Zigmars Liepiņš pirms Operas pamešanas: "Ir ļoti svarīgi apkopēju vērtēt tikpat augstu, cik primadonnu"

Kad Zigmars Liepiņš mani sagaida Operas direktora kabinetā ar skatu pret kanālu, viņā vēl var jaust atvaļinājuma atsperīgumu, svaigumu un atvērtību. Iespējams, daļu brīvdienu viņš veltījis pārdomām par laiku, kas pavadīts Baltajā namā, jo no tādiem jautājumiem tuvāko mēnešu laikā neizvairīties. Nenoliedzami, viņš ir cilvēks, kuram ir dots daudz. Ne tikai izcils komponista talants, bet arī administratora, supervizora tvēriens, reizēm arī asa mēle, bet vienmēr – ģimeniskums.

Liels un grūts kumoss

– Vai paguvāt izbaudīt atvaļinājumu?

– Jā. Ar ģimeni bijām aizbraukuši uz Taivānu, padzīvojāmies pa tās galvaspilsētu Taipeju, iepazināmies, kāda izskatās neoficiālā Ķīna. Bijām uz koncertu, Haidna Pasaules radīšanu diriģēja Jānis Liepiņš – lielu simfonisko orķestri, lielu kori. Tas bija īstais iemesls, kāpēc turp braucām.

– Ar kādām sajūtām esat atgriezies Operas namā?

– Nu, tas ir kutelīgs jautājums! Nezinu. Vēl šādi tādi darbi jāpabeidz. Vasarā ir pārbūvēta Jaunā zāle, ielikti krēsli, nomainīta grīda. Tūlīt palaidīsim subtitru aplikāciju, tad operu tekstus varēs lasīt mobilajos telefonos – tie, kuri sēž zonās, no kurām neredz vārdu lenti virs skatuves. Ir operas, kurās tekstam ir liela nozīme, kā Karmelīšu dialogos.

– Esmu dzirdējusi jūsu kolēģus no citiem teātriem sakām – tie, kuri spīdina telefonus zālē, ir lumpeņi.

– Tai lietotnei ir īpaša tumsināšana, burti stipri pelēki, fons melns. Mēs, protams, nevaram zināt, kurš pēkšņi sāks kaut kā muļķīgi uzvesties, bet, ja nemēģināsim, tad nekad arī neuzzināsim. Protams, ja tas kļūs traucējoši māksliniekiem, tad projekts būs nolemts neveiksmei. Bet mēs ceram, ka cilvēki būs pietiekami inteliģenti un saprātīgi; sākam no tās pozīcijas. Vēl manā periodā iekrīt Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju pirmizrāde 26. septembrī. Pēc tam sākšu vīkšķīt mantiņas, lēnā garā tīt makšķeres un atbrīvot kabinetu.

– Jums nevienu brīdi negribējās pārdomāt?

– Nē. Jau pagājušajā gadā izdomāju, ka to vairs nedarīšu, apzināti un pietiekami skaļi izziņoju, lai nebūtu pārpratumu. Mans plāns nav atkāpties, bet kā citādi dzīvot tālāk.

– Kā atskatāties uz šo sešu gadu periodu?

– Seši gadi ir ilgs laiks, un domāju – kāpēc ir lietas, kuras neizdarīju? Jo uzskaitīt, ko izdarīju vai esmu veicinājis, nav grūti: darba apstākļu uzlabošana, piebūves tapšana, krēslu maiņa divās zālēs, tehniskie risinājumi, sakārtotas attiecības ar ārzemju televīzijām, Operas propaganda, līgumi ar ārzemju dziedātājiem, veiksmīgas un mazāk veiksmīgas izrādes, repertuāra virziens, psiholoģiskais klimats...

Šajā mājā skandāli ir beigušies, esam tikuši galā ar naudas lietām. Ilgus gadus dažādās vietās esmu strādājis par vadītāju, un man vienmēr kolektīvā ir bijusi svarīga ansambļa pašsajūta. Es sevi šiem cilvēkiem uzskatu par mūri, kas pasargā no ārējām ietekmēm. Laižu caur sevi visu un par viņiem cīnos, kaut vai mēģinu atrisināt autostāvvietu jautājumu… Un, ja kaut kas neizdodas, es to uztveru gandrīz personiski. Kaut puķu dobe pie Operas – ja nav kārtībā, tas mani aizskar.

