Ingrīda Circene: "Kad skrēju Rīgas maratonā 5 km distanci, mazdēli mani atbalstīja"

Ingrīda Circene uzskata, ka ir moderna vecmāmiņa, jo iet līdzi laikam un pieņem, ka katra paaudze aug citādāka. Viņa ir pārliecināta, ka svarīgākais, ko vecvecāki var sniegt mazbērniem, ir bezgalīga mīlestība.

“Ar mazdēliem – Artūru, kam nu jau ir 15 gadi, un Pēteri, kam rudenī būs trīspadsmit gadi – esam ļoti cieši saistīti kopš viņu dzimšanas brīža, jo biju klāt, kad viņi nāca pasaulē. Kopš Artūrs sāka runāt, mazbērniem esmu Amī. Priecātos, ja mani sauktu par vecmāmiņu, bet Amī, manuprāt, ir visbrīnišķīgākais vecmāmiņas apzīmējums, jo franču valodā tas nozīmē draugs. Un es cenšos būt viņu draugs.

Draudzēšanās ar mazbērniem ietver daļu no mūsdienu vecvecāku mijiedarbības ar mazbērniem. Ir mainījušās dzīves vērtības un līdz ar to arī savstarpējā saskarsme paaudžu starpā, un mums šīs pārmaiņas ir jāpieņem un jāiet tām līdzi. Toreiz un tagad ir laiki, kurus nav iespējams un nevajag salīdzināt!

Vecvecākiem 21. gadsimtā ir jābūt elastīgiem un ne tikai jāmāca mazbērni un jānodod viņiem sava dzīves pieredze, bet arī pašiem jāapgūst arvien jauna informācija un jaunākās tehnoloģijas. Pateicoties mazdēliem, esmu apguvusi sociālos tīklus, esmu redzējusi visdažādākā satura filmas, tostarp tādas, uz kurām bez viņiem noteikti nebūtu gājusi.

Es savā bērnībā kopā ar vecvecākiem visu dienu ravēju dārzu un lasīju ogas, un tajā laikā tas bija normāli. Tagad ar mazdēliem kopā ceļojam, ejam uz muzejiem. Man ļoti patīk pavadīt laiku ar viņiem, jo tad jūtos enerģijas pilna un iegūstu citu skatījumu uz dzīvi.

Mana saprašana par mūsdienīgu audzināšanu balstās uz trīs vaļiem: mīlestība, taisnīgums un kopā būšana. Mīlestība ir vislabākais audzināšanas paņēmiens, savukārt taisnīgums rada vienlīdzības izjūtu – nevar būt dažāda attieksme pret dažādiem bērniem! Taču tas nav iespējamas bez kopā būšanas – gan priekos, gan bēdās.

Tieši ar kopā būšanu un kopā darīšanu mūsdienās var panākt ļoti daudz. Nevar iedot bērnam grāmatu un cerēt, ka viņš lasīs; ir jālasa kopā, un nevar likt bērnam skatīties uz gleznu un gribēt, lai viņš iemīl mākslu; ir kopā jāiepazīst izstādes.

Svarīgi atcerēties, ka nav vārda – nevaru! Ja pieejam ar attieksmi: “To jau ir grūti izdarīt, es nevaru!”, tad arī nekad to neizdarīsim. Vecvecākiem ir jābūt paraugam, ka var izdarīt! Kā piemēru varu minēt to, ka skrēju Rīgas maratonā 5 kilometru distanci; mazdēli mani atbalstīja, pēc tam šo distanci skrējām kopā, tagad skrien viņi, un atbalstu es.

Domāju, ka esmu mūsdienīga vecmāmiņa, kas atzīst tradicionālas vērtības. Vakar, pirms šīs sarunas, visi trīs sēdējām un domājām, kas spilgts mums ir palicis atmiņā, un atcerējāmies, kā kopā remontējām māju un katru rītu, kad puikas brokastoja, es viņiem dziedāju un uz klavierēm spēlēju Nevis slinkojot un pūstot.

Arī uz Latvijas simtgadi visi kopā saules aušanas brīdī dziedājām Dievs, svētī Latviju. Vienmēr saku: “Ja kādreiz mūsu zemei draudēs briesmas, jūs būsiet tie, kam jāiet palīgā, jāaizstāv Latvija, nevis jābrauc uz citām zemēm.” Varbūt tas, ko saku, ir vecmodīgi un ne tā, kā tagad pieņemts, bet mācu bērnus tā, kā saprotu pasauli. Mazdēli var to pieņemt vai nepieņemt.

Vēlos arī, lai viņi iemācās izprast lietu būtību, piemēram, lai lasot izlasa ne tikai virsrakstus, kas ir izplatīta parādība mūsdienu sabiedrībā, bet izlasa un izprot visu tekstu. Tas ir ļoti svarīgi!

Gan Artūrs, gan Pēteris agri sāka iet bērnudārzā, un auklīte viņiem bija pavisam īsu mirkli. Kad tas bija iespējams un nepieciešams, centos iesaistīties viņu dzīvē. Tas varbūt nav mūsdienīgs audzināšanas veids, bet, manuprāt, bērniem vislabākais, un jau kopš agras bērnības viņi šo māju ir pieņēmuši kā savas otrās mājas.

Mazdēli ir piektā paaudze, kas šajā mājā dzīvo, un man ir svarīgi, lai viņi te izjustu piederību pie dzimtas, jo māju pēc kara cēla mani vecāki un te dzīvoja arī mani vecvecāki, līdz ar to šeit ir daudz mūsu dzimtas enerģijas.

Lai šeit būtu interesanti, pie mājas dārzā ir ierīkots basketbola laukums, ir vieta, kur spēlēt futbolu, ir dārza mājiņa, kur Artūram un Pēterim ar draugiem vasarās pavadīt laiku. Ja paliek par maz vietas mājiņā, ceļam telti. Neiebilstu, ja viņi te ir kopā ar draugiem. Man nav grūti pabarot piecus puišus. Esmu priecīga, ka šeit ir daudz vietas, jo bērniem ir vajadzīgas kustības un troksnis.

Nav jau tā, ka dzīvojam ideālā pasaulē, protams, kādreiz sarājamies, bet ātri izlīgstam. Esmu uzņēmusies viņu apģērbšanu un apaušanu, un mazdēli atzīst, ka viņiem patīk, kad saku: “Braucam iepirkties!” Līdz ar to viņiem veidojas laba stila izjūta.

Gadās viņus arī pārsteigt – nesen pagatavoju peldošās salas, un sākumā viņi teica, ka neēdīs, bet tagad tas ir viens no viņu iecienītākajiem saldajiem ēdieniem.

Mazdēlus ne tikai palutinu, mēs kopā arī strādājam. Viņi man palīdz smagākos dārza darbos, piemēram, izzāģē ceriņu zarus, jo apzinās, ka ir vīrieši mājās. Man patīk, ka mazdēli manā vietā iet iepirkties un man no veikala nav jānes smagumi. Protams, nopērk arī sev kaut ko garšīgu, bet tas viss piederas pie lietas, turklāt, dodoties iepirkties, viņi iemācās apieties ar naudu. Pieredze veidojas dzīvojot.

Manas bērnības atmiņas saistās ar manu vecmāmiņu, jo līdz 13 gadu vecumam daudz laika pavadījām kopā, pēc tam viņas vairs nebija. Ļoti gribu, lai mazdēli augot jūt piederību pie dzimtas, tāpēc runājam par mūsu dzimtas vēsturi, bet tikpat svarīgi man ir veidot mūsu kopējo vēsturi un atmiņas. Necenšos viņos ieaudzināt savus uzskatus, jo paaudzes atšķiras gan ar vērtībām, gan ar uzskatiem par dzīvi, varu tikai dalīties ar savu dzīvē uzkrāto pieredzi.

Būtu ļoti priecīga, ja kāds no viņiem turpinātu ārsta arodu, jo tad es varētu dalīties ar savām zināšanām un palīdzēt. Neko mazdēliem necenšos uzspiest, esmu pieņēmusi, ka pasauli redzam dažādi. Gribētu, lai viņi izaug par spēcīgām personībām un ievēro, manuprāt, četras svarīgas patiesības: ir kopā ar gudriem cilvēkiem, un labāk, ja šie cilvēki ir gudrāki par viņiem pašiem, jo tad var daudz ko mācīties; lasa grāmatas, ceļo un iepazīst pasauli un atceras, ka nav vārda “nevaru”.

Šobrīd izbaudu, ka joprojām varam daudz ko darīt kopā; apmeklējam teātri un izstādes, ceļojam pa Latviju un uz ārzemēm, staigājam pa Pārdaugavas ielām, un es viņiem stāstu veco ēku vēsturi. Saprotu, ka, mazdēliem pieaugot, mūsu kopā būšanas laiks kļūs arvien mazāks, tāpēc tagad to ļoti novērtēju. Un sniedzu viņiem tik daudz mīlestības, cik vien spēju!"