Klimata kareivji: slaveni cilvēki, kuriem dabas aizsardzība ir dzīves lielākā misija

Okeānu aizstāve Dr. Silvija Irla

Silvija Irla, dēvēta arī par “Viņas Dziļums”, “dzīvo leģendu” un “pirmo varoni uz planētas”, ir okeanogrāfe, pētniece, rakstniece un pasniedzēja. 1960. gadā viņa izcīnīja sev vietu savā pirmajā zemūdens ekspedīcijā vīriešu komandā un kopš tā brīža ir pavadījusi ap 7000 stundu zem ūdens un sasniegusi jaunus dziļuma rekordus.

Viņa ir sarakstījusi ap 200 dažādu publikāciju un sniegusi lekcijas vairāk nekā 80 valstīs, runājot par okeānu aizsardzību klimata pārmaiņu dēļ. Pateicoties viņas drosmei un ziņkārībai, mēs zinām par okeānu daudz vairāk nekā jebkad agrāk. Viņas mūža darbs ir palīdzējis izprast, kā varam dzīvot ilgtspējīgi un saskaņā ar zemūdens pasauli, un, pateicoties viņas vides aizsardzības aktivitātēm, mūsu okeāni šobrīd ir daudz veselāki.

Deviņdesmito gadu sākumā viņa kļuva par pirmo vadošo zinātnieci sievieti Nacionālajā okeānu un atmosfēras administrācijā. Organizācija veic zemūdens pētījumus, pārvalda zvejniecību un uzrauga jūras noplūdes. Pēc 18 mēnešiem viņa no šā darba aizgāja, saprotot, ka daudz vairāk var paveikt neatkarīgi. Šobrīd Dr. Silvija Irla vada pašas dibinātu globālu organizāciju Mission Blue, kas tika radīta, lai pievērstu uzmanību okeānu aizsardzībai un cerību punktiem jeb Hope spots. Lielu daļu sava darba viņa ir veltījusi unikālām un nozīmīgām vietām pasaules okeānos, kurām šobrīd vairāk nekā jebkad ir nepieciešama uzmanība un aizsardzība. Viņa tos dēvē par cerību punktiem, kuru saglabāšana nodrošina arī veselīgas planētas pamatus.

Izmantojot sociālos medijus, tradicionālos medijus un Google Erth, Dr. Irlas izveidotā organizācija dara visu, kas tās spēkos, lai aizstāvētu mūsu okeānus un to ekosistēmas. Ar savu neatlaidību viņa 1999. gadā panāca valdības finansējuma dubultošana jūras rezervātiem un radīja Papahānaumokuākea jūras nacionālo parku 2006. gadā. Saņemot TED lekciju balvu 2009. gadā, Dr. Irla aicināja sabiedrības aktīvu atbalstu aizsargājamo okeāna daļu izveidei ar mērķi 20 procentus no pasaules okeāniem padarīt par rezervātiem.

Arī patlaban 83 gadu vecumā viņa ceļo teju 300 dienas gadā, lai ar savām lekcijām un klātbūtni pievērstu sabiedrības, valdības un visas pasaules uzmanību un meklētu risinājumus klimata pārmaiņu ietekmei uz zemūdens dzīvi. Filmas (kuru mēs noteikti iesakām noskatīties) Mission Blue izskaņā Dr. Irlai tiek jautāts, vai viņa kādreiz arī atpūšas. Uz ko viņa ar asarām acīs atbild: “Ja jūs redzētu mazu bērnu krītam ārā pa 10. stāva logu un jums būtu iespēja pastiept rokas un viņu noķert, jūs taču darītu visu iespējamo, lai būtu pareizajā brīdī pareizajā vietā. Jūs nepaņemtu pauzi un neaizietu atpūsties. Nē, jūs tur būtu 24/7, jūs tur būtu ar katru sava ķermeņa šūnu. Jūs tur būtu, jo vēlētos izglābt to bērnu.”