Bet man neizdevās panākt, ka kultūras ministre, kas tagad jau ir prom, saprastu, kas ir Opera. Mums būtu bijis jāstrādā sazobē, bet tā nav noticis. Viens no man ļoti svarīgiem jautājumiem bija par Operas trešo kārtu – par skatuves tehnoloģiju attīstību un citām lietām. Esam ierobežoti telpā, kas mums ir apkārt, ir jāatrod risinājums, laiks un nauda. Tas nozīmē, ja tagad sāktu, pēc desmit gadiem varētu cerēt, ka trešā kārta būs pabeigta. Sešu gadu laikā neesmu panācis, ka tas vispār tiek ierakstīts plānā, projekta līmenī. Operas projektu neiedabūju nevienā valdības dokumentā.

Tāpat nav atrisināts jautājums, kam šī māja pieder. Šobrīd – Rīgas domei, mēs esam īrnieki, un tas ir absurds Latvijas mērogā. Kāpēc Nacionālo teātri uztaisīja tik spožu kā zelta pogu, bet Latvijas Nacionālo operu ne? LNO ir Rīgas namu pārvaldīšanā, bet NT pieder Rīgas nekustamajiem īpašumiem. Un to cilvēki nezina. Bet, tā kā ar Ojāru Rubeni esmu tuvu pazīstams, dzīvojam vienā mājā un būtībā vienā stāvā, mēs esam par šo jautājumu runājuši. Viņš caur RNĪ ir visu sakārtojis gods godam, bet es Rīgas namos neko neesmu dabūjis cauri.

– Jums nepaveicās.

– Pilnīgi! Pirms gada, pusotra prasīju Oļegam Burovam, vai viņš nevarētu pārņemt šo māju, viņš teica – tas ir īpašuma jautājums. Bet man ir jautājums, kāpēc valstij nav atdota šī nacionālā kultūras institūcija, kurai nav jāpieder pilsētai. Acīmredzot 2002. gadā valsts uzskatīja, ka pilsētai ir vairāk naudas, un bezatlīdzības kārtībā šo māju atdeva. Beigās izprasīja naudu Kultūras ministrijai, mēs maksājam īri 280 tūkstošus gadā, bet par ko?

– Tagad kultūras ministrs ir cilvēks, kurš nācis no Operas, te dziedājis.

– Jā, bet tas ar mani vairs nekā daudz nesaistās.

– Jūs vismaz cerīgi raugāties, ka būs dzirdīgākas ausis?

– Nu, godīgi sakot… Tad jau viņu noēdīs no zemes virsas, ja Operai dos vairāk nekā citiem. Tā jau teatrāļi dara – bija joks, ka no Kultūras ministrijas ābola lielāko gabalu nokož Opera, bet, teiksim, Daugavpils teātrim paliek vien kātiņš. Tas nav gluži patiess salīdzinājums, jo Opera ir administrācija, tehnisko darbinieku vien ap trim simtiem. Dekorāciju būve, kubatūra, skatuve pilnīgi cita… Uzbūvēt izrādi četriem aktieriem Jaunajā Rīgas teātrī vai uztaisīt operas inscenējumu – tie ir nesalīdzināmi mērogi.

Kā bizonu barā

– Kā tikāt ar psiholoģisko klimatu galā, kas te zibeņoja?

– Bija saasināts, teiksim tā (smejas). Es acīmredzot māku strādāt ar cilvēkiem, pret kolēģiem neesmu iedomīgs, cenšos paklausīties, ko viņi saka. Nav tā, ka es diktatūras kārtībā uzspiežu savu vienīgo pareizo viedokli. Domāju, ir ļoti svarīgi apkopēju vērtēt vienlīdz augstu ar primadonnu.

– Jūs tiešām tā varat?

– Man nav tāda īpaša dalījuma… Ko nozīmē primadonna? Arī viņas var uztaisīt trādirādi, viss var būt.

