"Sekas var būt traģiskas" - eksperti par Kiviča sāgu un varmācību ģimenē

Pēc diviem incidentiem, kurus no sabiedrības noslēpt nav izdevies, jo tie notikuši publiskā vietā, nu atklātībā nākušas arī liecības par to, ka Andris Kivičs dusmu uzplūdos fizisku spēku pret kvēli mīlēto sirdsdāmu lietojis jau iepriekš – gan pavasarī filmējot TV šovu Itālijā, gan vēlāk, kad pāris apceļoja Eiropu. Žurnāla "Kas Jauns" rīcībā ir gan fakti par Lienes glābšanas reizēm Spānijā, kur viņu kāda tautiete sargājusi no pārmēru dzērušā un agresīvā mīlnieka, gan informācija, ka kādā viesnīcā ir saglabājušies videoieraksti, kuros redzams, ka Andris Kivičs pret Lieni Skulmi lieto vardarbīgas metodes.

Diemžēl šī drāma nav nekas unikāls – vardarbība ģimenē Latvijā ir liela problēma. Piemēram, pēc Eiropas Savienības Statistikas biroja publiskotajiem datiem, 2016. gadā Latvijā bija augstākais vardarbīgās nāves procents visā Eiropas Savienībā. Pēc policijas datiem, katru gadu dzīvesbiedri Latvijā nogalina vismaz piecas sievietes, savukārt vismaz 100 sieviešu dzīvesbiedru nodarīto miesas bojājumu dēļ nonāk slimnīcās.

Un žurnāls "Kas Jauns" aptaujājis speciālistus, lai uzzinātu, kā iespējams risināt baiļu dēļ bieži noklusēto problēmu par vardarbību ģimenē.

Vai tuvinieki var glābt cietušo no varmākas pat, ja viņš to nevēlas?

Juris Dilba, resursu centra "Marta" cilvēktiesību jurists:

„Tuviniekiem ir iespēja vērsties pret varmāku, neiesaistot cietušo. Jau vairāk nekā gadu ir spēkā grozījumi Krimināllikumā, kas paredz: ja vardarbība notikusi ģimenē un ir nodarīti viegli miesas bojājumi, tad kriminālprocesu policijā var ierosināt arī bez cietušā iesnieguma. Ja ir saņemtas ziņas vai iesniegums no radiniekiem vai tuviniekiem, ar to pilnībā pietiek, lai policija uzsāktu kriminālprocesu. Izmeklējot nodarījumu, policija var iegūt visu nepieciešamo informāciju, tostarp saņemt materiālus no medicīnas iestādēm, pieņemt liecības, pārbaudīt visus pierādījumus un tā tālāk.

Policijai nav jāskatās – ir cietušā iesniegums vai nav. Pietiek ar informāciju, ka ir noticis konkrēts nodarījums. Tad neatkarīgi no cietušā gribas policijai šis nodarījums ir jāizmeklē, lai sodītu vainīgo, ja tāds tiek konstatēts.

Jāatzīmē, ka saistībā ar vardarbību ģimenē jau vairākus gadus kriminālatbildība tiek uzlikta arī par vajāšanu. Tas ir – ja varmāka atkārtoti cenšas iebiedēt, ietekmēt cietušo, kas izpaužas kā neatlaidīga zvanīšana, īsziņu sūtīšana, draudēšana, izsekošana. Arī par šādām darbībām ir paredzēta kriminālatbildība.

Latvijā patlaban ir daudz tādu gadījumu, kad par cietušo drošību rūpes pauž tuvinieki, jo tā arī ir, ka nereti cietusī sieviete nav gatava pati pieņemt palīdzību un kaut ko darīt. Līdz ar to bieži ļoti lielu lomu nospēlē tuvinieku vai kaimiņu rīcība, kad viņi izsauc policiju.”

Kā alkohols veicina vardarbības izpausmes?

Artūrs Utināns, Rīgas Stradiņa universitātes docents un Psihosomatikas klīnikas virsārsts:

„Alkohols ir smadzeņu depresants, kas nedarbojas uz visām smadzenēm vienādi, bet kā pa stāviem. Pašā apakšā ir tā sauktās rāpuļu smadzenes, kas atbild par instinktiem, tad ir zīdītāju smadzenes un tad neokortekss – smadzeņu jaunākā garoza, kas mūs atšķir no pērtiķiem un atbild par tādām funkcijām kā cilvēka pašapzināšanās, pret sevi vērstās morāles, ilgtermiņa plānošana, baudas atlikšana ilgtermiņa ieguvumu vārdā. Alkohols ietekmē tieši šo jaunāko garozu – pieres daivu, kura atbild arī par tādām lietām kā kauns un vainas sajūta.

