Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Šo braucamo omītei uzdāvināja mazdēls. “Es pat negribu, ka man Kristaps palīdz materiāli, pašai ir pensija un pilnīgi pietiek. No bērniem un mazbērniem negribu neko ņemt,” uzsver Antonija. (Foto: Ģirts Gertsons)

"Ar Kristapa vectēvu kopdzīve nevedās..." Kā dzīvo Porziņģa omīte Antonijas kundze

Intervijas
Vakar 05:07 2019. gada 11. novembrī 05:07
Dace Ezera | Kas Jauns Avīze
Droši vien gribasspēku, darbaprieku, izturību un sīkstumu latviešu basketbola zvaigzne Kristaps Porziņģis mantojis no savas Alsungas vecmāmiņas, tēva mātes Antonijas Trumsiņas.

Viņai 7. decembrī apritēs jau 83 gadi, bet Antonijas kundze vēl kopj 25 vistas, septiņas aitas ar jēriem, kā pati smejas, arī septiņus kaķus, no kuriem daži ieklīst no kaimiņu mājām. Vēl ir dārzs un siltumnīca – izaudzēts gan pašiem ko galdā likt, gan mājlopiem barība. Spēka vēl pietiekami, jo līdzi nāk jaunības rūdījums.

Patīk laukos un darbs fermā

Grūtāku soli piepalīdz veikt bērni un mazbērni. Antonija ir bagāta – trīs bērni, septiņi mazbērni, pieci mazmazbērni. Visas atvases lielākoties mīt Latvijā, izņemot Kristapu, Jāni un Mārtiņu ASV un Oskaru Zviedrijā. Mūžs bijis sūrs un grūts, strādāti smagi darbi kolhozā – par tiem gribas pastāstīt vispirms. “Mani vecāki gribēja, lai mācos, bet es teicu – man patīk uz laukiem,” pretarguments, ka laukos ir smagi, Antoniju nebaidīja. 1949. gadā deviņu gadu vecumā viņa sāka iet Alsungas vidusskolā. Divpadsmit gadu vecumā meiteni gandrīz nobeidza pašu mājas bullis, un vienu ziemu nācās kārtīgi ārstēties, bet rūdījums palīdzēja izveseļoties.

“Pabeidzu 6. klasi un negribēju vairs mācīties. Pēcāk gāju Alsungas vakarskolā un paralēli strādāju govju fermā kolhozā Alsunga par slaucēju, bet skolā nenoliku angļu valodas eksāmenu – man nepatika. Vācu valoda šķita tuvāka. Vācieši kara laikā montēja dzelzceļu, kas gāja pāri mūsu laukiem, tāpēc man tas vāciskais patika, es runāju. Bija arī krievu bēgļi, un man šī valoda arī patika,” bērnību atceras Kristapa ome. Beigu beigās Antonija vakarskolā ieguva vidusskolas izglītību, pie reizes arī strādājot.

Kad saslima Antonijas tēva brālis, kurš dzīvoja dzimtajās tēva mājās, jaunā radiniece nāca talkā un slauca ar rokām govis gan radinieku īpašumā, gan kolhoza fermā. “Divas reizes gadā bija jāiziet veselības pārbaudes. Pirmajā reizē nekā, bet otrajā atrada dizentērijas baktērijas – neļāva man vairs govis slaukt. Nokļuvu slimnīcā – tur veica analīzes, baciļus neatklāja, bet tik un tā pāri par desmit dienām noturēja. Dikti pārdzīvoju, ka vairs nevaru slaukt govis – vismaz es fermā nedrīkstēju strādāt. Taču man šis darbs patika,” klāsta sirmā kundze.

Ar Kristapa vectēvu kopdzīve nevedās

1957. gadā piedzima vecākais dēls Tālis. Kopdzīve ar Tāļa tēvu, Kristapa vectēvu Andreju, vietējo kolhoznieku, gan nevedusies – padzīvojuši nieka trīs mēnešus un pašķīrušies, nepaspēja pat sarakstīties, un dēls turpinājis nest Porziņģu dzimtas uzvārdu.
Tālākās darba gaitas vedušas uz dzelzceļu, tur strādājot, Antonija apprecējās ar Voldemāru Trumsiņu, un 1963. gadā piedzima meitiņa Ilga. Vīrs bija brigadieris kolhozā, tomēr dzīvokli nevarēja dabūt, visa Alsunga bija pilna, tad nu īrējuši.
“Kad Ilgai bija viens gadiņš, man piedāvāja fermā netālu no mājām buļļus kopt. Gāju kājām, bet, kad vīram nevajadzēja motocikletu, braucu ar to. Man bija jākopj 52 buļļi. Nostrādāju šajā fermā 12 gadus. Kāpēc aizgāju pie buļļiem? Priekšnieks piesolīja māju, tā gan vēl nebija gatava. Kad tur iedzīvojāmies, 50 gadus nodzīvojām. Tur man piedzima jaunākā meitiņa Eva. Starpība krietni liela – Tālis jau bija atnācis no armijas mājās, Ilgai 18 gadi, bet Eva piedzima, kad man pašai 44 gadi bija,” savu ģimenes vēsturi ieskicē stāstītāja.