Amazones cilts vadonis Raoni Metuktire

Raoni vārds pasaulē tiek asociēts ar mistēriju un Kajapo cilts cilvēku spēku. Harismātiskais līderis jau ceturto dekādi nepagurstot cīnās, lai aizsargātu savu zemi – Amazones lietus mežus. Viņš spītīgi un neatlaidīgi neskaitāmas reizes riskējis ar savu dzīvību, aizstāvot nenovērtējamo dabas bagātību. Ārpus Amazones Raoni ir dzīvs piemērs pēdējo cilšu cīņai par savu kultūru, kas ir cieši saistīta ar dabu. Viņa ciltij tā nav tikai cīņa par dabu, tā ir cīņa par dzīvību.

1954. gadā Raoni džungļos satika slavenos vietējo cilšu aizstāvjus un aktīvistus Villas Boas brāļus un kopā ar tiem pavadīja gadu, mācoties portugāļu valodu un iegūstot zināšanas par ārpasauli, par “balto cilvēku” pasauli. 1973. gadā cilts vadoni satika jauns filmu veidotājs Žons Pjērs, kuru fascinēja Raoni personība, un viņš nolēma veidot dokumentālo filmu. Filma Raoni piedzīvoja veiksmi un tika prezentēta 1977. gada Kannu kinofestivālā, nominēta Academy Awards balvai un izrādīta kinoteātrī Losandželosā. Filma kļuva par hitu un Raoni kļuva par populārāko indiāni kontinentā. Tas bija mirklis, kad cilts vadonis apzinājās, kādu spēku filmu veidotājs Naža asmens vīrs, kā viņu bija iesaukusi cilts, ir viņam piešķīris, un nolēma publiski runāt par Kajapo cilvēku bažām, par mežu izciršanas ietekmi uz vidi.

1989. gadā Raoni pameta Brazīliju pirmo reizi, lai kopā ar dziedātāju Stingu (kuru ar cilti iepazīstināja filmas veidotājs Žons Pjērs) piesaistītu uzmanību un lūgtu ārpasaules palīdzību. Lielākās telesabiedrības pārraidīja viņu kopīgo ziņu, kas atmodināja pasauli un lika tai ieraudzīt patieso ainu. Tā bija pirmā reize, kad pasaule aizdomājās, ka mežu izciršana iznīcina ne tikai pēdējās ciltis, bet arī apdraud mūsu visu nākotni. Toreiz tika izveidoti 12 lietus mežu fondi, lai vāktu līdzekļus nacionālā parka izveidei Xingu apgabalā.

Mērķis tika sasniegts 1993. gadā, kad sāka veidot vienu no visu laiku lielākajiem tropisko lietus mežu rezervātiem Mato Gross un Para apgabalos. Raoni šajā misijā atbalstīja Francijas prezidens Žaks Širaks, Spānijas karalis Huans Karloss, princis Čārzs un viņa augstība pāvests Jānis Pāvils II.

Lai arī cīņa ne vienmēr ir nesusi uzvaru, katrs nosargātais kvadrātkilometrs un koks ir bijis tā vērts. Un arī tagad, apmēram 90 gadu vecumā (viņa dzimšanas gads nav īsti zināms), viņš nenoguris joprojām ceļo pa pasauli un stāsta par klimata pārmaiņu un cilvēka mantrausības postu, kādu viņš dzīves laikā ir pieredzējis savā acu priekšā. Viņš stāsta par to, cik piesārņota ir upe, salīdzinot ar viņa bērnību, par jaunām slimībām, kuras piemeklē ciltis un nogalina iedzīvotājus. Viņš norāda, ka mežu izciršana nav tikai viņu problēma un cīņa par dzīvību. Amazones lietus meži ir visas planētas plaušas. Tie absorbē lielu daļu mūsu izplūdes gāzes un samazina siltumnīcas efektu. Bez Amazones lietus mežiem vidējā gaisa temperatūra uz planētas paaugstināsies vidēji par 4 grādiem, bet zinātnieki ar šausmām pareģo to, kas notiks, ja vidējā gaisa temperatūra paaugstināsies kaut vai par nieka 1 vai 1,5 grādiem.

Klausīties Raoni neatlaidībā un cīņas sparā ir patiesi iedvesmojoši un vienlaikus skumji, apzinoties, ka viņam kaut kas tāds ir jādara un jāpierāda pasaulei, ka tā cērt zaru, uz kura pati sēž. Arī Brazīlijas jaunā valdība vēlas atvēlēt vairāk mežu teritorijas lauksaimniecībai.