– Esat kādam teicis, ka viņam ir zvaigžņu slimība?

– Ne tieši tādos vārdos, bet uz to pusi. Tas vairāk attiecas uz māksliniekiem, kas neatrodas šajā teritorijā pastāvīgi, bet ir aicināti. Visādi gadās, nevar būt pilnīgs bezvēja līdzsvars tādā iestādē kā Opera. Mākslinieki ir ar savām ambīcijām, plāniem, un nenoliedzami ir konkurence. Tā ir teātrim raksturīga, normāla situācija. Jebkurā vietā, kur līdzīgu darbu strādā vairāki cilvēki, katrs uzskata, ka viņš to dara bišķi labāk. Visu var saregulēt, pavisam vienkārši.

– Esat ar reanimētāja pieredzi… Tā savulaik no Modo uztaisījāt Opus. Esat teicis, ka saņēmāt muzikālu līķi.

– Tā bija, jā! Es gan nezinu, kur jūs to izrakāt…

– Arī tur nācās ar lielām un mazām zvaigznēm cīnīties?

– Nuja! Bet, ja tā paskatāmies, es visu mūžu esmu kaut ko vadījis.

– Sākāt ar karavīru ansambli Zvaigznīte?

– Nē, nē, Liepājā ar grupu Santa. 1970. gadā.

– Pavisam jauns puisis.

– Astoņpadsmitgadīgs puišelis. Nākamais ansamblis man bija Ikšķilē. Pēc tam kādu laiku neko nevadīju, jo biju pie Paula, un tad paņēmu Modo. Pēc dabas droši vien esmu diezgan aktīva tipa cilvēks.

– Ar komponēšanu jums nepietiek?

– Tās ir nesalīdzināmas lietas.

– Bet jums vajag vēl kaut ko?

– Nē, man nevajag.

– Nevajag administrēt, veidot, producēt?

– Lai cik jocīgi tas izklausītos, mani dzīve ir piespiedusi to darīt. Nevienu reizi tā nebija mana izvēle. Tā bija neizbēgamība. Nu labi, ansambli vadīt ir kas cits. Bet tas nav tik radikāli kā, piemēram, radīt Radio SWH.

– Tā bija liela, pamatīga institūcija.

– Atbildības izjūta, kad pieņem darbā cilvēkus. Nevari viņus pēc tam uz ielas sviest, un tev jau atlases brīdī tas jāsaprot. Tāpēc, ja kāds no manis gāja prom, gandrīz biju apvainojies, man likās, ka es visus esmu savācis zem savas cepurītes; man likās, ka viņš mani uzmet. Es to ļoti personīgi uztvēru.

Allaž esmu teicis, ka mums jādzīvo kā bizonu barā – govis liekam vidū, tēviņi sastājas riņķī, un neviens netiek klāt. Man ir nepieciešamība veidot drusku noslēgtu pašaizsargājošos sabiedrību, uz kuru var šaut, bet nevar trāpīt. Man bija ļoti svarīgs ārējais loks, kas sargā iekšējo. Es esmu tas ārējais – kopā ar domubiedriem.

– Ar vietniekiem?

– Ar visiem, kas ir atbildīgi par kaut ko. Arī Operā tas bija svarīgi, jo dabūjām triecienus no dažādām pusēm. Opera ir ļoti komplicēta, jo īsti nepieder ne pie dramatiskiem, ne muzikāliem teātriem. Tas nav arī uzņēmums, kas ražo, lai būtu peļņa un spētu iztikt tikai no savas naudas. Tas nav iespējams. Bija jāmācās iekšējo loku aizsargāt no visām iespējamām perturbācijām.

Kad nāk kritiķi, jāzina, kad paglaudīt galviņu režisoram, ja kaut kas nav iznācis. Tādas lietas... Nevaru teikt, ka tas ir aizvainojoši, bet attiecības ar Spēlmaņu nakti… Saprotam, ka nevaram uz to balvu pretendēt, jo kurš to dos soprānam par lieliski nospēlētu lomu Karmelīšu dialogos… Labākajā gadījumā varam pretendēt uz kādu video vai grafiku. Līdz ar to jūtamies atstumti. Tomēr jāmāk saglabāt savu patību. Bet naudu mēs tērējam vairāk nekā jebkurš cits – un arī radām vairāk! Īstenībā šis man ir bijis ārkārtīgi interesants piedzīvojums, personiski esmu ļoti daudz ieguvis un bagātinājies.

