Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Lūcija Rošāne

Jāņa un Zanes Šipkēvicu pirmā kopīgā intervija: "Mēs satiekam tos, kuri jāsatiek" 3

Intervijas
23. jūlijā 05:45 2019. gada 23. jūlijā 05:45
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Mūziķis Jānis Šipkēvics jeb Shipsea ar sievu Zani izvēlējušies dzīvot ritmā, ko diktē daba. Ar savu dzērvju pāri, ziemas peldēm āliņģī un šūpuļdziesmām mazajam dēlam. "Instrumenti" nesen prezentējuši jauno albumu "Cilvēks" un ar "Prāta vētras" puišiem kopīgi tapušo singlu "Te Saule aust".

Šajā pavasarī jums ir divi svarīgi projekti – Kristaps un Cilvēks.

Jānis: – Jā, divi cilvēki, kas ienākuši manā dzīvē. Par abiem varu teikt, ka viņi jau manī ir bijuši. Ticu, ka jaunrade rekonstruē to, kas tevī jau ir, tu tikai to noformulē – literatūrā, gleznā vai mūzikā, bet principā it kā kaut ko atceries. Un tas materializējas, pārtop taustāmā formā.

 Izraksti ārā to, kas tevī ir ierakstīts?

Jānis: – Jā, noskrāpē tādu realitātes rasiņu, un atklājas kaut kas jauns. Tāpēc radošs darbs ir atgriešanās pie sava īstā es, ļoti interesanta procedūra – mēģināt atrast to sevi, kas biji, kad tikko piedzimi. Zīmīgi, ka pašlaik vēroju, kā aug viens mazs cilvēks, un šis albums ir par centieniem atgriezties pie sava īstā es, pie pirmkodola. Dzīves laikā mēs to slēpjam zem dažādiem uzslāņojumiem.

Vai tas, ka Kristapa un albuma gaidīšanas laiks sakrita, tevī kaut ko mainīja?

Jānis: – Esmu pieradis gaidīt. Līdz šim gan tās lielākoties bijušas albumu gaidības, un, protams, nebūšu oriģināls, sakot, ka cilvēka gaidīšana un īsta, maza cilvēciņa nokļūšana šīs puses realitātē nav salīdzināma ne ar ko, kas pieredzēts iepriekš.

Vai var teikt, ka arī jūs viens otru gaidījāt?

Zane: – Domāju, tā nebija apzināta gaidīšana. Dzīvē mēs satiekam tos, kuri jāsatiek, tieši tad, kad jāsatiek – ne agrāk un ne vēlāk. Citādi tas nedarbojas.

Jānis: – Es domāju tāpat.

Kā dzied Sergejs Jēgers “Kāda laimīga sagadīšanās”?

Jānis: – Jā, Sergejs ir ļoti vērīgs. Mēs varam daudz ko izdomāt, plānot vai vēlēties, lai notiek pēc mūsu prāta, bet ir kāda lielāka kārtība, kosmoss, kas ievieš savas korekcijas, un brīnišķīgas lietas dzīvē notiek tieši tad, kad tu centies elpot... brīvi.

Tomēr gribētos dzirdēt iepazīšanās stāstu – kā jūs viens otru ieraudzījāt?

Jānis: – Viss sākās ar to, ka es aizgāju pie Zanes mammas mācīties dziedāt. Inga ir džeza dziedātāja, viņa pasniedz Rīgas Doma kora skolā. Tur ir džeza nodaļa, kurā vienu brīdi biju nolēmis plašāk apgūt džeza pasauli. Es uzmeklēju Ingu, un mēs kopā dziedājām. Tas bija ļoti radošs, iedvesmojošs laiks. Arī vēlāk džeza mūzika nekur nepazuda, un tā nu mēs ar Zani turpinām improvizēt...

Foto: no privātā arhīva

Zane: – Jā, bet tā mēs neiepazināmies.

Jānis: – Tajā brīdī mēs viens par otru nezinājām...

Tu, protams, zināji tādu Cosmos puisi, bet pati vēl mācījies vidusskolā?