Vides aizsardzības prezidents Teodors Rūzvelts

Bijušais ASV prezidents Teodors Rūzvelts ir viens no visu laiku ievērojamākajiem vides aktīvistiem pasaules vēsturē, un ne velti viņu bieži sauc par vides aizsardzības prezidentu. Kamēr citi vairāk nekā pirms simts gadiem vēl uzskatīja, ka dabas resursi nav izsmeļami, Rūzvelts rakstīja: “Mēs esam lieli un vareni, jo lietojam savus resursus uz nebēdu. Bet ir pienācis laiks nopietni padomāt, kas notiks tad, kad mūsu meži būs iznīcināti, kad ogles, dzelzs, nafta un gāze būs izsmelta, kad augsne būs vēl nabadzīgāka un tās piesārņojums aiztecēs strautos un upēs.”

Pēc kļūšanas par ASV prezidentu Rūzvelts izmantoja sev dotās pilnvaras, lai aizstāvētu savvaļas dzīvniekus un teritorijas. Viņš izveidoja 150 aizsargājamus mežus, 51 putnu rezervātu, četrus rezervātus, piecus nacionālos parkus un 18 dabas pieminekļus. Savas prezidentūras laikā viņš kopumā pasargāja apmēram 230 miljonus akru teritorijas. Rūzvelts arī izveidoja organizāciju USFS, kuras uzdevums bija pasargāt mežus no izsaimniekošanas.

Teodors Rūzvelts bija pirmais pagājušā gadsimta ASV prezidents. Gadsimta, kad viss zēla un plauka, un attīstījās. Viņa aizrautība ar vides saglabāšanu palīdzēja ievirzīt ASV attīstību pareizajā gultnē, un tagad, laikos, kad ietekmīgās valsts vadītājiem dabas resursi tik ļoti nerūp, varam būt pateicīgi vēsturei. Kamēr pārējie tērēja dabas resursus, Rūzvelts tos redzēja kā aizsargājamus un lolojamus. Kad Rūzvelts tika uzaicināts pavadīt pāris naktis teltī Josemitu nacionālajā parkā, viņš uz šo aicinājumu atsaucās un vēlāk rakstīja: “Es jutos, kā guļot lielā, svinīgā katedrālē, daudz plašākā un greznākā, nekā cilvēks jebkad spētu uzbūvēt.” Savukārt, kad kongress nostājās pret ieceri izveidot nacionālo parku Lielā kanjona apkaimē, Rūzvelts to aizstāvēja ar visu prezidentam piešķirto spēku. “Lielais kanjons Arizonā ir vienreizīgs dabas brīnums, kāds nav sastopams nekur citur pasaulē. Es ļoti jums lūdzu to saglabāt tādu, kāds tas šobrīd ir. Tas nav cilvēces spēkos to padarīt vēl skaistāku. Cilvēka klātbūtne to tikai sabojās. ”

Neērtās patiesības atklājējs Als Gors

Bijušais ASV viceprezidents darbojās gandrīz gadsimtu vēlāk par Teodoru Rūzveltu, tomēr viņš joprojām aizstāvēja tās pašas idejas. Prātā nāk kāda fotogrāfija no protestiem Ņujorkā. Plakātu ar tekstu “Es nespēju noticēt, ka man joprojām ir jācīnās par to pašu nejēdzību” rokās turēja vecāka gada gājuma kundze, liekot visiem noprast, ka viņa par šīm tēmām ir protestējusi jau agrāk.

Als Gors aizrāvās ar vides aizsardzību un saglabāšanu kopš tīņu gadiem, un loģiski, ka pēc ievēlēšanas Kongresā 1976. gadā viņš izmantoja visas iespējas un kļuva par skaļāko balsi valdībā, kas runāja par vides jautājumiem un tās saglabāšanu. Kā viceprezidents viņš izmantoja savas pilnvaras un izveidoja Zemeslodes programmu. Tā ir pamatskola, kurā zinātne apvienota ar ilgtspējības un dabas aizsardzības literatūru, lai izglītotu bērnus vides jautājumos. Programma arī aicina studentus un pasniedzējus piedalīties vides pētījumos klātienē.

