja būt agrāk uztvēris no saviem draugiem vai brāļa, kuri mēdza viņam mācīt kādas frāzes. Atveseļošanās laikā puisis sāka atcerēties angļu valodu, taču, jo labāk viņš runāja angliski, jo vājāka kļuva viņa spāņu valoda.

Aizmirst dzimto valodu un sevi

Ir arī gadījumi, kad cilvēki diemžēl aizmirst savu dzimto valodu pavisam. 2010. gadā plaši izskanēja informācija par kādu 13 gadus vecu horvātiešu meiteni. Pēc vienas dienas komas viņa pamodās, pilnībā aizmirsusi savu dzimto valodu, toties brīvi runāja vācu valodā, kuru skolā bija tikko sākusi mācīties. Pārslēgšanās no vienas valodas uz otru bija tik pilnīga, ka meitenei pat vajadzēja tulku, lai viņa varētu sarunāties ar savu ģimeni. 

Ne mazāk interesantu piedzīvojumu liktenis sagādāja 94 gadus vecajai Ķīnas iedzīvotājai Liu Jieju. 2015. gadā viņai bija insults, sieviete uz divām nedēļām nonāca komā. Kad pamodās, viņa runāja perfektā angļu valodā un vairs nezināja ne vārda dzimtajā ķīniešu valodā. Lai arī Liu agrāk bija strādājusi par angļu valodas skolotāju, pēdējos 30 gadus, kopš bija pensijā un pārcēlusies dzīvot no pilsētas uz laukiem, viņa vispār šo valodu nelietoja. Mediķi, kas viņu ārstēja, atzina, ka pirmo reizi mūžā sastopas ar šādu gadījumu un ka, visticamāk, Liu ir cietusi smadzeņu daļa, kas atbild par spējām runāt ķīniešu valodā.

Savdabīga ir arī 30 gadus vecā čehu spīdveja čempiona Mateja Kusa pieredze pēc nopietnas traumas 2007. gadā, kad viņš zaudēja samaņu uz 45 minūtēm. Beidzot atguvies, viņš runāja perfektā angļu valodā, taču cieta no amnēzijas. Viņa svešvalodas zināšanas bija tik pēkšņas, dziļas un akcents tik anglisks, ka komandas biedri bija ārkārtīgi pārsteigti, jo zināja: – Matejs sācis mācīties angļu valodu tikai pavisam nesen. Šis efekts gan nebija ilgstošs – pēc pāris dienām Kuss atkal runāja lauzītā angļu valodā un par piedzīvoto negadījumu un tā sekām neko neatcerējās.

Šķiet, vismistiskākais svešvalodas zināšanu un amnēzijas gadījums attiecas uz Maiklu Tomasu Boutraitu. 2013. gadā ASV policija atrada kādu savainotu vīrieti bez samaņas guļam Palmspringsas motelī. Lai arī viņa identifikācijas karte bija uz Floridas iedzīvotāja Maikla Tomasa Boutraita vārda, pamodies viņš apgalvoja, ka ir Johans Ek,s un runāja vienīgi zviedriski. Dati par Boutraitu liecināja, ka viņš ir Vjetnamas kara veterāns, tenisa profesionālis, agrāk mācījis angļu valodu Ķīnā, šķīries, viena bērna tēvs. Taču viņš no tā visa neko neatcerējās.

Vīrieti turēja slimnīcā piecus mēnešus, bet tā arī neizdevās sameklēt nevienu viņa piederīgo vai pazīstamo. Beidzot ar mediju starpniecību tika atrasta viņa māsa Amerikā un bijusī draudzene Ķīnā, kura atklāja, ka Boutraits mēģinājis Ķīnā izdarīt pašnāvību, tāpēc viņa tam nopirkusi biļeti uz ASV. No slimnīcas Boutraits tika nogādāts patversmē, kuras darbinieki nopirka viņam biļeti uz Zviedriju ar cerību, ka šajā zemē viņš atcerēsies ko vairāk.

