Tatāriete Faimja ar misijas apziņu Latgalē

Faimja stāsta, ka dzīvē gūtā pieredze un zināšanas viņai ļauj domāt pašai ar savu galvu. “Es uzreiz nesteidzos piekrist visam, kas rakstīts grāmatās un laikrakstos. Uz vēsturisku notikumu izklāstiem un interpretācijām es skatos caur savu pieredzes un izpratnes sietu, ļoti uzmanīgi un kritiski izvērtēju arī šodienas notikumus.”

Kopš 2001. gada Faimja ar vīru Arvīdu strādā intensīvā režīmā – Vārkavas novadā atjauno Arendoles muižu. Tā bija Arvīda ideja, bet viņa, būdama uzticīga sava vīra sieva, jūt pienākumu viņam palīdzēt un atbalstīt. Faimja atklāj, ka Arvīds pēc izglītības ir jurists un izmeklētājs, bet pēc aicinājuma – vēsturnieks. Viņu interesē arhitektūra, restaurācija un māksla.

Ar pašcieņu

“Es piedzimu tatāru ģimenē un augu tatāru vidē,” stāsta Faimja. “Taču piedzimu nevis Tatarstānā, bet Sibīrijā, kur pilnvērtīgas tatāru kultūras vides tomēr nebija. Tatāri ir diezgan liela tauta, un vēstures gaitā ir mēģināts to izkliedēt. Mums ir plaša un sarežģīta vēsture, par kuru padomju gados nebija pieņemts runāt.”

Stāstot par to, kā viņas vecāki nonākuši Sibīrijā, Faimja norāda, ka katram ceļš bijis citāds. “Kad 20. gadsimta sākumā Krievijas impērijā tika realizēta Stolipina reforma, daudziem brīvprātīgajiem tika piešķirta zeme Sibīrijā. Tolaik uz tālo Sibīriju pārcēlās arī daudzi no Latvijas. Arī mani radi no tēva puses aizdevās uz Sibīriju – uz jaunām zemēm, uz jauniem darbiem. Savukārt radi no mammas puses uz Sibīriju aizbrauca pēc Otrā Pasaules kara. Kara un pēckara laikā bija grūta iztikšana,  viņi pārcēlās uz Tālajiem Austrumiem.”

Padomju represijas nav gājušas secen arī Faimjas ģimenei – savulaik ticis arestēts mammas vectēvs, kurš nosūtīts uz Sibīrijas urāna raktuvēm, kur arī gājis bojā.

“Mans tēvs un mamma iepazinās Sibīrijā, kur es arī piedzimu. Sibīrijā bija tatāru ciemi, kuros tika uzturēta tatāru valoda, kultūra un tradīcijas. Bērnībā runāju tikai tatāru valodā – gan ģimenē, gan ar kaimiņiem. Taču tur nebija tatāru skolas, tāpēc vajadzēja iet krievu skolā. Sākumā negāja viegli, jo krieviski sapratu ļoti maz. Tomēr visus mācību priekšmetus nācās apgūt krievu valodā.”

Faimja teic, ka tolaik viņa nemaz neaizdomājās par to, kāpēc nevar mācīties tatāru valodā. “Mani vecāki šo jautājumu neapsprieda, un es pieņēmu, ka tā tas vienkārši ir. No vienas puses, tas jau nemaz nav tik slikti, ka bērns apgūst vēl kādu valodu. Atceros, kad gāju ceturtajā klasē, es vienalga jaucu dzimtes, jo tatāru valodā to nav. Man bija gluži vienalga, moj papa vai moja papa.”

Pēc ceturtās klases, pabeidzot sākumskolu, tatāru bērni turpinājuši mācības jau citā skolā. “Tur bija jauktās klases, mācījās arī krievu bērni, un viņi ar izbrīnu skatījās uz mums, jo mēs nerunājām labā krievu valodā. Es to uztvēru ļoti mierīgi un nepārdzīvoju, mani tas nesatrauca. Mums bija ieaudzināta diezgan liela pašapziņa un pašcieņa. Tā ir viena no tatāru iezīmēm – mēs diezgan maz ietekmējamies no apkārtnes.”