Zane: – Ar laika dimensijām man iet švaki. Es mācījos skolā, par Jāni droši vien zināju, bet tā tas arī palika.

Inga nezināja, ka māca savu nākamo znotu. Par to droši vien tagad ģimenē jokojat?

Jānis: – Nuja! Es domāju par tādu interesantu laika līniju paralēlismu – tādu krustpunktu dzīvē ir daudz, un tie ir interesanti. Vari atklāt, ka esi dzīvojis vienu stāvu zem cilvēka, kas vēlāk tavā dzīvē kļūst ļoti būtisks. Vai attopies strādājam vietā, kas bijusi zīmīga tavam vectētiņam.

Mums ar Zani bija interesants ceļojums, kura laikā piestājām arī Raiņa un Aspazijas vietās Kastaņolā, izstaigājām tās takas un kalnus, apskatījām krastus un kokus, baznīcu. Tas ir tik interesanti – tā ir tieši tā materiālā pasaule, ar kuru sastapās šie divi cilvēki, viņu vairs nav, bet tie koki, akmeņi un ūdens bija arī viņu laikā, ir mūsējā un būs pēc mums. Tas liek, vismaz man, vēl un vēlreiz apjēgt, ka mēs ar savām domām, ilgām un visu, kas mūs satrauc un iepriecina, lielajā plūdumā esam tādi mazi puteklīši.

Zane: – Droši vien nevajag pārvērtēt arī savas shēmošanas spēku. Daudz kas nav atkarīgs no mums.

Zane, Jāņa daiļradē un arī sarunās ir tāds filozofisks dziļums. Vai tas netraucē sadzīvē?

Zane: – Nemaz! Jo nav tā, ka viņš filozofiski apcer...

... mazgāt traukus vai nemazgāt?

Zane: – Vai nedēļas nogales laika plānu. Sadzīve ir sadzīve. Neteikšu gan, ka tajā nav filozofijas, tad melotu.

Kur tā parādās?

Zane: – Tad, kad kaut kas reāli jāizlemj. Manuprāt, ir labs līdzsvars. Mums katram ir daudz šķautņu, Jānis ir iemācījies, kura kurā brīdī pielietojama. Ja viņš aiziet uz, sauksim to par darbiņu (abi smejas), tad ieiet savā radīšanas noskaņojumā un kļūst apcerīgs, bet mājās tas ne vienmēr ir vietā. Domāju, ka viss kārtībā – mājās man nav filozofa.

Jānis: – Visa veida radīšana, māksla un mūzika ir stāsts par šo pasauli. Un, jo vairāk tā uzplaukst no kaut kā ierasta un saprotama, jo vairāk uzrunā. Mani ļoti interesē reālā pasaule, patīk strādāt dārzā, daba... Un vēl man patīk dažādi galdniecības instrumenti.

Kalts? Ēvele?

Jānis: – Arīdzan, bet arī motorizētie. Man patīk strādāt mežā, būvēt, ar rokām pašam radīt dažādas lietas. Tur rodas plašākas vai transcendentālas idejas. Tā ir iespēja no tālāka skatupunkta mēģināt ieraudzīt ikdienišķo vienā kopumā, kopsakarībās.

Varbūt arī tāpēc tēlaina domāšana nāk par labu – jo reizēm tas, kas ir tieši deguna galā, šķiet milzīgs, sarežģīts un neatrisināms, bet, paskatoties kontekstu vai ļaujoties plūdumam, atrisinās pats no sevis. Vienkārši jāļauj tajā telpā ieplūst gaisam. Citkārt atkal ieraugi konsekvences vai punktus, kurus vajag savienot, un tad viss notiek dabiskā ceļā, bez bailēm.

Foto: Lūcija Rošāne

Šķiet, ka biji pārcēlies uz dzīvi mežā. Jūs tur dzīvojat?

Jānis: – Jā, aptuveni stundas distancē no trauksmes, satiksmes un trokšņiem. Doma par dzīvi pie dabas nebija eskeipisms, kā izmisuma brīdī pārlaist vētru. Pietiekami daudz esmu nodzīvojies pa Rīgu, centru, ap Valdemāra un Tomsona ielu.

Tas laiks bija foršs, bet ir izdzīvots. Es tiešām jutu, ka daba mani sauc – ka tas ir veids, kā panest blīvo sociālo dzīvi, kas ikdienā saistīta ar manu darbu – jāsatiek ļoti daudz cilvēku, notiek aktīva mijiedarbība. Dažkārt gribas pabūt ar sevi, ar tuvajiem. Vai pat bez sevis – apsēžos un klausos, kā šalc koki, un vispār aizmirstu, ka esmu. Izplūstu Visumā.

Vai sava māja tev kā ģimenes vīrietim prasa lielāku atbildību?

Jānis: – Jā, to saprot jebkurš, kurš rūpējas par mājokli, kas lielāks par dzīvokli. Vienmēr būs klasiskais stāsts par jumtu, kas jālabo, trubām, kas pil, zāli, kas jāpļauj, par apkuri. Tas režīms neļauj atslābt, tomēr es to izbaudu.

Turklāt tas dod labu līdzsvaru abstraktajām problēmām, ar ko strādāju ikdienā, bet tām nereti ir metaforisks rezultāts. Tāpēc man prasās pēc kaut kā reāla, padarīta, kur redzi darba sākumu un beigas, vienalga, tā būtu nopļauta pļava, sakopta mežmala, uzbūvēts šķūnītis vai saskaldīta malka, kas smuki salikta šķūnītī. Tas sniedz gandarījumu.

Zane, tu labprāt pārcēlies uz māju pie meža?

Zane: – Patiesībā – jā.

Tu esi pilsētas meitene?

Zane: – Jā, augu Pārdaugavā, kur vienmēr likās, ka viss jau notiek otrā pusē Daugavai.

Bet ar to, kur esam šobrīd, esmu absolūtā mierā.

Tev nebija pat pārdomu? Nemēģināji pierunāt – varbūt tomēr paralēli vajag dzīvokli centrā?

Zane: – Vispār nē...

Jānis: – Tas jau nav baigi negrozāmais lēmums. Ja gribēsies atkal būt pilsētā, dzīve varētu arī mainīties.

Kad puika gribēs iet ģimnāzijā...

Zane: – Jā, tad varēsim atrast sev dzīvokli.

Jānis: – Bet šobrīd viņam diendusas ir putnu dziesmās un brīnumainajā dabas klusumā. To, manuprāt, ir vērts piedzīvot.

Zane: – Jā, diez vai gribētos to mainīt pret šo ātri sasniedzamo, uzputoto kafiju...

Jānis: – Ir jau forši pasēdēt parkā... Bet tas nav nekas tāds, bez kā nevar. Turklāt mēs nejūtamies tik atrauti no visa, ka ikdienā nevarētu to pabaudīt. Tāpat varam palikt pa nakti pie vecākiem vai draugiem. Tas, ka no tiem spraigajiem darbiem tevi šķir neliela distance – gan laika, gan ģeogrāfiska –, liek mobilizēties, savākt domas, plānojot laiku, un izvērtēt, vai tiešām tas ir jādara tieši šodien un – vai vispār ir jādara.

Tagad cenšos būt tur, kur bez manis darbs tiešām nevar kustēties. Vecums, kad šķiet, ka visur jābūt būšanas pēc, ir garām. Tu centies dzīvot efektīvāk, izbaudīt, ka ir klusums, miers un brīvdiena. Nav vairs forši dižoties, ka tev brīvdienu nav bijis nez cik gadu, vai ar to, ka svētdienās ir mēģinājumi. Manuprāt, svētdienā ir jādara citas būtiskas lietas. Jāsaprot, ka tu strādā, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai strādātu. Protams, ir brīnišķīgi, ja darbs sniedz gandarījumu, taču ir vajadzīgs ieelpas – izelpas princips, kad tu kaut ko uzņem un kaut ko atdod. Nevar visu laiku tikai dot vai tikai ņemt. Nogurst no abiem. Pats no sevis nogursti.

