Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Zane Daudziņa: "Man nav vajadzības katru mirkli izcelties. Varu būt arī pelēka pelīte, zemāka par zāli"

Intervijas
2019. gada 8. oktobrī 06:03 2019. gada 8. oktobrī 06:03
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Laiks, kad Zane Daudziņa sapņoja par lielajām skatuvēm, ir beidzies; viņa jau divdesmito mācību gadu ir pasniedzēja Kultūras akadēmijā. Kā ievācot augļus rūpīgi koptā dārzā, tā Zanei nāk atziņa, ka viņa māca ko daudz vairāk par runas tehniku. Tā ir sevis iepazīšana un veselīga iekšēja līdzsvara atrašana. Sarunājamies arī par ģimeni, vīru un dēliem, kuri šai septembrī kļuvuši par pirmkursniekiem.

Zanes iekšējais dārzs ir ļoti krāšņs – no biklas pieticības sīkziedu puķītēm līdz lekni zaļojošiem rožu krūmiem, kas var atraisīties visā savā sievišķībā, provocēt, smaržot un burt. Bet to pa īstam zina vien daži – viņa pati un pāris pašu tuvāko.

Ar vīru, aktieri Vili Daudziņu, kopā nodzīvotas garas desmitgades – kopš brīža, kad viņš Zani bildināja krieviski (lai izskatītos pēc joka, ja nu atsaka), abu puikas izauguši par skaistiem, staltiem jaunekļiem, kuri dzīvē, visticamāk, neies teātra ceļu.

Ar Zani vienmēr ir viegli, jo viņa ir cilvēks, kas sarunas laikā domā un nebaidās runāt par savām sajūtām, intīmiem pieredzējumiem, kļūdīšanos, apsmaidīt sevi un iebilst trafaretiem spriedumiem. Pieminot skatuvi, jūtu, ka esmu aizskārusi sāpīgu vietu, bet arī pret to Zane neiebilst.

Dzejas laiks

– Kā tev sākās septembris?

– Šobrīd man ir ļoti daudz enerģijas un liels darba spars, ar azartu metos visos darbos, bet, kad 2. septembrī devos uz pirmo no tiem – Valmieras tehnikumā bija tikšanās ar pedagogiem tādā kā iedvesmas lekcijā –, pusseptiņos no rīta nopeldējos savā dīķī, pirms astoņiem sēdos mašīnā un sāku braukt, pirmoreiz piedzīvoju to, ka smaidu un man birst asaras.

Bija tik smeldzīgi žēl un vienlaikus milzīga pateicība, laimes izjūta par skaisto vasaru, ka tā bijusi īpaši laba un piepildīta, brīva, nepiespiesta, un daba tā lutinājusi, ka nevarēju noturēties. Vairs neesmu tāda biežā raudātāja, kāda biju jaunībā, it sevišķi bērnībā, bet šis mani sajūtināja – ka dzīve ir tāda skaista un reizē…

– … gaistoša?

– Jā, jā gaistoša.

– Šķiet, tava vasara sākās ar Viļa Daudziņa izrādi Viļa Plūdoņa muzejā?

– Tas bija pirmais izgājiens Viļa izlolotam darbam. Viņš ir sameklējis neparastas, maz cilātas Plūdoņa poēmas un balādes un tās skandē, miksējot ar asprātīgiem komentāriem un vēsturiskiem ekskursiem par to laiku, kad Plūdonis tās sarakstīja. Kopā ar pieciem mūziķiem Jēkaba Nīmaņa vadībā tas izklausās vareni. Projektam, kas tobrīd bija tikai kā vārdadienas dāvana Vilim Plūdonim un Vilim Daudziņam pašam, 26. septembrī mūzikas namā Daile bija pirmā izrāde.

Vilis kaut ko līdzīgu veica arī ar Veidenbaumu – kā ļoti kvalitatīvu ģenerālmēģinājumu, bez kāda finansējuma. Toreiz to rādīja Veidenbauma muzejā, interese bija milzīga, un tikpat intensīva tā bija arī šoreiz. Man savukārt ir sadarbība ar Ojāra Vācieša muzeju. Tur vasaras sākumā mani studenti rādīja dzejas improvizāciju, tas bija skatuves runas eksāmens Valmieras teātra kursam. Tagad to varēja redzēt muzejā 2. oktobrī Patriarha rudens ietvaros.