Liktenīga satikšanās

Pabeigusi vidusskolu, Faimja iestājās institūtā Novosibirskā, kur studēju sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģiju un organizēšanu. “Mācījos piecus gadus, sākot ar augstāko matemātiku, ķīmiju, fiziku un beidzot ar mašīnbūvi, celtniecību un komunistiskās partijas vēsturi.  Mūs gatavoja par plaša profila speciālistiem. Kad projektēju ēdnīcu, visu vajadzēja smalki aprēķināt un norādīt uz papīra. Piemēram, kādas iekārtas nepieciešamas, lai pabarotu divsimt cilvēku trijās maiņās, kādai jābūt dzinēju jaudai, cik lielām jābūt telpām un cik augstiem jābūt krēsliem. Kādā krāsā jābūt sienām un kādam jābūt ventilāciju platumam un garumam. Vajadzēja norādīt pilnīgi visu. Un vēl mums mācīja par materiālu pretestību, lai mēs neuzprojektētu tādu ēdnīcu, kas sabruktu kā Maxima. Kaut arī nebijām arhitekti, mums to vajadzēja zināt.”

Bet tas vēl nebija viss. “Mūsu specialitāte paredzēja ne tikai pārzināt sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģijas, bet arī prast to organizēt. Tāpēc vajadzēja pārzināt arī pavārmākslu, lai spētu vadīt ēdināšanas procesu, tāpat higiēnu un galdu servēšanu. Mācījāmies arī fizioloģiju, lai zinātu, pie kādām kaitēm kādus vitamīnu dot. Bija jāprot sastādīt ēdienkarti katrai vecuma grupai, lai pilnvērtīgi pabarotu cilvēkus.”

Jautāta, kā nokļuvusi Latvijā, Faimja atbild, ka tas noticis pavisam vienkārši. “Novosibirskas institūtam bija nodibināti sakari ar Latviju, šeit katru gadu sūtīja studentus praksē. Es ierados praksē un satiku savu Arvīdu.” Sākumā viņai nav bijis ne prātā palikt Latvijā, taču tikšanās ar Arvīdu izrādījās liktenīga – tā mainīja Faimjas turpmāko dzīvi.

“Mana dzīve, mans liktenis ir cieši saistīts vīru. Tas attiecas arī uz latviešu valodas apgūšana. Arvīds vienmēr ir bijis Latvijas patriots – vēl ilgi pirms Atmodas. Viņš runāja tikai latviski. Latviešu valodu es apguvu diezgan vienkārši – klausoties. Vēlāk pamazām sāku arī lasīt. Tagad arī rakstu latviešu valodā, taču gadās kļūdas. Visbiežāk problēmas ir ar garumzīmēm.”

Kad abi apprecējušies, dzīvojuši Saulkrastos, kur bijusi diezgan latviska vide. “Arī darbā kolēģi bija latvieši. Pēc pusotra gada Latvijā, kad aizgāju strādāt, es ar latviešu  kolēģiem jau runāju latviski. Ne gluži labi, tomēr runāju. Tas man šķita dabiski un pašsaprotami – ja apkārt runā latviešu valodā, arī man jārunā latviski. Ja liktenis mani pēkšņi aizvestu uz kādu citu valsti, es noteikti iemācītos arī tās valsts valodu. Ja cilvēks dzīvo konkrētajā vidē, kur runā citā valodā, iemācīties valodu nemaz nav tik grūti.”