Foto: no privātā arhīva

Vai tas, ka esat ar distanci, savā ziņā pasargā jūsu ģimenes izolētību, kopības sajūtu? Varbūt Rīgā pie jums biežāk iegrieztos draugi, paziņas...

Jānis: – Pie mums vispār bieži iegriežas. Iespējams, tagad pat biežāk nekā tad, ja mēs būtu Rīgā.

Visiem gribas pie-meža sajūtu?

Jānis: – Mums arī gribas tos draugus.

Zane: – Jā! Mēs salīdzinoši nesen esam sākuši aicināt ciemiņus. Tās vienmēr ir ļoti foršas dienas, kad atbrauc draugi, mēs kopā arī kaut ko padarām.

Liekat pie darba?

Zane: – Jā!

Jānis: – Vārām uz ugunskura zupu, stādām kociņus, tīrām mežu. Visādas jēgpilnas aktivitātes. Turpretī Rīgā jebkura ciemošanās nozīmē ēšanu.

Vai dirnēšanu pie vīna glāzes.

Jānis: – Arī tas ir forši, bet, kā jau teicu, ir laiks citam posmam, kad sāc priecāties par jēgpilnu laiku ar draugiem, kad tiešām izbaudi viņu klātbūtni. Kad draugi pie tevis nevis ieskrien garāmejot, bet brauc ar domām par tevi. Tām viesībām ir pavisam cits saturs. Tas ir kā vesels rituāls.

Mūžsenā patiesība – tas, kurš dzīvo vistuvāk darbam vai skolai, kavē biežāk nekā tie, kuri dzīvo tālāk. Tāpat ir ar ciemošanos. Iespējams, tie, kas visu laiku dzīvojas centra murdoņā, pat nealkst nevienu pie sevis redzēt. Jo visa ir par daudz. Mūsu gadījumā esam patīkamā trijotnē. Apkārt daba, dzīvnieki, putni.

Nāk pie mājas?

Jānis: – Jā, stirnas. Šīs sezonas hits ir divas dzērves, kuras ierodas gandrīz katru rītu. Ir pīļu pāris, kas atlido pavasarī, un tu sāc ievērot likumsakarības, redzi, kā dabas cikls visu laiku elpo un transformējas. Vērojot gadalaikus, tev ir tāda kā dabas burtnīca, kalendārs, kas rāda, ar ko katra jauna diena atšķiras no iepriekšējās. Manuprāt, tur, kur viss ir ievākots asfaltā, tas ir mazliet paslēpts. Tad tiešām kādu dienu vari attapties – bāc, kokiem vairs nav lapu! Vai – pa kuru laiku viss kļuvis zaļš?

Zane: – Domāju, tā prombūšana mums ir iemācījusi vairāk novērtēt arī Rīgu. Piemēram, tagad, kad daudz esmu mājās, uz Rīgu atbraucu ar ļoti lielu prieku. Skatos uz cilvēkiem, visur rosība, daudz kas ir skaisti un dinamiski.

Jānis: – Ieraugi priekšrocības. Tā ir ar visu, pie kā pierodi. Cilvēki, kuri dzīvo pie jūras, vispār neiet peldēties. Domāju, jebkurā dzīves norisē kontrastiem ir labvēlīga ietekme, arī uz veselību. Mūsu dīķī es arī ziemā āliņģī eju peldēties.

Foto: no privātā arhīva

Katru dienu?

Jānis: – Ir slinkāki un aktīvāki periodi, bet – jā, daru to bez īpašas skubināšanas. Man it kā iekšā ieskanas zvaniņš, kas saka – tagad! Kamēr izcērtu āliņģi, esmu jau uzsilis. Tas ir stāsts par kontrastiem. Manuprāt, nav labi arī ieslīgt vienveidīgās domās, un ir veselīgi uzturēt dzīvu draudzību dažādās vidēs, kur tevi pabaro ar pilnīgi citām emocijām un informāciju. Piemēram, man ir ļoti interesanti runāt ar zinātniekiem, ar draugiem, kuri mācās medicīnu vai dara kaut ko pilnīgi atšķirīgu.

