"Mātes" melus atklāja selfijs - teju neticams stāsts par Zefāniju, kuru pēc dzimšanas slimnīcā nozaga svešiniece

Savu gluži vai neticamo stāstu Mišē atklāj savā biogrāfijā "Zefānija: Divas mātes. Viena meita" (tulkojumā no angļu "Zephany: Two Mothers. One Daughter"), ziņo BBC.

Liktenīgā tikšanās vidusskolā

2015.gada janvārī tolaik 17 gadus vecā Mišē aizvadīja savu pēdējo gadu Keiptaunā esošajā Zvansvikas vidusskolā. Kādu dienu Mišē klasesbiedri sāka ķircināt meiteni sakarā ar kādu skolas jaunpienācēju, kura, lai gan mācās 3 klases zemāk, izskatoties teju vai identiski Mišē.

Mišē sākotnēji komentāriem nav pievērsusi uzmanību, tomēr, kādu dienu satiekot jauno skolnieci Kesidiju skolas gaitenī, viņa sajutusi tūlītēju saikni ar meiteni, pašai nespējot sajūtas izskaidrot.

"Es jutos tā, it kā viņu pazītu," atklāj Mišē. "Tas bija baisi. Es nesapratu, kāpēc šādi jūtos." Par spīti vecuma atšķirībai, abas meitenes sāka daudz laika pavadīt kopā. "Es viņai mēdzu uzsaukt: "Hei, mazā!" Un tad viņa man pretī: "Hei, lielā māsa!"" atceras Mišē. "Mēs bieži vien kopā gājām uz tualeti, ķemmējām viena otrai matus, pielabojām meikapu." Apkārtējie pat nereti jautājuši, vai Mišē un Kesidija ir māsas, bet meitenes vien smejoties noteikušas - "mēs nezinām, varbūt kādā citā dzīvē!"

Kādu dienu meitenes uzņēma kopīgu selfiju un parādīja to draugiem, kuri vairākkārt pārjautāja Mišē, vai viņa tiešām nav adoptēta, jo līdzība bijusi graujoša. "Nē! Nekļūstiet traki!" meitene atteikusi.

Abas jaunietes bildi parādījušas arī katra savai ģimenei. Mišē māte Levona, kura meitu bija iesaukusi par "Princesi", piekrita, ka abas izskatās līdzīgas. Savukārt Mišē tēvs Maikls norādīja, ka jau iepriekš pamanījis meitas līdzinieci vietējā veikalā.

Tikmēr Mišē draudzenes Kesidijas vecāki Selesta un Mornē Nursi uz fotogrāfiju reaģēja daudz satrauktāk, nespējot novērst acis no meitas jaunās draudzenes. Viņi lūdza Kesidijai uzdot Mišē vienu zīmīgu jautājumu, un meitene to arī izdarīja.

"Vai tu esi dzimusi 1997.gada 30.aprīlī?" Kesidija nākamajā dienā pajautāja Mišē.

"Kāpēc tu tā jautā? Vai tu mani izseko?" smejoties atbildēja Mišē. "Jā, esmu."

Tikšanās ar sociālo dienestu direktora kabinetā

Dažas nedēļas vēlāk Mišē matemātikas stundu pārtrauca aicinājums uz direktora kabinetu. Tajā meiteni sagaidīja darbinieki no sociālā dienesta, kuri pastāstīja skolniecei par atgadījumu 1997.gadā, kad no Grotšūras slimnīcas Keiptaunā tika nolaupīta 3 dienas veca meitenīte vārdā Zefānija Nursa, kura kopš tā laika nav atrasta.

Noklausoties stāstu, Mišē īsti nesaprata, kāpēc viņai tas tiek stāstīts. Tad sociālie darbinieki atklāja meitenei šokējošo - viņiem ir aizdomas, ka tieši viņa ir pirms daudziem gadiem nolaupītais bērns.

Mišē iebildusi, ka stāsts nevar būt par viņu, jo viņa nav dzimusi Grotšūras slimnīcā, bet gan Retrītas slimnīcā - aptuveni 20 minūšu brauciena attālumā. Tas esot rakstīts viņas dzimšanas apliecībā. Tomēr sociālie darbinieki atbildēja, ka Retrītas slimnīcā šādi dati nav atrodami, un dzimšanas apliecība, visticamāk, ir viltojums.

Joprojām domājot, ka ir iekļuvusi ļaunā murgā, Mišē piekrita veikt DNS analīzes. "Es patiešām ticēju, ka māte, kura mani ir izaudzinājusi, nekad man nemelotu, it īpaši par to, kas es esmu un no kurienes nāku," stāsta Mišē. "Tāpēc es noskaņojos, ka DNS tests noteikti būs negatīvs."

Policija arestē māti

DNS tests apstiprināja, ka 1997.gadā no slimnīcas nozagtā Zefānija un 17 gadus vecā Mišē ir viens un tas pats cilvēks. "Es biju šokā," atceras Mišē. "Es biju zaudējusi kontroli pār dzīvi." 

Neticamais stāsts par nolaupīto mazuli, kas jau kā pusaudzis tiek atrasts teju pēc diviem gadu desmitiem, ātri vien pāršalca visu Dienvidāfriku un arī citas pasaules valstis, Mišē dzīvei apmetot kūleni. Likumsargi meitenei neļāva atgriezties mājās, kurās viņa uzaugusi. Mišē bija jāgaida 3 mēneši līdz pilngadības sasniegšanai, lai viņa pati varētu pieņemt lēmumu, kurp doties.

Pēc neilga laika jauniete piedzīvoja nākamo triecienu - Levona Solomona, sieviete, kura viņu bija uzaudzinājusi, un kuru Mišē uzskatīja par savu māti, tika arestēta. "Tas mani salauza," atklāj meitene. "Man viņu vajadzēja. Man vajadzēja viņai pajautāt "Kāpēc? Kas notiek?" Es nespēju aptvert to, ka patiesībā piederu kādam citam."

Mišē bija klāt brīdī, kad tika iztaujāts Maikls - Levonas vīrs, kuru meitene visu dzīvi saukusi par tēvu. "Es redzēju satraukumu viņa sejā. Viņa acīs izspiedās sarkani asinsvadi, man kļuva bail," atminas meitene. Policija gribēja noskaidrot, vai arī Maikls bijis iesaistīts zīdaiņa zādzībā.

"Mans tēvs ir maigs un gādīgs," stāsta Mišē. "Neskatoties uz to, viņš ir mans varonis, mans akmens, mans tētis, spēcīgs vīrietis. Un tad tur sēdēja šis otrs vīrs, liekot manam tētim izskatīties kā mazam bērnam, kamēr viņš saka "Nē, es to neizdarīju. Mišē ir mana meita, kā gan viņa nevarētu būt? Es neesmu tajā visā iesaistījies."

Maikls atklājis likumsargiem, ka viņa sieva Levona 1997.gadā gaidījusi bērniņu. Visticamāk, viņa piedzīvojusi abortu, bet, nespējot to pārdzīvot, turpinājusi izlikties, ka ir stāvoklī, nozagusi mazo Zefāniju un visiem stāstījusi, ka viņai piedzimis mazulis.

Policija nespēja pierādīt, ka Maikls ir bijis iesaistīts noziegumā, tādēļ viņš atbrīvots, savukārt viņa sieva Levona notiesāta par bērna nolaupīšanu un melošanu par to, ka ir bērna māte.

Mišē bioloģiskie vecāki turpināja meitu meklēt

Lai gan Selesta un Mornē Nursi pēc pirmā bērna pazušanas izaudzināja vēl 3 bērnus, viņi nekad nepārtrauca meklēt savu nozagto meitu. Katru gadu 30.aprīlī pāris svinēja mazās Zefānijas dzimšanas dienu, pat pēc abu šķiršanās 2014.gadā. Izrādās, visu dzīvi nozagtā Zefānija ar citu vārdu un kā vienīgais bērns dzīvojusi citā ģimenē, vien 5 kilometru attālumā no bioloģiskajiem vecākiem. 

Nursi saviļņojošo atkalredzēšanos ar savu pirmdzimto meitu piedzīvoja policijas iecirknī. "Viņi mani raudot apskāva un cieši saspieda," atceras Mišē. Tomēr meitene nav jutusies komfortabli. Kaut kas nešķita pareizi. Viņa centusies atbrīvoties, jo sapratusi, ka šie cilvēki ir izgājuši cauri īstai ellei. "Tas ir skumji, bet es neko nejutu. Man nešķita, ka man viņi pietrūktu," par satikšanos ar bioloģiskajiem vecākiem stāsta Mišē.

Jauniete bija ierauta emociju virpulī. Vieni vecāki izmisīgi centās viņu iepazīt, kaut kā nebūt cenšoties saglābt to, kas pazaudēts, savukārt otri - tie, kurus Mišē visu dzīvi mīlējusi - bija sagrauti, turklāt viens no viņiem bija aiz restēm.

"Mātei" piespriež 10 gadu cietumsodu

54 gadus vecās Levonas Solomonas tiesa sākās 2015.gada augustā. Tiesneša lēmumu noklausīties bija atnākusi gan Mišē, gan viņas bioloģiskie vecāki.

Tiesas materiālos atrodams, ka Levona savu vainu bērna zagšanā nav atzinusi. Sieviete pastāstījusi par saviem centieniem ieņemt bērnu, vairākiem abortiem un izmisīgu vēlmi adoptēt. Apsūdzētā tiesu centusies pārliecināt, ka mazo Zefāniju viņai piedāvājusi kāda sieviete vārdā Silvija, kura palīdzējusi Levonai ārstēt neauglību. Silvija apgalvojusi, ka mazuli dzemdējusi kāda jauna meitene, kura bērnu nav gribējusi un nodevusi adopcijai. Tomēr policija nav guvusi pierādījumus, ka tāda sieviete vārdā Silvija tiešām eksistē.

Tāpat Levonas iesaisti noziegumā apstiprinājusi arī kāda lieciniece, kura 1997.gadā redzējusi, kā sveša sieviete, tērpusies māsiņas drēbēs, paņēmusi 3 dienas veco Zefāniju brīdī, kad viņas māte Selesta gulējusi. Lieciniece Levonu kā vainīgo atpazinusi un izvēlējusies policijas iecirknī, noziedznieku atpazīšanas procesa laikā.

Tiesa 2016.gadā Levonai piesprieda 10 gadu cietumsodu. Pierādījumi pret viņu esot bijuši neapgāžami. Izsakot spriedumu, tiesnesis izteica kritiku Levonai par nožēlas neizrādīšanu.

Mišē pēc sprieduma izdzirdēšanas bijusi šokā. "Man šķita, ka mirstu. Kā es tikšu galā? Kā es pavadīšu savu dzīvi bez manas mātes, kura ar mani bijusi kopā katru dienu?" atklāj meitene.

Vēlāk Mišē ar Levonu satikās cietumā, runājot caur stiklu. Viņa savu māti nebija satikusi kopš liktenīgās dienas, kad skolā pie viņas ieradās sociālie darbinieki. "Es redzēju savu māti cietuma drēbēs, un tas salauza manu sirdi. Es raudāju un raudāju," atceras Mišē. Jauniete ļoti gribēja uzzināt patiesību par to, kas īsti noticis slimnīcā pirms 17 gadiem.

"Es viņai teicu: "Zinot, ka es neesmu tavas asinis, ka es patiesībā piederu kādam citam, un, ka tu viņiem esi laupījusi iespējas un izmainījusi manu likteni, es jūtos sāpināta. Kā gan es varu ticēt zinot, ka tu visu mūžu esi man melojusi, apgalvojot, ka es esmu tavs bērns? Tu esi zaudējusi manu uzticību. Tev būs jāizstāsta patiesība, ja tu vēlies saglabāt ar mani kontaktu." Un viņa man pateica, ka kādu dienu pastāstīs man," sarunu ar ieslodzījumā esošo māti atceras Mišē.

Lai gan māte apgalvo, ka meiteni no slimnīcas nav nozagusi, Mišē sliecas domāt pretējo. Tomēr meitene cenšas neturēt aizvainojumu pret māti. "Piedošana dziedina sirdi. Dzīvei jāturpinās. Viņa zina, ka es viņai piedodu, un viņa zina, ka es viņu joprojām mīlu," saka Mišē.

Turpina dzīvot vecajā ģimenē un gaida māti atgriežamies no cietuma

Ir pagājuši jau vairāk nekā 4 gadi kopš Mišē uzzināja patiesību par savu īsto identitāti. Kad viņai 2015.gada aprīlī palika 18 gadu, viņa apsvērusi iespēju pārvākties pie viena no saviem bioloģiskajiem vecākiem, tomēr pārdomājusi un palikusi dzīvot ar "neīsto tēvu". "Viņi bija šķīrušies. Ģimene bija izjukusi. Tāpēc es pieņēmu stingru lēmumu palikt dzīvot kopā ar Maiklu, kur bija mana drošā vieta, manas mājas," stāsta Mišē.

Meitene nenoliedz, ka attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem sākotnēji nav izveidojušās tā, kā to mēdz rādīt filmās. Brīžiem viņa niknojusies uz abiem par to, ka viņi atņēmuši viņai māti. 2016.gada martā Mišē bioloģiskais tēvs Mornē medijiem atklāja, ka ilgi meklētā meita viņus atkal ir pametusi, pat liedzot iespēju viņu sazvanīt.

Tagad Mišē ir 22 gadi, un viņa pati ir māte diviem bērniem. Viņa regulāri apciemo Levonu cietumā, kas atrodas aptuveni 120 kilometrus no viņas dzīvesvietas. Levona no cietuma tiks atbrīvota pēc 6 gadiem, un Mišē neslēpj, ka nevar sagaidīt šo brīdi. Arī attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem ir uzlabojušās, viņa ar māsu Kesidiju, kuru iepazina vidusskolā, joprojām ir labas draudzenes.

Mišē ir lēmusi turpināt dzīvot ar to vārdu, ar kuru ir uzaugusi, nevis piedzimusi. "Man šķiet, es sākotnēji Zefāniju ienīdu," atklāj Mišē. "Viņas ierašanās bija tik piespiesta. Viņa atnāca nelūgta, ar sāpēm un ciešanām. Tomēr Zefānija ir patiesība, bet Mišē, meitene, kas es biju 17 gadus, bija meli. Tāpēc esmu iemācījusies balansēt starp abiem vārdiem. Jūs varat mani saukt gan par Mišē, gan par Zefāniju."