"Esmu kā veca palma stacijā..." Kāda patiesībā bija Faina Raņevska - viena no izcilākajām padomju aktrisēm

1992. gadā angļu enciklopēdija Kas ir kas Raņevsku iekļāva desmit izcilāko 20. gadsimta aktrišu sarakstā. Ir vēl kāda iezīme, kuras dēļ aktrisi pazīst miljoni; tie ir viņas aforismi, izteikumi un citāti, kuri, zibenīgi folklorizējušies, aplidoja visu valsti. Interesanti, ka Raņevskas izteikumi nav zaudējuši aktualitāti arī daudzus gadus pēc viņas nāves.

Raņevska bija gudra un asprātīga, neatlaidīga un talantīga. Viņa spēja nokautēt cilvēku ar vienu skatienu vai vārdu. Raņevska varēja izteikt indīgu piezīmi jebkuram, nešķirojot pēc ranga, ieņemamā amata vai stāvokļa sabiedrībā. Gan vara, gan kolēģi, gan skatītāji viņai piedeva daudz ko, jo Raņevsku tiešām mīlēja un par viņas aso mēli neatspēlējās.

Viens no viņas nedaudzajiem īstajiem draugiem bija režisors Solomons Mihoelss. Viņam Raņevska veltīja vārdus: “Ir cilvēki, kuros dzīvo Dievs, cilvēki, kuros dzīvo sātans, un ir tādi cilvēki, kuros dzīvo tikai cērmes. Jūsos dzīvo Dievs.” Mihoelss uz to esot atbildējis: “Ja tā ir tiesa, tad Dievs manī ir izsūtīts.”

Bērnība. Pirmie soļi mākslas virzienā

Fanija Feldmane piedzima 1896. gada 27. augustā Taganrogā bagātu Baltkrievijas ebreju ģimenē. Māte Milka bija mājsaimniece, tēvs Hiršs – ietekmīgs fabrikants (vēlāk Raņevska izteiksies: ja viņai nāktos rakstīt biogrāfiju, neko vairāk par “esmu dzimusi trūcīga naftas rūpnieka ģimenē” viņa nevarētu uzrakstīt). Viņiem piederēja krāsu fabrika, vairāki nami, dzirnavas, būvmateriālu veikals un pat kuģis Svētais Nikolajs. Feldmanu ģimene dzīvoja privātmājā, Fanijai bija trīs brāļi (viens no viņiem nomira zīdaiņa vecumā) un māsa Izabella. Fanija vecāku namā nebija laimīga, turklāt jutās vientuļa – visticamāk, vainojams bija viņas ārkārtējais jūtīgums iedzimtas stostīšanās dēļ, par ko brāļi viņu nemitīgi izsmēja. Piedevām meitene nebija glīta un apskauda māsu, kura bija izcila skaistule. Šo pašu iemeslu dēļ meitene faktiski nebiedrojās ar vienaudžiem un pat izlūdzās, lai vecāki viņu izņem no elitārās sieviešu ģimnāzijas, kurā viņa mācījās. Turpmāk skolotāji nāca uz Feldmanu māju, lai nodarbotos ar meiteni individuāli, un Fanija ieguva ļoti pieklājīgu izglītību. Viņa spēlēja klavieres, dziedāja, prata vairākas svešvalodas, turklāt aizgūtnēm lasīja.

Kad Fanijai apritēja desmit gadu, viņa ieinteresējās par kinematogrāfiju un teātri. Gluži satriecošu iespaidu uz meiteni atstāja izrāde Ķiršu dārzs, kuru viņa noskatījās trīspadsmit gadu vecumā. Izrādes ietekmēta, Fanija kā eksterns nolika ģimnāzijas eksāmenus un sāka apmeklēt nodarbības teātra studijā. Drīz vien meita paziņoja vecākiem, ka gatavojas kļūt par profesionālu aktrisi. Vecāki bija šokā, un tēvs no meitas atteicās – tajā laikā aktrises karjera meitenei no bagātas ebreju ģimenes nozīmēja kaunu un negodu. 1915. gadā Fanija devās uz galvaspilsētu. Jāpiebilst, ka 1917. gadā revolūcijas laikā visa Feldmanu ģimene ar personīgo kuģi aizkuģoja emigrācijā (viņi apmetās Prāgā), un Faja palika pavisam viena. Tikai piecdesmito gadu vidū viņai izdevās satikties ar māti un vecāko māsu.

Nevarētu teikt, ka lielpilsēta jauno provinciāli sagaidīja viesmīlīgi. Viņai praktiski nebija naudas, jo no tēva viņa nesaņēma ne graša. Ar mazumiņu, ko viņai slepus bija iedevusi māte, pietika tikai mazas istabiņas īrei, tomēr meitene pirmo reizi mūžā jutās patiesi brīva un laimīga.

Fanija vēja spārniem traucās uz izsapņoto teātra skolu, taču sapnis sašķīda sīkās druskās. Lai kur viņa ietu, runas defekta dēļ visur saņēma atteikumu, arī viņas āriene bija visai tāla no priekšstata par aktrisei atbilstošu izskatu. Tomēr Fanija bija visai uzstājīga būtne ar stipru raksturu un padoties negrasījās. Viņa nolēma mācīties privātā teātra skolā, kur pasniedzēji ņēma pretī praktiski jebkuru; galvenais, lai students maksā. Nauda kustin kusa.

Lai gan Fanija centās pelnīt, piedaloties vasaras uzvedumu masu skatos, naudas tik un tā bija par maz. Māte, tēvam nezinot, turpināja meitu atbalstīt. Reiz, iznākusi no bankas, Fanija gribēja nule saņemtās banknotes pārskaitīt, taču vēja brāzma tās izrāva no rokām. Smagi nopūtusies, viņa teica: “Naudas žēl, toties cik skaisti tā aizlido!” Izdzirdējis šo frāzi, viņas ceļabiedrs salīdzināja viņu ar muižnieci Raņevsku no Čehova Ķiršu dārza. “Jūs taču esat Raņevska – tikai viņa varēja tā pateikt!” Kad vēlāk nācās izvēlēties pseidonīmu, Faina (vārds, ar kuru viņu iepazīs publika) šo sarunu atcerējās.

Jāteic, aktrisei tiešām bija zināma līdzība ar Čehova varoni – piemēram, nevēlēšanās iedziļināties sadzīves problēmās. Kad Faina kļuva slavena, viņas mājās parādi komandēja mājkalpotājas. Attiecības ar viņām bija leģendu apvītas, “izpalīdzes” nereti kāpa saimniecei uz galvas, neizjūtot ne mazāko pretestību. Neraugoties uz to, Faina allaž žēlojās, ka šajos laikos vairs neesot nedz labu mājkalpotāju, nedz aktrišu, un tas esot saprotams, jo visas kalpones nolēmušas mācīties par aktrisēm.

Jāteic, apieties ar naudu aktrise tā arī neiemācījās. Nauda cilvēku tikai apgrūtinot – kad tās nav, esot jādomā, kur to dabūt, bet, kad ir, kā tērēt. Kad nauda bija, Raņevska to dāļāja pa labi un pa kreisi: aizdeva, dāvināja, bet reizēm saņemto honorāru vienkārši izdalīja kolēģiem.

Karjeras līkloči

Pēc daudzajiem atraidījumiem Fainas dzīvē notika liktenīgs pagrieziens – viņa iepazinās ar Lielā teātra primabalerīnu Jekaterinu Helceri, kura strādāja kopā ar izcilo Djagiļevu. Helcere iemitināja Fainu savās mājās, kur pulcējās Maskavas radošā elite. Pateicoties Helcerei, Faina iepazinās ar Majakovski, Marinu Cvetajevu, Osipu Mandelštamu un izcilu tā laika aktieri Vasiliju Kačalovu, kurā kādu laiciņu pat bija iemīlējusies.

Helcere arī parūpējās, lai Fainu pieņemtu darbā Piemaskavas Malahovkā Vasaras teātrī, kurā darbojās tā laika aktiermeistarības spīdekļi. Faina, tā arī nepabeigusi teātra skolu, sāka skatuves gaitas. Viņas pirmais uzdevums teātrī bija piedalīšanās izrādes Tas, kurš saņem pļaukas masu skatos, bet pat tur izcēlās viņas spilgtums un neordinārais talants. Fainai pievērsa uzmanību pazīstamais aktieris Pevcovs, kurš pēc pirmizrādes paziņoja, ka šo jaunkundzi gaidot liela nākotne – viņa noteikti kļūšot slavena aktrise. Viņa vārdi izrādījās pravietiski.

Tomēr Raņevskas radošā biogrāfija veidojās lēni un smagnēji, stūrainā un neveiklā Raņevska ar nepievilcīgo ārieni sākumā spēlēja tikai epizodiskas lomas. Taču uz skatuves viņa pilnībā pārvērtās, un publikas atmiņā palika kā viena no interesantākajām un harismātiskākajām aktrisēm. Talantīgajai aktrisei bieži bija savs redzējums, viņa mēdza improvizēt izrādes gaitā, reizēm pat patvaļīgi pārrakstīja savu lomu, kā dēļ nonāca konfliktā ar režisoriem.

Jaunības gadus viņa aizvadīja, klejojot no viena maza provinces teātra uz citu. Pēc Vasaras teātra slēgšanas aktrisi pieņēma madam Lavrovskas trupa Kerčā, Feodosijā, kur viņai uzticēja meiteņu koķešu lomas. Jaunajai aktrisei gribējās ātrāk kļūt slavenai, redzēt pasauli. Šis teātris nodrošināja tādu iespēju – trupa krustu šķērsu izbraukāja visu Krimu, uzstādamās daudzās pilsētās.

Tur Faina nostrādāja no 1915. līdz 1916. gadam, tam sekoja darbs Paulas Vulfas privātajā trupā Rostovā pie Donas. Tolaik pazīstamā aktrise Paula Vulfa tiek uzskatīta par Fainas pirmo skolotāju. Viņa ņēma meiteni savā aizbildniecībā, un Faina praktiski kļuva par ģimenes locekli (klīst baumas arī par varbūtējām ciešākām attiecībām). Pēc tam nāca 1. Padomju teātris Krimā, Baku strādnieku teātris, Arhangeļskas drāmas teātris, Smoļenskas drāmas teātris, Staļingradas drāmas teātris...

Līdz beidzot, 1931. gadā, Faina Raņevska atgriežas Maskavā, kur tiek pieņemta darbā Tairova Kamerteātrī. Viņa debitēja izrādē Patētiskā sonāte ar prostitūtas Zinkas lomu, kurā bija tik pārliecinoša un reālistiska, ka skatītāji par viņas talantu bija sajūsmā – visa Maskava runāja tikai par Raņevsku.

Pēc diviem gadiem viņa pārgāja uz Sarkanās Armijas Centrālo teātri, kur nostrādāja līdz 1939. gadam, pelnīti ieņemot vadošās aktrises vietu. No 1943. līdz 1949. gadam aktrise darbojās Drāmas teātrī (tagad Majakovska teātris) un kara laikā ar uzvedumu Jaunā gvarde izbraukāja visas frontes un piefrontes zonu. Faina bija bezbailīga un pašaizliedzīga, un tas nepalika nepamanīts – viņu apbalvoja ar medaļu Par darba varonību.

No 1955. līdz 1963. gadam Raņevska strādāja A. Puškina Maskavas Drāmas teātrī, savukārt Maskavas padomes teātrī Raņevska strādājusi pa divi lāgi – no 1949. līdz 1955. un no 1963. līdz 1984. gadam – līdz darba dzīves beigām.

Talanta paradokss

Pēc kara, kad Raņevska sāka strādāt Maskavas padomes teātrī, viņas attiecības ar kolēģiem un režisoriem veidojās sarežģīti, nereti gadījās pat skandāli, jo aktrise bija daudz talantīgāka par režisoriem. Viņa iestudējumu traktēja pēc sava prāta un spēlēja tā, kā pareizi šķita viņai. Raņevskas viedoklis bieži atšķīrās no režisora redzējuma. Piemēram, izrādes Vētra epizodē viņai iedeva Maņkas spekulantes lomu, un, ja viņa to spēlētu atbilstīgi režisora iecerei, neviens viņu pat nepamanītu.

Bet aktrise savu lomu pārrakstīja un nospēlēja tā, kā uzskatīja par vajadzīgu, tādējādi viņas atveidotais tēls kļuva pamanāmāks par galvenajiem varoņiem, kas, protams, neapmierināja nedz galveno lomu tēlotājus, nedz režisoru. Raņevska bija tik precīzi trāpījusi tēlā, ka publika nāca uz izrādi, lai redzētu tieši Maņku, bet pēc Raņevskas epizodes gāja ārā no zāles, nesagaidot uzveduma beigas. Tas izraisīja milzīgu režisora Zavadska neapmierinātību, un viņš Raņevskai lomu atņēma.

Pastāvīgā attiecību skaidrošana ar režisoriem izpaudās asos izteicienos, kuri gadu gaitā pārvērtās aforismos un anekdotēs, ko viena paaudze nodod nākamajai. Piemēram, reiz, kad režisors pārmeta Raņevskai, ka viņa ar savu interpretāciju esot noēdusi viņa redzējumu, Raņevska attraukusi: “Tāpēc jau man šķita, ka jūtu mutē sūdu garšu!” To izdzirdējis, sašutušais režisors aurojis: “Ārā no teātra!”, uz ko Raņevska nevilcinoties atbrēkusi: “Ārā no mākslas!”

Tomēr, neraugoties uz konfliktiem, aktrise šajā teātrī nostrādāja divdesmit piecus gadus. Šeit viņas karjera sasniedza augstāko punktu, un tieši šeit viņa nospēlēja visnozīmīgākās lomas savā aktrises karjerā, kļūstot par misis Sevidžu un Lūsiju Kūperi, kuras savāca pilnas zāles un izpelnījās stāvovācijas.

Tomēr Fainas Raņevskas lomas teātrī, kurā viņa nostrādājusi divdesmit piecus gadus, ir saskaitāmas uz pirkstiem. “No dzīvei atvēlētajiem simts procentiem es esmu izmantojusi tikai vienu,” saka pati aktrise. Arī viņas aforismos nolasāma skumja ironija: slava it kā būtu, bet īstu, dziļu, nopietnu materiālu viņai kā aktrisei neviens tā arī nav piedāvājis.

Paradokss bija tas, ka gan kino, gan teātra režisori nereti baidījās viņai dot lomas, jo Raņevskas talants bija tik spilgts, ka viņa epizodiskajās lomās aizēnoja galvenos varoņus, tādā veidā tiešām izjaucot režisora plānus. Stāsta, ka reiz viņai tas esot teikts, un Raņevska pilnā nopietnībā atbildējusi: “Ja vajag, varu spēlēt sliktāk!”

Aktrise atveidojusi daudz dīvainu un savdabīgu veceņu (ārienes dēļ džuljetas un ofēlijas viņai nekad nav piedāvātas), tāpēc Raņevska reiz paziņojusi, ka no vecuma viņai neesot bail, jo to, kā jūtas vecas sievietes, viņa uzzinājusi jau divdesmit divu gadu vecumā.

Pēdējo izrādi viņa nospēlēja astoņdesmit sešu gadu vecumā, bet, tā kā aktrise bieži slimoja, tad paziņoja, ka “vairs nav spējīga simulēt veselību”. Reiz viņa izmeta: “Kad es nomiršu, uz kapa plāksnes uzrakstiet: “Nomira aiz riebuma.””

Jāpiebilst, ka, neraugoties uz aso mēli un trāpīgo humoru, kritiku Raņevska panesusi ļoti slikti, toties labprāt pati pasmējās par savu ārieni un kaitīgajiem ieradumiem.

Kino jeb mazāk ir vairāk

Fainas Raņevskas kino lomu nav daudz, turklāt visas ir otrā plāna lomas, bet, neraugoties uz to, ar šīm lomām aktrise kļuva slavena ne tikai Padomju Savienībā, bet arī visā pasaulē. Pirmā Raņevskas kinoloma bija mēmajā filmā Tauklodīte, kas iznāca 1934. gadā. Fainai jau bija 38 gadi, un viņa nospēlēja madam Luazo. 1938. gadā klajā nāca triumfālais Atradenis, kurā Faina spēlē valdonīgu un pašpārliecinātu sievu, kura terorizē vīru.

Tā kā Faina mēdza izpušķot lomas tekstu arī ar savām “autorfrāzēm”, viņa to izdarīja arī šoreiz, ieviešot leģendāro “Muļa, nenervozē mani!”, ko vēlāk rūgti nožēlo, jo šī frāze aktrisi burtiski vajā gandrīz visu mūžu; kur vien viņa parādās, atskan: “Muļa, nenervozē mani!” (taisnības labad jāpiebilst, ka uz šīs frāzes autorību pretendēja arī filmas scenārija autore Agnija Barto un līdzautore aktrise Rina Zeļonaja, kas izraisīja savstarpējus strīdus).

Interesanti, ka, pasniedzot 80. dzimšanas dienā Raņevskai Ļeņina ordeni, no šīs frāzes nav spējis atturēties arī tā laika PSRS pirmā persona Leonīds Brežņevs, teikdams: “Lūk, arī nāk mūsu “Muļa, nenervozē mani!”” Raņevska esot uz Brežņevu nikni pablenzusi un noskaldījusi: “Leonīd Iļjič, tā ar mani runā tikai neaudzināti puišeļi un salašņas!” Visi klātesošie pamiruši – sak, kas nu būs!... Taču Brežņevs esot atvainojies, teikdams, ka Raņevsku cienot un mīlot no visas sirds.

Kopumā Raņevska ir piedalījusies divdesmit piecās filmās (daudzās no tām – niecīgās epizodēs). Par labāko Raņevskas kinolomu tiek uzskatīta Pamāte filmā Pelnrušķīte, un tā domājusi arī viņa pati. Filmu uzņēma 1947. gadā, tās scenārija autors bija Jevgeņijs Švarcs, kurš Raņevsku burtiski dievināja. Viņš aktrisei atļāva brīvi papildināt filmas tekstu ar viņas pašas neatkārtojamajiem izteikumiem.

Tomēr darbu kino aktrise augstu nevērtēja: “Nauda sen apēsta, bet kauns paliek.” Viņai vairāk patika strādāt teātrī. Trīs savas zvaigžņu lomas viņa nospēlēja trīsdesmito gadu beigās – trīs sievas trīs filmās. Filmās Cilvēks futrālī, Inženiera Kočina kļūda un Atradenis. 1947. gadā iznāca filma Pavasaris ar tā laika kinodīvu Ļubovu Orlovu galvenajā lomā. Pateicoties Orlovai un Raņevskas nospēlētajai Margaritai Ļvovnai, filma kļuva par kases grāvēju.

Personīgā dzīve. Nekas nav tā, kā izskatās

Faina atbrīvojās tikai uz skatuves, bet dzīvē bija ļoti noslēgta un savrupa. Lai gan Faina bija valdzinoša sieviete, aktrise pati uzskatīja, ka viņas personīgo dzīvi sagandējusi neglītā āriene.

Viņa nekad nav bijusi precējusies, bērnu aktrisei nav. Turklāt viņa no vīriešiem izvairījās – pieņemts uzskatīt, ka smagas psiholoģiskas traumas dēļ, kuru piedzīvoja jaunībā. Faina bijusi iemīlējusies kādā savas trupas aktierī. Šķitis, ka arī viņš nav vienaldzīgs. Reiz Raņevska sadūšojusies un uzaicinājusi viņu ciemos. Sapucējusies, uzklājusi galdu. Aktieris atnācis ar nokavēšanos, iereibis, turklāt... kopā ar kādu sievieti. Un palūdzis Fainu uz pāris stundām iziet pastaigāties.

No tā brīža Raņevska sākusi izvairīties no jebkādām saiknēm, kas perspektīvā varētu sagādāt sāpes, un apņēmusies nekad neprecēties. Turklāt vīrieši, kas šķituši pievilcīgi viņai, nav pievērsuši Raņevskai uzmanību, savukārt tie, kuri interesējušies par Fainu, kategoriski nav patikuši viņai. Vīrieši viņas dzīvē gan bija, tomēr tas nebija tas...

Piedevām Raņevska paziņoja: “Ģimene aizstāj visu, tāpēc, pirms dibināt ģimeni, apdomājiet, ko īsti jūs gribat – ģimeni vai visu.” Tomēr stāsti par jaunībā gūtajām traumām un ziedošanos mākslai ir tikai pieņēmumi – patiesībā savai personiskajai dzīvei aktrise nevienu nelaida pat tuvumā; neviens nezināja, ar ko viņai ir (vai ir bijuši) romāni – un vai vispār maz ir... Runā, ka patiesas jūtas viņu saistījušas tikai ar sievietēm – milzīga loma viņas jūtu dzīvē bijusi Paulai Vulfai, bet vēlāk Raņevska bijusi emocionāli ļoti stipri saistīta ar izcilo dzejnieci Annu Ahmatovu, kuru viņa arī kopa laikā, kad dzejniece slimoja ar tīfu. Par fizisku saikni nav runas, Raņevskai pieticis ar iespēju būt dievinātās Annas tuvumā: “Ahmatovas dzeja ir manā asins sastāvā.”

Jau brieduma gados (1947. gadā) Faina iepazinās ar Fjodoru Tolbuhinu, kurš komandēja Aizkaukāza kara apgabalu, un aiz laimes burtiski staroja. Taču pēc diviem gadiem viņš pēkšņi nomira...

Faktiski talantīgā aktrise visu mūžu nodzīvojusi lielā vientulībā, kā viņa pati teikusi: “Vientulība nozīmē to, ka tev mājās ir telefons, bet zvana tikai modinātājs.”

Viena savā mūžā Faina nebija tikai neilgu laika sprīdi – sešdesmitajos gados pēc vīra nāves pie viņas uz dzīvi apmetās māsa Bella. Diemžēl pēc neilga laika māsa nomira ar vēzi. Faina atkal palika viena. Vienīgais viņas biedrs un draugs bija krancītis, vārdā Puika. Aktrise suni burtiski dievināja un pat atteicās iet slimnīcā, lai neatstātu viņu vienu. Suns pārdzīvoja saimnieci sešus gadus, uz Raņevskas kapa ir uzstādīta Puikas figūriņa.

Vientulību vēl skaudrāku vērta Raņevskas lielā popularitāte. Kad viņa slimības dēļ nevarēja spēlēt un teātris grasījās viņu aizvietot ar citu aktrisi, skatītāji draudēja izgāzt teātra durvis.

“Tik daudz mīlestības, bet nav kas aiziet uz aptieku,” aktrise rezumēja. Tomēr, pēc laikabiedru teiktā, Raņevska ar savu vientulību mazliet koķetējusi, to dramatizējot; apmeklētāji viņai bijuši. Itin bieži viņa pati norādījusi, ka nevienu nepieņemot; piemēram, pirms kādas gadu mijas paziņojusi, lai neviens pie viņas nenākot, jo viņa jauno gadu sagaidīšot kāda apburoša jaunekļa sabiedrībā. Uz jautājumu, kas tas par jaunekli, skanējusi atbilde: Jevgeņijs Oņegins.

Vecumu aktrise uztvēra ar sev raksturīgo melno humoru. Kad viņai pēc kārtējās sasirgšanas kļuvis labāk, viņa paziņojusi: “Ja slimnieks grib dzīvot, ārsti ir bezspēcīgi”, bet par slimībām izteikusies šādi: “Mana mīļākā slimība ir kašķis – pakasījies, un gribas vēl. Bet visnejaukākā kaite ir hemoroīdi – ne pašai apskatīt, ne citiem parādīt.”

Izcilā aktrise nomira 1984. gada 19. jūlijā no infarkta, kura sekas saasināja plaušu karsonis.

Interesanti fakti

* Tuvākie draugi Fainu sauca Fufa Lieliskā.

* Visus apbalvojumus – medaļas un ordeņus – Raņevska glabāja kārbā, uz kuras bija rakstīts “Apbedīšanas piederumi”.

* Aktrisei ļoti negribējās, lai viņai piedāvātu sadarboties ar VDK, kas tolaik bija ļoti izplatīts. Kāds paziņa viņai ieteica, gadījumā ja šāds priekšlikums būtu, atbildēt, ka viņa nevar to pieņemt, jo miegā kliedz. Tad viņi neuzstāšot. Reiz, kad Raņevska strādāja Maskavas padomes teātrī, pie viņas vērsās teātra partijas sekretārs ar priekšlikumu iestāties partijā. “Vai dieniņ, mīlulīt, ko jūs! Es nevaru – es miegā kliedzu!” izsaukusies aktrise.

* Raņevska bija veģetāriete. Viņa mēdza teikt: “Es nevaru ēst gaļu. Tā ir staigājusi, mīlējusi, skatījusies...” Varbūt es esmu psihopāte? Nē, es sevi uzskatu par normālo psihopāti. Bet gaļu ēst nevaru. Gaļu es turu cilvēkiem.”

* Aktrise pastāvīgi kūpināja cigareti, bet viņas iemīļotākie vārdi bija “pakaļa” un “sūds”, kurus viņa pastāvīgi lietoja ne tikai ikdienā, bet arī radio ēterā un intervijās. Reiz viņa palūdza, lai viņai izskaidro, kāpēc dzelzs kuģi negrimst. Viņai mēģināja atgādināt Arhimeda likumu, bet Raņevska attrauca, ka eksaktās zinības viņai nekad nav šķitušas saistošas. Tad viņai pavaicāja, kāpēc, viņasprāt, tad, kad viņa iesēžas pilnā vannā, ūdens plūst pāri malām. “Tāpēc, ka man ir liela pakaļa,” skumji novilka aktrise.

* Reiz, būdama jau pieklājīgā vecumā, Raņevska uz ielas paslīdēja un nokrita. Zemē gulēdama, viņa sauca: “Ļaudis! Pieceliet mani! Tautas mākslinieki pa zemi nemētājas!”

* Raņevska stipri raustīja valodu, tomēr, kad viņa spēlēja, stostīšanās nez kā pagaisa.

* Diez vai kāds zina, ka Pasakā par caru Saltanu večas Vecatiņas lomu ierunājusi Raņevska, savukārt viņas slavenākā multfilmu varone ir iemīļotās multfilmas par Karlsonu Bokas jaunkundze. Raņevskai briesmīgi negribējies viņu ieskaņot, jo viņa uzskatījusi, ka personāžs uzzīmēts visai kroplīgi. Aktrisi izdevies pierunāt tikai ar lielām mokām.

* Apbalvojumu un prēmiju Fainai Raņevskai bija tiešām daudz. Nozīmīgākie: medaļa Par darba varonību Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945, ordenis Goda zīme, divi Darba Sarkanā Karoga ordeņi, Ļeņina ordenis, trīs Staļina prēmijas, PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukums.

Par godu Fainai Raņevskai 1986. gadā ir nosaukts asteroīds.

Fainas Raņevskas izteicieni un aforismi

Viss patīkamais šajā pasaulē ir vai nu kaitīgs, vai amorāls, vai izraisa aptaukošanos.

Veselība nozīmē to, ka tev katru dienu sāp citā vietā.

Zem viskrāšņākās pāva astes slēpjas visparastākā vistas pakaļa. Tāpēc – mazāk patosa, kungi!

Lai mēs redzētu, cik ļoti pārēdamies, vēders ir novietots tajā pašā pusē, kur acis.

Esmu pamanījusi – ja neēd maizi, cukuru, treknu gaļu un nedzer alu ar zivi, ģīmis kļūst mazāks, bet skumīgāks.

Ja piedrāzīsi sabiedrības viedokli, tava dzīve kļūs mierīga un laimīga.

Mīlulīt, ja gribat novājēt, ēdiet kaila un pie spoguļa.

Mēdz būt tāda mīlestība, kuru labāk uzreiz aizstāt ar nošaušanu.

Es esmu kā veca palma stacijā – nevienam to nevajag, bet ārā mest žēl.

Otra pusīte ir tabletei, smadzenēm un pakaļai. Es jau no paša sākuma esmu bijusi viens vesels.

Ortogrāfijas kļūdas vēstulē ir kā blaktis uz baltas blūzītes.

Vecums ir tad, kad sveces dzimšanas dienas tortē maksā vairāk par pašu torti un puse urīna aiziet analīzēm.

Lesbisms, homoseksuālisms, mazohisms, sadisms – tā nav nekāda izvirtība. Izvirtības faktiski ir tikai divu veidu – hokejs pļavā un balets uz ledus.

Novecot ir garlaicīgi, taču tas ir vienīgais veids, kā ilgi dzīvot.

Panākumi ir vienīgais nepiedodamais grēks pret savu tuvāko.

Ja es bieži skatītos acīs Monai Lizai, tad sajuktu prātā – viņa par mani zina visu, es par viņu – neko.

Stulba vīrieša un stulbas sievietes savienība rada māti-varoni.

Cilvēki ir kā sveces – vai nu deg, vai pakaļā viņus.

Ir tādi cilvēki, pie kuriem gribas pieiet un apjautāties, vai dzīve bez smadzenēm ir sarežģīta.

Ja sieviete saka vīrietim, cik viņš ir gudrs, tas nozīmē, ka viņa saprot – otru tādu muļķi viņai neatrast.