– Iemācījies?

– Arī, jā. Jo, nākot šurp, neviens līdz galam nevar zināt, kas viņu sagaida. Ko varu novēlēt Siliņam (jaunajam LNOB valdes priekšsēdētājam Egilam Siliņam)? Viņš 30 gadu ir bijis uz Operas skatuves, bet nav bijis tajā pusē, kas rūpējas, lai viss notiktu. Viņam tas būs jādara… Varu tikai vēlēt veiksmi un izturību. Atziņas par to, kas notiek šajā pusē, nāks vēlāk.

Opera kā šūpuļdziesma

– Vai bija tā, ka jums nācās mazliet iemīlēt operu? Nācāt no estrādes žanra…

– Nav īsti taisnība. Pirmkārt, mana māte beidza Liepājas mūzikas skolu kā operdziedātāja.

– Viņa ir dziedājusi Operā?

– Nē, viņa negāja tālāk. Bet mamma man dziedāja. Mana pirmā mūzika nebija Aijā žūžū, lāča bērni, bet operas, kuras zināju no galvas jau divu gadu vecumā. Mans tēvs bija vijolnieks, spēlēja Liepājas operas orķestrī. Piecdesmitajos gados tāda bija, kopā ar teātri vienā mājā. Viena no pirmajām operām, ko redzēju, bija Pīķa dāma, man bija gadi četri. Nedomāju, ka tas ir bērniem. Atceros, man bija šausmīgi bail, kad nāca vecā grāfiene – spoks, sapratu, ka labi nebūs (smejas). Esmu uzaudzis teātrī.

– No malas var šķist, ka nākat no vieglā žanra.

– Tā bija nepieciešamība. Īstenībā esmu akadēmiski izglītots muzikants, pabeidzis Mūzikas akadēmiju kā pianists ar visaugstākajiem tā laika novērtējumiem. Bet es nekad to vairs neesmu darījis. Tajā brīdī tas mani nemaz neinteresēja.

Pārgāju uz džezroku, fusion mūziku. Estrādes dziesmiņas savukārt tapa, jo vajadzēja repertuāru, tas bija piespiedu kārtā. Pēdējos gadu desmitus es dziesmiņas tikpat kā vairs neesmu rakstījis, vairāk mūziku izrādēm – Adatai, Kapteiņa stāstiem, Vadonim, Parīzes Dievmātes katedrālei, Turaidas rozei... Esmu citā, ne vairs popdziesmu laukā.

– Jūsu daiļradē ir lielie stāsti – Lāčplēsis, jaunībā rakstījāt mūziku izrādēm Spartaks un Mirabo. Nesen – seriālam Sarkanais mežs.

– Nu, mani pavelk uz tādām lietām… Spartaks un Mirabo bija piedāvājumi. Arī Sarkanais mežs. Ja rakstu kādu darbu, mani interesē spēcīgi varoņi, personības un emocijas, kas ir ap viņiem.

– Cilvēciskā puse?

– Tieši tā. Lāčplēsī par to nevarētu īsti runāt, bet Vadonī, Parīzes Dievmātes katedrālē, Turaidas rozē emocionalitāte ir tā būtiskākā. Mani vispār interesē darbi, kuros ir… jā, nevaru citu vārdu atrast – patiesas emocijas. Lai rezultāts ir tāds, ka cilvēks, to noskatījies, aiziet miklām acīm vai ar pārdzīvojumu un vēl nākamajā dienā atceras. Lai tas nav vienai dienai. Man ir ļoti svarīgi, vai rakstot mani pašu tas aizskar. Nerakstu mūziku tikai vajadzības pēc. Man pašam jāparaud pie rakstāmā…

– Esat tā darījis?

– Protams! (Smejas.)

– Šķiet, pie Kvazimodo ārijas nevar justies mierīgi…

– Nemaz nevajag tik tālu meklēt, tuvākais bija Sarkanā meža pēdējais gabals. Tā nostrādāja, ja saprotam, par ko ir runa, – par bezizeju, mīlestību. Tas ir ārkārtīgi sāpīgi… Bet mana otra puse, bez šaubām, ir absolūts karātavu humors. Man pietrūkst, ka nevaru realizēties tik daudz, cik gribu, melnajā humorā, Monty Python stilā. Tā ir mana lieta. Fredim un Ufo tik daudz bija sadzemdēts. Es viņiem rakstīju, internetā var atrast tā saucamos nedarbus, kādas 15 dziesmas…

– Pats piedalījāties viņu radošumā?

– Taisīju programmas, parodijas par Menuetu, Imantu Kalniņu, Paulu... Arī Neirovīzija, kuru rādījām Splendid Palace. Paķert uz zoba – tā absolūti ir mana stihija. Divas galējas intereses – viena raudama, emocionāla, ārkārtīgi traģiska, pārdzīvojumu pilna, un otrā pusē pilnīgi pretējs efekts…

– Ka var iesmiet par jebko?

– Un bezkaunīgi… Es feisbukā nepārtraukti izpildos, man ārkārtīgi patīk redzēt reakcijas, ir sekotāji, varu visādi izņemties. Kad apmēram reizi septiņās dienās uznāk vajadzība izpausties, es to daru.

Sieva, bērni un atpazīstamība

– Jūs aizvainoja tas, ka uz prezidenta inaugurāciju netika ielūgta jūsu kundze, un to neslēpāt.

– Nu, skaidrs! Lai gan aizvainot nav pareizais vārds, tas bija vienkārši nekulturāli. Mūsu sabiedrībā tā nav bijis. Kurš tā izpildījās – kāda dāma no kancelejas, padomniece vai kas, es nezinu. Apšaubu, ka Levita kungs gluži tik vienkārši tai lietai būtu piegājis. Grūti teikt. Dīvaini, ka es viņu pazīstu.

– Ar ģimenēm arī pazīstaties?

– Nē! Nekādā veidā. Bet man ir bijusi ar viņu saskare, pietiekami tuva. Neuzskatu, ka tam ir kāda liela nozīme attiecībā uz to, ka viņam būtu uz manu personu jāreaģē kaut kā īpaši. Bet līdz ar to atļāvos teikt, ko domāju. Kā parasti.

– Jūs būtībā iestājāties par savu dzīvesbiedri.

– Mana dzīvesbiedre ir rīkojusi neskaitāmus prezidentu pasākumus, bijusi Dziesmu svētku režisore… Ja reiz bija uzstādījums, ka lūgs pa vienam, tad viņu varēja aicināt atsevišķi. Ja uz Operu atnāk divi ielūgumi – man un Siliņam... Forši. Ko mēs, rokās sadevušies, iesim? Tāda tā lieta bija.

– Viņš aizgāja, jūs ne?

– Viņš neaizgāja, jo bija izrādes. Viņš jau vēl dzied.

– Sakāt, ka tagad Operas kolektīvam vairs nepievērš uzmanību dzeltenā prese…

– Darīju, cik iespējams, lai tas nenotiktu. Protams, sākumā uz mani rēja, bet… Operā pēc katras pirmizrādes ir bankets, glāze vīna, rasols. Mans uzstādījums ir, ka nevar laist tur presi un fotogrāfus, tad māksliniekiem iestātos stīvums. Man vajag, lai viņi ir brīvi, var mierīgi pačomoties, iedzert un justies cilvēciski forši. Cits citu paslavē, pakritizē, tā ir savējo darīšana.

Pielaižot presi, saprotu, būtu tādas bildes, ka mute paliktu vaļā. Varētu fotografēt un fotografēt. Bet kāpēc? No tā negūstam ne kapeiku publicitātes. Apsūkā to kauliņu un izmet, tikai konstatē – tai kleita bija tāda, kas ar ko gāja, aizdomīgi pa stūriem… Nē, nē. To es likvidēju.

– Jūs arī savu ģimeni tā esat sargājis? Vai vienkārši neprovocējat, nepievēršat uzmanību?

– Pirmkārt, neprovocējam. Mums ģimene ir īpatnēja. Mana meita, varbūt tiešām paldies dievam, aizgāja citu ceļu…

– Ko viņa dara?

– Viņa… Tā nu es atklāšu, ko dara! (Smejas.) Strādā labā darbā, Rīgas centrā, vada iestādi, dzīvo ar citu uzvārdu, audzina meitu, ar vīru, domāju, jūtas labi un laimīgi. Cik iespējams, izvairās no vecāku atpazīstamības. Viņai trauma ir gandrīz no bērnības. Zane ir no tā tipa cilvēkiem, kuriem labāk, ja mazāk viņus redz. Un tas ir saprotams. Bet ar dēlu ir citādi.

– Viņš stāv rampu gaismā.

– Viņš mums ir mākslinieks, iet savu ceļu, diriģē orķestrus, tagad dodas uz Vāciju, kādu laiku strādās Manheimas operā, ir līgums…

– Domājat, viņam mūsu Operā pēc jūsu aiziešanas vairs nebūs komfortabli?

– Nē, viņš paliek arī šeit. Kā viņš savu dzīvi kārto, pilnīgi nejaucos. Liels vīrs, 31 gads, mēs ar sievu no maliņas paskatāmies, kā viņam iet, un turam īkšķus, lai izdodas labāk. Man no pirmās laulības ir meita, audzina dēlu, arī dzīvo, manuprāt, laimīgu ģimenes dzīvi, nav tik atpazīstama kā mūsu trijotne – mēs ar Mirdzu un Jāni.

Kad rubļus maisos bērām

– Vai tā bija Mirdzas pašas vai ģimenes izvēle, ka viņa aizgāja no skatuves?

– Mēs abi aizgājām.

– Kad beidzās Opus?

– Jā. Tas bija ļoti draņķīgs laiks mūziķiem, deviņdesmito gadu sākums. Nebija naudas, visapkārt nabadzība. Mums abi bērni bija mazi, vienam trīs gadi, otram astoņi. Mirdza izlēma, ka bērnu audzināšana būs viņas galvenais jautājums, un man bija jādomā, kur naudu raut. Visu ko izmēģināju, dažādos biznesos iesaistījos, jo bija skaidrs, ka ar mūziku nopelnīt nevar.

– Labi, ka jūsos bija arī administratora, vadītāja gars.

– Tas saucās – atrast investorus. Sadabūt intereses kopā – viņam ir nauda, man ideja, un tā jāpārdod. Mans pirmais veidojums, par ko ir maz zināms, saucās Showimpex. Bijām divi īpašnieki, un tur bandīti parādījās, riktīgi – 1990., 1991. gadā. Nāves smaka.

– Jūs apsēda rekets?

– Viņi apsēda citādā formā. Jo kas ir koncertdarbība? Nodrukāta biļete ir nodrukāta nauda. Ja tā netiek saskaitīta, tad ir brīva. Koncertā var nepārdot nevienu biļeti, bet var būt ieņēmumi, un nauda ir atmazgāta. Tajos laikos bija neskaitāmi šausmu varianti. Kad sapratu, ka esam zem viņiem un tūlīt būs totālas ziepes, es laidos, izstājos no kompānijas.

Tur grozījās pietiekami lieli cipari. Mēs maisiem naudu novācām, rubļos. Un bandīti domāja, kā no tā kaut ko dabūt. Nebiju gatavs palikt par viņu rokaspuisi. Sapratu – tur ātri var slapjas beigas būt. Meklējot kombinācijas, vēl visādus brīnumus esmu redzējis. Daži no tiem, kas bija tajos iesaistīti, jau sen ir zem zemes. Man palaimējās satikties ar SWH vadību. Viņiem vajadzēja publicitāti, radio, mums – viņu biznesu. Tā radās Radio SWH.

– Jūs kā personība?

– Jā. Man it kā bija pilnīgi skaidrs, ko darīt. Īstenībā, ja no šodienas viedokļa… man nebija skaidrs pilnīgi nekas.

– Kaut kā intuitīvi…

– Acīmredzot. Jo es jau nezināju, kas ir radio, kā to taisīt.

– Tas bija pirmais komercradio, kurš nāca ar savu programmu.

– Nu, viss tika izdomāts! Sākumā SWH par visu maksāja – algas, braucienus, plates, CD, raidītājus… Es savācu labākos. Bet laiks ir pagājis, un man ar to vairs nav nekādas darīšanas. Radio neklausos. Reizēm, braucot mašīnā, Aidi Tomsonu Krustpunktā vai ziņas. Uz savu brīvdienu māju pie jūras stundu 40 minūtes, ja iespējams, braucu klusumā.

Mūziku man diemžēl uzreiz jāsāk analizēt – sāku pētīt, vai pareizi nodziedāja, nospēlēja… Es to nevaru uztvert kā troksni. Pat ja esmu aizgājis uz spa vai masāžu, mani fona mūzika padara nervozu, nevis relaksē. Sāku klausīties, ko spēlē, – pilnīgu mēslu! Parasti lūdzu izslēgt.

– Esat izvēlējies savu mūziku likt tīmeklī SoundCloud, lai visi var izmantot…

– Jo pārdot tādā veidā nevar. Savā mājaslapā esmu uzrakstījis – ja man Dievs ir devis to uzrakstīt… Cita lieta, ja to kāds izmanto publiskos pasākumos. Man bieži prasīja dziesmām vārdus, notis. Kādam ansamblītim vajag Zibsnī zvaigznes… Pirms desmit gadiem saņēmos un cirtu to Gordija mezglu pušu, sarakstīju notis un nopublicēju mājaslapā, lai cilvēki var lietot. Vismaz par to man vairs nezvana.

Domāju, pie viena jāpieliek ieraksts, ka var arī video, tad izrādījās, ka kvalitatīvāks veids ir SoundCloud. Mūzika šajā aspektā nav bizness, sevišķi tagad, kad ir jaunās tehnoloģijas, Spotify, YouTube. Cilvēki par ļoti mazām naudām klausās. Tāpēc sēdēt kā sunim uz siena kaudzes… Tikko prasīja atļauju 23. augustā spēlēt pie Brīvības pieminekļa, es teicu – protams! Jautājums, kāpēc vispār esam ko rakstījuši. Lai to kāds spēlētu! Tāpēc paldies dievam, ka tā. Sliktāk, ja tevi nemaz nespēlē.

Vēlreiz par krievu ballīti

– Jūsu dziesmas un lielie darbi saistās arī ar notikumiem pirms gadiem trīsdesmit.

– Tā ir. Ne jau daudz, Lāčplēsis un kādas pāris dziesmas. Savā dziļākajā pārliecībā esmu konservatīvs nacionālists. Esmu pārliecināts, ka nav cita veida, kā izdzīvot šajā vājprātīgajā, patiešām jocīgajā pasaulē, kurā mums jāsaglabā sava identitāte. Nedomāju, ka šis multikulturālisma un liberālās domāšanas virziens novedīs pie laba gala. Drīzāk – pie nāciju gala. Par pasauli nezinu, visi būs viegli dzeltenīgi brūni un runās kādā spāņu-angļu valodas miksā, iespējams.

Bet kas ir mums? Kultūra, identitāte, vērtības, kuras visiem spēkiem mēģina nozākāt. Es šo jautājumu esmu apdomājis, ar domubiedriem esam runājuši. Varu teikt, ka pirms 30 gadiem biju stipri liberālās pozīcijās, neapzinoties to liberālismu, kāds tas ir šodien. Tas bija kas cits. Šodien skaidri zinu, ka esmu konservatīvās pozīcijās.

– Tas ir nepatīkams jautājums – daudzi nesaprata, ka ielaidāt Igoru Krutoju Operā svinēt jubileju.

– Nav nepatīkams. Kad noslēdzām līgumu par zāles īri 2014. gada sākumā, nebija nekādu problēmu.

– Ar Krutoju?

– Jā, kurš ir cienījams komponists Krievijā.

– Jaunais vilnis jums nešķiet nepieņemams?

– Tam nebija nekāda liela sakara ar to. Operai tā bija iespēja nopelnīt 150 tūkstošus – tas nozīmē uzlikt uz skatuves vienu izrādi. Jābūt dullam, lai to neizmantotu. Rakstījām vēstuli Kultūras ministrijai, dabūjām atļauju.

Tas nebija vienkāršs vakars, brauca Toms Džonss dziedāt, zālē bija daudz augstas klases mākslinieku. Viesu maz, kādi 150, tikai tuvākie, pie galdiņiem. Un tad, liekas, trīs nedēļas pirms pasākuma krievi iegāja Krimā… Žurnālisti pagrieza šo jautājumu tādā paskvilā, ka esam Putina atbalstītāji vai tamlīdzīgi. Viņi nav iepazinušies ar jēdzienu, kas ir tiesības, ka līgumi jāpilda, gribi to vai negribi…

– Citādi jums tas dārgi maksātu?

– Jā. Kurš varēja paredzēt, ka krievi ieies Krimā un tas izskatīsies kā politiska pakaļlaizīšana? Tā ir sakritība.

– Bet kā jums pašam… iekšēji?

– Man nekas iekšēji nav! Es vispār neapmeklēju šo pasākumu.

– Ā, jūs bijāt lūgts?

– Nu, es varēju… Vairs neatceros, vai biju lūgts. Droši vien. Nē. Ak dievs, es varēju iet, ja gribēju, jo tajā brīdī biju šīs mājas saimnieks.

– Pat privātā pasākumā varat iet?

– Bet es jau atrados šajā mājā! Mani no šejienes ārā nevar dabūt. Tā ir saimnieciska lieta – mēs izīrējam zāli. Lūdzu, jums aparatūra, mazmājiņas, kanalizācija, gaismas, elektrība – lietojiet! Noteikumos rakstīts – nevar pietaisīt krēslus, apvemt samtu (smejas). Nu, ļoti rūpīgi. Divi mūsu cilvēki sēdēja klāt un skatījās, lai neliek glāzes, kur nedrīkst, lai nav nekādas šmuces.

Publika nebija nekāda ārprātīgā, pietiekami situēta, no Krievijas. Neviens tajā brīdī arī Jauno vilni neaiztaisīja, tas gāja paralēli. A ko – esmu tas, kas 150 tūkstošu ies pazaudēt uz līdzenas vietas? Esmu biznesmenis. Ja man pārmet, ka pārdevu Operu… Un kas tagad – ar krieviem nespēlē? Naftu neņem? Tranzīts nenotiek? Pieci gadi pagājuši – kur ir tie gudrinieki un muldētāji? Pielika Latvija Krieviju pie vietas? Nevajag iztaisīties par ampeļiem. Nekas jau nav noticis.

– Atceros, sarunā pirms Vadoņa teicāt, ka jūs pat atsakāties lidot pāri Krievijas teritorijai.

– Es to teicu kā joku. Tas bija par Poliju deviņdesmito gadu sākumā – bandītu meži, autobusus šķaidīja, tūristus apzaga, parādījās teiciens, ka es ne tikai ar mašīnu nebraucu, pat pāri negribu lidot… Starp citu, uz to brīdi Krievijā nebiju bijis nevienu reizi kopš deviņdesmito gadu sākuma, tātad 18 gadus. Atkal uz Krieviju aizbraucu pirms diviem gadiem, kad Maskavā mans dēls diriģēja orķestri. Beidzot paņēmu vīzu un ar vilcienu smuki, kā vecajos laikos...

– Ko darīsiet pēc 4. novembra?

– 6. novembrī izbraukšu no šīs valsts uz kādu laiku.

– Jums ir paredzēts ceļojums?

– Jā. Bet neteikšu, kur. Tālu.

– Mazliet dzirdēju, aiz durvīm sēžot…

– Ā, ja? Kas par žuļiku!

– Netīšām! Jūs skaļi runājāt. Viens vai ar draugiem?

– Ar sievu! Ar ko tad? Vienīgais draugs man ir sieva.