Katolis un musulmaniete

Faimja stāsta, ka viņas vīrs Arvīds ir īpašs un arī abu iepazīšanās bijusi īpaša. Kā izrādās, pirmajā randiņā Arvīds pasniedzis Faimjai nevis ziedus, bet bumbieri. Un aizvedis nevis uz kafejnīcu vai kino, bet uz Brāļu kapiem, kur pastāstījis par Latvijas vēsturi. Tas bijis 1982. gadā – vēl daudzus gadus pirms Atmodas.

Sieviete neslēpj, ka sākumā nav bijis viegli. “Viena no tatāru iezīmēm – dziļas saiknes ģimenē, dzimtā. Tās ir iejūtīgas un atbalstošas attiecības. Iespējams, tāpēc sākumā man bija grūti, jo biju šķirta no saviem radiem, starp mums bija liels attālums. Protams, tagad ir vienkāršāk, jebkurā brīdī var piezvanīt. Ģimeniskas saiknes ar radiem man vēl joprojām ir saglabājušās. Šogad, kad man palika 60 gadu, pie manis atbrauca visi tuvie radi no Sibīrijas. Viņi uzskatīja, ka tā vajag.

Tatāru biedrība tika nodibināta pēc Atmodas. Pašā sākumā manis tur nebija, bet vēlāk, kad iesaistījos, radās ideja izdot latviešu valodā drukātus materiālus par tatāru kultūru – latviešu auditorijai. Toreiz finansiāli mums palīdzēja Rīgas dome. Es labi redzēju, ka latvieši neko daudz nezina par tatāru kultūru un vēsturi, vienīgi dzirdējuši par mongoļu-tatāru jūgu, kas savulaik bija padomju laiku vēsturnieku interpretācija. Jutu, ka nepieciešams pastāstīt kaut ko vairāk.

Tatāru biedrības pārstāvji arī izstāstīja savus stāstus, kā nokļuvuši Latvijā un kā šeit iedzīvojušies. Savā ziņā tas bija tāds kā integrācijas projekts no manas puses. Man bija vēlme integrēt tatāru kultūru Latvijā.”

Faimja izdevusi arī tatāru ēdienu receptes. “Aicināju tatāru biedrības pārstāvjus atcerēties, kas viņiem vislabāk garšojis bērnībā. Atcerēties bērnības garšas. Starp citu, tatāru kultūrā ir pieņemts viesi sagaidīt ar saldumiem un tēju. Citās zemēs sagaida ar alkoholu un uzkodām, bet pie tatāriem, ja kāds viesis ienāk istabā, viņš noteikti jāpacienā ar tēju un saldumiem.”

Faimja vienu reizi bijusi arī Tatarstānā, kad tur noticis Vispasaules tatāru kongress, uz kur viņa uzaicināta kā delegāte. Par tatāru kultūras popularizēšanu viņai piešķirta medaļa. “Tā kā esmu dzimusi un izaugusi Sibīrijā,  katru gadu dodos uz turieni, lai apciemotu savus radus.”

Runājot par tatāru un latviešu atšķirībām, Faimja pauž izbrīnu, ka Latvijā daudz cilvēku ļoti vieglprātīgi izturas pret savu doto vārdu un solījumiem. “Daudziem tas neko nenozīmē. Piemēram, cilvēks var pateikt, ka rīt viņš izdarīs to un to, bet neizdara. Tatāru tradīcijās tā nav. Ja kaut kas ir sarunāts, tas arī jāizdara. Tomēr šeit daudziem tāda sarunāšana ir tikai tukša muldēšana. Ļoti nenopietna attieksme pret saviem vārdiem. Cilvēki solīto var izdarīt un var neizdarīt. Uz viņiem nevar īsti paļauties.”

Faimjai un Arvīdam ir četri bērni: Alija, Toms, Sanija un audžudēls Aleksandrs. Visi jau ir pieauguši. Meitas Alija un Sanija nosauktas tatāru vārdos, turklāt tos izvēlējusies nevis viņa, bet vīrs.

 Turlaju ģimenē ir vēl kāda īpatnība: Arvīds ir katolis, bet Faimja – musulmaniete. “Atceros, reiz Rīgā braucu trolejbusā, un pēkšņi kāda meitene mani uzrunāja – vai es zinu, ka Dievs mani mīl? Protams, ka zinu. Es neko sliktu neesmu izdarījusi, lai Dievs mani nemīlētu. Meitene man piedāvāja kristīgas grāmatas, bet es teicu – paldies, nevajag, esmu citā ticībā. Kad meitene  uzzināja, ka esmu musulmaniete, viņa šausminājās: “Tie taču ir briesmīgi cilvēki!” Es paskaidroju, ka tā nav patiesība. Daudziem Latvijā un arī Eiropā par islāmu un musulmaņiem ir greizs priekšstats, kas neatbilst realitātei.  Bija laiks, kad pat bija izvērsta kampaņa – visi musulmaņi ir teroristi. Es uzskatu, ka tās ir politiskās spēles.”

Interesanti, ka Faimjas pirmo Korānu krievu valodā nopircis vīrs. Arvīdam bija jābrauc  uz Maskavu, no kurienes viņš pārvedis skaistu Korāna izdevumu. “Mums nav savstarpēju cīņu – kura ticība ir labāka. Ja cilvēks reliģiskās mācības izprot pareizi, tajās var atrast daudz kopsaucēju,” spriež Faimja.

No Saulkrastiem uz Latgali

2001. gadā dzīvē notika krass pavērsiens – Arvīds iegādājās Arendoles muižu, kas bija diezgan bēdīgā stāvoklī. To restaurējot un atjaunojot, muiža faktiski tika izglābta pamestības un lēnas bojāejas. Faimja atceras, ka īpaši smags darbs bijis pašā sākumā, kad ar vīru strādājuši uz pārpūles robežas. Arī tagad abi dūšīgi strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram, neesot laika pat žurnālus palasīt.

Pirms tam viņi ļoti ērti dzīvojuši Saulkrastu privātmājā, ko uzbūvējis Arvīds. “Divdesmit trīs gadu vecumā viņš Saulkrastos paņēma apbūves gabalu un uzbūvēja māju. Netālu no jūras, priežu mežā. Tur bija komfortabla, sakārtota vide. Nepieciešamās prasmes Arvīds ir apguvis pašmācības ceļā, visas tās lietas, kas saistās ar celtniecību, santehniku, elektrību, viņš prot diezgan labi. Vīram ir arī izpratne par arhitektūru un restaurāciju. Viņš par to ir daudz interesējies.

Saulkrastu privātmāju viņš faktiski uzbūvēja viens pats, neviens nolīgts celtnieks tur nestrādāja. Visu paveica Arvīds – sākot ar pamatiem, beidzot ar jumtu. Pats arī ievilka kanalizāciju, elektrību un ierīkoja santehniku. Reizēm viņam palīdzēja tēvs, reizēm arī es. Piemēram, jumtu mēs uzlikām divatā.  Arī muižā notiek tieši tāpat – visu darām paši.”

Kad muiža varētu būt gatava? Faimja atbild, ka ar to ir tāpat kā ar Rīgu – nekad nebūs gatava. Vienmēr atradīsies kaut kas, ko attīstīt un pilnveidot. “Sākumā, kad Arvīds iegādājās muižu, es dzīvoju  Saulkrastos un regulāri braucu uz Arendoli. Kad bērni pieauga, es pavisam pārcēlos pie vīra uz muižu. Šeit abi arī dzīvojam.”    

Pašā sākumā visapkārt bijusi briesmīga postaža, netīrība un atkritumu kaudzes. “Kungu mājā bija liels caurvējš, vējš pūta pa visiem caurumiem. Nebija ūdens, nebija kanalizācijas, elektrība bija pieejama tikai dažās telpās.”

Arendoles muiža Vārkavas novadā vēstures avotos minēta jau 16. gadsimtā, kad tās īpašnieki bija Grappenbruki. Ēka būvēta kā medību pils un paredzēta atpūtai, tai vairākas reizes mainījušies īpašnieki, un attiecīgi pēc viņu gaumes muiža paplašināta ar piebūvēm. Tagadējo veidolu kungu māja ieguvusi 20. gadsimta sākumā, eklektisma stila pēdējā posmā, kad tās īpašnieks bijis grāfs Plāters-Zībergs. Tad arī uzbūvētas vairākas saimniecības ēkas un zirgu staļļi.

Savulaik muižā uzturējies arī pazīstamais krievu dzejnieks un prozaiķis Nikolajs Gumiļovs. Tas noticis 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, kad Arendoles muižā izmitināts 5. Aleksandrijas pulka štābs, kurā tobrīd dienējis dzejnieks.  

Ievērojamus zaudējumus muižas komplekss piedzīvojis 1918. gada decembrī. Vācu karaspēka vienībai pametot muižu, apkārtnes iedzīvotāji pievākuši tās inventāru un mēbeles. Lielas pārmaiņas muižu skāra, kad Latvija ieguva neatkarību un notika agrārā  reforma. Tas bija laiks, kad muižas nacionalizēja, un Arendoles muižas kungu mājā tika ierīkota Āmuļu pamatskola, kas darbojās līdz pat 1977. gadam. Pēc tam to apdzīvoja dažādu gadījumu un negadījumu cilvēki.

Toties tagad, kad muižā saimnieko Turlaju ģimene, tās izskats ir krietni uzlabojies. Laika gaitā atsegts sākotnējais kungu mājas interjers un atjaunots vēsturiskais plānojums. Atjaunojot krāsns apkuri, uzmūrētas divas podiņu krāsnis, kurām izmantoti 19. gadsimta podiņi. Iekārtots salons, grāfa kabinets, ierīkota ekspozīcija par pils vēsturi un Latvijas brīvības cīņām. Pabeigti darbi pie cokola šuvju restaurācijas, atjaunota veranda un torņa pulkstenis. Atjaunota un nomainīta virkne ēkai nozīmīgu detaļu: jumts, grīdas, mājas fasāde. Jaunu veidolu ieguvusi deju zāle, turklāt izlīmētas autentiskas tapetes, kuras fragments 2010. gadā atrasts zem durvju konsoles.

Un vēl kāda interesanta detaļa. Tā kā Arvīds agrāk strādājis par izmeklētāju, viņam nav bijis grūti atrast agrāko muižas darbinieko – pārvaldnieku, ekonomistu, pavāru, dārznieku – radiniekus. Tā Arvīdam izdevies atdabūt daļu no agrākajām muižas mēbelēm. 

Dzīves iekrāsošana

Faimja tagad lielākoties uzturoties Arendolē, tikai reizēm aizbraucot uz Rīgu, lai nokārtotu kādus dokumentus vai satiktos ar bērniem un mazbērniem. Viņa neslēpj gandarījumu par paveikto. “Kad reizēm paskatos no malas, jūtos pat izbrīnīta, cik daudz esam paveikuši. Ja cilvēks grib, viņš var izdarīt ļoti daudz. Protams, jābūt interesei, jo bez intereses tas nav iespējams.” Viņa spriež, ka šis darbs nav tikai sev, bet visai sabiedrībai, jo muiža paredzēta dažādu pasākumu rīkošanai.  

“Lielas saimniecības mums nav – ne aramzemes, ne pļaujamzemes. Mums ir tikai parks, kuru nepieciešams apkopt. Tāpēc jau agrāk iegādājāmies aitas, kuras nograuž ne tikai zāli, bet arī visus brikšņus. Muižkungu māja faktiski bija ieaugusi mežā, tur bija džungļi. Lai to visu sakoptu un sakārtotu, aitas labi noderēja. Tās mums ir vēl joprojām – viņas parkā cītīgi nograuž zālīti. Vēl ir vistas. Kā sāka mans vīrs, lai nebūtu garlaicīgi un  būtu kāda kustība. Ir kāds tītariņš un pīlīte. Bet tas viss – tikai dzīves iekrāsošanai. Nekādas lielās saimniecības, kā jau teicu, mums nav.”

