Nevari atrast otro pusīti? Vācijā ir kāds ozols, kas kalpo par mīlētāju pastkastīti

Vāciski par "Bräutigamseiche" sauktais ozols aug Dodaueras mežā pie Eitīnes Šlēzvigā-Holšteinā. Tā apkārtmērs ir pieci metri, augstums 25 metri, vainags izpleties 30 metros. Koku sargā žogs, izņemot taciņu, kas ved uz pieslietajām kāpnēm, lai ikviens varētu piekļūt trīs metrus augstajam vēstuļu dobumam.

Teiksmas un patiesība

Ir ticējums, ka jauna meitene pilnmēnesī, klusu ciešot, apgājusi ap ozolu trīs reizes un gada laikā apprecējusies ar savu iecerēto. Cita leģenda vēsta, ka ozolu iestādījis ķeltu vadoņa dēls, pateicoties kristiešu meitenei – viņa atbrīvojusi sagūstīto, mežā pie koka piesietu puisi. Vēsturnieki uzskata, ka šo teiksmu sacerējuši kristiešu misionāri, lai pievilktu pēc sava prāta un ticības pie ozoliem rīkotos pagānu rituālus. Mūsdienās te joprojām svin Vasarsvētkus, pieminot Svētā gara nolaišanos 50. dienā pēc Lieldienām.

Toties patiess ir mīlas stāsts no 19. gadsimta beigām. Leipcigas šokolādes meistara dēls un mežziņa meita iemīlējušies viens otrā, bet viņas tēvs bijis pret. Tad nu abi slepus apmainījušies ar vēstulēm ozola dobumā, līdz bargais papucis piekāpies, un mīlētāji 1891. gada 2. jūnijā salaulājās tieši zem šā koka.

Ap tūkstoš vēstuļu gadā

Pamazām paklīstot nostāstiem, šis kļuva par iepazīšanās koku. Sāka nākt vēstules, tik daudz, ka 1927. gadā "Deutsche Post" ozolam piešķīra adresi un norīkoja pastnieku, kurš sāka sešas dienas nedēļā piegādāt vēstules. “Koks saņem ap 1000 vēstuļu gadā,” apliecina "Deutsche Post" runasvīrs Martins Grundlers. “Lielākā daļa pienāk vasarā. Es pieļauju, ka tad ikviens vēlas iemīlēties." Katrs drīkst uzkāpt pie dobuma, atvērt aploksnes, izlasīt un, ja vēlas, atbildēt. Svarīgi ievērot noteikumu – ja neatbildi, noliec vēstuli atpakaļ, jo tā var noderēt citam.

Mīlestība pāri mūrim

Un tam ir rezultāts – vairāk nekā simt laulību ir noslēgts, pateicoties šai sarakstei. 1958. gadā vācu jauneklis, karavīrs Peters Pumps iemeta dobumā dažas vēstules un arī izvilka dažas, kas bija tikai ar vārdu un adresi. Viņš izvēlējās Maritas jaunkundzi, un šogad pāris svin laulību 58. gadadienu.
1988. gadā, kad vēl Berlīnes mūris šķēla Vāciju un Eiropu, līdz dobumam nokļuva austrumvācu meitenes vēstule – 19 gadu vecā Klaudija meklēja vēstuļu draugu. Viņai aizrakstīja rietumvācu zemnieks Frīdrihs Kristiansens. Divus gadus viņu vēstules ceļoja pāri dzeloņstieplēm un mīnu laukiem, līdz mūris sabruka un 1990. gada maijā abi apprecējās.

Ozols palīdzēja arī pastniekam

Tagad jau pensionētais pastnieks Karls Heincs Martens (74) pats apprecējās tieši zem ozola 1994. gadā. Viņa mīļotā Renāte 1989. gadā uzrakstīja pastniekam vēstuli, noskatījusies TV sižetu, kur Martens atzina, ka pats nav sastapis mīlu zem ozola.
Martens līdz 1994. gadam ap 20 gadu apkalpoja pastkasti kokā. “Tajā ir kaut kas maģisks un romantisks,” intervijā BBC paudis pastnieks, piebilstot, ka var jau iepazīties internetā, bet šajā gadījumā tā ir “brīnišķa sakritība – kā liktenis”. Viņš pats zina vismaz desmit ozola saprecinātus pārus.

2009. gada aprīlī pašu Jaunlaulāto ozolu simboliski apprecināja ar Himmelgeistas kastaņu Diseldorfā, otru koku Vācijā, kam bija pasta adrese. Laulība ilga sešus gadus, līdz kastaņa nokalta un tagad ir pārvērsta skulptūrā.

Jaunlaulāto koka adrese:
Bräutigamseiche
Dodauer Forst,
23701 Eutin,
Germany