Skaidrā prātā cilvēks var būt ļoti kautrīgs, bet, iedzerot alkoholu, viņš atbrīvojas. Vieni kļūst ļoti komunikabli, mīlīgi, maigi, jautri, atvērti. Savukārt citi kļūst agresīvi, greizsirdīgi, aizkaitināmi, viegli aizvainojami. Cik labi alkohols cilvēkam noņem kaunu un trauksmi, tik palielina aizvainojamību. Tā aizvainojamība un greizsirdība, kas krājusies visa mūža garumā, reibuma stāvoklī kā ar sprādzienu var nākt ārā.

Ja cilvēks alkoholu lieto ilgstoši, gadiem, katra nākamā reize viņa smadzenes, nemaz nerunājot par organismu kopumā, iespaido arvien vairāk. Tāpat alkohols un regulāri kautiņi ir bīstams dzīvesveids. Ja alkoholisms kombinējas ar galvas traumām – ja upuris dzer un regulāri saņem sitienus pa seju, viņam ir smadzeņu satricinājumi –, tas viss nopietni bojā smadzenes. Ar laiku cilvēks var pilnībā zaudēt saikni ar reālo dzīvi un dzīvo kā citā pasaulē. Vienīgais glābšanās ceļš ir nopietns darbs ar sevi, piemēram, apmeklēt Anonīmos alkoholiķus, kur jāiziet visi 12 soļi. Smadzenes ir elastīgas, līdz ar to daudz ko var atjaunot, ja laikus apstājas.”

„Pieres daivā ir viss, kas mūs atšķir no pērtiķa. Visas pārējās smadzenes ir tieši tādas pašas kā pērtiķiem. Pavērojiet šimpanzes, kā viņi strīdas un kaujas. Ja cilvēkam nav pieres daivas, viņš kļūst par šimpanzi,” saka psihoterapeits Utināns.

Kas sievieti tur attiecībās ar varmāku?

Viesturs Rudzītis, psihoterapeits:

„Bieži vien sieviete jau iepriekš ir cietusi vardarbībā, un viņai ir šausmīgas bailes. Ja situācija asociatīvi pavēršas uz to pusi, ka varētu draudēt kaut kas līdzīgs, šādas sievietes it kā pamet savu ķermeni. Viņas it kā aizbēg no sava ķermeņa, it kā ķermenis būtu cietoksnis, kuru ir aplencis ienaidnieks, kam ir pārspēks. Ir jāglābj kailā dzīvība. Un tad tas ķermenis cieš – ar viņas pašas atļauju.

Ja cilvēkam ir bail, ka draud briesmas, tad reizēm izturēt bailes ir grūtāk nekā to, ka tās briesmas piepildās. Respektīvi – baidīties no sitiena reizēm ir grūtāk nekā sitienu piedzīvot. Tas nozīmē, ka sieviete neapzināti to provocē. Un tas tiešām ir pilnīgi neapzināti – cilvēks pie tā nav vainīgs, bet viņš atbild tādā veidā, ka viņš cieš.

Nav būtiski, vai izvarošanu vai sitienus sieviete ir piedzīvojusi kā bērns vai kā pieaugusi persona. Bieži tas fragmentē psihi un ķermeņa uztveri tā, ka trauma paliek, un katrs nākamais vīrietis tiek uztverts kā potenciāls varmāka. Līdz ar to viņa pret otru arī izturas kā pret varmāku – reizēm tā kā bēg, reizēm tā kā uzbrūk. Tā ir ļoti mulsinoša uzvedība, un tas otrs, kas ir pretī, bieži jūtas aizvainots – kāpēc tu pret mani izturies kā pret kādu varmāku? Es pret tevi taču esmu tik labs. Tad tai otrai pusei bieži vien iestājas kaut kāda aizvainojuma sajūta, ar ko viņš arī netiek galā, un tad vardarbība atkārtojas.”