Ļoti daudz laika prasa ēkas apsaimniekošana. “Jau pašā sākumā Arvīdam bija skaidrs, ka muiža – tā nebūs māja dzīvošanai. Muiža tika restaurēta kā kultūras mantojums. Arvīds vēlējās parādīt sabiedrībai, ka ir tāda muiža ar tās savdabīgo izskatu un  interesanto vēsturi.  Kad sākumā pieņēmām šeit ekskursijas, nebija ne domas par ēdināšanu un izguldināšanu. Cilvēki sāka braukt un jautāt pēc papildpakalpojumiem – vai nevar pie mums paēst un palikt pa nakti? Tad arī nolēmām piedāvāt tādas iespējas. 

Arvīdam ir pietiekami daudz zināšanu par vēsturi, lai vadītu ekskursijas. Un ne tikai. Viņam ir ne tikai zināšanas, bet arī vēlme ar tām dalīties. Tas viss ļoti organiski iekļaujas viņa projektā par muižas atjaunošanu. Viņš zina pastāstīt par Latgales vēsturi un valodu, agrāko dzīvi muižā un cilvēku likteņgaitām. Par vēsturisko ēku atjaunošanu un restaurāciju.”

Faimja neslēpj, ka reizēm domājusi – iespējams, būtu bijis labāk, ja vīrs būtu izvēlējies kādu restaurējamu muižu tuvāk Rīgai. Tad būtu daudz vienkāršāk. “Tomēr es labi saprotu, ka Arvīdu vilka uz Latgali. Viņš taču ir latgalietis. Turklāt viņa centieni ir devuši rezultātus, jo situācija ir mainījusies. Tagad medijos Latgali piemin arvien vairāk un vairāk. Esmu pārliecināta, ka tas ir arī Arvīda un viņa līdzgaitnieku pūliņu rezultāts.”

Viņa velk paralēles starp tatāru vēsturi Krievijā un latgaļu vēsturi Latvijā. Par abām tautām nav pietiekami daudz runāts, daudz kas ticis noklusēts. Nav bijis pietiekami objektīva izvērtējuma.

“Mans vīrs ir tāds apgarotāks, bet es – piezemētāka,” saka Faimja. Tā bijis jau kopdzīves sākumā, kad Arvīds vairāk aizrāvies ar idejām un to realizēšanu, bet viņa nodarbojusies ar sadzīves lietām un bērnu aprūpēšanu.

2002. gadā Faimja nodibināja biedrību Es Latgalei, lai būtu iespēja realizēt sabiedriskus projektus. “Mēs vēlējāmies, lai atjaunotā muiža dzīvo kultūras dzīvi.  Pie mums notika pirmais Vislatvijas latgaļu mutvārdu folkloras festivāls, turklāt par mūsu personīgo finansējumu. Sakārtojām vidi, uzaicinājām cilvēkus, pat balvas sarūpējām. Mēs arī noorganizējām pirmo Vislatvijas muižnieku turnīru, jo vēlējāmies sapulcēt vienuviet visus vēsturisko ēku apsaimniekotājus. Starp citu, tagad latgaliešiem ir savs karogs – zili balti zils. Un pirmo reizi tas tika prezentēts Arendoles muižā.”

Nesen Arendoles muižā tikai filmētas vairākas epizodes Viestura Kairiša topošajai filmai Pilsēta pie upes. Faimja norāda, ka Arvīds redz muižu kā vienu no Latgales kultūras centriem.  “Tā ir vīra ideja un iecere, kuru viņš arī realizē. Savukārt man, viņa sievai, nekas cits neatliek kā viņam palīdzēt.”

Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv