Neticams stāsts: pirms 20 gadiem Minskas vilcienā pazudusī mazā meitenīte Jūlija ir atradusies

Stāsts par Jūliju šobrīd pāršalc vai visus Baltkrievijas medijus. Tas izgaismo gan policijas (tolaik milicijas) paviršo darbību, gan Baltkrievijas un Krievijas iestāžu neizdarību. Taču, atšķirībā no daudziem citiem gadījumiem, kad bez vēsts pazūd pavisam mazi bērni, stāsts par Jūliju Gorinu ir ar laimīgām beigām.

Kas īsti notika 1999.gada 1.oktobrī vilcienā Minska-Asipoviči

Tas bija datums, kad mazā Jūlija pazuda bez vēsts. Viņa kopā ar savu tēti braukusi no lielpilsētas uz dzimto mazpilsētu, tēvs vilcienā iemidzis un, kad pamodies, meitu vairs nevarēja ieraudzīt. Tālāk divas dienas Jūlijas māte un tēvs klīduši pa visām stacijām, vietējiem veikaliem, ieliņām, pļavām. Uzrunāti cilvēki, izlīmēti plakāti. Pārmeklētas pat akas, bet - bez rezultāta. Tad vecāki devās uz miliciju, tika uzsākta plašāka mēroga meklēšana, taču bērns tā arī netika atrasts. Liktenīgs pavērsiens Jūlijas dzīvē notika brīdī, kad viņa jau pieaugušā vecumā sastapa savu partneri Iļju Krjukovu. Puisis uzzināja, ka meitene ir bārene un nolēma sameklēt viņas radiniekus. Un atrada.

Ko no pazušanas dienas atceras nu jau pieaugusī Jūlija

Vaicāta, vai Jūlija pati tic tam, kas ar viņu noticis, jauniete atbild: "Protams. Pat DNS to ir pierādījis. Lai gan tas bija skaidrs arī bez ekspertīzes. Mēs esam tik līdzīgi! Kad ieraudzīju savējo fotogrāfijas, nebija nekādu šaubu, ka esam ģimene. 

Tagad, kad Jūlijas mājas ir Krievijas pilsētā Rjazaņā, viņa katru rītu no mātes Baltkrievijā saņem īsziņu: "Labrītiņ, meita un mazmeita!" - Baltkrievijā man ir ne tikai mamma un tētis, bet arī brālis Dima un māsa Nadežda. Ar Nadju mēs visu laiku čatojam "vaiberī", apmaināmies bildītēm. Ar mammu galvenokārt sarunājamies īsziņās. Viņa pagaidām nav apguvusi "vaiberi", bet zvanīt uz citu valsti ir dārgi. Manu mammu sauc Ludmila, tēti - Viktors, saka Jūlija.

Divus gadus pēc meitas pazušanas pāris mainīja dzīvesvietu, pārceļoties uz Čerikavas rajonu Baltkrievijā. Tur nav dzelzceļa, jo uz to māte neesot varējusi skatīties (Asipoviču rajons ir dzelzceļa mezgls). Bet māte ar meitu pēc 20 gadiem pirmo reizi satikās augusta beigās netālajā Puhaviču rajonā, kur Jūlija bija devusies nodot DNS un kur viņas puisis bija sarunājis ierasties arī Ludmilu. Pēc tam, kad tika saņemti rezultāti, ģimene devās uz mājām Čerikavā, kur līdz naktij sēdējuši un runājuši par notikušo un par to, kā visiem gājis šos 20 neziņas pilnos gadus. 

"Mamma visu laiku turēja mani apskautu vai klēpī. Viņa vienmēr ticējusi, ka mani atradīs," intervijā stāsta Jūlija. Ģimene runājusi un raudājusi līdz trijiem naktī, taču tad Jūlijai ar Iļju bija jādodas atpakaļ uz Krieviju - Rjazaņā ir viņu mājas, gaidīja meita, sākās skola. Par atmiņu Jūlija saviem vecākiem atstājusi daudzas fotogrāfijas, kas tapušas pēc tam, kad viņa no vecākiem pazuda.

Pašu pazušanu Jūlija neatceras. Taču viņa atceras kādu citu dienu no 1999.gada oktobra. Tas varēja būt 21.oktobris, kad mazā Jūlija nonākusi milicijas rokās. Tobrīd bija pagājušas jau trīs nedēļas, kopš viņu meklēja Baltkrievijā, taču todien Jūliju kāds nepazīstams vīrietis izsēdinājis laukā no vilciena, kas braucis uz Rjazaņu. Meitene gājusi pa sliedēm, meklējot tualeti. Līdz sastapusi miličus. Tie bērnu aizveduši uz iecirkni, padzirdījuši ar tēju, pacienājuši ar konfektēm un sākuši noformēt papīrus - šīs ir drumslas no Jūlijas atmiņām par pazušanas laiku. 

"Nav ne jausmas, kā es nokļuvu vilcienā uz Rjazaņu. Vēlāk man stāstīja, ka es esot runājusi ar baltkrievu akcentu, piemēram, kartupeļus saucu par buļbām. Kāpēc krievu miliči tam nepievērsa uzmanību, nesaprotu," atceras šobrīd 24 gadus vecā sieviete.

Kur 20 gadus dzīvoja Jūlija

Kā bērnam bez piederīgajiem viņai ļoti ātri atradušies aizbildņi - Irina un Oļegs. Viņiem jau bija divi dēli, un ļoti gribējies meitenīti. Acīmredzot uzzinājuši par "atrastu mazulīti", 2000.gada martā viņi Jūliju paņēma pie sevis. Jūlija to sauc par veiksmi. Meitene augusi mājās, jo nav paspēts viņu pieteikt bērnudārzā. Šobrīd, kad notikums par atrašanos apskrējis visu valsti, tam nespējot noticēt arī Jūlijas pašas 5 gadus vecā meita Kristīne. Meita lūdzot atkal un atkal parādīt viņai senus video "YouTube", kuros vēstīts par "Rjazaņā atrasto meitenīti" vai kuros Baltkrievijas TV vēsta par pazudušo Jūliju.

Starp citu, izgatavojot Jūlijai jaunus dokumentus, notikusi kļūda dzimšanas datumos. Kā viņas dzimšanas diena ierakstīts 1996.gada 1.oktobris (sakritība - datums, kad viņa pazuda), bet patiesībā Jūlija dzimusi 1995.gadā. Meitene gan nolēmusi atstāt pasē 1996.gadu. Tagad viņa ir priecīga, ka viņai ir divas mammas un divi tēti, un aizvainojumu par likteņa kļūdu viņa netur. Jūlijai vienīgi žēl sava īstā tēta, kurš visu mūžu pārdzīvojis meitas pazušanu, uzskatot, ka tā bija viņa vaina.