Kuri nav mūziķi?

Jānis: – Jā! Pat apzināti esmu centies līst citās vidēs. Bijuši periodi, kad mūku no mūziķiem un vairāk kontaktējos ar vizuālās mākslas cilvēkiem vai rakstniekiem, dzejniekiem. Vai vispār abstrahējos no mākslas un tiekos ar tehniski domājošajiem. Manuprāt, viss ir viens. Pitagors, piemēram, bija arī mūzikas teorētiķis, un Imanta Ziedoņa domāšana bija arīdzan eksakta, praktiska. Viņš pats uzbūvēja savu trīsstūrveida māju.

Uzprojektēja.

Jānis: – Jā. Manuprāt, tas ir ļoti simpātiski. Un viņš bija saistīts ar dabu. Atsaucoties uz iepriekš teikto – saskatīt poētiskumu kukainī ir tas maģiskais mākslā, kas var pārliecināt jebkuru, ka viņš bez kultūras nevar dzīvot. Ir nepieciešams maģiskais, mītiskais skats, centieni izskaidrot, kāpēc esam šeit. Ja par to nedomājam vai tam nepiešķiram nekādu nozīmi, ir viegli pazust tulkojumā, nokļūt dzīves strupceļā, kad nesaproti, kāpēc tu no rīta mosties un vakarā ej gulēt.

Vai tevi ar šādu dzīves uzskatu, pasaules izjūtu uzaudzināja vecāki?

Jānis: – Labs jautājums. Nezinu. Domāju, vecāki ielika pamatu. Taču ir kāda būtiska skola – vērojot notikumus, satiekot cilvēkus priekos, sāpēs un dažādos priekšstatu lūzuma punktos, mēs pieredzam, kā mainās mūsu domāšanas matrica. Ir karte, pēc kuras tu vadies, un tad pienāk brīdis, kad saproti – nē, tas, kā biji būvējis savu sistēmu, vienkārši nedarbojas. Un tad tā ir jāmaina.

Foto: Lūcija Rošāne

Tev tā ir bijis?

Jānis: – Vairākkārt. Domāju, cilvēks nav īsti pie pilna saprāta, ja saka, ka ir nodzīvojis visu dzīvi, nemainot skatījumu, nav nokļuvis turbulences zonā. Tas nozīmē, ka vai nu viņš ir ignorējis norises savā dzīvē, izliekoties, ka tas nenotiek, vai arī palaidis garām kaut ko būtisku.

Juris Rubenis runā par liminālo jeb sliekšņa telpu, kurā esi brīdī, kad vairs neesi tur, kur biji, un vēl neesi tur, kur būsi. Tas ir ļoti diskomfortabls posms; teritorija, kurā jūties visa pamests. Pat sevis pamests. Bet tas ir veselīgi, jo tu attopies uz nākamā pakāpiena, nolicis malā visu, kas bija iepriekš, un, paņēmis līdzi vērtīgo, dodies tālāk. Stiprāks. Arī bērnībā noteikti ir posmi, kurus tajā brīdī vēl nespējam raksturot vai definēt, bet tas notiek...

Domāju, arī studiju laikā nobrūk daudzi priekšstati, tāpat trīsdesmitgadnieku krīzē vai satricinājumos darbā, draudzībā, ģimenē, arī profesionālajās atklāsmēs – jo izrādās, ka īstenībā viss ir citādāk. Tev liekas, ka esi sapratis, bet tik un tā paiet laiks... Ja nepieprasi, lai pasaule ir tāda, kādu tu gribētu, bet skaties uz to brīvi, tā šķiet ļoti skaista, izbaudāma. Arī cilvēki... Baudi viņus tādus, kādi ir, nevis liec viņiem būt tādiem, kā tu vēlētos. Tā laikam ir mana lielākā pēdējo gadu atklāsme – es tiešām priecājos par to, kādi ir cilvēki man apkārt. Cik brīnišķīgi viņi ir. Tas ir jānovērtē.

Zane, ar ko nodarbojies?

Zane: – Profesionāli – ar producēšanu. Mūzikā, dažādos video projektos, kino. Man nešķiet, ka šobrīd esmu kaut kas cits. Būt par mammu ir jauna šķautne, kas mani tomēr nav atslēgusi no iepriekšējās.

Tevī dzīvo arī profesionālā gribēšana, domas, idejas?

Zane: – Tās kaut kur dzīvo. Šobrīd gan izbaudu to, ka producents manī ir atvaļinājumā, negribas neko darīt profesionāli, rakstīt e-pastus, zvanīties. Un nešķiet – ak kungs, kā man viss iet garām! Ļoti baudu šā brīža ritmu, jo esmu pārliecināta, ka tas ir salīdzinoši īss, un tiešām esmu mierā ar to, kā viss ir sakārtojies.

Tāpēc arī nešķiet, ka profesionāli netiek izmantotas kādas milzīgas iespējas. Tas atkal ir par to, ka visam savs laiks. Pieķeru sevi pie domām: ja vajadzētu kaut ko darīt, tas nebūtu ne jēdzīgi, ne produktīvi, jo ir citas prioritātes. Tas liktos negodīgi pret bērnu, ka lieku viņam gaidīt, jo man tagad ir jāpiezvana.

Foto: no privātā arhīva

Tevī dzīvo tieksme pēc ideāla? Saka, ar pirmo bērnu tā esot.

Zane (smejas): – Nu... Nē. Man šķiet, ka ne. Manī droši vien dzīvo tā centīgā mamma.

Tieši par to jau ir stāsts.

Zane: – Jā, droši vien pirmā reakcija ir – vai, vai, vai... vai visu daru pareizi? Bet ļoti cenšos nebūt tik histēriska, lai par katru maznozīmīgu jautājumu izlasītu visu internetu.

Par mazo pumpu?

Zane: – Jā! Vai visas smērītes aptiekā nopirkusi. Protams, manī ir tāds nervs, kad liekas – ārprāts, man jāsargā bērniņš! Bet droši vien būtu jocīgi, ja tā nebūtu. Taču apzināti piedomāju, lai nesajūku prātā. Arī bērnam diez vai vajag, lai viņu pār-uzmana. Droši vien – jo lielāks viņš augs, jo mazāk viņam to vajadzēs. Es gribu viņu ieraudzīt kā patstāvīgu, varošu, lai viņš pats pieņem lēmumus un zina, ko grib. Man tas liekas ļoti svarīgi. Neliet viņam mūžīgi visu mutē ar karotīti. Audzināt viņu domājošu.

Jānis: – Nemēģināt viņu izolēt no realitātes. Lai viņš nebaidās no putekļiem, dubļiem vai zirneklīša.

Vai tu kādreiz, Zane, varēji iedomāties, ka varētu iet pa ielu, kaut ko pacelt no zemes un iebāzt mutē, kā tikko izdarīji, kad no asfalta parkā pacēli Kristapa knupīti?

Zane: – Nu, ar citu cilvēku lietām es parasti tā nerīkojos.

Tas iznāca tik pašsaprotami!

Zane: – Pēdējā laikā tā notiek diezgan bieži...

Jānis: – Domāju, ir daudzas jomas, kurās tu atklāj jaunas kvalitātes un kādu robežu pārbīdīšanos. Vienalga, vai mēs tagad runātu par miega vai pacietības robežām. Es jūtu, ka tās tevi paplašina. Katrā ziņā neviens no mums nav uzvilcies, mēs varbūt bijām gatavi, ka tā būs. Vienkārši ļaujam tām lielajām pārstrukturēšanās pārmaiņām sevī notikt.

Zane: – Tas ir jautājums par to, kā mēs to uztveram, kā tas maina mūs. Bērns ir tāds, kāds ir, un viņam vajadzības ir tikos, cikos ir.

Foto: no privātā arhīva

Kurš ceļas naktīs?

Jānis: – Naktīs ceļas Zane. Es apkalpoju rīta segmentu no pussešiem līdz pusastoņiem.

Tā ir tava dežūra?

Zane: – Jā.