Foto: Rojs Maizītis

– Sienas palīdzēja taviem studentiem to eksāmenu nokārtot?

– O, jā! Man ārkārtīgi patīk tur aizbraukt, vadītāja Ieva Ķīse ir tik labvēlīga, vajag vien ieminēties, un viss tiek nodrošināt – uzmanība, kafija, stāsti, laipna uzņemšana. Līdz ar to dzejas runāšana, sēžot krēslos puslokā pret skatītāju un malkojot tēju no termosiem, kā to patika darīt Vācietim, ir divu stundu brītiņš ārpus laika. Tie, kas bija klāt, ienira Vācieša pasaulē.

– Vai vari teikt, ka esi augusi caur kādiem dzejniekiem, viņu personībām, domām?

– Par dzeju varu runāt kā dziesmu tekstiem, jo korī biju jau no maza vecuma. Protams, man bērnībā bija dzejas grāmatiņas, es tās lasīju… lai gan vairāk tomēr bildītes skatījos. Jūsmīgākā saķere ar dzeju man bija pamatskolas pēdējās klasēs un vidusskolā, kad mācījāmies par Māru Zālīti; to gan lasīju kāri no vāka līdz vākam. Filologos mācoties, vēl vairāk ļāvos dzejnieku pasaulei. Mani valdzināja Čaks, Elsbergs, Skujenieks. Pirmajos kursos ar milzīgu azartu lasīju tautasdziesmas, bija jāiet uz lielo Universitātes ēku tās rakstīt datoros. Vēl tagad atceros, ka rakstīju par vāverēm un ežiem, man bija trāpījušās meža dziesmas.

– Daudzi nezina, ka digitālais dainu skapis tapa ar filoloģijas studentu rokām.

– Nu re, arī es esmu mazu pirkstiņu tam pielikusi. Uz Meņģeli braucām vietvārdus vākt. Mūsu favorītvārds, kuru tur atradām, bija strautiņš ar bezkaunīgu nosaukumu Stāvmīzis. Tagad ļoti uzmanīgi klausos, ko laukos stāsta kaimiņš Modris, jo Šķībajos kalnos Vallē, kā viņš saka, esam ienācēji. Mūsu mājiņa ir uz tādas kā kāpas, gara smilšu kalna. Tur ir Svētupe un Svētais kalns, kura nosaukums, izrādās, ir nevis no tā, ka tur kāds būtu būries, diži vārdojis vai upurējis, bet leģenda vēsta – vai nu mācītājs, upītei pāri braukdams, tajā ievēlies, vai Bībele iekritusi… Varbūt pats ar visu Bībeli. Tas pauguriņš, kur viņš pakāpies un žāvējies, ir Svētais kalns.

Mācība caur saskari

– Vai jūti, ka audz kā skolotāja, nāc ar jaunām atziņām?

– No visas sirds ceru, ka tā nav ilūzija vai mana augstprātīgā iedomība, bet es tiešām arvien vairāk sajūtu to, ka apjēdzu, ko mācu. Tam ir milzīgs sakars ar sevis iepazīšanu un savu dotumu atraisīšanu, nepazīto spēju atvēršanu un lietošanu. Viens no paralēliem uzdevumiem, kuru, man liekas, es kā netīši pa brīdim tajā iepludinu, ir – es pati mācos iekšēju mieru un to, ko iemācos, kaut kā mēģinu rādīt, dot citiem.

Tas nu gan ir vajadzīgs teju ikvienam, varbūt pilnīgi visiem cilvēkiem – atrast veselīgu līdzsvaru starp to, ko es gribu, un to, ko iegūstu, starp to, pēc kā alkstu, un to, ko man nemaz nevajag. Vai starp to, ko es gribētu prast, un to, ko sevī apšaubu. Visu laiku nākas balansēt, un tad, kad sanāk, ļoti gribas teikt – re, kā, pamēģini tu arī!

Visādi instrumenti nāk rokās caur šo profesiju, kas saistīta ar balss iepazīšanu, atraisīšanu, runas iesaistīšanu savā pašizpausmē. Tikai tad, kad sāku mācīt, sāku iegūt sapratni par to, kas ir skatuves runa, un beidzot formulēju, ko praktiski daru. Sākumā bija ļoti intuitīvi, darīju visu, ko mana skolotāja, profesijas mamma Dzintra Mendziņa, bija rādījusi. Atceros, spicēju ausis, klausījos un nevarēju īsti saprast, kurš pareizi un kurš nepareizi sūta savu balsi. Vienīgais veids, kā pārbaudīt, bija reāli taustīt cilvēkus, liekot roku uz rezonējošām zonām – krūtīm un lāpstiņām. Ja jūti vibrāciju, tad viss pareizi, ja ne, rezonanse ir nepilnīga. Sākumā es tikai tā…

– Katru studentu apčamdīji?

– Jā, par laimi, divdesmit gadu laikā neviens man nav centies kādu me too piešūt (smejas). Aktieros mācoties, cilvēkiem nav tādu aizspriedumu. Viņiem nav bail no kontakta, nebaidās piekļauties, ja tas nepieciešams. Cilvēks jau uzreiz jūt, kāda veida pieskārieni tie ir.

– Tavs darba instruments ir arī ausis. Par tām īpaši jārūpējas?

– Ausis man tagad ir saspicētas daudz vairāk nekā tad, kad sāku. Par kādu pusotru mīnusu ir pasliktinājusies redze, un domāju, tas varbūt tiek kompensēts ar dzirdes asumu, ko esmu bijusi spiesta attīstīt. Bet tas ir tikai mans pieļāvums. Jā, esmu daudz jutīgāka pret trokšņiem, skaņu raksturu un nešaubīgi daudz ko dzirdu. Ja cilvēks man saka labrīt, es jau no vienas frāzes saprotu – ā, šim ir ciet deguns, iesnas.

– Domāju, tu nolasi – viņš šorīt sev uzlēja karstu kafiju uz kājas.

– (Skaļi smejas.) Neesmu mēģinājusi līst gaišreģu lauciņā. Lai nu paliek katram sava sfēra.

– Esi izteikusi neērtu domu, ka joprojām audzinām sistēmas cilvēkus.

– Labi, nemetīšu tos čiekurus izglītības sistēmā vien. Visa vide provocē mūs kļūt sistēmiskiem un pakļautiem.

– Arī radošu profesiju studentus?

– Tur es uzelpoju. Lai gan pieļauju, ka tādam ļoti ekspansīvam un anarhistiski noskaņotam cilvēkam tas, ko piedāvā Mākslas, Mūzikas vai Kultūras akadēmija, arī šķiet rāmis un varbūt viņš jūtas apdraudēts. Tas, kas mūs mēģina padarīt sistēmiskus un iedzīt pakļautības rāmī, ļoti lielā mērā ir arī internets. Tā vide ir tik kārdinoša, ievelkoša.

Iedomājies, skats – kapos uz soliņa sēž vīrs cienīgos gados, noliecies skumjās pie pieminekļa. Līdzjūtīgi domāju – redz, droši vien sieva aizgājusi, pārdzīvo… Paeju pāris soļu tālāk un redzu – viņš vienkārši šķirsta telefonu, sērfo, peld internetā. Šļūkā, kaut ko lasa. Man sanāca tādi smiekli par sevi. Jo empātiski pieslēdzos, bet nē, viņš ir ieniris tur, kur ik pa laikam visi ienirstam.

Es taču redzu, kas notiek mājās! Vienīgā, kas tur nav noslīkusi, ir mana mamma. Viņa, raugoties uz mums četriem, kas bieži sēž gadžetos, saka – es to negribu. Saku – mammu, bet tas ir tik elementāri… Viņa: “Nē! Man ļoti nepatīk, kā tas izskatās no malas.” Varu saprast – viņa nepazīst visu, ko tur var iegūt, bet redz, ko var zaudēt. Tas, pavirzot tēmu mazliet citā virzienā, liek domāt, ka laikmets mūs visus dzen kādā režģī, rāmī, kontrolē, testē. Šīs atziņas nav nekas jauns, tikai brīdī, kad pats sev to velosipēdu izgudro, tas šķiet ļoti fascinējoši (smejas). Kad gūsti apstiprinājumu, ka tā ir, tas, protams, nošokē, un saproti, ka patiesībā nav izejas. Tu jau esi tajā straumē, peldi, tevi rauj, atliek paļauties un ticēt, ka tas nazis nav abpusvērsts, ir arī noderīgā puse, ar kuru varēsi darīt ko labu.

