Aleksandrs un Anna Samoilovi: neticamā satikšanās un laulība no attāluma

Vai jūs mēdzat sevi dēvēt par lauvu ģimeni?

Aleksandrs: – Jā, lauvas simbols mūsu mājās ir aktuāls – piemēram, bērnu rotaļlietas –, un tā arī mēs sakām – tētis ir Lielais Lauva, bērni – Mazie Lauvas. Mums mājās ir Princese un trīs Lauvas.

Aleksandrs ir teicis, ka jaunībā nebija laika tusiņiem – tikai mācības un sports. Kā satikāties?

Aleksandrs: – Satikāmies, kad sēdēju zobārsta krēslā.

Anna: – Biju pabeigusi Stomatoloģijas institūtu Sanktpēterburgā un atbraucu šurp specializēties ortodontijā. Pēcdiploma izglītība. Pirmo pusgadu asistēju profesorei Urtānei, pie kuras ārstējās arī mans nākamais vīrs.

Aleksandr, tu biji tik dūšīgs, ka uzrunāji zobārstes māsiņu?

Aleksandrs: – Nu, nē. Man bija sarežģīts gadījums, veica operāciju – augšējā žokļa paplašināšanu. Profesore strādā ar diviem pacientiem divos krēslos vienlaikus, un viņai palīdz divi asistenti. Profesore mani paskatījās un teica: “Mana jaunā asistente Anna no Sanktpēterburgas uztaisīs jums higiēnu.” Pēc operācijas man tur viss bija asinīs...

Cik romantiski!

Anna: – Saša stāstīja kaut ko par Ēģipti, par volejbolu...

Aleksandrs: – Anna man uzreiz iepatikās.

Jo mācēja klausīties?

Aleksandrs: – Nē, tāpēc ka smuka! (Smejas.) Un tā enerģētika arī uzreiz...

Anna: – Saša runāja un runāja...

Pēc tam viņš pazuda?

Anna: – Nē, atsūtīja man uz klīniku ziedus, bet es uz pāris dienām biju aizbraukusi uz Sanktpēterburgu.

Aleksandrs: – Mēs satikāmies ceturtdien, un piektdien es tev sūtīju ziedus.

Anna: – Es atgriezos tikai pirmdien. Visi kolēģi jau bija lietas kursā, ka tur stāv ziedi.

Un ka tos sūtījis Aleksandrs?

Anna: – Jā! Bet es nesapratu, kas tas par Aleksandru. Nu, kā – pacients atnāk un aiziet...

No pirmā skata neiepatikās?

Anna: – Ne jau neiepatikās, bet tu strādā un ar tādām acīm uz pacientiem neskaties. Man nekas tāds nenāca ne prātā. Uzzinot, ka mani gaida ziedu pušķis, biju pārsteigta: “No kā?” Man saka: “Nu kā – Samoilovs!” Prasu: “Kas viņš ir?” Šie smejas.

Aleksandrs bija ziediem pievienojis kartīti ar pateicības vārdiem un savu telefona numuru. Kolēģi man teica: “Noteikti pasaki Aleksandram paldies – tas ir tāds skaists žests!” Es uzrakstīju. Tā kā tobrīd Rīgā biju tikai trešo mēnesi, nezināju, kādā valodā ar Aleksandru komunicēt. Latviešu valodu tikai sāku mācīties, tāpēc uzrakstīju angliski.

Aleksandrs: – Saņēmu – nu, labi, atbildēšu angliski (smejas).

Anna: – Pateicu paldies par ziediem, Aleksandrs aicināja vakariņās, bet mums neizdevās aiziet, man bija darīšanas, viņš aizbrauca uz treniņnometni Ēģiptē.

Aleksandrs: – Tas bija janvārī.

Aizmirsi par viņu?

Anna: – Jā, nebija iemesla atcerēties.

Aleksandrs: – Nometnē biju trīs mēnešus.

Anna: – Pēc tam Aleksandrs nāca pie profesores vēl pāris reižu, bet negadījās mana maiņa. Togad bija olimpiskās spēles, bet es tām nesekoju, turklāt nemaz nezināju, ka pludmales volejbols tajās ir iekļauts. Man bija savas rūpes – apguvu profesiju, mācījos latviešu valodu, strādāju, bieži ciemojos Sanktpēterburgā pie ģimenes.

Tad augusta beigās, kad par asistenti strādāju pēdējo dienu (pēc tam jau biju ārste ar saviem pacientiem), izgāju no klīnikas, un pretī nāca Aleksandrs. Mani palaida agrāk, viņš gāja uz vizīti, domāju – mēs taču esam pazīstami, jāsveicinās. Teicu: “Sveiki...”

Aleksandrs: – Eju, skatos – skaista meitene smaida.

Anna: – Biju bez ārsta maskas, citādāk ģērbusies.

Aleksandrs: – Kopš mūsu tikšanās bija pagājuši astoņi mēneši.

Anna: – Viņš, protams, apstājās: “Sveiki! Ā, mēs taču tā arī neaizgājām vakariņās!” Saku: “Ja atradīšu kartīti, kuru sūtījāt, tad iesim.” Nespēju izlemt, vai man to vajag, jo šurp braucu mācīties un strādāt. Domāju – liktenis izlems! Ja man tā kartīte vēl būs, iesim vakariņās. Ja nebūs – nekā. Mājās pārskatīju mācību dokumentus, un starp tiem – kartīte! Biju to saglabājusi. Uzrakstīju – ja reiz tā, ejam! Burtiski pēc dažām dienām, 1. septembrī, devāmies uz pirmo randiņu.

Vai palikt Latvijā bija grūts lēmums?

Anna: – Man priekšā bija vēl divu gadu mācības; ja man liktu izlemt toreiz, būtu grūtāk. Pēc diviem gariem gadiem, kuros bija darbs, valodas mācīšanās, dzīve, mūsu attiecības, jau bija daudz vieglāk. Galvenais iemesls bija nevis vēlme palikt, bet vēlme būt kopā ar Aleksandru.

Aleksandrs: – Ja es būtu pārcēlies uz Itāliju...

Anna: – Domāju, ka brauktu kopā ar viņu.

Aleksandrs: – Mīlestība.

Vai atceries, kā Aleksandrs tevi bildināja?

Anna: – Jā, protams!

Aleksandrs: – Tas ir vesels stāsts.

Anna: – Aleksandram 2014. gada jūlijā bija turnīrs Amerikā, es turp aizlidoju vēlāk, kopā ar treneri, Aleksandra tēti. Gribējās redzēt, kā Saša spēlē, Amerikā biju pirmo reizi. Es neko nenojautu. Aleksandram mūsu numura seifā visu laiku bija stāvējusi kārbiņa ar gredzenu. Es tur glabāju dokumentus, fotoaparātu, ņēmu, liku atpakaļ, bet gredzenu nezin kā nepamanīju.

Aleksandrs: – Kad 2012. gadā kopā ar labāko draugu devos uz Ameriku, viņš aizbrauca darba darīšanās, bet es no Sanfrancisko tikmēr viens pats braucu pie draugiem volejbolistiem uz Losandželosu. Gar Kluso okeānu iet Kalifornijas 1. ceļš, tur ir vertikālas klintis, lejā okeāns, amerikāņi uzskata, ka tā ir zemes mala. Ceļš ļoti smuks, palaikam – pieturas ar nelieliem soliņiem. Sēdi ceļa malā, bet 200 metru zem tevis – okeāns. Toreiz sēdēju uz viena no soliņiem un domāju – ja kādreiz bildināšu savu nākamo sievu, darīšu to tieši šeit.

Annu tad jau pazini?

Aleksandrs: – Tikko bijām iepazinušies.

Anna: – Tas bija septembrī, divas nedēļas pēc pirmajām vakariņām Saša aizlidoja. Bijām tikušies varbūt reizes četras.

Aleksandrs: – Tobrīd vēl nebija konkrētu domu par Annu, viss diezgan abstrakti. Pēc gada, kad jau sākām dzīvot kopā, sapratu – tā ir sieviete, ar kuru gribu pavadīt visu dzīvi – un sāku plānot, kā nogādāt viņu Amerikā, lai realizētu pārsteigumu.

Tev bija projekts?

Aleksandrs: – Jā, plānoju veselu gadu. Man bija sacensību kalendārs, viss bija jāorganizē tā, lai arī Anna tiek. Viņai vajadzēja vīzu, Annai ir Krievijas pase, ar to nav viegli – jauna, neprecēta sieviete lido uz Ameriku... Man bija divi turnīri pēc kārtas, Eiropā un Amerikā, gredzens braukāja man līdzi.

Pasaules kausa posmos to apskatīt nāca visi spēlētāji, stāstīju viņiem, ka bildinājumu izteikšu Amerikā. Kad Anna atlidoja, biju treniņā. Viņa nāk, un viens vācietis, mans labs draugs izsaucas: “O, misis Samoilova!” Es viņam: “Aiztaisi muti!”

Anna: – Viņi jokoja, bet es neko neuztvēru.

Aleksandrs: – Pēdējā dienā Annai saku: “Aizbraucam uz Sanfrancisko, kas tad tur – trīs stundas!” Patiesībā ir vismaz sešas, bet nospriedu, ka viņa jau kartē neskatīsies. Tas soliņš atrodas tieši pusceļā, aptuveni trīs stundu brauciena attālumā. Braucam gar krastu, un es meklēju, meklēju... Gabals ļoti garš, daudz pieturu. Apstājamies, bildējamies, es saku Annai: “Aizejam līdz tam soliņam!”

Anna: – Biju šortos un sandalēs, bet tur – akmeņi un ērkšķi, saku: “Nē, mēs netiksim cauri! Ko tu tur gribi?”

Aleksandrs: – Bet es tikai: “Ejam, ejam!”

Anna: – Saku: “Saša, nofotografēsimies! Kāpēc tu nesmaidi? Skaties, cik skaisti!” Taču viņš bija tāds sasprindzis, nesapratu – kas notiek? Beigās tikām līdz tam soliņam, Aleksandrs bija izvēlējies visskaistāko vietu, apsēdāmies. Pēkšņi Saša nometās uz viena ceļa... Es zaudēju valodu, man sāka drebēt rokas, kājas, es apraudājos, tas bija ļoti aizkustinoši. Protams, teicu: “Jā.”

Aleksandrs: – Mani draugi jokoja – bildināji pasaules malā, tur jau nevarēja teikt nē.

Ar ko jūsu, sportista, ģimene atšķiras no citām?

Aleksandrs: – Ar to, ka tēta nekad nav mājās. Saskaitīju, ka pagājušogad man bijis 61 lidojums.

Tu, Anna, saprati, ka viņš tik maz būs mājās?

Anna: – Protams! Jau tad, kad sākām tikties, Saša bieži bija treniņnometnēs. Pirmo gadu bija ļoti grūti, ka viņa tik ilgi nav. Protams, zināju, uz ko parakstos, bet vienmēr jau šķiet – varbūt nākotnē viņš būs mājās mazliet biežāk... Tagad, kad puikas ir paaugušies, redzu, kā viņiem pietrūkst tēta, cik ļoti viņš ir vajadzīgs. Dažreiz ir skumji, ka Aleksandrs nav klāt bērniem nozīmīgos brīžos.

Pirmais solis, pirmais vārds...?

Anna: – Jā. Saša aizlidoja uz sacensībām nākamajā dienā pēc mūsu kāzām. Kad piedzima pirmais bērns, nākamajā dienā viņš aizlidoja. Kad dzima otrais, Sašas blakus nebija. Diemžēl mūsu ģimenē ir tā...

Aleksandrs: – Un bērnu dzimšanas dienās arī manis nekad nav.

Esi pieradusi gaidīt?

Anna: – Man nav izvēles.

Filmā "Kreilis un Lauva" tu istabas čībās mazgā grīdu...

Aleksandrs: – Tā notiek reti (smejas).

Sapratu, ka tu, kad esi mājās, Annai daudz palīdzi?

Aleksandrs: – Tas bija nometnē, Ēģiptē, kur īrējām dzīvoklīti. Mājās mums nāk apkopēja.

Aleksandrs filmā saka – viņam esot žēl, ka tev ir maz personīgās dzīves...

Anna: – Nevar teikt, ka man tās ir maz. Esmu atsākusi strādāt, privātā stomatoloģijas klīnikā.

Nedēļā strādāju divas pilnas darbadienas, visu pārējo laiku veltu bērniem. Arī sev.

Tev ir draudzenes?

Anna: – Protams. Mums ir kopīgi draugi.

Aleksandrs: – Iznāca tā, ka manu draugu sievas, kad sākām satikties, Annu ļoti labi pieņēma.

Anna: – Jā, pāri draudzējas ar pāriem. Es komunicēju arī ar savām meitenēm.

Kādas ir tavas izklaides?

Anna: – Tikties ar draudzenēm, palasīt grāmatu, pagatavot kaut ko garšīgu, paspēlēties ar bērniem, visiem kopā kaut kur aizbraukt. Ja laiks atļauj, eju uz pilatēm. Man patīk joga, bet ikdienā ar to nenodarbojos. Ļoti patīk teātris. Kad vēl bijām divi vien, gājām daudz biežāk, tagad diemžēl neiznāk.

Uz Rīgas Krievu teātri?

Anna: – Ne tikai. Man ļoti patīk braukt uz Sanktpēterburgu. Jau vairākas reizes esam bijuši ar bērniem, arī tur ejam uz teātriem, muzejiem, apmeklējam pasākumus.

Kā Aleksandru pieņēma tava ģimene?

Anna: – Ļoti labi! Aleksandrs, protams, visiem neprātīgi iepatikās. Harisma, smaids – vispār...

Kā tu juties Annas ģimenē?

Aleksandrs: – Ar mammu – ļoti komfortabli, mums uzreiz izveidojās labas attiecībās. Mēs esam dzimuši vienā dienā – 6. aprīlī.

Anna: – Viņi abi ir Auni un Vērši – sakrīt gan mēneša, gan gada horoskops. Nezinu, kā tā ir sagadījies.

Aleksandrs: – Ar Annas tēvu gan gāja grūtāk, viņš ir samērā introverts un ļoti stingrs. Uzreiz mazliet distancējās, sākumā vēroja no malas. Pakāpeniski sadraudzējāmies.

Vai tava ģimene ir bijusi Latvijā?

Anna: – Manam tētim te ir bizness. Gadu pirms tam, kad es atbraucu šurp, viņš te uzcēla sev māju.

Aleksandrs: – Viņš būvē eko mājas – būvniecības bizness.

Anna: – Tas bija viens no iemesliem, kāpēc par Latviju domāju kā par vietu, kur mācīties; man jau bija, kur dzīvot.

Netālu no Rīgas?

Aleksandrs: – Tālu (smejas).

Anna: – Nosacīti netālu. Tā kā esmu no Sanktpēterburgas, lieli attālumi man ir ierasti. Lai tiktu uz Dzirciema ielu, tērēju pusotru stundu.

Aleksandrs: – Mums pusotru stundu braukt uz darbu šķiet kosmoss.

Anna: – Kad sāku šeit dzīvot, pirmajā gadā tētis atbrauca ik pa laikam, bet pēc pusgada pārvācās pavisam. Tagad viņš šeit ir biežāk nekā Sanktpēterburgā. Kad mūsu otrajam dēlam bija trīs mēneši, nejauši uzzinājām, ka Krievijā, ja meitai piedzimst otrais bērns un vecākajam bērnam vēl nav trīs gadi, vecmāmiņa var paņemt dekrēta atvaļinājumu.

Kristians bija nesen piedzimis, Adrianam bija divarpus gadi, un mamma darbā noformēja dekrētu. Viņa vēl aizvien ir dekrētā – viņa man palīdzēs, kamēr Kristianam apritēs trīs gadi. Es varu iet uz darbu. Nolēmām neņemt svešu cilvēku, lūdzām palīdzību mammai, un viņa ar prieku mūs atbalstīja.

Viņa dzīvo jūsu ģimenē?

Anna: – Viņa dzīvo mums blakus, tiekamies gandrīz katru dienu. Bērni vecmāmiņu ļoti mīl, arī braucienos dodamies kopā, tā ir drusku vieglāk, jo pusotra gada starpība ir ļoti niecīga, vecākais prasa paaugstinātu uzmanību, bet tev uz rokām ir vēl mazāks bērns. Tāpēc palīdzību pieņēmām ar lielu pateicību.

Atstājot bērnus mammai, zinu, ka viss būs kārtībā, vecmāmiņa lasa viņiem grāmatas, kopā mācās dzejoļus, bērni aizņemti, neviens viņus nesēdina pie televizora. Bērni papildus apmeklē dažādus attīstošus pulciņus, Kristians no septembra ies Jūrmalas mākslas skolā, tur ir zīmēšana, dejošana, valodas.

Tava bērnība, Aleksandr, nozīmēja smagus treniņus, jo tētis izlēma no tevis veidot volejbolistu?

Aleksandrs: – Mani vecāki izšķīrās, tēvs bija profesionāls sportists, braukāja apkārt. Tā kā nedzīvojām kopā, es viņu redzēju retāk. Mani pārsvarā audzināja mamma.

Viņa ir latviete?

Aleksandrs: – Nē, no Ukrainas, tētis – no Krievijas. Viņi abi ir inženieri, kopā mācījās, bet 1983. gadā atbrauca praksē uz Rīgas Vagonu rūpnīcu. Abiem ļoti iepatikās pilsēta, viņi atgriezās 1984. gadā un palika. 1985. gadā piedzimu es.

Jautāju, jo tu ļoti labi runā latviski, bez akcenta.

Aleksandrs: – Deviņus gadus spēlēju basketbolu, komandā visi bija latvieši. Pirmajā nometnē astoņu gadu vecumā mani ielika latviešu vidē – nebija variantu. Sākumā runāju klusu, klusu, pēc tam aizgāja. Mājās runājām krieviski, arī ar draugiem un skolā, bet treniņos – latviski. Bija daudz nometņu, sacensību.

Kā basketbols zaudēja tādu lielu puisi?

Aleksandrs: – Nebiju tik talantīgs. Kad man bija piecpadsmit gadu, tēvs beidza profesionālo karjeru, viņam parādījās brīvs laiks, un viņš sāka mani trenēt.

Kāds bija viņa sporta veids?

Aleksandrs: – Tēvs bija pludmales volejbolists, septiņkārtējs Latvijas čempions. No 1989. gada viņš bija vadošais Latvijā.

Daudziem šķiet, ka pludmales volejbols ir parādījies nesen.

Aleksandrs: – Olimpiskajās spēlēs to iekļāva tikai 1996. gadā, bet tas vienmēr ir bijis populārs Jūrmalā un Vecāķos. Jau kopš bērnības nodarbojos ar diviem sporta veidiem vienlaikus – ar tenisu un peldēšanu. Dzīvojām Teikā, bērnudārzs bija Purvciemā, mamma mani savāca un braucām uz Ķīpsalu, kur bija teniss, pēc tam peldēšana.

Arī paralēli basketbolam man bija vismaz viens sporta veids. Līdz ar to nezinu ne datorspēles, ne to, ko nozīmē kaut kur ārā pasēdēt. Pusdienas ēdu skolā, sporta soma līdzi, pa taisno uz treniņu, tad uz otru, mājās, mājasdarbi, gulēt – tā katru dienu. Sestdienās, svētdienās bija vai nu Latvijas jauniešu līga, vai arī gāju uz brīvo cīņu vai futbolu. Daudz sacensību, vasarās – nometnes.

Tavs tētis ziemā esot izveidojis laukumu mežā.

Aleksandrs: – Jā, no sešpadsmit gadu vecuma, ja brīvdienās nebija basketbola spēles, braucu uz Lielupi, kur mežā bija laukums – aizvējā, lai nav tik auksti. Tīrījām sniegu, uzbērām sāli, atvedām pludmales smiltis un spēlējām. Tur cilvēki spēlē joprojām – ja no Lielupes viesnīcas iet uz pludmali, var redzēt.

Tu esot spēlējis arī 26 grādu salā. Kas ar to bumbu bija – uzsprāga?

Aleksandrs: – Es uzservēju, un bumba, neaizlidojusi līdz tīklam, kļuva mīksta un pārsprāga. No spiediena.

Tu pret saviem dēliem būsi tikpat stingrs un prasīgs, kāds bija tavs tēvs pret tevi?

Aleksandrs: – Tik stingrs nē, tas vairāk atkarīgs no rakstura un temperamenta. Bet redzēsim, viņš taču ir vectēvs (smejas).

Jau uzlicis aci?

Aleksandrs: – Nē, tam puikas vēl par mazu. Protams, puikām patīk – viņi brauc līdzi uz sacensībām, skatās uz mani. Tikko visi bijām Šveicē, pēc tam aizbraucām uz Portugāli. Adrians uzreiz pateica: “Gribu būt volejbolists!” Protams, viņi redz, ko dara tētis, un kopē – servē, sit apakšējo piespēli. Bet mēs viņiem neko neuzspiedīsim.

Anna: – Vajag izmēģināt visu. Mēs viņiem dosim iespēju sevi pārbaudīt, tad lai paši lemj.

Tev patīk braukt uz turnīriem, sēdēt tribīnēs, atbalstīt?

Anna: – Jā! Es vienmēr bļauju un aplaudēju; kad Saša spēlē, esmu ļoti saspringta. Pat tad, kad skatos viņa spēles ekrānā, vienmēr ļoti pārdzīvoju. Cenšos maksimāli palīdzēt ar domām – dažkārt izdodas, citreiz ne (smejas).

Aleksandrs spēlē ļoti emocionāli – ja paveicas, prieku neslēpj.

Anna: – Saša arī dzīvē ir emocionāls. Jā, temperamenta ziņā mēs atšķiramies.

Esi noslēgtāka, klusāka?

Anna: – Noteikti!

Kad esi ar viņu kopā sacensībās, jūti, ka viņš patīk meitenēm?

Anna: – Protams! Un ne tikai sacensībās. Kad mēs kaut kur ejam, nereti Sašu aplenc vesels pielūdzēju pulciņš! Redzu, ka Saša patīk citām sievietēm.

Kā tu ar to tiec galā?

Anna: – Es esmu sieva, man ir prerogatīva (smejas). Droši vien tas, ka Aleksandrs izvēlējās tieši mani, par kaut ko liecina. Es pielūdzējas uztveru mierīgi – tās taču nav mīļākās. Droši vien katrai mediju popularizētai personībai ir savi pielūdzēji un pielūdzējas.

Pludmales volejbols ir visai seksīgs sporta veids...

Aleksandrs: – To tā arī sauc! Seksīgākais, spilgtākais, emocionālākais...

Skuteļa raidījumā kāds starptautiska mēroga futbola tiesnesis stāstīja, ka ir standarts, cik koptiem, atlētiskiem un izskatīgiem jābūt sportistiem. Vai arī pludmales volejbolistiem ir savi, kaut nerakstīti, likumi?

Aleksandrs: – Nē. Ir noteikta forma – šorti nedrīkst būt garāki par 15 centimetriem virs ceļa. Meitenēm jāspēlē atklātajos peldkostīmos, ne peldšortos. Vīriešiem kreklu parasti nodrošina organizatori, ir stingri noteikts, kādus aksesuārus drīkst lietot, es spēlēju bandanā. Ja temperatūra ir zem 15 grādiem, meitenes drīkst vilkt termoveļu. Bet vispār pēc ārējā izskata mūs nevērtē. Katrs veido savu imidžu, jo jebkurš sportists ir produkts. No tā, cik pamanāms esi, ir atkarīga tirgus cena un reklāmas līgumi.

Vai tevi imidža dēļ apskauž? Tu esi ļoti spilgts.

Aleksandrs: – Jā, tā ir izveidojies matu dēļ. To tēlu kopā ar imidžmeikeru sākām veidot vēl pirms 2008. gada.

Tiešām, tas ir apzināti veidots?

Aleksandrs: – Jā, Karalis Lauva. Cilvēkiem tika dots tas, ko viņi vēlējās. Vienreiz mani tā nosauca...

... kāds dīdžejs.

Aleksandrs: – Jā, un es turpināju, visur to pieminēju. Instagramā, kad veidoju postu, katram otrajam lietoju heštegu #MrLionKing. Ja to ieraksta, uzreiz parādās visas manas bildes.

Vai Šmēdiņam arī ir savs imidžmeikers?

Aleksandrs: – Nav (smejas). Viņš tam nepievērš uzmanību. Kad Anna pirmoreiz atbrauca uz sacensībām, es vakariņās viņu iepazīstināju ar dažiem spēlētājiem. Nākamajā dienā tie paši nāk cepurēs, brillēs, spēles kreklos, un Anna nevienu neatpazīst, visi vienādi. Tāpat kā formu dēļ neatpazīst hokejistus. Jānis arī – cepurē, brillēs, vidēja auguma, sportiskas komplekcijas... Ja kaut kur ejam divatā ar menedžeri, daudzi cilvēki nāk bildēties, domādami, ka viņš ir Jānis.

Tu joprojām kārto visus papīrus braucieniem?

Aleksandrs: – Tagad esam pienākumus sadalījuši. Padzima bērni, un teicu, ka man nepietiek tam laika.

Tavs tēvs teica, ka atbalsta tevi kā tēvs, bet ne kā treneris – jo tu visu laiku gribi mācīties.

Aleksandrs: – Jā, Banku augstskolā ieguvu bakalauru banku zinībās, pēc tam maģistra grādu – esmu finansists. Tad pabeidzu Latvijas Biznesa koledžu tiesību zinībās un tagad mācos Sporta pedagoģijas akadēmijā trešajā kursā par pludmales volejbola treneri, studēju sporta zinātni. Domāju ņemt akadēmisko, bišķiņ par grūtu, gribas vairāk laika pavadīt ar bērniem. Turklāt nākamgad ir olimpiskās spēles, kvalifikācija, paņemšu pauzīti un pēc tam pabeigšu.

Tev patīk mācīties, vai arī tas ir drošības spilvens laikam, kad beigsi karjeru?

Aleksandrs: – Pirmkārt, drošības spilvens, otrkārt, man vienmēr ir bijis ļoti viegli mācīties un arī patīk to darīt. Gatavojoties eksāmeniem, varu izlasīt pat trīs, četras grāmatas, vienīgais, kas man nepatīk – ka pašam jāraksta. Tie stulbie referāti... (smejas).

Kādi, Anna, ir tavi dzīves izaicinājumi?

Anna: – Pirmām kārtām atbalstīt Aleksandru gaidāmajās olimpiskajās spēlēs. Pie televizora un pa telefonu. Uz olimpiskajām spēlēm kopā nebraucam.

Aleksandrs: – Grūti, jo viņa nevar dzīvot olimpiskajā ciematā. Kā teica Jānis Šmēdiņš – tur jūties kā cietumā. Olimpiskajā ciematā esi aiz žoga, tad sēdies autobusā, tevi pa īpašu ceļu ved uz laukumu, kas ir norobežots, skatītāji klāt netiek. Vesela sistēma.

Ko jūsos izmainīja Rio olimpiskās spēles?

Aleksandrs: – Vienkārši neizdevās. Tāds ir sports.

Bija sāpīgi vai ātri spēji savākties?

Aleksandrs: – Protams, pārdzīvoju – tik daudz tika darīts, treniņi, gatavošanās, liels spiediens... Bet, kad tas ir noticis, tā jau ir pagātne. Esmu optimists, ilgi nebēdājos. Ja ilgi pārdzīvo, tad arī ilgi nebūs rezultātu. Vajag trenēties, progresēt, darīt to, kas jādara, – iepriecināt fanus ar uzvarām.

Anna, tev dažkārt jāpalīdz Aleksandram pārdzīvot neveiksmes?

Anna: – Tas ir pašsaprotami, ka viens otru atbalstām.

Ir konkrēti paņēmieni? Kas Aleksandram garšo?

Anna: – Pankūkas!

Aleksandrs (laimīgs māj ar galvu): – Jā, ar zemeņu ievārījumu. Un skābo krējumu.