Jānis: – Daru visu iespējamo! Rītus īstenībā es izbaudu. Ka man pirms visiem darbiem ir laiks ar dēlu, kad esam mēs divi. Tad tālāk esmu gatavs doties ar uzlādētām baterijām. Lai arī mazliet neizgulējies.

Zane: – Pamostos pusvienpadsmitos un domāju – vai vispār drīkstu teikt cilvēkiem, ka tik ilgi guļu?

Jaunā māmiņa izgulējusies – tik nepieklājīgi.

Zane: – To labāk neraksti.

Jānis: – Tas ir mūsu noslēpums.

Iepazināties darba sakarā vai tomēr ballīte un draugi?

Jānis: – Būtu filma jātin atpakaļ, lai saprastu, kādi mūsu kopīgajā dzīvesstāstā ir tie pakāpieni.

Kad ieraudzījāt viens otru, tas bija kā zibens spēriens vai tomēr ne?

Jānis: – Nezinu... Tas nebija zibens spēriens. Diezgan rāma un pakāpeniska izjūta, ka būt kopā varētu būt pareizs lēmums. Joprojām tā jūtu un uzskatu. Domāju, ja ir viegli būt kopā, tas ir rādītājs. Tas ir ļoti patīkami, attīstoši un atbrīvojoši.

Tad jūsu attiecības drīzāk ir mierīga, nevis krāčaina upe?

Jānis: – Noteikti! Mūsu ikdiena, attiecības, man liekas, ir diezgan... kā to varētu raksturot?

Zane: – Es slikti strīdos.

Jānis: – Man arī nepatīk jebkāda strīdēšanās. Līdz ar to cenšamies visu izrunāt mierīgi. Runājam diezgan daudz, un tas ir piepildīts ar sapratni un pārliecību, ka otrs vienmēr gribējis, lai būtu labāk. Pat ja nav izdevies, kā iecerēts. Tas, protams, ir jākopj, nevar vienkārši palaist un nepievērst uzmanību. Izjūtai, ka otrs tiešām vēl tev labāko, vienmēr jābūt aktuālai.

Foto: no privātā arhīva

Kā jums liekas, vai ir kāds sarkans dzīpars, kas attiecībās jānotur, lai tā mierīgā upe nekļūtu par dīķi?

Jānis: – Kas tad dīķim vainas?! (Zane smejas.)

Sastāvējies ūdens, garlaicīgi. Vai neesat vēl to pieredzējuši?

Jānis: – Kopābūšanā klātesošiem jābūt smaidiem un smiekliem. Bez humora viss dzīvē ir pelēks. Protams, attiecības ir jākopj, bet vienlaikus, manuprāt, 95% nosaka cilvēku raksturu saderība. Un ķīmija tīri fizioloģiskā līmenī, ģenētiski, pēc smaržas – tas pasaka priekšā, kas jādara. Ja attiecībām ikdienā jāvelta kādas procedūras, lai tās frišinātu, un visu laiku jāpumpē, tas paņem milzīgi daudz resursu. Agri vai vēlu šie cilvēki vai nu nogurst, vai...

Tas rada nīgrumu.

Jānis: – Jā. Viņi sāk vainot viens otru tajā, kāpēc nejūtas labi. Tā ir ar visu dzīvē – jāiet pa dabas, vēja pūsmu. Ja kaut kas visu laiku rada sajūtu, ka ej pret straumi, ilgi neizturēsi. Tā, protams, ir tava izvēle – kad glaudi sevi pa spalvai un kad mazliet disciplinē un saņemies. Ej paskriet, pavingro, ņem instrumentu un vingrinies, komponē vai izrušini dobi, sastādi puķes. Pēc tam esi laimīgs, ka esi padarījis. Tā ir degviela, kas tevi kustina uz priekšu.