Pēc Evas piedzimšanas gadu nav strādājusi, bet fermā vajadzēja mehāniķi, tad nu braukusi uz Kuldīgu mācīties, un Alsungā bija nodrošināts darbs – Antonija remontēja visu. “Tajā laikā nevarēja dabūt ne skrūves, ne ko citu, visu vajadzēja paša rokām darināt. Ne tikai mehāniskie darbi jāzina – bija jābūt lietas kursā par pienu: lai tas nesaskābst, piena uzskaites grāmatiņas, pavadzīmes jāraksta, jāsver barība lopiem. Slaucējas nāca un gāja – nevienai nepatika strādāt fermā. Un priekšnieks mani pierunāja vēl govis slaukt.” Antonija stāsta, ka, esot darbā, visas slaucējas pulksteņos vien skatījušās – ka tikai var paspēt uz mēģinājumiem kultūras namā! Tikmēr viņa vēl spēja pieķert klāt galda meitas pienākumus – apkalpot viesībās un citos godos.

Kā nebūsi suitene?!

Antonija gan darbu padarīja, gan arī pati dziedāja vietējā sieviešu vokālajā ansamblī un, kad pagastā iestudēja Suitu kāzas, arī tur piedalījās, 49 teātra izrādes notikušas visās lielākajās Latvijas pilsētās. Tikai pēdējos trīs gadus Porziņģu sirmmāmuļa vairs nedzied suitenēs – beigusi, kad vīrs Voldemārs smagi saslima. Mājās lopiņi kopjami, bet suitenēm jābraukā apkārt.
Suitenes piedalījušās arī mākslas filmā "Pūt, vējiņi!" – darbs tajā ilga trīs mēnešus arī Antonijai. “Suitu novadā dzimusi, augusi, skolojusies, strādājusi – kā nebūsi suitene?!” smej Antonija.

Piedzimst ar bumbu rokās

Sarunas pavediens aizritinās līdz Antonijas slavenākajam mazdēlam. Omei par viņu ļoti sāp sirds – visam dzīvo līdzi.
“Kristaps bija vēl mazs ķipars, trīs vai četrus gadus jauns, kad pirmoreiz ķērās pie basketbola bumbas. Vecākie brāļi Jānis un Mārtiņš jau visu laiku mētāja bumbu – ģimenei dzīvoklī bija basketbola grozs,” atceras vecāmāte. Kristaps piecu gadu vecumā aizvests trenēties pie Liepājas talantīgākā trenera Edvīna Sprūdes. “Kristapam patika bumba, viņš it kā saauga ar to. Tētis Tālis, mamma Ingrīda, abi brāļi spēlēja – kā viņš atpaliks?! Tālis basketbolu spēlēja jau tad, kad mācījās skolā Alsungā, arī kad turpināja Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā,” lepojas Antonija.

Mazbērniem neviena nedarba

Cik Kristaps bija garš piedzimstot, to vecmāmiņa neatceras. Iespējams, garāks par vidējo, jo jau sešos gados sācis mācīties skolā, kamēr vienaudži tikai septiņos gados. “Bērnībā viņš bija ļoti mierīgs bērns, patika visur palīdzēt. Pie manis uz Alsungu atbrauca visi trīs brāļi. Es pļāvu zāli, un puiši ar ratiņiem veda mājās lopbarībai. Palaidnības un nedarbus nedarīja neviens, nevaru atcerēties nevienu nedarbu. Dēls Tālis arī nedarbus nedarīja. Visiem viņiem patika ar velosipēdu braukāt, pat bija mežā velotrasi izveidojuši,” priecājas Antonija.

NBA programma pazudusi no televizora

Kristapa sporta gaitām gan vecmāmiņai vairs nesanāk sekot līdzi. “Man no televīzijas paketes izņemta ārā NBA programma. Kāpēc – nezinu. Ir sporta pakete, visus šos gadus skatījos, bet nu vairs nevaru atrast,” sūrojas kundze. “Tagad es televīzijā paskatos tikai rezultātus. Kādreiz gan man bija ļoti daudz negulētu nakšu, skatoties Kristapa spēles. Pusdivos naktī pamodos un skatījos. Varēju izturēt – es jau pensionāre un nestrādāju algotu darbu.”

Uz jautājumu, vai mazdēlam, viņasprāt, vairāk piemērota Ņujorkas "Knicks" vai Dalasas "Mavericks" komanda, basketbola fane mazliet saminstinās. Grūti pateikt, jo neesot redzējusi, kā Kristaps spēlē Dalasā. Ņujorkas komandā, pēc omes domām, mazdēlam kaut kas nepaticis, tāpēc tur nav gribējis. Vecmāmiņa uzskata, ka Dalasa jaunajam sportistam kā platības ziņā mazāka ir vairāk piemērota – mazāk vilinājumu. “Man jau tās vietas svešas – kā viena, tā otra. Galvenais, kur Kristapam vairāk patīk. Es sajūtu, ka tā ir Dalasa.”

Vaicāta, kā mazdēlam ar zvaigžņu slimību, viņa purina galvu: “Kristapiņš ir ļoti vienkāršs. Basketbolu viņš uztver kā darbu un vairāk neko. Neizceļas citu starpā. Ļoti labestīgs pēc dabas.”

Kristaps nav nekāds kauslis

Pēdējie divi gadi Kristapam bijuši ļoti smagi, pārdzīvo ome. “Viss sākās ar traumu, cīņu ar sevi, izskanēja arī apsūdzība izvarošanā, iesaistīšanās kautiņā tepat Liepājā. Tas ir kaut kāds stulbums, vairāk nekas. Kā viņš vispār varētu izvarot sievieti, ja tikko pārnācis mājās ar traumu? Pat paiet nevarēja. Viņa drīzāk viņu varēja izvarot. Kautiņš, iespējams, izcēlās dusmu dēļ, ka puiši sagaidīja viņu ārpusē,” sašutusi ir sirmā kundze un aizstāv mazdēlu. “Kristaps nav kauslīgs. Viņam patīk pasmaidīt, pasmieties. Bet, ja uzbrūk – dabīgi, ka ir jāaizstāvas. Es jau klāt nebiju un nezinu.”

Tagad ar mazdēlu sazināties iznāk maz, tikai kad dēls Tālis aizbrauc uz ASV. “Galvenais iemesls ir laika starpība. Mums rīts, viņiem vakars un otrādi. Tāpēc sazināšanās neiznāk. Un Kristapam jau arī darba daudz – treniņi, spēles. Sazvanījāmies, kad Kristaps vēl bija Ņujorkā, tagad nav sanācis. Vienkārši parunājāmies, kā klājas, kāda veselība. Nauda nav tas galvenais, vissvarīgākā ir veselība,” uzsver Antonija.

Vai vecmāmiņa gribētu aizlidot uz ASV apciemot mazdēlu? Antonija domā, ka vecums tik tālai ceļošanai vairs nav īstais. Kolhoza laikā nebija tādu iespēju pa pasauli braukāt, jaunākos laikos gan bijusi Zviedrijā un Itālijā, kad vecākais mazdēls Jānis tur spēlēja grozabumbu. Šobrīd Zviedrijā mīt mazdēls Oskars, meitas Ilgas dēls, un divreiz ar savu auto ciemojušies pie viņiem, arī tuvāko apkaimi apbraukājuši. Dziedot suitenēs, Antonija izmalusi mūsu pašu Latviju, Igauniju, Lietuvu, no ikvienas vietas kaut ko guvusi, katrā esot kas interesants ko apskatīt, bet tagad vairāk pa māju.

Galvenais veselība un kopā būšana

Kad Antonijai apritēja 80 gadu, pašreizējo māju "Ziedlejas 6" ar visām mēbelēm viņai uzdāvināja Kristaps. Savu iepriekšējo mājiņu Antonija atdāvinājusi mazmeitai Ancei ar vīru un bērniem, kuri agrāk dzīvoja Īrijā. “Es pat negribu, ka man Kristaps palīdz materiāli, pašai ir pensija un pilnīgi pietiek. No bērniem un mazbērniem negribu neko ņemt,” uzsver Antonija. “Ja kaut ko uzdāvina, tā ir cita lieta. Kristaps uzdāvināja arī elektroskūteru, telefons ir no ASV atvests,” atklāj pateicīgā vecmāmiņa.
Daudz svarīgāka par dāvanām ir kopā būšana. Antonijas kundzei žēl, ka šovasar nav iznācis satikties ar Tāļa ģimeni. Bijusi iecere, ka vecmāmiņa brauks uz mazdēla dzimšanas dienu 2. augustā, bet, tā kā Kristaps gribējis svinēt savā jaunajā mājā Jūrmalciemā, svinības pārceltas uz 10. augustu, kad omes mājās jau bijis sarunāts Ruņģu ģimenes saiets.

“Tā ir dzimta no manas mātes puses. Visi radi saiet kopā – kādi piecdesmit. Tāpēc pie Kristapa neaizbraucu. Esmu aizņemta, arī Kristapam daudz treniņu, darbs,” nopūšas ome. “Kāds varbūt iedomājas – viņam nauda nāk ne par ko. Bet tas ir smags ceļš. Ja viņš kaut ko dara, tad ar sirdi un dvēseli.” Ko suitu ome novēl mazdēlam? “Pirmām kārtām veselību un veiksmi. Nauda nav nekā vērta, ja nav veselības,” atgādina Antonijas kundze.

Citi šobrīd lasa

Publicēts VIDEO, kurā Sanktpēterburgas universitātes pasniedzējs izmet upē studentes ķermeņa daļas 2
Vangas pēctecis nosauc patiesos Zavorotņukas slimības iemeslus 23
Atklāti seksīgi: māsu Kardašjanu iznāciens uz sarkanā paklāja neatstāj vienaldzīgu

Алла Пугачева показала новый эксперимент с прической

Дочь Михаэля Шумахера стилизовала выступление на лошади под заезд «Формулы-1»