– Saprotu, ka tavi jaunieši ir gadžetos, tu feisbukā liec skaistas bildes ar Gauju, kad sirds līst pāri un gribas ar to miglaino rītu padalīties, bet ko Vilis tur dara? Viņš šķiet mazliet no cita gadsimta…

– Ā, viņš ir iekšā visādos politiskos, vēsturiskos portālos, meklē informāciju par tēmām, kas viņu interesē, skatās video, kur zinātnieki stāsta teorijas, meklē reliģisku virzienu skaidrotājus, ļoti labprāt ienirst…

Bet skaidrs, ka arī tur var iebraukt tā, ka netiec laukā. Ir jāsit sev pa pirkstiem. Šķiet, ikviens domājošs cilvēks pamana, ka tiekam bīdīti mākslīgās demokrātijas rāmī, kad tev pasaka, kā domāt, ko nosodīt, ar ko samierināties, ko atbalstīt un par ko priecāties.

Tas, protams, sadzen spuras gaisā un liek visu laiku iekšēji sev atgādināt – domā pats, domā pats, skaties, vērtē, vēro, kas notiek ar cilvēkiem. Nevajag uzreiz kliegt urā! un apsveikt visu veidu brīvdomātājus, robežu pārkāpējus, bet saprast, ka robežas nav nemaz tik sliktas, tās mūs arī pasargā. Pašam savs žodziņš jāpārvieto atkarībā no tā, kādās pļavās gribam ganīties.

Foto: Rojs Maizītis

Bērni un studenti

– Puikas vēl dzīvo ar jums, mācās?

– Tieši tagad sāk. Vienam ir divdesmit gadu, otram divdesmit divi, un abi ir iekāpuši studentu kurpēs.

– Kāda ir tava sajūta, ka viņi aizgājuši augstskolās?

– Pārlaimīga. Ļoti, ļoti cerīga. Jo abi ir izvēlējušies tādas mācību iestādes, kurām es cieši ticu.

– Viens no viņiem nākamo profesiju ir saistījis ar skaņu – gandrīz tavs lauciņš.

– Tas ir pārsteigums – biju domājusi, ka tas būs tikai vaļasprieks. Tas ir Kārļa trešais mēģinājums studēt. Vispirms bija matemātika, tad – politoloģija, un beidzot ir uzdrīkstēšanās tuvoties savai vislielākajai interesei.

– Ļāvāt izmēģināt?

– Domāju, tagad ir pārāk daudz iespēju izvēlēties. Matīsam bija gadi piecpadsmit, kad viņš teica – mammu, man liekas, ka šis laiks, kad visa pasaule ir vaļā un visu drīkst, ir tik daudz iespēju studēt visu ko, cilvēku var pazudināt. Domāju – cik dīvaini! Man likās loģiski, ka es ko tādu redzu un jūtu, bet viņš to, jauns cilvēks būdams, vēl sakrāso galējībā… Arī viņi to izjūt kā draudu – ka tā visu mūžu var grābstīties un neatrast. Pārāk daudz iespēju, un tas liek tiekties pēc malduguņiem. Nav tik vienkārši būt jaunam (smejas).

– Otrs puika Mākslas akadēmijā studēs metāldizainu – viņš savukārt Viļa aizraušanos turpina?

– Tā var teikt. Kārlim kopš bērnības ir padevies viss, viņš varēja aiziet arī pa kokapstrādes līniju, bija spožs diplomdarbs Daiļamatniecības pamatskolā, pats uztaisīja elektrisko ģitāru, skanošu, ar ļoti skaistu dizainu. Tas bija neparasti, neviens neko tādu tur nebija izveidojis. Viņam ir mākslinieciski dotumi, bet tikpat labi arī eksaktajos priekšmetos veicās, arī politika vienmēr ir interesējusi. Līdz ar to bija grūti noorientēties, kas būs tas, ko sev paņemt visam mūžam. Patlaban, liekas, viņš vismaz ir vidē, kas neliks sisties kā pret sienu, bet ļaus attīstīties.

– Skaisti, stalti, atvērti puiši. Esi domājusi, ka cilvēki izveidojas no divām personībām… vai paši izaug?

– Joprojām skatos uz viņiem kā uz tādu… dāvanu. To taču cilvēks nevar aptvert! Kā var būt, ka no mikroskopiski mazām pilītēm, kas savienojas, var izveidoties kaut kas tik unikāls kā personība ar savām domām?! Tā joprojām man ir liela mīkla. Tāpat skatos uz saviem studentiem – kādi skaisti cilvēki.

– Daudzi tagad jau lieli aktieri: Guntars Grasbergs, Ivars Krasts, Iveta Pole, Jana Čivžele…

– Vēl varētu skaitīt: Līga Zeļģe, Jānis Vimba, arī Jānis Āmanis, Ilze Ķuzule un vēl, un vēl…

– Atceras tevi kā pedagoģi?

– Domāju, jā. Dažs labs ir teicis – tas gan pēc lielības izklausīsies –, ka esmu bijusi vismīļākā pasniedzēja, kā patvērums, psihoterapeite, pie kuras drīkst nākt, viņus uzklausa, parunā. Daži dzen jokus un, ieraugot mani, sāk skandēt mammamamma, memememme – Liniņa tabulas. Tad kopīgi pasmejamies. Joprojām jūtu ļoti ciešu saikni.

Ar dažiem nākas saskarties kādos projektos kā partnerei, kolēģei, un tie vienmēr ir ļoti priecīgi brīži. Ceru, nav tā, ka viņi man rāda vienu seju un aiz muguras citu. Lai nu kā, pāri ielai nebēg, lai nedotu roku, drīzāk otrādi.

– Vai, skatoties uz bijušajiem audzēkņiem, spēj abstrahēties un baudīt izrādi kā mākslas darbu, nevis analizēt kļūdas viņu skatuves runā?

– Nu jau jā. Nevaru, kamēr viņi tikko palaisti tautās, tad dzirdu – ā, šim vēl tas, neved domu uz priekšu, slidina frāzi uz leju, ak, varēja vēl ko darīt lietas labā… Vai dzirdu jēdzieniskos salikteņus, kas nav savilkti kopā, bet būtu tik skaisti, ja to ievērotu. Tāds profesionālais kretīnisms. Bet tad, kad viņi jau ilgāku laiku ir prom – un ar mani daudzi kursi ir beiguši –, skatos izrādi un vairs nedomāju: ā, šis ir manējais! Ļoti daudzos gadījumos visi ir manējie (smejas).

Uz skatuves kaut krūzīti pienest

– Esi domājusi, kāpēc tev skatuves ceļš neizveidojās tik spožs? Talants tev ir, cilvēki tevi zina kā aktrisi, tomēr tu neesi uz lielajām skatuvēm un tev nav nozīmīgu lomu.

– Jā, neviena teātra štatā es neesmu. Melotu, ja teiktu, ka agrāk negribēju. Kad beidzu – protams! Tā bija nenormāla sirdssāpe. Visi mācās par aktieriem, lai pēc tam spēlētu uz skatuves. Varbūt vaina ir iekšējā biklumā – man skatuves dzīve šķita kaut kas augsts, netverams, nepiepildāms. Vienmēr esmu tiekusies būt tajā vidē, kaut pietuvoties, tikai krūzīti uznest aktierim, kaut grīdu uzslaucīt, būt tajā atmosfērā – tas man šķita daudz svarīgāk par to, lai pati kļūtu par kādu milzīgi spožu…

– … primadonnu?

– Jā. Kad stājos Kultūras akadēmijā, man ar Pēteri Krilovu bija saruna – Pēteri, man ir 25 gadi, vai tu ņemtu mani, ja gribu kļūt nevis par režisori, bet vienkārši mācīties profesiju, saprast teātra specifiku? Viņš teica – nu stājies, mēģini!

– Tu uz režisoriem stājies, ne aktieriem?

– Protams! Bet zvaigznes sastājās tā, ka beigās tiku uzņemta aktieros, jo, par laimi, komisija uzņēma arī Jura Rijnieka kursu, viņš mani ievēroja. Tiku elitārajā piecniekā pie Jura, bet netiku pie Pētera, jo tur ņēma tikai četras meitenes aktieros un divas režisoros. Es režisoros paliku trešā, zem svītras. Bet vispār jau tas nav iespējams, tā nenotiek.