Savas politiskās darbības laikā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Gors turpināja aktīvi darboties vides jautājumos un kā senators 1989. gadā sniedza publisku ziņojumu par tā brīža situāciju pasaulē. “Planētas meži tiek iznīcināti, ozona slānī ir parādījies milzīgs caurums, un dzīvās būtnes izmirst vēl nepieredzētā ātrumā. Šis ziņojums daļēji pamudināja kopā sanākt 42 valstu vadītājus, lai trīs dienu konferencē izstrādātu plānu, kā veicināt ekonomisku attīstību, saglabājot vidi.

Pēc aktīvas darbošanās politikā Gors izveidoja uzņēmumus, kas fokusējas uz dabai draudzīgu uzņēmumu investēšanu. Viņš arī izveidoja mediju organizāciju Mēs varam to atrisināt, ar kuru kopā joprojām apbraukā pasauli, sniedzot lekcijas un vadot konferences par klimata pārmaiņām.

2007. gada decembrī Gors saņēma Nobela miera prēmiju par savu darbu saistībā ar globālo sasilšanu. Balvas saņemšanas brīdī viņš lūdza lielākās oglekļa izmešu radītājvalstis ASV un Ķīnu “spert drosmīgākus un spēcīgākus soļus pārmaiņu virzienā vai arī atbildēt visas cilvēces priekšā par savu bezdarbību”. Viņš ziedoja savu 1,6 miljonu balvu bezpeļņas organizācijai Klimata realitātes projekts, lai atbalstītu klimata pārmaiņu problēmu risināšanu.

Droši vien visspilgtāk cilvēces atmiņā Als Gors paliks ar filmu Neērtā patiesība, kas atklāja šokējošus faktus par globālās sasilšanas nopietnību un izraisīja skaļas diskusijas visā pasaulē.

Maza meitene ar lielu gribasspēku Grēta Tūnberga

Grēta Tūnberga ir meitene no Stokholmas, par kuru pirms pāris gadiem neviens neko vēl nezināja. Pirmo reizi par klimata pārmaiņām Grēta uzzināja astoņu gadu vecumā un jau toreiz prātoja, kāpēc neviens neko nedara, lai to apturētu. Vienpadsmit gadu vecumā viņa pārstāja runāt, tādējādi protestējot pret pieaugušo vienaldzību globālās sasilšanas kontekstā.

Pagājušajā gadā, tikai 15 gadu vecumā, viņa sāka periodiski neiet uz skolu, tā vietā sēžot pie Stokholmas domes un uzstājot, ka darīs to tik ilgi, kamēr Zviedrija nesamazinās oglekļa emisiju saskaņā ar Parīzes vienošanos. Viņas nākamais solis bija pāris publiskas uzstāšanās, liekot pieaugušajiem sadzirdēt jaunatnes viedokli klimata jautājumos. Tikai sešos mēnešos Grētai pievienojās ap pusotra miljona skolēnu visā pasaulē, protestos aicinot pieaugušos rīkoties klimata vārdā. Šī kustība saucas Piektdienas nākotnei. Kad Lielbritānijas premjerministre Terēze Meja sūdzējās, ka skolēni izšķiež mācībām paredzēto laiku, Grēta internetā ministrei atbildēja: “Politiskie līderi ir izniekojuši 30 gadus savā bezdarbībā.” Grētas Instagram konta uzsaukums, kurā viņa aicina skolēnus visā pasaulē piedalīties protestos, vēsta: “Mums ir daudz mazāk laika, nekā mēs domājam. Neizdarība nozīmē katastrofu. Pieaugušie mūs ir noveduši līdz šai neveiksmei. Un, tā kā viņi visi, presi un politiķus ieskaitot, ignorē situāciju, mums jārīkojas. Sākot no šodienas. Visi ir laipni aicināti. Ikviena klātbūtne ir nepieciešama. Lūdzu, pievienojies!”

