"Cepļa" autora Pāvila Rozīša dzīve: tiesa un mīlas četrstūris, kas beidzās ar divām pašnāvībām
1923. gadā Rīgas sabiedrību pāršalca pārsteidzoša vēsts – pazīstamo rakstnieku Pāvilu Rozīti gatavojas tiesāt par pornogrāfijas izplatīšanu. Viņš tik tiešām stājās tiesas priekšā, ilgi un gari skaidrojot, ka tas, ko viņš ir sarakstījis, nav nekāda pornogrāfija. Pēc pāris gadiem liktenis bija sagatavojis jaunu triecienu – Rozīša sieva Antonija uzsāka attiecības ar rakstnieku Arvedu Švābi, bet pēc tam izdarīja pašnāvību.
Mūsdienās rakstnieks un dzejnieks Pāvils Rozītis visbiežāk tiek pieminēts kā populārā romāna Ceplis autors. Lielā mērā tas noticis, pateicoties veiksmīgai romāna ekranizācijai. 1972. gadā režisors Rolands Kalniņš pēc šā romāna motīviem uzņēma filmu, kas vēlāk tika iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Protams, Ceplis nav vienīgais rakstnieka darbs. Pāvils Rozītis, ja tā var teikt, bija diezgan plaša profila speciālists – rakstīja dzeju, kritiku, esejas, stāstus, romānus un strādāja arī kā žurnālists.
Erotisko piedzīvojumu stāsti
Kad 1923. gadā paklīda runas, ka labi zināmo rakstnieku Rozīti gatavojas tiesāt par pornogrāfijas izplatīšanu, daudzi tam īsti negribēja ticēt. Kas tad bija noticis? Rakstnieku vainoja par to, ka viņš sacerējis pornogrāfiskus stāstus, kas pēc tam publicēti visnotaļ respektablos Latvijas preses izdevumos – Latvijas Vēstnesī, Jaunākajās Ziņās un Latvijas Sargā.
Kā izrādās, katrā no šiem izdevumiem 1921. gada vasarā daudzos turpinājumos bija publicēts pa Rozīša stāstam. Latvijas Vēstnesī bija nodrukāts Gustavs Grasis, Jaunākajās Ziņās – Grāfs Lavendreks, bet Latvijas Sargā – Apkārtnes Donžuāns. Stāsti bija pietiekami atklāti un pikanti, lai piesaistītu plašu publikas uzmanību, turklāt tajos netrūka erotisku piedzīvojumu, kas, kā vēlāk izrādījās, bija piesaistījuši arī prokuratūras uzmanību.
Pirmā stāsta varonis bija jaunais ārsts Gustavs Grasis, kuram bija seksuālas dēkas ar divām māsām – Betiju un Elzu. Stāstā Grāfs Lavendreks erotisku piedzīvojumu bija nedaudz mazāk, taču papilnam to bija stāstā Apkārtnes Donžuāns, kuras galvenais varonis bija Strenču ģimnāzijas skolotājs Krišs. Lai būtu interesantāk, atsevišķās erotiskās ainās autors iesaistīja arī Strenču psihiatriskās slimnīcas pacientus.
No gaidāmās tiesas Rozītis nebaidījās – viņš bija apņēmības pilns aizstāvēt savu taisnību. Jau agrāk viņš rakstīja: “Jāatkratās no provinciālās mazdūšības. Māksliniekam jābūt drošam un pārgalvīgam. Nekādas morāles dogmas viņu nedrīkst saistīt. Vienīgi skaistumam jābūt visu vērtību noteicējam un mērauklai. Jo mākslā viss ir svēts un atļauts, ja tikai tas ir daiļš. Nav dzīvē un dabā lietu, kas īsta mākslinieka rokās nekļūtu daiļas un baudāmas. Īsts mākslinieks visciniskāko vielu spēj pārvērst par estētisku zeltu, ja tik viņam ir pietiekoši daudz estētiskas drosmes un ja viņa daiļuma mēraukla to neviļ.”
Vietā piebilst, ka tolaik Latvijā darbojās Pornogrāfijas un sēnalu literatūras apkarošanas komisija. Grāmatas, kuras atzina par pornogrāfiskām vai sēnalu literatūru, iekļāva īpašos sarakstos, grāmatu tirgotājiem aizliedza sarakstā minētās grāmatas izlikt skatlogos vai turēt uz letes. Turklāt šīs grāmatas nedrīkstēja pārdot jaunatnei. Prokuratūra vēlējās, lai šo darbu sarakstā tiktu iekļauti arī šie Pāvila Rozīša darbi, taču vispirms bija jānotiek tiesai.
Ķecerisks un bulvārisks
Uzklausījis kritiku un nosodošas piezīmes, ka sarakstījis bulvārliteratūru, Rozītis ar ironiju atbildēja: “Mani darbi tiešām ir netikli un bulvāriski! Bet reizē ar to arī rītdieniski. Jo visa tagadējā dzīve vēl tikai tiecas pēc bulvāra. Jūs visi alkstat bulvāra un nevarat bez tā dzīvot, bet jūsu sirdis ir vecās morāles saindētas, kurai jūs gribat izpatikt. Tādēļ visu drošāko jūs saucat par ķecerisku un bulvārisku. Bet ar to jūs zaimojat nevienu citu kā paši sevi.”
Rakstnieks uzsvēra, ka viņš attēlo reālo dzīvi un rāda spoguli, kur lasītāji var ieskatīties. “Ja nu es iedrošinos būt atklāts un tēloju šos tagadējos cilvēkus ar visām viņu slepenajām domām un iegribām, ja es mēģinu pacelt galvaskausam vienu daļu un ieskatīties šinī domu aparātā – jūs mani saucat par netiklu, bulvārisku un nododat tiesai.
Ja laikmeta izprašana un cilvēka slepeno domu un jūtu atklāšana nozīmē bulvārismu, tad es esmu lepns par šo nosaukumu, jo visi cilvēki slepenībā ir bulvāriski. Tiesa, manu pēdējo stāstu varoņi ir nelieši, bet vai es esmu vainīgs, ka visu to redzu cilvēku atmaskotajās smadzenēs un sirdīs?!
Es tādus viņus izprotu un izjūtu. Es ņemu visas viņu nelietības, slepenās un atklātās, pievienoju tām arī savējās, un tā, ņirgādamies par visiem un arī par sevi, es, sevi šķīstīdams, rādu šos tipus, kas jūs visus uztrauc, jo ikviens no jums viņos ierauga daļu no sevis.”
Gaidot Pāvila Rozīša tiesu, žurnālisti vilka paralēles ar franču dzejnieku Šarlu Bodlēru, kuru 1857. gada 20. augustā tiesāja par netikumīgas dzejas publicēšanu krājumā Ļaunuma puķes. Dzejnieku apsūdzēja par reliģiju un morāli aizstāvošu likumu pārkāpšanu. Toreiz tiesas spriedums bija dzejniekam nelabvēlīgs.
Attiecībā uz Bodlēra noziegumu par reliģiskās morāles apvainojumu tiesa viņu attaisnoja, taču sadaļā par noziegumu pret sabiedrības morāli un labiem tikumiem atzina, ka dzejnieka kļūda ir mērķī, kuru tas vēlējies sasniegt. Tiesa atzina, ka viņa dzejoļi nenovēršami noved pie jutekliska uzbudinājuma un līdz ar to apvaino tikumību. Tiesa aizliedza vairākus viņa dzejoļus un piesprieda 300 franku lielu soda naudu.
Ar netiklību tikumības vārdā
Pāvila Rozīša lieta tika izskatīta 1923. gada 5. novembrī Rīgas apgabaltiesā. Līdzās rakstniekam pie kriminālatbildības sauca arī izdevējus un redaktorus, viņu vidū Jaunāko Ziņu izdevēju Emīliju Benjamiņu. Aizstāvēt visus apsūdzētos bija uzņēmies zvērināts advokāts Pēteris Berģis.
Žurnālisti Rozīša prāvu pieteica kā sensāciju – tā bija pirmā tāda lieta Latvijā. Tiesas zāle bija pārpildīta, tur netrūka žurnālistu un vienkārši ziņkārīgu ļautiņu. Radās bažas, ka Rozīša it kā nepieklājīgo tekstu dēļ tiesas sēde būs slēgta, taču prokuratūra uz to neuzstāja, un arī tiesa nolēma šo lietu izskatīt atklātā procesā. Tas sākās ar apsūdzības raksta nolasīšanu.
Prokurors Mārtiņš Legzdiņš bija atlasījis pikantākās literāro darbu epizodes, kuras, viņaprāt, bija bezkaunīgas. Prokurors norādīja, ka apsūdzētie pārkāpuši Sodu likuma 281. pantu, kas paredz kriminālatbildību par pornogrāfijas un nekaunīgu rakstu ražošanu un izplatīšanu.
Pāvils Rozītis uz tiesu bija ieradies ar daudzām grāmatām, brošūrām un rakstiem. Viņš tiesai norādīja, ka daudzu izcilu rakstnieku darbos ir sastopamas vēl erotiskākas ainas nekā viņam, taču neviens viņus nav tiesājis un arī netaisās to darīt. Lai visiem būtu skaidrs, par ko ir runa, viņš minēja virkni piemēru – citēja mīlas ainas un jutekliskus dialogus no Jāņa Akuratera stāstu krājuma Erosa cilts, Andreja Upīša romāna Pērkona pievārtē, Viktora Eglīša romāna Līdzvainīgie un Jāņa Jaunsudrabiņa stāsta Vasara.
Viņš atsaucās uz Jāņa Grīna un Arveda Švābes stāstiem, pieminēja Anatola Fransa Enģeļu dumpi, citēja Džovanni Bokačo un Žanu Žaku Ruso. “Arī šo rakstnieku darbos ir daudz nekautrīgu un patiesu ainu,” sacīja Rozītis. “Kādēļ gan man jāstājas tiesas priekšā, ja esmu vēlējies attēlot dzīvi tādu, kāda tā patiesībā ir?! Vēlējies tikai cilvēkiem noraut maskas! Maniem darbiem ir bijusi un būs idejiska nozīme, jo rakstījis tos esmu ar nežēlību cilvēcības un ar netiklību tikumības vārdā! Rakstīju ar mērķi parādīt, ka vakardienas tikumība neder nākotnei. Cilvēcības un tikumības atjaunošana lai tagad ir mūsu svētākais pienākums.”
Tomēr prokurors nebija pārliecināms un uzstāja, ka Rozīša teksti ir netikli. Viņš lūdza stingri sodīt ne tikai rakstnieku, bet arī izdevējus. Apsūdzētājs uzsvēra, ka nebūtu pieļaujams naudas sods, jo tad vainīgie atpirksies ar naudu, ko saņēmuši kā honorāru vai redaktora algu par nekaunīgu rakstu izplatīšanu. Prokurors lūdza katru apsūdzēto sodīt ar vienu mēnesi aresta.
Apsūdzētājam iebilda rakstnieka advokāts Pēteris Berģis, uzsverot, ka Rozītis savos stāstos nav izmantojis nepieklājīgus vārdus. Turklāt rakstnieks nav gribējis lasītāju kairināt, bet gan brīdināt un atbaidīt no tādām lietām, kuras viņš attēlojis. Viņaprāt, Rozīša stāsti nekādā veidā neapvaino kauna jūtas, tāpēc apsūdzībai nav nekāda pamata.
Pats rakstnieks pēdējā vārdā teica: “Varbūt tā ir mana kļūda, ka esmu atklājis visus savus toreizējos pārdzīvojumus, ļaudams plašākai publikai par daudz dziļi ieskatīties savā dvēselē. Tomēr tam ir savs attaisnojums, jo mākslinieks tikai tad ir interesants un nepārejošs, ja viņš ir pats savs, ja viņš iet tikai tos ceļus, kas ejami vienīgi viņa individualitātei. Patiešām ir jāciena mākslinieks, kas nav bijies ieskatīties lielo saviļņojumu īstajā saturā, neaizsedzoties ne ar morāles kodeksu, ne ideālista naivitāti. Ir jāciena mākslinieks, kas spējis analizēt, paskatoties laikmetam tieši acīs, kur atklājas tas, ko vismazāk mēdz saprast zem vārda cilvēcīgais.
Neizteicami viegli jau ir cilvēkus un dzīvi tiesāt kaut kāda iedomāta principa vai dogmas vārdā. Bet daudz grūtāk ir dzīvi iemīļot ar visiem viņas blēžiem, neliešiem un slepkavām! Un es viņu mīlu. Esmu centies būt patiess. Esmu rādījis laikmetu tā, kā es to saprotu un izjūtu. Jā, šis laiks ir varens savos melos un neīstībā. Bet šī varenuma dēļ es viņu mīlu un slavinu!
Un šī apziņa man dod drosmi nebaidīties pat no visbriesmīgākā tagadnes sprieduma. Ja arī mani notiesās, vēstures tiesa mani attaisnos, jo tai būs laika atstatums un arī vajadzīgā perspektīve."
Žurnālistu slēgtajās derībās uzvarēja tie, kas bija pārliecināti, ka Rozīti attaisnos. Prokuroram neizdevās piekārt rakstniekam pornogrāfa birku – tiesa pilnībā attaisnoja gan Pāvilu Rozīti, gan izdevējus. Vēlāk žurnālisti sprieda, ka lietas izskatīšanā liela nozīme bijusi faktam, ka tobrīd Rozītis bija Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētājs. Būtu liels skandāls, ja tiesa viņu pasludinātu par pornogrāfu. Un vēl – ja Rozītis būtu notiesāts, tad vēl veselai rindai rakstnieku būtu jāstājas tās pašas tiesas priekšā.
Mīlas četrstūris
Savulaik draugi Pāvilu Rozīti raksturoja kā cilvēku ar asu prātu un sarkastisku valodu. Viņš bija labs kolēģis un patīkams draugs, tikai dzērumā kļuva neapvaldīts un kašķīgs, cilvēks ar dēmonisku raksturu. Kad Rozītis iedzēra, tad labāk bija viņu nekaitināt.
Rakstnieks dzimis 1889. gada 1. decembrī Cēsu pusē, Liepas pagastā. Mācību gaitas uzsāka Liepas pagasta skolā, bet vēlāk turpināja skoloties Valmieras proģimnāzijā. Mācījās skolotāju kursos Pēterpilī, studēja Maskavā A. Šaņavska Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.
Vēlāk studiju biedrs Andrejs Goba savās atmiņās rakstīja: “Latvieši Šaņavskī bija ne tikai liela minoritāte, bet arī skaļākā. Un skaļākais vienmēr bija mūsu Rozītis. Pamanījis draugus, tur jau viņš nāk – paceltu galvu, smaidīgs, vienmēr optimistiski noskaņots, un smaids likās sakām, ka viņam nupat zināms kāds patīkams jaunums, kuru būs prieks noklausīties arī citiem.
Tūlīt viņš spraudās grupiņā un kļuva par tās centru, par turpmāko sarunu virzītāju. Skatoties pēc grūti uzmināmiem cilvēka gara kustības likumiem, dažreiz Rozītis tūlīt stājās opozīcijā, labi vēl neapsvērdams, pret ko īsti vēršas. Viņam dažreiz patika būt opozicionāram tieši opozīcijas dēļ, lai varētu ar kādu pamatīgi izecēties, kā viņš teica, un tā vingrināties asprātībā, kas viņam ļoti patika.”
1914. gadā Pāvils Rozītis sāka strādāt laikrakstā Jaunākās Ziņas, bet Pirmā pasaules kara gadus kopā ar citiem latviešu literātiem aizvadīja Baku apkārtnē, kur bija ierēdnis naftas rūpnīcā. 1917. gadā viņš apprecējās ar liepājnieci Antoniju Pampi, šajā laulībā dzimuši divi bērni – dēls un meita.
Diemžēl vēlāk pār viņa laulības dzīvi savilkās melni negaisa mākoņi. 1925. un 1926. gadā Latvijas dzeltenā prese gan nopietni, gan ar ironiju rakstīja par kādu mīlas četrstūri, kurā divi no stūriem bija Latvijā slaveni rakstnieki – Pāvils Rozītis un Arveds Švābe. Neparastā mīlas drāma beidzas ļoti traģiski – ar divām pašnāvībām.
Stāsts sākās 1925. gada decembrī, kad žurnāls Aizkulises kā pamatīgu sensāciju pieteica ziņu, ka dzejnieku un rakstnieku Pāvilu Rozīti pametusi sieva. Aizkulises rakstīja: “Slaveno rakstnieku Pāvilu Rozīti atstājusi viņa laulātā draudzene Antonija, kura nodzīvojusi ar ģeniālo novelistu 9 gadus. Pametusi arī 2 bērnus un aizmukusi pie Arveda Švābes, vēl jo vairāk ievērojama romānista.” Rakstnieks savu sievu pats pavadījis līdz taksometram un nesis viņas čemodānu, bet atvadoties džentlmeniski noskūpstījis rociņu. Kā izrādās, arī Švābe nebija nekāds vecpuisis – ar sievu Līnu Mariju nodzīvojis 12 gadu. Švābes ģimenei atšķirībā no Rozīšu bērnu nebija.
Interesants ir fakts, ka abi rakstnieki pirms tam bijuši labi draugi –kopā studējuši A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē, bet vēlāk abus saistījušas kopīgas darbu lietas. Rozītis rediģējis latviešu literatūras un kritikas žurnālu Ritums, bet Arveds Švābe tam rakstījis. Arī rakstnieku sievas bijušas tuvas draudzenes, kopīgi studējušas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. Abu ģimeņu draudzība tikusi uzskatīta teju vai par ideālu.
Un tagad, kā rakstīja Aizkulises, “paputējusi ne tikai draudzība, bet arī divas laulības”. Žurnālā bija izteikta cerība, ka Švābi jaunā mīla uzpurinās, jo citādi viņš palicis stipri flegmatisks. Savukārt Rozītim veltīta ironiska rinda, ka tagad viņš “sēž, auklē savus divus bērnus un dzejo tik skumji, tik pesimistiski”.
Nākamajos numuros Aizkulises publiski apsprieda, būs vai nebūs starp rakstniekiem duelis, un arī pieminēja, ka abas ģimenes iepriekšējā vasarā ar laivām braukušas pa Reinu un tieši tur Arveds ieskatījies Antonijā. Paradoksāli, ka vislabākās atsauksmes bijušas tieši par Arvedu Švābi – no četrotnes viņš ticis raksturots kā pats kārtīgākais un godprātīgākais.
Kā vēlāk atklājies, tieši Rozīša sieva Antonija nākusi klajā ar iniciatīvu abiem atstāt ģimenes. Švābes laulības dzīve jau bija izirusi, tāpēc viņš labprāt pieņēmis piedāvājumu. Jau vēlāk viņš savās atmiņās rakstīja: “Pārgājām dzīvot uz mēbelētām istabām Daugavmalas vācu ģimenē, kas, protams, nevarēja glābt mūs no sabiedriska skandāla un boikota. Tai pašā laikā bija sācies P. Rozīša romāns ar manu sievu Līnu Mariju. Mēs kļuvām par bulvāru preses, sevišķi A. Tupiņa Aizkulišu dienas varoņiem. Šādos apstākļos, kur biju aizņemts ar eksāmeniem, bet Antonija bija zaudējusi abus bērnus, jutāmies kā notiesātie, kas mājas arestā izcieš savu sodu.”
Izmisums un divas pašnāvības
Antonijas un Arveda turpmākās attiecības un dzīves apstākļi diemžēl neizveidojās tik skaisti, kā bija iecerēts. Švābe daudz strādāja, turklāt daudz laika veltīja savām studijām – viņš gatavojās beigt Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Antonija jutās viena un nenovērtēta. Viņa skuma pēc saviem bērniem, kas bija palikuši pie tēva, – astoņus gadus vecā Vestarta un trīsgadīgās meitiņas Dzidras. Turklāt abi bija spiesti paciest daudzu nosodījumu – gan slēpto, gan skaļi pausto.
Pēc kāda laika Aizkulises publicēja informāciju, ka Rozīša sieva izteikusi vēlēšanos atgriezties ģimenē. Viņa bijusi vīra drauga apburta, bet vēlāk saldais sapnis izgaisis un mātes sirds sākusi ilgoties pēc abiem bērniem. Rozītis tomēr pavēsi izturējies pret bijušo sievu, tēlojis aizvainoto un pieprasījis pazemojošus paskaidrojumus. Pēc neizdevušās sarunas Antonija aizbraukusi uz savu dzimto pilsētu Liepāju.
Pēc kāda laika arī Rozītis aizbraucis uz Liepāju, lai aprunātos ar sievu, taču nelaimīgā kārtā tur sastapis Arvedu Švābi. Aizkulises rakstīja: “Pāvils R. iedegās kā vīrietis, viņa patmīlība aizskarta, viņš netic, ka Antonijai par visu augstāka ģimenes svētlaime un par visu dārgāki bērni. Viņu moca greizsirdība, viņš asi uzstāda Antonijai ultimātumu līdz pulksten 12 dot izšķirošu atbildi.”
Nekādas izšķirošas atbildes nebija – Antonija vienkārši nozuda un nebija vairs atrodama. Un tad kā pērkons no skaidrām debesīm nodārdēja ziņa, ka nošāvusies Švābes sieva Līna Marija. No visas četrotnes viņai tika pievērsta vismazākā uzmanība. Aizkulises secināja, ka klusākās ciešanas ir tās dziļākās. Avīze Latvijas Kareivis īsi informēja, ka piektdien, 1926. gada 26. februārī, pēc pusdienas savā dzīvoklī Ģertrūdes ielā 23 iešāvusi sev lodi krūtīs rakstnieka Arveda Švābes sieva Līna (dzimusi Aure). Pašnāvība izdarīta ar Brauna sistēmas revolveri, lode iešauta tieši sirdī. Avīzē arī piebilsts, ka dienu iepriekš pie viņas bija ieradies Arveds Švābe un runājis par oficiālu laulības šķiršanu.
Ar to traģiskais stāsts nebeidzās – drīz vien Pāvils Rozītis saņēma ziņu, ka jūras krastā netālu no Liepājas izskalots viņas sievas Antonijas līķis. Vēlāk atklājās, ka viņa pirms došanās pašnāvībā bija atstājusi atvadu vēstuli.
Piedzīvotā traģēdija no jauna satuvināja agrākos draugus – viņi jutās kopīgas nelaimes biedri. Rakstnieki centās norobežoties no sabiedrības pārspīlētās intereses –iztaujāšanas un nosodījuma. Tas gan ne vienmēr izdevās.
Švābe rakstīja: “Starp necilvēkiem sēžu es ar draugu, kas sāpju gredzenā man pielaulāts. Ar apskaidrotu mieru ļaudis raugu, kam mūsu noslēpums, šķiet, sirdi māc.”
Savukārt Pāvils Rozītis uzrakstīja sirdi plosošu dzejoli Jūra atdeva, kurā atspoguļots viņa izmisums pēc sievas nāves.
1927. gadā Arveds Švābe izdeva stāstu krājumu Likteņu saistības. Varoņus apēno traģiskas vainas apziņa un senču nodarījumi. Pēc tam viņš pielika punktu daiļliteratūrai un turpmāk pievērsās vēsturei. Savukārt Pāvils Rozītis divus gadus pēc sievas pašnāvības uzrakstīja savu slaveno romānu Ceplis. Tajā pašā gadā viņš apprecējās ar laikraksta Pēdējā Brīdī korektori Almu Frišmani, un šajā laulībā dzimusi meita Ieva.
Diemžēl liktenis nebija lēmis Rozītim ilgu mūžu – viņš nomira 1937. gada 20. februārī 47 gadu vecumā. Rakstnieks apglabāts Rīgā, Pirmajos Meža kapos.