Zviedrijā, Udevalā, viņš sāka strādāt par privātu tenisa treneri un joprojām nerunāja ne vārda angliski. Gadu pēc negadījuma Boutraits sniedza interviju kādam Zviedrijas laikrakstam, apmierināti sakot: “Jūtos kā piedzimis no jauna. Man ir tā paveicies.” Taču 2014. gada aprīlī, nedaudz vairāk kā gadu pēc samaņas atgūšanas, 62 gadus vecais vīrietis tika atrasts savā Udevalas dzīvoklī miris – domājams, izdarījis pašnāvību. Tā šai ļoti sarežģītajai lietai tika pielikts punkts.

Pacienti jūtas kā murgā

“Nonāciet kādreiz manā ādā, un jūs izjutīsiet savas dzīves lielāko murgu,” Boutraits ar tulka palīdzību bija teicis slimnīcas darbiniekiem, kuriem beigās bija radušās aizdomas, ka vīrietis simulē, izliekoties nezinām angļu valodu.

Lai arī no malas var šķist, ka smadzeņu triks ar valodu pārslēgšanu ir diezgan uzjautrinošs, gandrīz visiem pacientiem tas sagādā ļoti smagu pārdzīvojumu. Helēna Ruda no Anglijas 2006. gadā tika notriekta, šķērsojot ielu stipra lietus laikā. Saņēmusi triecienu pa galvu, viņa trīs nedēļas nogulēja smagā komā, bet, par laimi, operācija nebija nepieciešama.

“Dīvainākā lieta ir tā, ka pirmos vārdus es pateicu franču valodā. Pēc tam tekoši atbildēju vienam draugam, kurš runāja franciski. Neviens nezināja, kāpēc tā. Es gan biju pirms trīsdesmit gadiem skolā apguvusi gan vācu, gan franču valodu pamata līmenī. Un nu es tiešām runāju franču valodā, un ne tikai dažas sekundes, bet divas nedēļas! Joprojām nezinu, kāpēc. Man nekad nebija bijusi vēlēšanās aizbraukt uz Franciju, lai gan ģimenē vienmēr bija runas par mūsu franču senčiem, kurus var izsekot līdz pat kardināla Rišeljē vecvecākiem.”

Ilgais atveseļošanās laiks Helēnas apziņā ir izdzēsts. “Man nav atmiņu par to. Patiesībā es nespēju atcerēties neko, kas noticis gadu pirms negadījuma un četrus gadus pēc tā; es sāku saprast, kas noticis ar mani, tikai no tā, ko citi cilvēki man pastāstīja.” Smadzeņu bojājums viņu uz atlikušo mūžu padarīja ne tikai fiziski nespējīgu, bet arī lika mācīties no jauna visas iemaņas, sākot no patstāvīgas elpošanas un beidzot ar lasīšanu. “Par laimi, es nezaudēju spējas runāt angliski, citādi es vairs nespētu komunicēt.”

Ksenoglosijas stāsti jau Bībelē

Stāsti par atsevišķu cilvēku brīnumainajām spējām pēkšņi lasīt, rakstīt, runāt vai saprast svešvalodu atrodami jau Bībelē un citā kristiešu reliģiskajā literatūrā. Tas iedvesmoja līdzīgu vēstījumu un stāstu rašanos visā viduslaiku ērā.

Vēlāk cilvēki mēģināja rast izskaidrojumu šim fenomenam. Vieni no pirmajiem ar savu teoriju nāca klajā parapsihologi. Franču fiziologs un vairāku medicīnas jomu pionieris Šarls Rišē, kurš 1913. gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā, visu mūžu bija ieinteresēts arī metafizikā un paranormālu parādību, it sevišķi dažādu sava laika mēdiju, izpētē no zinātniskā viedokļa. 1905. gadā viņš ieviesa jēdzienu ksenoglosija, ar to saprotot parādību, ka cilvēks lieto valodu, kuru dabiskos apstākļos nevarēja iemācīties.

Mūsdienās parapsihologi un paranormālo parādību pētnieki izceļ ksenoglosiju kā vienu no spēcīgākajiem reinkarnācijas pierādījumiem, proti, svešvalodas zināšanas dvēsele saglabājusi no kādas iepriekšējās dzīves. Daudzi no šiem pētniekiem apliecina, ka hipnozes seansos cilvēki var sākt runāt vai rakstīt sev pilnīgi svešā valodā, dažkārt pat lietojot cita gadsimta leksiku vai arī izmirušu valodu. Par klasiku šajā ziņā tiek uzskatīts Dr. Morisa Netertona darbs. Viņš bija dokumentējis, kā kāds 11 gadus vecs blonds, zilacains zēns hipnozē 11 minūtes runāja ķīniešu valodā, ko neprata nemaz. Kad šo ierakstu parādīja Austrumu valodu speciālistam, atklājās, ka zēns deklamējis senatnē aizliegtu ķīniešu reliģisko tekstu.

Svešvalodas akcents?

Zinātne nav atzinusi ksenoglosiju kā pierādītu fenomenu, toties mēģina rast savus izskaidrojumus, balstoties uz smadzeņu valodas mehānismu atšifrēšanu.

Populārajā literatūrā šiem aprakstītajiem gadījumiem ir izplatījies apzīmējums svešvalodas sindroms. Oficiāli gan tāda sindroma medicīnā nav, atzīts tikai svešvalodas akcenta sindroms – diezgan reta parādība, kad pacientiem izveidojas runas veids, ko var uztvert kā ārzemju akcentu; atšķirīgu no dzimtā akcenta, kas nav iegūts šī svešā akcenta izcelsmes vietā. Ārzemju akcenta sindroms parasti rodas pēc insulta (vairāk nekā pusē gadījumu), taču var parādīties arī galvas traumas, migrēnas vai attīstības problēmu rezultātā.

Pirmais šāds gadījums fiksēts 1907. gadā, un no tā laika līdz 2016. gadam dokumentēti 112 svešvalodas akcenta sindroma gadījumi. Piemēram, populārais britu mūziķis Džordžs Maikls apgalvoja, ka pēc atmošanās no trīs nedēļu ilgas komas 2012. gadā viņam uz īsu laiku piemeties dienvidrietumu Anglijas akcents.

Kā liecina jaunākie pētījumi, šim sindromam tomēr nav saistības ar kādu mistiku vai medicīniski neizskaidrojamu problēmu. Pretēji izplatītam uzskatam, ka cilvēkiem ar šo sindromu akcents padodas viegli, bez kādas piepūles, izpētīts, ka patiesībā viņi cieš no runas traucējumiem. Ir aizvien vairāk pierādījumu, ka noteikta smadzeņu daļa – smadzenītes (cerebellum), kas kontrolē motoro funkciju un kustību koordināciju – var būt iesaistīta daudzos svešvalodas akcenta sindroma gadījumos, un tas liek domāt, ka šīs runasveida izmaiņas ir mehāniskas, tātad nespecifiskas.

Runas traucējumu speciālists, Ņūkāslas Universitātes profesors Niks Millers, kā arī daudzi viņa piekritēji vispār uzskata, ka ārzemju akcenta sindroms patiesībā varētu būt pareidolijas izpausme, proti, dzirdes ilūzija. “Priekšstats, ka pacients runā citā valodā, rodas drīzāk klausītāja ausīs, nevis runātāja mutē. Tas ļoti vienkārši var notikt gadījumos, kad runas ritms un izruna ir mainījusies.”

Lai nu kā, ārzemju akcenta sindromu vispār nevar attiecināt uz tiem gadījumiem, kad pacienti pēc komas sāk tekoši runāt svešvalodā, kuru agrāk tikpat kā nav zinājuši.

Jaunākā teorija – bilingvālā afāzija

Pēdējos gados nostiprinājusies teorija, ka komas upuru valodas spējas var izskaidrot ar bilingvālo afāziju jeb runas traucējumu, kas ir smadzeņu bojājuma izpausme. Afāzijas  gadījumā raksturīga pilnīgi vai daļēji zudusi spēja saprast cita runu vai iztrūkst savas domas ar vārdiem vai frāzēm. Bilingvālās afāzijas stāvoklī cilvēki bieži zaudē vienu vai divas no savām valodām sakarā ar to, ka dzimtās valodas un svešvalodas iegaumēšanā ir iesaistītas dažādas smadzeņu daļas. Neirolingvistikas speciālisti to novērojuši tūkstošiem reižu, un viņus tas vairs nepārsteidz. Ir ļoti iespējams, ka cilvēkam pēc komas rodas problēmas, kas skar smadzenes tādā veidā, ka ietekmē vienu valodu, bet otru ne.

Bilingvālā afāzija ir iespējama, tāpēc ka pirmās un otrās valodas iemācīšanās laikā tiek nodarbināti dažādi atmiņas veidi, noskaidrojuši zinātnieki. Kad mazi bērni sāk runāt, viņu smadzenes apstrādā valodu līdzīgi staigāšanai, lēkšanai vai kādai citai motorikas prasmei. Šīs spējas attiecas uz procedurālo atmiņu; mēs tās lietojam bez apzinātas piedomāšanas par tām. Savukārt, kad pieaugušais vai vecāks bērns mācās jaunu valodu, atbildību uzņemas tā sauktā deklaratīvā atmiņa, ko dēvē arī par skaidru atmiņu.

Tā ir spēja atcerēties faktus un radīt mūsu dzīves epizodes vai notikumus. Tāpat kā vēsturi, ģeogrāfiju vai matemātiku, arī valodu smadzenes mācās, iegaumējot noteikumus un atceroties faktus. Gadiem vai gadu desmitiem attīstot veiklību – tekošu valodu, daļa no šīm zināšanām tiek pārnesta uz zemapziņas procedurālo atmiņu. Tomēr deklaratīvā jeb apzinātā atmiņa vienmēr savā veidā vēl ir ar to saistīta. (Bērni, kas uzaug vairāku valodu vidē, var noglabāt savā zemapziņas procedurālajā atmiņā vairāk nekā vienu valodu.)

Abu atmiņas tipu atšifrēšanā pārklājas daudzas smadzeņu daļas, tomēr abas šīs sistēmas ir atšķirīgas. Tādējādi lokalizēta bojājuma, audzēja vai traumas gadījumā pastāv iespēja, ka viena valoda tiek izdzēsta, bet otra ne. Iepriekšminētajos galvas traumu gadījumos ļoti iespējams, ka pacienti cieta no tūskas, kas traucēja spējas runāt dzimtajā valodā. Kad tūska pēc dažām nedēļām vai mēnešiem pārgāja, cilvēks atguva spējas runāt savā valodā.

Vai tā ir patiesība vai ne, kas lai zina, taču tieši tik daudz zinātnieki pašlaik var pateikt par valodu un smadzenēm. Viņi atklāti atzīst, ka bilingvālās neiroloģijas pētījumi ir vēl diezgan neskaidri un viņi atrodas pašā ceļa sākumā, lai izprastu, kā smadzenes ir spējīgas uzturēt vairākas valodas. Izmantojot jaunas, piemēram, magnētiskā lauka tehnoloģijas, pētnieki mēģina detalizētāk noteikt, kurās smadzeņu daļās valoda tiek apstrādāta un kādā secībā tas notiek.

Zinātnieki spiesti atzīt – viņi vairāk nezina nekā zina, un tā tas paliks vēl ilgu laiku. Vienīgais, ko mēs no tā varam secināt – nekādi brīnumi nepalīdzēs apgūt vai iepumpēt svešvalodu mūsu smadzenēs, atliek tikai to mācīties.