Mārtiņš Brūveris jeb "UgunsGrēka" Gatis: "Cilvēkus vajag ārstēt ar prieka vitamīniem. Tur tā enerģija!"

Par ko ir šī izrāde?

Izrāde ir par mums – latviešiem. Ar pārspīlētu skatu uz ikdienas situācijām. Ar dziesmām. Negribas teikt, ka tā ir smiešanās, drīzāk – pasmaidīšana. Mēs pasmaidām, kādi esam. Atceros, kādreiz viena no pirmajām «BB brokastu» sērijām, ko viņi ierakstīja kasetītē, bija stāsts par meža dīvaiņiem. Tajā bija ezis, kurš pusstundu stāvēja rindā, bet tad sasita savu krējuma burku. Viņš teica: nu tādi mēs esam, tie mazie meža dīvaiņi.

Izrādes režisors Mārtiņš Egliens stāsta, ka esi visīstākais «plastilīns», jo spēj gan emocionāli, gan fiziski ielocīties visneiedomājamākajos tēlos un pamanīt ļoti smalkas nianses. Kā tu raksturotu savu kolēģi?

Mārtiņš ir ideju ģenerators. Viņš jūt «drēbi», publiku, par viņa gaumi var nestrīdēties un tai uzticēties.

Tu nekad ar viņu nestrīdies?

Nē! Mums sakrīt. Viņš ir režisors – draugs, nevis bieds. Vari atklāti, brīvi jokoties. Jo, kā mēs zinām, tikai tajā dauzīšanās rezultātā, tajā brīvībā dzimst kaut kas skaists. Saspringtā vidē nedzimst nekas.

Izlocīšanās tēlos domāta arī kā tava lieliskā spēja parodēt. Kad saprati, ka tev sanāk atdarināt? Un kas tie bija par cilvēkiem, ar kuru tēliem sāki?

Pirmā epizode, ko atceros, bija bērnībā. Kad šķūnītī pēc malkas zāģēšanas tēvs pasēdēja ar strādniekiem. Man patika ar brāli pa šķirbām klausīties... Šķiet, tas bija pirmais aizmetnis – kad sapratu, ka katrs no tiem pieaugušajiem večiem runā citādi, ka viņi nav tieši tādi kā tēvs un mamma. Dzīvojot tādā ģimenes vienšūnā, to vidi, kas izveidojusies, pieņem kā modeli. Bet, kad parādās citi cilvēki no malas – kā sūtījumi no ārpasaules –, pēkšņi redzi viņu atšķirīgās iezīmes. Esot aiz malkas šķūņa, piefiksēju, ka viens vīrs runājot piesit ar mēli, otrs lieto parazītvārdus un norauj galotnes. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti! Skrēju ātri pastāstīt mammai, ko esmu dzirdējis, attēlojot tos cilvēkus. Biju «sazīmējis» piemājas upē visus makšķerniekus, katru spēju atdarināt pēc izturēšanās, valodas stila. Vēl Mazsalacā biju noskatījis vecīti, ko iesaucu par «papīru». Viņam bija izoperētas balss saites, un, kad viņš runāja, izklausījās pēc papīra burzīšanas. Bija satrenējies atdarināt arī viņu.

Redz, tā bija mana lauku vide, kas nebija pārsātināta ar informāciju. Bet Rīgas bērnam pilsēta ir par lielu, viņš to nevar aptvert un identificēties – sajusties kā piederīgs. Labāk sevi kā pilsētas sastāvdaļu izjūt mazpilsētas bērni. Viņi arī izjūt lielāku patriotismu. Ja es būtu audzis lielpilsētā, droši vien apzināti izolētos no visa. Tā kā pašlaik.

Nē! Domas visādi svaidījās. Sākot no ugunsdzēsēja un beidzot ar kosmonautu. Kad bērnudārzā pēdējo reizi pārjautāja, biju sašķobījies savā izvēlē, paziņojot, ka būšu «šoferis uz žiguļa». Tas droši vien bija saistīts ar to, ka mans elks tēvs bija šoferis. Pamatskolas beigās interesējos par dārzniecību, mežkopību. Taču 10. klasē bija jāiestudē mazs skečs. Biju meža vecis, mamma no pakulām uztaisīja bārdu. Man patika, kā tā saplūda ar ūsām. Audzinātājs vēl teica – ņem bārdu nost no mutes, citādi tevi nedzirdēs. Noliku zem zoda, aizgāju pie spoguļa, un man nepatika tas, ko redzēju. Tas nebija tā, kā biju to radījis, tāpēc pastāvēju uz savu. ( Smejas.) Veidojot nākamos skolas uzvedumus, jutu, ka interesē un padodas skatuves lietas. Tajā sāka parādīties zināms prieks un azarts. Tas droši vien bija sākums profesijas izvēlei.

Kurš ir pirmais, kam parādi, kas sanācis?

Darbu uz mājām gan nenesu. Kādreiz mana pirmā skatītāja bija mamma – viņa vienmēr novērtēja manu sniegumu, kaut gan bijām četri bērni [trīs dēli un meita]. Atceros viņu stāvam pie plīts un vienu aci vērojam, ko daru. Viņa vienmēr atzinīgi par visu izteicās, tā mani iedrošinot atdarināt vēl un vēl. Tagad mamma manām gaitām seko līdzi no Augšas...

Kā misionārs! ( Smejas.) Beidzot akadēmiju, stereotipiski šķita, ka nu būs lielā un dziļā māksla, ka humors ir zemais žanrs. Tāda bija mana tā brīža domāšana. Taču laika gaitā, spēlējot Nacionālajā teātrī un jūtot, kāda no skatītāju zāles nāk enerģija priekpilnās izrādēs, to viennozīmīgi sajutu kā spēcinošāku. Tā ikdiena nav vienkārša – ir daudz stresa un skriešanas. Tajā brīdī, kad sniedzu prieku, jūtos kā misionārs. Kad skatītāji smejas, viņi uzlādē arī mani. Cilvēkus vajag ārstēt ar pozitīvisma «vitamīniem». Drūmās lietas jau paši kaut kur atradīs. Tāpēc esmu par humoru, smiekliem un dziesmām!

Spriežot pēc tā, ka vairākums esat no Nacionālā teātra, jādomā, ka sadarbība radusies no paraduma ikdienā smieties par visu ko?

Esam nolasījušies atvērti un mentāli saderīgi cilvēki, un tas mūs vieno. Lielākie ņirdzēji ir Kļavinskis ar Kareļinu un Eglinskis. Šķiet, viņi zina visas Latvijas anekdotes un ne tikai. Braucot autobusā uz izrādēm, jādomā, kā nesmieties, jo to darīt var visu laiku, bet tā var arī «nokaut» balss saites. Nebūs, kam galā dziedāt.

Kolēģi tevi raksturo kā cilvēciski ļoti principiālu un prasīgu. Ja Brūverim kaut kas nepatīk, tad tas esot skaidri un pa lielu gabalu redzams.

Cenšos sev nemelot. Ja kaut kas nepatīk, tad tā ir. Man nesanāk apslēpt. Kurpe var būt laba, bet, ja tajā ir kāds smilšu grauds, seja saviebsies. Cits varbūt to noslēps. Varbūt tas ir pedantiski, varbūt punktuāli, bet tas veido mana aktiersnieguma detaļas. Mani nevar « apčakarēt» ar lētām lietām.

Kāda nozīme «ražots Latvijā» ir tavā dzīvē? Spriežot pēc tā, ka pats ej mežā ogot un vāri zaptes, esi «bio-eko» piekritējs?

Uzskatu, ka tās « bio-eko» lietas ir pārspīlētas, tas ir bizness. Vienkārši ir jādomā veselīgi. Ja runā par pārtiku, ēdu to, kas garšo. Arī Ķīnas ķiploks ir garšīgs. Primāri pievēršu uzmanību veselīgam dzīvesveidam kompleksi.

Pirms vairākiem gadiem nodzini matus. Tev plikpaurainam jābūt «UgunsGrēka» Gata dēļ vai tā ir paša izvēle?

Matus es nodzinu vēl pirms Gata. Dabiski sajutu, ka pienācis īstais brīdis. Ar šādu «frizūru» man ir daudz vieglāk. Un, ja mati vajadzīgi kādā lomā, varu uzlikt parūku.  

Gatis saka: «Ja es gribētu kaut kam uzcelt pieminekli, tad tas būtu kafijai un labi pagatavotai omletei.» Kam Mārtiņš «celtu pieminekli»?

Smieklīgi jau ir runāt par «pieminekli» ēdamlietu saistībā. Kafiju dzeru ļoti reti, jo tā skābina organismu. Priekšroku dodu fermentētai ugunspuķes tējai, kas iedarbības ziņā ir līdzīga zaļajai tējai, kā arī daudzām citām zāļu tējām. Ziemā laba ir aveņu kātu tēja, kas darbojas kā antibiotika.

Ieva Valtere, “Rīgas Viļņi” / Publicitātes foto, no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva