Lilita. Karaliene, nevis Mirttante no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā"

Ārpus teātra – vienmēr eleganta un cēli atturīga. Pielūgta, tomēr vientuļa. “Tas bija dabas dots absolūts porcelāna skaistums, kas ar milzīgu darbu tika noslīpēts nevainojamā meistarībā,” par viņas fenomena noslēpumu teikusi teātra zinātniece Lilija Dzene.

Tās paaudzes, kas viņu pazīst, pateicoties tikai Mirtas tantei no Limuzīna Jāņu nakts krāsā, iespējams, pat nenojauš, ka par Lilitu Bērziņu, satriecošu Spīdolu, Annu Kareņinu, Mariju Stjuarti (un vēl, un vēl..), kolēģi teikuši – lai nu ko, bet tantiņu gan Lilita nenospēlētu nemūžam... Lilita – lādzīga tantiņa?! Mudīte Šneidere raksta: “Jūs domājat, ka Limuzīnā Lilita beidzot nekā nespēlē? Spēlē gan! Turklāt kā vēl! Stiprāk, dziļāk, līdz serdei – kā pati visu mūžu tiekusies. “Tantiņā” viņa spēlē vairāk! Jo Spīdola ir tuvāka Lilitai Bērziņai nekā Mirtas tante.”

Dailes teātris. Slava

Lilija Bērziņa (kļūstot par Dailes teātra štata aktrisi, Lilija pieņēma skatuves vārdu Lilita) dzimusi 1903. gada 17. jūnijā Rīgā. 1920. gadā viņa absolvēja Rīgas 3. vidusskolu.
Teātrī viņa nokļūst, pateicoties tam, ka 1922. gadā Lilitu pamanīja un uzaicināja Ilgas lomai Pjotra Čardiņina filmā Psihe, kas diemžēl nav saglabājusies. Filmā piedalījās arī Eduards Smiļģis, kurš pirms diviem gadiem bija nodibinājis Dailes teātri. “Atnāk’t rrrīt pulksten vienpadsmitos uz Dailes teātrrr’!” Smiļģis teicis savai partnerei.

Tā nu 1922. gadā uz Dailes teātra skatuves uzkāpa pavisam jauna meitene klasiski precīziem sejas vaibstiem un lielām, fascinējošām, zaļganbrūnām acīm. Kaislīga, lunkana, pašapzinīga. Skatuves gaitu sākumā, kā visi Smiļģa ansambļa dalībnieki, bijusi masu skatu dalībniece un dejotāja. Viņa valdzināja publiku ar plastiskumu un skaistumu, apliecinot prasmi iekļauties Smiļģa lielo inscenējumu stilistikā.

Pakāpeniski nāca arvien lielākas lomas — Hero V. Šekspīra Amorā uz drednauta 1930. gadā, grāfiene Dona Lāgerlēvas Gesta Berlingā un Asnate Raiņa Jāzepā un viņa brāļos (abas 1933. gadā). Plaši izskanēja aktrises radītais teatrāli ļoti spilgtais Pēterenes raksturs Janševska Dzimtenē 1932. gadā. 1933. gadā viņa bija Zāra Blaumaņa Skroderdienās Silmačos.
20. gadsimta trīsdesmitie gadi ir laiks, kad televīzija un radio vēl ir bērnu autiņos, bet teātra pasaule ir leģendām apvīta, aktieris – lielākais elks.

Šajā laikā aktierus dievināja, īpaši – Lilitu Bērziņu. Pārdeva tūkstošiem pastkaršu ar viņas attēlu, žurnālu vāki un titullapas ņirbēja no skaistās aktrises fotoattēliem. Trīsdesmito gadu vidū Lilita Bērziņa izvirzījās par galveno lomu tēlotāju. Viņa lepni un cēli kāpa uz teātra skatuves kā Dezdemona, Žanna d’Arka, Solveiga. Vēlāk Lilita Bērziņa teiks: “Es biju iemīlējusies visos savos partneros, vienīgi, ja es to saku, tagad visi iedomājas seksu.”