– Uzrakstīju trīs vārdus, mēģinot atbildēt tavā vietā: pieticība, trūka krampja un ambīciju. Ja tu būtu citas dabas cilvēks, iespējams, tagad būtu štatā kādā no lielajiem teātriem…

– Tagad es vairs štatā būt negribētu. Jau esmu pārāk kāri iekodusies otrā profesijā. Bet skaidrs, ka man joprojām gribas spēlēt, un būšu laimīga, ja atkal kārtis sakritīs tā, ka būšu kādam vajadzīga. Pavisam nevaru sūkstīties, ka es būtu nepamanīta kā aktrise, bet laikam esmu ļoti specifisks gadījums. Un, redz, ja man pašai tā šķiet, tad droši vien citiem vēl vairāk.

– Kura tava iekšējā būtība ir specifiska? Personība?

– Ceru, ka jā. Bet ne slimīgā nozīmē. Domāju, ka esmu stipri specifiska arī izpausmēs. Man gribas pindzelēt bieziem triepieniem, un noteikti daudziem gaumīgiem režisoriem tas ir par daudz.

– Tu kā inteliģents cilvēks to vari dozēt. Vai nevari?

– Man liekas, viņiem tā nešķiet. Es pilnīgi skaidri zinu, ka varu. Kad sen, sen spēlēju pie Brenča, viņš pirmajā filmēšanas dienā man stingri pateica: nesaprotu, ko jums tur Kultūras akadēmijā māca – neko nevajag rādīt, tev tikai jāpadomā, tikai jājūt precīzi, un viss notiks. Es momentā pārslēdzos.

Tā bija ļoti skaista loma – mūķene Brigita filmā Anna. Ļoti skaista kino pieredze, veiksmīgs veids, kā spēlēt pēc noteikumiem. Bet principā tie man ir skaidri. Vajadzīgas vien pāris filmēšanas dienas, lai iekļautos spēles noteikumos. Bet tev jābūt pamanītam, jābūt režisoram, kas tevi redz.

Foto: Rojs Maizītis

Sevi sajūtu krāsainu cilvēku

– Kāda ir tava iekšējā sajūta – kuram tēlam atbilstošākā šobrīd jūties?

– Kad biju jaunāka, mani ļoti valdzināja Guna Sidraba šķidrautā. Ārkārtīgi fascinē tā amplitūda no maiguma, pumpuriņa, sevis apjaušanas līdz drosmei… Kad viņa jūt, ka var sākt valdīt, komandēt, rīkot un iekārot, viņa grib visu. Guna ir temperamentīga, kaislīga, traka, veic nepareizas izvēles, un cik dziļš ir tas nožēlas kritiens. Tas pats mani valdzināja Liesmā Raganās – tēls ļoti līdzīgs Gunai. Tur ir mīlestības, visu veidu kaislību un maiguma savienojums. Tādas amplitūdas tēli mani vienmēr ir vilinājuši.

– Tev joprojām tie liekas interesanti?

– Jā! Jo iekšēji sevi sajūtu kā ļoti dažādu, krāsainu cilvēku. Es brīnišķīgi kādā brīdī varu būt pelēka pelīte, zemāka par zāli, ne falši zemojoties, bet ļoti organiski, man nav vajadzības katru mirkli izcelties. Un tad atkal ar baudu uzšvirkstu, uzmirdzu, man gribas apliecināties un paust, ko domāju. Ne velti atnācu uz šo interviju – man patīk, ka kādam rūp manas domas, viedoklis, es labprāt tad uz mirkli noticu, ka esmu kādam svarīga vai interesanta.

– Par ziedēšanu un uzšvirkstēšanu – reizēm ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē tā gribi vai vari justies?

– Jā, jā! Tas ir ikreiz, kad sagarlaikojos. Tad pati sev un apkārtējiem par pārsteigumu… nu jā, sāku bārstīt jokus, skaļāk runāt, uzdot provokatīvus jautājumus, arī uzcērtos.

– Vilis tev ļauj uzšvirkstēt? Viņam tas patīk vai piecieš?

– Domāju, viņam patīk. Viņš nu reiz ir tas cilvēks, kas piecieš mani ar visām…

– Piecieš nav labs vārds.

– Nu, kurš mani mīl. Mīl, mīl, mīl – ar visām manām blusām, visiem brīnumiem… un skaistajām pusēm.

– Tev nav bijusi sajūta, ka viņš vairāk ir teātra ģimenei piederīgs, ne mājai?

– Tagad tā nav, bet ir bijuši gari, mokoši periodi, kad jutos kā jūrnieka sieva. Viņi brauca garās turnejās, sešas nedēļas pa Franciju, piemēram.

– Tā ir fiziska prombūtne.

– Bet arī tepat – es jau guļu, kad viņš pārnāk, un, kad ceļos, viņš vēl guļ. Tā mēs nesatiekamies (smejas). Mani glābj vien tas, ka man pašai ir savas domas, kurās ienirt. Ļoti labi saprotu brīžus, kad redzu – visas durvis, atvilktnes un skapji sāk palikt vaļā. Tad zinu, ka tuvojas pirmizrādes maratons. Es mierīgi aiztaisu. Nav vērts par to vispār neko… Man jābūt tai, kas izgaida.

– Jums mamma ir rūķis, kas rūpējas par visiem.

– Šobrīd mūsu rūķim mājās ir konservu rūpnīca.

– Lauku mājās paši kaut ko audzējat?

– Pirmās nepieciešamības zaļumiņi ir.

– Kabači izaug paši, un tie jāliek konservos?

– Kabačiem šoreiz pat neļāvām izaugt, kā parādījās – šņakt! Eļļiņā apcepti ar sālīti, pipariņu pie dienišķās vēršacs brokastīs – satriecoši garšīgi! Ar uzdāvinātiem tomātiem. Rimi nopirku baziliku podiņā, iestādīju pavasarī dārzā, nu tas ir sakuplojis debešķīgi, joprojām plūcu.

– Tev ir zaļie īkšķīši?

– Jā, man viss aug.

– Un apkārt sēņu meži…

– Ak dievs! Mums apkārt ir īsti mūžameži, un sēnes nāk jau pāri slieksnim mājā. Tik daudz baraviku, cik šogad, apšu kungu, un visi smukiņi! Baravikās trāpīju tajās trīs dienās, kad bija pilnīgi bez tārpiem, tu tikai griez un griez, tad stiep kurvi, acis pārgriezis, bet, kā esi mājās, tā atkal gribas mežā. Pilnīgs sēņu drudzis. Tu tikai els un tencini, tencini, ej pa mežu saki – eu, cik tu smukiņš, paldies! Un – šņakt!

– Brauciens pa Gauju bija brīvbrīdis?

– Jā, divas dieniņas dzīve uzdāvināja. Mums katru gadu ar Znotiņiem ir laivu braucieni, tie sarūk arvien īsāki, jo bērni jau strādā un mācās, visiem savas darīšanas. Pa abām ģimenēm brīvdienu medībās metamies pie kalendāriem un atrodam laiku. Pie Oliņiem iekāpām, tas ir ap Strenčiem, un aiz Valmieras izcēlāmies.

Vietā, kurā nakšņojām, netālu bija naktsmītne čehiem – liela kompānija, cilvēku trīsdesmit, sabraukuši vīri ar sievām, pārīši manā vecumā un vecāki, vizināties ar smailītēm.

Sasveicinājāmies, aprunājāmies, bet, kad bijām izcēlušies vārīt otrās dienas fināla zupu – pirms mājās braukšanas svēta lieta ir kurt uguni arī pa dienu, ko parasti nedara –, pēkšņi dzirdam: dzied! Saimona un Garfunkela skaisto gabalu The Sound of Silence čehu valodā. Kad viņi vēl nodziedāja čehu tautasdziesmu, tas bija līdz asarām skaisti. Sadevušies rokās, smailes viena otrai blakus, viņi šļūca garā strīpā, un krastu kraujas viņus atbalsoja.

Divas vertikāles

– Skaists pasākums jums bija Elvīras Baldiņas lielā jubileja.

– Jā… Tieši šobrīd Elvīra ir aizvizināta uz Jauno Rīgas teātri, lai stāstītu par laiku, kad viņa bija Jaunatnes teātra aktrise mājā, kur tagad baptistiem ir lūgšanu nams. Tas ir Gata Šmita jaunā iestudējuma Spēlē, spēlmani sakarā.

– Kāda tev bija sajūta, skatoties uz sirmo kundzi, kurai ir tik neaptverams vecums, 100 gadu? Ka esi pusmūžā?

– Nē, tāda tā sajūta nav. Kā mirāža gan uzplaiksna doma – o, tad jau es vēl esmu ļoti jauna! Bet nē, Elvīra Baldiņa noteikti ir ūnikums. Kad pie viņas viesojos, mani apsēdināja uz krēsla ar atzveltnīti, lai ērti, bet pati apsēdās uz savas gultas maliņas. Stundas divas trīs runājāmies, un viņa taisna kā stīga arī nosēdēja.

– Cilvēks var norunāt trīs stundas 100 gadu vecumā?

– Mierīgi. Man bija jādzer kafija ar saldo krējumiņu, šķīstošā, ko viņa labprāt mīl, vēl cukuru pieliek, nekāda vaina. Viņa fascinē gan ar fizisko vertikāli, muguras staltumu, gan ar garīgo, caur tautasdziesmām uzsūkto kodu, apziņu, ka Dievs ir klātesošs. Viņasprāt, Dievs ir tas, kas starp mani un tevi, labais. Paļāvība, ka tu, ja man vajadzēs, būsi tik laba kā tāds Dievs, kas man palīdzēs. Ka Dievs strādā caur mums. Tas viņu spēcina.

Un, ja tā skaties uz cilvēkiem, tas nozīmē, ka tu viņus ja ne gluži mīli… Nē, tomēr mīli, jo tici. Paļaujies, ka katrā ir labais. Un tas dod milzīgu drosmi dzīvot. Es tā to redzu. Viņa jaunībā daudz peldējusies, skrējusi, bijusi aktīva – tas arī droši vien ir nācis par labu. Bet garīgais uzstādījums noteikti ir puse no tā, ka cilvēks spēj nodzīvot ar skaidru galvu tik garu mūžu, lai arī bērnība un jaunība ir bijusi ļoti grūta. Šāds mūžs liek elpai aizrauties apbrīnā. Ar Elvīru bija interesants gadījums. Vilis viņu veda mājās pēc pasākuma mūzikas namā Daile, viņa uzkāpj piektajā stāvā, ar visām puķēm.

Viņš jau grasās kāpt mašīnā, bet dzird – Vili! Paskatās uz augšu – no piektā stāva loga, līdz pusei izliekusies, Elvīra Baldiņa māj viņam ar roku. Vilis mērenās šausmās – Elvīra, ko tu dari? Viņa kliedz – esmu uzkāpusi uz radiatora! Izliekusies, lai pamātu savam šoferītim un draugam. Viņš, protams, sajūsmināts. Kaut mums katram šādi…

– Par garīgo dimensiju pieminēji arī savas profesijas sakarā.

– Jaunībā ir liela kāre visu apšaubīt, pierādīt pretējo. Labi, ja ne gluži apgāzt, tad pašam iziet visus kļūdīšanās ceļus. Arī man ir gājis visādi. Droši vien studenti, ar kuriem esmu agrāk strādājusi, ir redzējuši arī manu vājumu, kļūdas, šaubas, kādus maldu virzienus. Es arvien mazāk tiecos ko absolūti alternatīvu atrast, vairāk taisu acis vaļā un skatos uz cilvēkiem, kas nodzīvojuši garu, skaistu, pilnvērtīgu mūžu. Vēroju, kas ir tas, kas viņos spīd, nemēģinu kopēt, bet uztaustīt pati sevī kaut ko no tā, kas varētu būt mans.

– Pērle?

– Nu jā, kodols, kas varētu citiem būt vajadzīgs. Jo skaidrs, ka bez citiem cilvēkiem ikviens ir nulle.

Saistītās ziņas

Zane Daudziņa mirdz dēla darinātajās rotās 18
Prom no augstiem papēžiem un mākslīgajām skropstām. Saruna ar aktrisi Zani Daudziņu 24
Zane Daudziņa pārsteidz ar jaunu frizūru. FOTO 43

Citi šobrīd lasa

Miris režisors Mihails Kublinskis
Mikrobiologs dara tā... Pirmās piecas lietas, kas jāizdara, ieejot mājās no ielas 2
Tava labā enerģija iedvesmos arī citus - horoskops visām zodiaka zīmēm no 30.03. līdz 5.04.

Анджелина Джоли нарушила правила самоизоляции ради Брэда Питта

Максим Галкин порадовал поклонников новым фото с Аллой Пугачевой и детьми