Gribu māsiņu... var arī brālīti. Atklāti par to, vai viegli būt vecākajam bērnam ģimenē

Vecākā bērna sindroma dēļ var sākties ne tikai zagšana un visnegaidītākās izmaiņas uzvedībā, bet arī problēmas ar veselību. Ja bērns jūt, ka mīlestība un uzmanība, ko viņš līdz šim saņēmis viens pats, pēkšņi tiek dalīta ar vēl kādu, viņš pat neapzinoties ar savu izturēšanos sāk pret to protestēt. Tas izpaužas gan uzvedības maiņā, gan organisma funkcionālajās reakcijās. Ja vecāki ar savu izturēšanos šai ugunij vēl piemet kādu pagalīti, bērnā sākas īsta psiholoģiskā zemestrīce.  

Kā stabiņi V burtā?

Kad pirms gadiem piecpadsmit hipnopsihoterapeite Dace Rolava ieteica žurnālistiem pievērst vairāk uzmanības zemūdens akmeņiem, kas iespējami attiecībās starp vecāko bērnu un viņa jaunāko brālīti vai māsiņu, man šis temats nešķita gana nozīmīgs. Kas gan šādās situācijās var atšķirties no daudzkārt dzirdētā – te kā suns ar kaķi, te kā divi stabiņi V burtā? Vai kā viena otru balstošas redeles āboliņa zārdā.  

Nesenā saruna ar speciālisti līdzšinējo priekšstatu kardināli mainījusi. Precīzāk – satikšanās ar dažādām no dzīves norakstītām likteņstāstu situācijām, kurās par sāpīgu ikdienas sastāvdaļu ir kļuvusi tieši šo attiecību rēbusa risināšana.

Piemēram, situācija – daudzstāvu nama dzīvoklī viena pati mīt kundze gados. Viņa ir sasirgusi, bērni tālu, nav neviena, kas atnestu produktus un izvestu pastaigā suni. Beidzot viņas aprūpi uzņemas kaimiņiene no pretējā dzīvokļa. Kad slimniece jau tikusi uz kājām, atklājas, ka tajā pašā mājā, tikai citas kāpņu telpas dzīvoklī, mīt viņas jaunākā māsa. Sasalums starp abām ir tik dziļš, ka šo ledu nespēj izkausēt ne slimības uzlikta nevarība, ne līdzjūtība pret bezpalīdzīgumā atstātu dzīvnieku. 

Cits liktenis. Piecgadīgas meitenītes māte ir narkomāne, tāpēc mazo audzina vecmāmiņa. Otra vecmāmiņas meita abām daudz palīdz. Taču tad viņa apprecas, ģimenē gaidāms pieaugums. Runas ap to vien grozās – būšot meitenīte. Kad mazulīte piedzimst, protams, ka vecmāmiņa sāk veltīt uzmanību arī otrai mazmeitiņai. Taču piecus gadus vecā meitenīte pārvēršas – no piemīlīga un rātna bērniņa īsā laikā kļūst par adatainu ezi.

Bet ar to sarežģījumi vēl nebeidzas – vecmāmiņa, cenšoties mazo iepriecināt, pa reizei iedod naudiņu, lai viņa ciema veikalā nopērk kādu kārumu. Bērns atnes čupačupu. Vecmāmiņa paskatās makā – naudiņa neskarta. Kur dabūji ledenīti? Pārdevēja pacienājusi. Vienreiz, otrreiz. Līdz brīdim, kad labdarīgā pārdevēja ierodas ciemos, lai sirmgalvei paziņotu, ka viņas mazmeita zog.

Nezinātājam diez vai ienāktu prātā šādus starpgadījumus saistīt ar vecākā bērna sindromu, bet tas diemžēl visbiežāk ir pamats šādai rīcībai. Šā sindroma dēļ var sākties ne tikai zagšana un visnegaidītākie izklupieni uzvedībā, bet arī sevišķi komplicētas novirzes veselībā. Ja bērnībā piedzīvots vecākā bērna sindroms, zīmogs paliek uz visu mūžu, saka Dace Rolava.

Palīdziet dēlam ar to samierināties!

Mērsradzniece Līga Valdmane pēc radurakstiem ir Agitas māte un divu puišu – Rodrigo un Bruno – vecmāmiņa. Pie vecvecākiem bērni pavada tikai trīs četrus vasaras mēnešus, jo īstās mājas puikām citur, Īrijā. Bruno dižai runāšanai vēl par mazu, tikai divarpus gadu pasaulē nodzīvoti, taču piecus gadus vecais Rodrigo, atbraucis ciemos, augu dienu laimīgs sauc pa visu pagalmu: “Līga! Līga! Nāc! Skaties! Iesim! Darīsim!”

Vārdu "vecmāmiņa" viņš gan tikpat kā nelieto, bet mīl viņu ļoti. Kā gan tādu Līgu var nemīlēt – prot mazdēliņus gan palutināt un iesaistīt visdažādākajās spēlēs, gan, būdama rūdīta autosportiste, kopā ar opi rallijos pamanās vinnēt spožus kausus, gan saprot izvadāt Rodrigo pie tādiem dakteriem, no kuriem vizītes beigās zēnam netīk prom iet, jo vēl tik daudz runājamā uz sirds.

“Gribētos, lai cilvēki – kā vecāki, tā vecvecāki – ieklausījušies manā stāstā, saprastu, cik svarīgi nenokļūt tai neapskaužamajā situācijā, kurā jau vairākus gadus atrodas manas meitas Agitas ģimene,” cilādama fotogrāfijas, saka Līga.

Bēdu epopeja sākusies pirms divarpus gadiem. Meita palikusi stāvoklī ar otru bērniņu. Par to mājās daudz runājuši, mazais iesaistījies brāļa gaidīšanā, taču tad Rodrigo kuplajā frizūrā pēkšņi parādījies pleķītis, kurā neviena mata. Agita uzreiz vedusi bērnu pie ārsta. Nomierināta, ka tas no steroīdiem, jo pirms tam zēnam pret dažiem pārtikas produktiem bijusi alerģija, tāpēc viņam izrakstītas dažādas smērītes.

Pēc trim mēnešiem – otrs bezmatu plankums. Kad pagāja trīs nedēļas pēc brālīša Bruno piedzimšanas, puisēnam izkrituši visi mati. Rodrigo māte Agita stāsta, ka Īrijā izgājuši ļoti daudz izmeklējumu – sākot ar dermatologu, lai pārliecinātos par sēnīšu neesamību, beidzot ar kobras rīšanu, jo matu izkrišanu varot izraisīt arī kuņģa problēmas. Ziedes, citu veidu medikamenti. Noteikta pat lāzerterapija, bet nekas nav līdzējis.

Kad viss iespējamais bija pārbaudīts, bet nekas netika atrasts, mammai paziņoja – alopēcija, kļūdaina imūnsistēmas uzvedība, kas izraisa matu izkrišanu. Mierināja, ka ar šādu kaiti sirgst daudzi, īpaši bērni, bet mēdzot gadīties, ka tikpat negaidīti, kā mati izkrituši, tie var arī ataugt. Tā arī dēlam paskaidrojiet, ārsti teikuši: “Tev ir alopēcija.” Un tā lai viņš atbild visiem, kas kaut ko prasa. Ļaujiet dēlam ar to samierināties un dzīvot.

Bet atgādināts par to zēnam tiek katru dienu. Un visdažādākajās situācijās. Tas, ka puika vairs neiziet cilvēkos bez cepurītes, prasītāju interesi tikai uzkurināja. Kāpēc tu esi plikgalvis? Tu esi mazs, bet jau vecs, ka tev nav matu? Agita ļoti pārdzīvojusi, ka nav bijis nekāda padoma, kā pašai attiekties pret dēlam adresētiem jautājumiem, kā rosināt uz tiem reaģēt puiku.

Samierināties ģimene negrasījās, tāpēc vērsās pēc palīdzības arī Latvijā. “Mūsu mediķiem iejūtīguma ziņā citāda attieksme, vairāk virzīta uz iedziļināšanos. Tā kā matu saknītes joprojām ir dzīvas, vairāki Latvijas speciālisti pieļāva varbūtību, ka tas varētu būt noticis uz nervu pamata, saistāms ar stresu un vairāk uztverams kā dziļa pārdzīvojuma sekas, tāpēc pirmām kārtām jāmeklē iekšējā problēma, psiholoģiskā,” tagad saprot Agita.

“Cenšoties atrast kaites psiholoģisko pamatu, Īrijā sākām apmeklēt gan spēļu, gan dusmu terapiju, taču drīz sapratām, ka liela labuma no šīm nodarbībām nav, tikai spēlēšanās ar bērnu, kas piekļuvi situāciju mainošai informācijai tomēr neveicināja. Tāpēc biju ļoti priecīga, ka šāpavasara braucienā uz Latviju mums ieteica vērsties pie hipnopsihoterapeites Daces Rolavas.” Sarunas ar ārsti rosinājušas uz ikdienišķām, it kā ierastām un pašsaprotamām situācijām palūkoties no tāda skatpunkta, kam centrā vecākā bērna sindroma jēdziens.

Tu taču esi lielāks – kā nesaproti?

Psihoterapija ilga tikai nepilnus četrus mēnešus, taču tās pēcgarša būtiski ietekmējusi kā Līgas, tā Agitas, Rodrigo un pārējo ģimenei piederīgo dzīvi. Galvenokārt – pieļaujot un nostiprinot viedokli, ka gan pirmo bezmatu pleķīšu parādīšanās uz Rodrigo galvas Agitas grūtniecības laikā, gan matu izkrišana pēc tam var būt saistīta ar vecākā bērna sindromu.  

“Ja bērns jūt, ka mīlestība un uzmanība, kas līdz šim saņemta pilnā apjomā, pēkšņi tiek dalīta vēl ar kādu, pat neapzinādamies viņš ar savu izturēšanos sāk pret to protestēt. Tas parādās gan uzvedības maiņā, gan organisma funkcionālajās reakcijās. Ja vecāki ar savu izturēšanos šai ugunij vēl piemet kādu pagalīti – kāpēc nedod mantiņu brālītim? Tu taču esi lielāks – vai nesaproti? – bērnā sākas īsta psiholoģiskā zemestrīce. Pat pieaugušais, būdams iekšēju dusmu un trauksmes stāvoklī, neko sakarīgu saprast nevar, kur nu vēl bērns, kuram šķiet, ka pēkšņi kļuvis lieks,” skaidro hipnopsihoterapeite.

Šis sindroms, laikus neatpazīts, dažbrīd var izpausties arī ļoti bīstamos veidos, pat vardarbībā, sīkos un ne tik sīkos centienos nodarīt mazajam ko sliktu. Daudzi pieaugušie vēlāk atceras, kā mēģinājuši mazajam aizspiest ar roku muti, lai nebrēc, bet vēlāk, kad jau sākas savu mantu un teritorijas aizsardzība, ar visādiem paņēmieniem centušies pierādīt savu pārākumu.

“Mazais paņem, vecākais cenšas atņemt, jaunākais atbildei brēc. Tā rodas konflikti. Ja to risināšanā vecākiem trūkst padoma, rezultātā visbiežāk cieš vecākais bērns. Viņš jūtas gan pabīdīts maliņā, gan sāpināts, gan apdalīts uzmanības ziņā. Lai pievērstu vairāk vecāku uzmanības sev, sāk visādi izrādīties. Var krist uz grīdas un niķoties, kaut agrāk tā nav darījis. Uzstājīgāk sev kaut ko pieprasīt, publiski izrādīt sakāpinātas emocijas, kļūt agresīvs. Diemžēl vecāki to pārāk bieži uztver kā noteikta attīstības posma specifisku uzvedību, nesasaistot ar vecākā bērna sindromu – katram bērnam atšķirīgo reakciju uz objektīvi sajustu uzmanības deficītu.”

Tu esi īpašs

Vecmāmiņa Līga priecājas, ka pārliecību par Rodrigo matu problēmas saistību ar psiholoģisko traumu, ko zēnam varētu būt radījusi brālīša piedzimšana, tik sakāpinātu emociju izvirdumos nav bijis jāiegūst. Tomēr jaunās zināšanas likušas pārskatīt daudz ko ierastajā ikdienas rutīnā.

“Mums visiem tika doti vairāki mājas uzdevumi, kas attiecas arī uz darbu ar sevi. Man, piemēram, vajadzēja iemācīties atšķirt mazdēla dusmas no niķiem. Taču, lai to izdarītu, vispirms bija jāpieņem, ka viņam dusmas drīkst būt, jo bērns taču nemāk sevi aizsargāt kā pieaugušais – trauksmes brīdī aiziet izpeldēties, paskaldīt malku vai citādi nolaist tvaiku. Bijušas pat reizes, kad viņš tā uzvilkās, ka metās man virsū ar dūrēm. Atkodu, ka īsto dusmu brīžos šāda plosīšanās ir kopā ar asarām. Veiksmīgi iemācījos ar jokiem un dažādu rotaļu piedāvājumu aizvirzīt tās prom. Man galva pilna šādām situācijām piemērotām idejām – te spilvenu kaujas, te burtu un vārdu spēles. Galvenais ir neuzvilkties pašai līdzi,” Līga dalās ar savu pieredzi.

Viesojoties pie meitas ģimenes Īrijā, Līgai ne reizes neesot gadījies no Agitas dzirdēt atrunu – man nav laika. Viņai tā pietiek visam un visiem. Šajā ziņā Līga apbrīno arī znotu – Edijs neesot nokaitināms. Tikai Rodrigo tas reizēm izdodoties. “Bet tāds puikam raksturs. Dzimis līderis. Taču vienlaikus ļoti emocionāls. Vadītāja, virzītāja un komandiera īpašības, spītību ieskaitot, viņā ir tik izteiktas, ka ar tām nerēķināties nedrīkst, tikai tas jādara pietiekami prasmīgi un uzmanīgi. Agrāk tik dziļi neizpratu, cik ļoti vecākiem jāvēro, jāpazīst, jāizprot un jāpieņem savi bērni, lai katram no viņiem atrastu pareizo pieeju. Tā vienmēr ir individuāla, bet nekādā ziņā nenozīmē izdabāšanu vai visatļautību.”

Tu – tik saprātīgs un nozīmīgs

Kad jautāju Agitai, ko viņa, apzinoties vecākā bērna sindroma iespējamību, tagad darītu citādi, ja gaidītu vēl vienu mazulīti, enerģiskā sieviete uzsver: “Ar katru izturēšanās niansi pēc iespējas vairāk un biežāk izceltu vecākā bērna svaru un nozīmīgumu. Tieši tāpēc, ka tu esi tāds saprātīgs un lielisks, mēs varējām atļauties vēl vienu bērniņu. Mēs tevi ļoti mīlam un tev uzticamies, tāpēc būsi mazā brāļa vai māsas skolotājs. Tu vislabāk zini, kas puišiem patīk, tāpēc, lūdzu, palīdzi izvēlēties brālim gultiņu, pirmās mantiņas. Tādā garā. Un, lai kā gribētos bužināt, mīļot un paijāt maziņo, svarīgi atcerēties, ka tikpat daudz siltas klātbūtnes un fiziska maiguma vajadzīgs arī vecākajam. Un viņam varbūt pat vairāk.”

Taču, atbildot uz šajā situācijā svarīgāko jautājumu – vai ir pamats cerībai, ka apzināti gudrākai attieksmei pret bērniem būs pa spēkam pamodināt arī aizmigušos matu sīpoliņus, – Agita domīgi saka: “Kamēr Rodrigo matu nebūs, atbilde var būt tikai aptuvena. Pagaidām par savu neapšaubāmo ieguvumu varu uzskatīt to, ka esmu kļuvusi daudz mierīgāka, sevī stabilāka.

Zinot, cik ļoti bērna psihe saistīta ar vecāku emocijām, tagad brīžos, kad dēlam bēda par matiem atkal neliek mieru, varu sniegt viņam daudz dziļākā pārliecībā sakņotu atbalstu un stiprinājumu. Piemēram – palūkojies, cik daudz laužu mums apkārt, un katrs atšķirīgs! Paskaties uz abiem saviem draugiem – tu gaišs, viņi tumšādaini.

Citam puisītim ir zaķalūpa, vēl kāds ir ar īpašām vajadzībām. Tu savukārt esi īpašs ar to, ka pagaidām tev nav matiņu.” Arī savām interneta draudzenēm, ar kurām kopā savedušas problēmas ar bērnu matiem, Agita no sirds iesaka – pirms parakstieties uz jaunu analīžu un medikamentu lietošanas apli, aizvediet bērnus uz vizīti pie kārtīga psihoterapeita.

Pavisam nesen, drīz pēc atgriešanās Īrijā, Rodrigo galvas priekšpusē jau parādījušās pirmās melnu matiņu salas. Agita cer, kā līdz nākamajai vasarai, kad ģimene iecerējusi atgriezties Latvijā, lai skolas gaitas dēls varētu sākt te, īstajās mājās, viņam būs tikpat kupls ērkulis kā pirms divarpus gadiem uzņemtā fotogrāfijā. 

Par vecākā bērna sindromu

* Vecākā bērna sindroms – paaugstināts bērna psiholoģiskais jutīgums, ko var provocēt brāļa vai māsas piedzimšana. Vecākajam bērnam vairāk vai mazāk objektīvi sāk likties, ka viņš ir atstumts malā, jo mazais atņēmis to mīlestības un uzmanības daļu, kas līdz šim veltīta viņam vienam. Šis sindroms var izpausties ne vien vecākajai atvasei divu bērnu ģimenē, bet jebkuram bērnam, kuram ir jaunāks brālis vai māsa. Vai arī jaunākajam, ja kaut kādu apstākļu dēļ ģimenē ierastais ritms kardināli mainās, piemēram, vecākais bērns smagi saslimst un visa uzmanība tiek veltīta viņam.

* Vecākā bērna sindroms parasti saistīts ar domu zaudējumu atdarīt, nodarot mazajam ko sliktu. Tas saasinās, kad, jaunākajam pieaugot, sākas mantu un teritorijas dalīšana, bet pieaugušie nostājas jaunākā pusē. Vecākajā rodas nekontrolējamas dusmas un trauksme, sajūta, ka viņš nesaņem pietiekami daudz uzmanības, ir nemīlēts, kļuvis lieks. Lai pievērstu sev uzmanību, viņš sāk visādi izrādīties, nonākot pat līdz traucētas uzvedības modeļiem.

*Ja stress, kuru bērns pats nevar vadīt, sasniedz noteiktu robežu, kas katram ir individuāla, var sākties smagas veselības problēmas, tāpēc ļoti svarīgi ar šādu risku iespējamību rēķināties, tos laikus pamanīt un novērst.

Mātei dēls, tēvam meita

Astropsihologs, antropozofs un medicīnas speciālists Edijs Spāre

Mūsdienās vecākā bērna statuss ārēji vairs nav tik nozīmīgs kā senlaikos, kad pirmdzimtajam bija pienākums uzņemties rūpes arī par pārējiem. Tā izauga cilvēks, kurš tikpat pašaizliedzīgi rūpēsies par savējiem arī paša ģimenē, nodrošinot gan iztikšanu, gan dzimtas tradīciju nepārtrauktību. Par to vecākajam pienācās visi ģimenes tituli un činas – mantojums.

Šis modelis, tikai slēptākā veidā, joprojām darbojas, jo vecākais bērns, precīzāk, divi vecākie bērni, arī saņem mantojumu, tikai citādu – abu vecāku karmisko nastu. Dēls – no mātes un mātes dzimtas, meita – no tēva un tēva dzimtas. Arī tad, ja vecākais bērns ir meita, viņa nekopē mammu, jo visu karmisko saņem no tēva, bet pirmais dēls, pat ja ir otrais bērns ģimenē, domāts mātei. Vērīgāk ieskatoties gan pašu liktenī, gan ģimenes un tuvinieku dzīvē, katram ir iespēja pārliecināties, ka tie nav tukši vārdi.

Tas nozīmē, ka tikai tad, ja tēvs pievērš uzmanību meitai, izaug sieviete, kura var veidot harmoniskas attiecības gan ar sevi, gan pasauli un prot veiksmīgi saturēt savu ģimeni. Ja tēva uzmanība nav saņemta, dzīvē ienāk sieviete, kurai atrašanās stabilās attiecībās nav pa spēkam. Zinot, cik maz mums vīriešu, kas padomju laikos uzskatīja par vajadzīgu piedalīties bērnu audzināšanā, viegli iedomāties, cik daudz tagad ir sieviešu ar salauztiem likteņiem. Diemžēl ne mazāk ir tādu pašu vīriešu, jo arī sievietes virpai atvēlēja vairāk laika nekā bērniem. Nezināja, ka vecākā dēla nākotnes laimei vissvarīgākā ir mammas uzmanība. 

Meita, stāstot par saviem panākumiem mammai, vienmēr iekšēji cer, ka to sadzirdēs vai citādi uzzinās arī tēvs. Mammas vērtējums viņai ir mazāk svarīgs. Turpretī dēlam ir pretēji. Ja viņam mammas uzmanības pieticis, dēls spēj veidot savu nākamo ģimeni un dzimtu stipru.

Pasakās parasti darbojas trīs dēli – divi gudri, trešais muļķītis. Sūtot viņus pasaulē, vienam līdzi tiek zirgs, otram dzirnaviņas – kaut kāds mantojums. Tikai trešajam, muļķītim, nekā. Jo trešais ir brīvais, viņam nav saistības ar mantojumu – dzimtas karmu. Kamēr pārējie savā starpā strīdas – vecākajam dēlam par mammas uzmanību jāplēšas ar tēvu, otrajam dēlam jāsacenšas ar mammu par tēva uzmanību –, trešais ir līdzsvara uzturētājs gan starp brāļiem, gan vecākiem. Tāda pati spēle notiek starp meitām: pirmā, vecākā – tēva dzimtai, otrā – mātei. Trešā jau ir neatkarīga.

Astroloģiskajā kartē ir redzams, kādas saiknes vieno bērnu ar katru no vecākiem. Pēc tās iespējams noteikt, kā viņš reaģēs uz mātes, tēva vai citu tuvinieku klātbūtni savā dzīvē, tomēr tas neskar ietekmi, ko rada vide un audzināšana. Tieši šie aspekti spēj cilvēku mainīt. Nokļūstot gaišos ļaudīs un apstākļos, pat rūdītākais noziedznieks palēnām var kļūt maigāks un iejūtīgāks. Tiesa, atgriežoties vecajā vidē, visi senie ieraksti atkal ir spēkā, taču cilvēka rīcībai allaž tiek dota arī brīvā izvēle.

Neapšaubāmi, rakstura izveidē bērnības vide ir vissvarīgākā. Kādu attiecību modeli bērns iepazīs savā ģimenē, tādu aiznesīs tālāk. Ne velti mums ir teiciens, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja saprot, kas tā par ābeli un kādi āboli no tās gaidāmi, ir vērts mēģināt uzpotēt citu šķirni. Tāpēc dzērāju ģimenēs vecākais bērns, kurš, apstākļu spiests, vecāku vietā aprūpējis mazākos, savā dzīves vērtību skalas augšgalā bieži liek tieši ģimeni un ir atturībnieks. Taču otrais brālis ne. Kāpēc? Mātes instinktus karmiski pārņem vecākais, bet nākamajam tie tiek no tēva. Bet tēvs pameta, aizgāja, salūza.

Ja gribam, lai bērns ir vesels un laimīgs, mammai jāveltī visvairāk uzmanības vecākajam dēlam, tomēr rēķinoties, ka vecākais kaut kādā mērā būs greizsirdīgs uz jaunāko, jo pat pasakās viņam tiek princese. Tomēr mūsdienās audzināšanā ir par daudz lutināšanas un izdabāšanas, bet patieso vajadzību izzināšanai laika nepietiek. Šo vajadzību saraksts ikvienam bērnam ir savs, un to nosaka ne vien tas, kurš pēc skaita viņš ģimenē ir. Tikpat svarīga ir rēķināšanās ar katram atbilstošo temperamenta pamattipu.

Melanholiķis ir lēns un pasīvs. Spēlējoties un mācoties, viņam vislabāk būt vienam. Vecākiem tāds bērns jāiedrošina uz neatlaidību jaunas pieredzes apgūšanā – gan sadzīviskās lietās, gan mācībās, kas prasa iedziļināšanos. Melanholiķi nevar sūtīt uz darbiem, kas iepriekš ar kādu kopā nav izmēģināti. Es mazgāšu vienu šķīvi, tu pamēģini otru. Nebaidies, jo es tepat esmu. Ja vajadzēs, pārmazgāšu.

Darbojoties ar holeriķi, vecākam jāierāda pacietības nozīme, un vislabāk apstākļos, kur citi viņu netraucē. Lūgts aiznest vecmāmiņai pīrāgus, viņš droši vien aizbildināsies, ka nav laika, jāskrien uz treniņu vai tamlīdzīgi. “Nu tad ienes, skrienot garām.” Viņš: – labi. Jo šim temperamenta tipam svarīgākā ir darbība un ieinteresēšana. Turklāt tāda, kur ir pēc iespējas vairāk sacensības elementu. Kurš ātrāk nomizos piecus kartupeļus? Kurš veiklāk ievērs botām auklas? Tu atkal pirmais! Urā!

Savukārt sangviniķim pat mācoties vajadzīga kompānija. Lai apkārt māsas un brāļi! Lai ir troksnis! Lai notiek mijiedarbība, tad viņam pārslēgt uzmanību ir vieglāk. Viņam vissvarīgākā ir komunikācija – vispirms visu pārrunāt un apdomāt, tikai tad ķerties pie darīšanas.

Flegmatiķim – ūdens cilvēkam – no sākuma jāpajautā, kā viņš jūtas. Vai ir pietiekami atpūties, vai vispirms gribētu padzert tēju. Viņu vajag fiziski sabužināt, ik pa brīdim atjaunot sajūtu, ka viņu mīl. Viņš būtu jāiesaista tajās ģimenes lietās, kur par kādu jāparūpējas. “Aiznes vecmāmiņai pīrādziņus, viņa priecāsies.” Lai vecmāmiņu iepriecinātu, flegmatiķis to izdarīs nekurnēdams.

Mazliet pārnestā nozīmē var sacīt – tāpat kā zinām, ka vismaz reizi dzīvē katrs bērns ir paņēmis kaut ko neatļautu, tātad slimo ar kleptomāniju, tāpat visiem pa reizei var izpausties kā vecākā, tā jaunākā bērna sindroms. Ja to nolemts izravēt, tas jādara gudri – neakcentējot un neizceļot slikto, bet rādot pretpolu. Nevis “tava grebene man nepatīk”, bet “tu šodien esi interesanti izspūris”.

Katram, kurš jūt savu piederību normālai ģimenei, jāmācās būt otram arī par psihologu un psihoterapeitu. Jāmāk manipulēt. Manipulēšana ir vajadzīga ik uz soļa, un tā jāmācās. Ar lielajiem tieši tāpat kā ar bērniem – konkrētu programmu! Kad mēs to un to darīsim? Kā risināsim situāciju? Jo dzīve risināmās situācijas piespēlē nepārtraukti. Visdažādākajos variantos.

Tā ir daļa no dzīves

Elīna Zelčāne, geštaltterapeite, četru bērnu māte

Bērnam, kurš piedzimis pirmais, nepieciešamība nokāpt no troņa, kurā viņš juties kā karalis, vienmēr būs saistīta ar zināmu stresu, lai cik prasmīgi vecāki censtos izrādīt viņam savu uzmanību. Bīstamākās šādas statusa maiņas sekas – vēlēšanās zaudēto atgūt, no pozitīvas pašizpausmes pārejot uz pretēju uzvedību. Tāpēc ar pirmdzimto jau laikus jārunā, kādas pārmaiņas mājās ienesīs mazulis un kā tās varētu skart viņu. Pabrīdinot, sadrošinot un nomierinot uzsvērt – tas, ka mēs nevarēsim veltīt tev laiku tieši tad, kad tu vēlēsies, nenozīmē, ka mēs tevi mazāk mīlētu.  

Dažreiz no vecākā bērna tiek gaidīts, ka viņš visu laiku būs par mazo atbildīgs. Kāpēc nepieskatīji, nepamanīji? No bērna nevajadzētu gaidīt to, ko drīkst prasīt tikai no līdzvērtīga pieaugušā. Pārāk liela atbildības nasta, kas uzlikta bērnībā, var atstāt sekas uz visu turpmāko dzīvi. Tam, kurš pieradis gādāt tikai par citiem, bieži ir grūti saprast, kas svarīgs viņam pašam. Viņam grūti ļauties atpūtai – pieradis sadzīvot ar atbildības smagumu, viņš neprot izbaudīt prieka vieglumu.

Šādi bērni, īpaši vecākā māsa, arī savā ģimenē parasti ne vien visus aptekalē, sevi atstājot pēdējā vietā, bet arī cenšas pārējos ģimenes locekļus kontrolēt – tāpat, kā bērnībā darījusi ar brāļiem vai māsām. Var būt arī tā, ka viss, kas saistās ar rūpēm par bērniem, viņai tik ļoti apnicis, ka pati savus bērnus viņa vairs negrib.

Ja aukles statuss bērnībā papildināts ar vecāku vēlmi visās izpausmēs būt par paraugu, pieaugot cilvēkā var veidoties perfekcionisms. Perfekcionistam svarīgs ir tikai rezultāts, nevis process. Jautājums, vai drīkstu būt patiess pret sevi un justies laimīgs, neeksistē; cilvēks iet virzienā, kuru ar savām gaidām norādījuši citi. Jāiztur, jāvar, nedrīkstu pievilt nevienu, kas ar mani rēķinās.

Ja vecākā bērna uzvedībā saistībā ar jaunākā brāļa vai māsas piedzimšanu tomēr parādās izmaiņas, vecākiem nevajadzētu pārāk saspringt uz sevis vainošanu. Šādos gadījumos bērnam būt satrauktam, greizsirdīgam – tas ir normāli. Nevaram iedot bērnam citu pieredzi, varam tikai pēc iespējas iejūtīgāk likt viņam saprast, ka būt centrā visu dzīvi tik un tā nav iespējams.

Ir reizes, kad jāpaciešas, jāpalaiž otrs pa priekšu un jāpastāv maliņā ar domu – gan jau pienāks mana kārta. Neviens mums nav devis tiesības just pār kādu simtprocentīgu varu vai kontroli. Kad to saprotam, kļūst vieglāk uztvert gan vecāku būšanu, gan sarežģījumus bērnu audzināšanā. Galvenais – izdarīt labāko, kam tajā brīdī esam gatavi, un, neieslīgstot galējībās, vairāk ļauties procesam, nevis koncentrēties uz rezultātu.

Attiecībā uz riskiem, kas saistīti ar vecāko bērnu, man tomēr negribētos lietot vārdu sindroms, jo tas asociējas ar slimību, un tā jau ir mediķu kompetence. Viss, kas attiecināms uz bērniem – gan vecāko, gan vidējo, gan jaunākajiem –, manā uztverē jebkurā variantā ir daļa no dzīves.