Decembrī Grēta uzstājās Apvienoto Nāciju sanāksmē Polijā, kuras plenārsēdes laikā viņa uzrunāja organizācijas ģenerālsekretāru. Šī runa kļuva par interneta hitu un tika pārsūtīta vairāk nekā miljons reižu. Janvārī viņa uzstājās Pasaules ekonomikas forumā Davosā, un arī šī runa atstāja paliekošu iespaidu un vēl šobrīd tiek plaši citēta medijos. “Mūsu māja deg. Balstoties uz IPCC pētījumiem, mēs esam 12 gadus no mirkļa, kad vairs nebūs iespējams labot kļūdas... Pieaugušie turpina teikt, ka viņi jaunatnei ir parādā klimata pārmaiņu apturēšanu, lai dotu mums cerību. Bet es nevēlos cerību, es nevēlos, lai jūs esat cerību pilni. Es gribu, lai jūs panikotu. Es gribu, lai jūs jūtat bailes, kuras es izjūtu katru dienu. Un tad es vēlos, lai jūs rīkojaties, lai jūs rīkojaties tā, it kā ir krīzes situācija. Es gribu, lai jūs rīkojaties tā, it kā mūsu māja degtu, jo tā deg.”

Nesen Naftas eksportētājvalstu organizācija Opec pasludināja Grētu un citus jaunos klimata aktīvistus par “lielāko draudu fosilās degvielas industrijai”. Grēta viņiem pateicās, atbildot ar tvītu internetā: “Mūsu lielākais kompliments. Pagaidām...”

Viņas balss ir pilnīgi pretēja tam, ko pasaulei pauž politiķi. Grēta runā tīri un vienkārši. Viņa runā par ētiku politikā, acis nepamirkšķinot. Viņa vienkāršā veidā māk likt sajust, ka ikvienam, un mēs atkārtojam – ikvienam, no mums ir ietekme uz notiekošajiem procesiem un ikviena mūsu rīcība atstāj sekas. Jeb, kā viņa pati saka: “Īstā vara pieder tautai!”

Šobrīd Grētai ir 16 gadu un viņa ir nominēta Nobela miera prēmijai, savukārt žurnāls TIME viņu ir nosaucis par vienu no ietekmīgākajiem tīņiem pasaulē. Grēta cenšas dzīvot, atstājot aiz sevis pēc iespējas mazāku daudzumu oglekļa izmešu, tāpēc viņa ir vegāne un nepārvietojas, izmantojot aviotransportu.

Skaistums glābj pasauli Žizeles Bundhenas veidolā

Žizele Bundhena ir viena no visu laiku pelnošākajām modelēm pasaulē, bet viņa nedzīvo rozā pilī, kā pirmajā brīdi varētu šķist. Žizeles mājas ir kā miniatūra ekosistēma – vistu būri, bišu stropi, dārzeņu dobes, komposta kaudzes... “Es vēlējos saviem bērniem radīt to pašu prieku un saikni ar dabu, kādu es piedzīvoju bērnībā.” Daudzi mūsdienās tiek saukti par aktīvistiem, bet Žizele satraucās par vides jautājumiem vēl ilgi pirms, kad tas kļuva stilīgi. Viņa pateicas savām brazīliešu saknēm, kas bērnībā iemācīja novērtēt dabu, un atsaucas uz kādu īpašu ceļojumu džungļos 2004. gadā, kas atvēra acis uz patieso situāciju un mudināja viņu rīkoties. “Es dzīvoju kopā ar Kisedjē cilti un redzēju problēmas, kas viņus piemeklē upes piesārņotā ūdens dēļ. Tas bija mirklis, kad es apzinājos, ka man kaut kas ir jādara.” Un ar to Žizele domā aktīvu iestāšanos par tīru dzeramo ūdeni, mežu atjaunošanu, dabas saglabāšanu un alternatīvas, tīras enerģijas radīšanu.

2008. gadā viņa kopā ar ģimeni nodibināja Tīra ūdens projektu. “Piecu gadu laikā mēs iestādījām vairāk nekā 40 000 koku upes krastā un rūpējāmies par tiem, līdz koki izauga stipri. Tas palīdzēja ne tikai uzlabot ūdens kvalitāti, bet arī atjaunoja savvaļas dzīvību.”

Žizele ir labas gribas vēstnese Apvienoto Nāciju vides programmā un 2011. gadā saņēma apbalvojumu, kā “zaļākā” slavenība pasaulē. Viņa mēdza rakstīt blogu, kurā rādīja piemērus no savas dzīves, kā mēs visi varam dzīvot videi draudzīgāk. Viņa arī izveidoja animācijas filmu Žizele un zaļā komanda, lai iedvesmotu jaunas meitenes būt draugos ar dabu. Viņa ir valdes locekle neskaitāmās ilgtspējības un dabas aizsardzības organizācijās un nesen izdevusi arī savu pirmo grāmatu.

Šā gada janvārī Žižele atvairīja savas valsts zemkopības ministres Terēzas Kristianas Dias uzbrukumus, kuros ministre viņu nosauca par “sliktu brazīlieti” viņas vides aizsardzības aktivitāšu dēļ; Žizele nosodīja Brazīlijas valdību mežu iznīcināšanā. Žizele atbildēja, publicējot atklātu vēstuli Brazīlijas presē, uzrunājot visus tos, kuri iegūtu labumu no mežu iznīcināšanas lauksaimniecības nolūkos. “Nenovērtējamu dabas mantojumu apdraud nelegāla mežu izciršana un valsts zemes izsaimniekošana. Jā, šie cilvēki, kas aiz tā stāv, tie lūk, ir “slikti brazīlieši”.” Spēcīgs atgādinājums, ka labāk padomāt divreiz, pirms uzbrukt Žizelei vai dabai, kas viņai tik dārga.

Kad Leonardo Di Kaprio netēlo

Lai arī Leonardo Di Kaprio mēs jau pieminējām pagājušajā numurā, šis personību uzskaitījums bez viņa nebūtu pilnīgs. Iespējams, šobrīd vides aizsardzības cīņā par klimata pārmaiņu apturēšanu Leonardo ir uzaudzēti vislielākie muskuļi. Viņš ir ziedojis savu slavu un simtiem miljonu dolāru dažādiem dabas aizsardzības fondiem, un, kā pats atzīst, nepaiet ne diena, kad viņš nedomātu par planētas nākotni. Viņa 1998. gadā dibinātais fonds rūpējas par apdraudēto zonu ekosistēmas atjaunošanu un saglabāšanu. Fonda darbība fokusēta sešās programmās – savvaļas teritoriju saglabāšana, okeānu saglabāšana, klimata pārmaiņas, vietējo cilšu tiesības, Kalifornijas pārmaiņas un inovatīvie risinājumi. Di Kaprio ir piesaistījis vēl papildu finansējumu, kas kopīgiem spēkiem ļauj darboties visapkārt zemeslodei.

Viņš vides aizsardzībai velta ne tikai savu laiku, bet arī savu vārdu. Aktiera mājaslapa un sociālie mediji kalpo kā platforma, kas aicina cilvēkus rīkoties klimata vārdā. No 500 000 sekotāju 2007. gadā līdz 50 miljoniem patlaban, aktiera un vides aktīvista fani ieklausās un iesaistās akcijās, lai aizsargātu izmirstošās sugas – haizivis Kalifornijā, tīģerus Āzijā un ziloņus Āfrikā, kā arī zvana pasaules līderiem ar aicinājumu rīkoties.

Leonardo Di Kaprio ir Apvienoto Nāciju miera vēstnesis klimata pārmaiņu jautājumos un 2014. gadā saņēma Klintona Goda pilsoņa apbalvojumu. Viņš darbojas arī Pasaules dabas fondā un daudzās citās līdzīgu ideju vadītās organizācijās.

Iespējams, ka Oskara balvas saņemšanas mirklis bija līdz šim lielākā auditorija, kādu viņam izdevies uzrunāt klimata pārmaiņu vārdā. Un viņš to izmantoja, lai aicinātu sabiedrību rīkoties un neizvēlēties alkatības vadītus politiķus, bet atbalstīt tos, kuri ir gatavi rīkoties par labu mūsu visu nākotnei. “Klimata pārmaiņas ir īstas, un tās notiek tieši šobrīd un tagad. Tas ir vislielākais un aktuālais drauds mums visiem, un mums kopīgi arī ir jādarbojas, lai to risinātu.”