Tu no visas šā piedāvājuma izvēlies, kur ieguldīt enerģiju. Ir cilvēki, kas pirms iziešanas no mājas divas stundas pavada pošoties. Viņiem ir milzīgs daudzums drēbju un sarežģīta izvēle, kas acīmredzot sagādā prieku, bet Feisbuka radītājs Marks Cukerbergs visu laiku velk vienas džinsu bikses un T kreklu. Viņš negrib šai procedūrai veltīt laiku un to izslēdz. Viņš ir gatavs darīt to, ko grib. Man patīk domāt par koncertu...

... vizuālo tēlu?

Jānis: – Jā – to, kas attiecas uz skatuvi. Ikdienā tam nav laika... Vai tu tagad paskatījies, kas man mugurā? (Smejas.)

Jūs abi esat diezgan hipsterīgi, neesat tāds lauku variants.

Jānis: – Patiesībā šīs ir vecās skatuves lietas, kuras varu sākt valkāt. Tādā ziņā esmu privileģēts, nav jāiet izvēlēties uz veikalu.

Tad pēc gada tu uz interviju nāksi spožajā mētelī no jaunā klipa – spīdēsi kā saules zaķītis.

Jānis: – Visticamāk, tā arī būs... Katrā ziņā ikdienā nejūtos, ka man būtu jāspēlē kāda loma vai jāizklaidē cilvēki. Es tiešām to nevaru izdarīt. Ir ģeniāli cilvēki... Teiksim, Intars Busulis – ar dzirksti, viņš visu laiku ir onlainā, gatavs izklaidēt, būt interesants – kā uz skatuves. Ja es tā darītu, tad uzietu gaisā.

Lielajā Instrumentu koncertā 31. augustā Daugavas stadionā būsiet visi trīs? Kristapam jau būs pusgads.

Jānis: – Vai Kristaps nāks uz Daugavas stadionu?

Zane: – Nu, tehniski esam nodrošinājušies.

Jānis: – Esam pasūtījuši speciālas austiņas. Mēs esam gatavi. Skatīsimies, kā jaunais albums patiks Kristapam.

Nākamais albums būs Tētis?

Jānis: – Ar Reini smējāmies, ka ir tāds modelis – kad piedzimst bērni, pēkšņi vari iedomāties šūpuļdziesmu albumu, kas radies, praktiski darbojoties. Zinu, kādas intonācijas vai melodijas nāk prātā, mierinot Kristapu.

Foto: Lūcija Rošāne

Tu mierini ar savu melodiju?

Jānis: – Ar kaut kādu dungošanu. Zane ir ļoti talantīga. Esmu jau dažas melodijas nočiepis, ierakstījis telefonā.

Zane izdomā melodijas?

Zane: – Patiesībā Kristaps izdomā. Es mēģinu atkārtot.

Tad viņš ir ļoti talantīgs!

Zane: – Absolūti. Ģēnijs! (Smejas.)

Jānis: – Bet tas darbojas, bez jokiem – manuprāt, jebkura radoša izpausme nāk no dabas. Pirmais impulss noteikti. Domājot par jebkuru melodiju, to vajag atkal atcerēties. Šajā gadījumā atnāk bērns un savu ideālo dziesmu nodzied pats. Tavs uzdevums ir ar savu tehnisko prasmi un profesionālajām zināšanām to apģērbt. Jā, gaidām Kristapa šūpuļdziesmu albumu!

Saistītās ziņas

Jānis Šipkēvics stāsta, kā saimnieko savā lauku mājā: "Beidzot sajūtos kā īsts cilvēks" 65
Jānis Šipkēvics apprecējies ar savu menedžeri 67
Jānis Šipkēvics precīzi pasaka, ko mēs visi domājam par Dziesmu un deju svētkiem 168

Citi šobrīd lasa

Šoruden atvadu ceremonijas Rīgas krematorijā varētu nenotikt 3
FOTO, VIDEO: simtiem britu maksā naudu, lai pliki varētu mesties ūdenī 8
Lienes Skulmes tuvinieki satraukti un lūdz palīdzēt – meklē aculieciniekus Kiviča zvērībām 92
Skatīt visus komentārus

Молодая возлюбленная Евгения Петросяна Татьяна Брухунова разорила его в Париже

Развесьте по дому гроздья рябины: обычаи и приметы на 23 сентября 1