Rīgā viņai konkurentu nebija ilgus gadu desmitus, kopš 1934. gadā no Dailes teātra aizgāja cita Smiļģa prīma Emīlija Viesture. Līdz Vijas Artmanes-Eduarda Pāvula-Harija Liepiņa talantu īstajai dzimšanai bija divdesmit gadi. Šajos gados Dailē valdīja Bērziņa un viņas divi skatuves mūža partneri Artūrs Filipsons un Edgars Zīle. Tāds bija Smiļģa teātra nežēlīgais likums: pievilināt publiku ar spožu mīlētāju pāri; ar solistiem, uz kuriem gūlās viss teātra smagais repertuārs.

Dramatiskajās lomās, kas Lilitas Bērziņas repertuārā arvien vairāk parādījās četrdesmitajos gados, viņas tēli valdzināja ar īpašu sievišķīgu starojumu, emocionāli dziļu, suģestējošu pārdzīvojumu. Klasikas repertuārā aktrise iezīmēja veselu laikmetu Dailes teātra vēsturē ar Grietiņu Gētes Faustā (1940), titullomās Hauptmaņa lugā Elga (1942) un Šillera Marija Stjuarte (1943).

Padomju laiki viņas slavu nemazināja – par Spīdolu Raiņa lugā Uguns un nakts 1947. gadā aktrise saņēma PSRS Valsts prēmiju (tiem laikiem naudas izpratnē augstākais iespējamais apbalvojums), bet Maskavas publika pēc izrādes desmitiem reižu sauca Bērziņu uz skatuves. Īpašu popularitāti Lilitai Bērziņai atnesa titulloma Ļeva Tolstoja romāna Anna Kareņina dramatizējumā (1949), ko arī gaidīja Maskavas publika, bet pret to protestēja Maskavas Dailes teātra prīma Alla Tarasova, kas Annu Kareņinu uzskatīja par savu mūža lomu un īpašumu.

“Vienu vari rakstīt droši – mūsu mājā VISS bija pakļauts teātrim. Mammai nekā nevajadzēja, vienīgi darbu. Visā citā viņa bija ļoti pieticīga. Ne nauda, ne ordeņi, pat ne slava. Darbs!” Tā Mudītei Šneiderei teikusi aktrises meita Lolita. Vienīgajai darbavietai Dailes teātrim atdots sešdesmit viens mūža gads, tur Bērziņa nospēlējusi gandrīz trīssimt lomu, no kurām vismaz desmit zelta burtiem ierakstāmas latviešu teātra vēsturē. Viņas pēdējā loma bija Berežkova Gončarova romāna Krauja inscenējumā 1982. gadā.

Ērkšķi

Teātra zinātniece Lilija Dzene pieminējusi arī mazāk zvaigžņainas lappuses Lilitas Bērziņas skatuves mūžā: “...domāju, lielākā traģēdija Bērziņai kā aktrisei bija tas, ka viņa pašos auglīgākajos savos ziedu laikos pazaudēja abus galvenos partnerus: traģiski arī dzeršanas dēļ krita un savainojās Artūrs Filipsons, kurš drīz mira, bet Edgars Zīle aizgāja uz Nacionālo, tolaik Drāmas teātri. Viņa bija kā radīta aristokrātiskām lomām, un uzspiestajā padomju repertuārā tādu nemaz nebija.

Kaut gan Smiļģis jau vācu laikā centās izmantot viņas komiskās dotības tādā delartiskā plānā, taču arī tas bija īslaicīgs mierinājums – šī vitālā Beatriče vai Jakobīne. Neveiksmīga bija viņas 1943. gadā spēlētā Džuljeta kopā ar Romeo – Edgaru Zīli, jo... viņi bija jau drusku padzīvojis pāris iepretim Artūra Dimitera un Ausmas Šteinbergas jaunajiem mīlētājiem. Protams, bija 1947. gadā inscenētās Uguns un nakts Spīdolas triumfs, Annas Kareņinas 1949. gada panākumi, bet drīz pēc tam sekoja arī iemīļoto partneru Filipsona un Zīles zaudējums. Nav brīnums, ka ar īsti traģisku vērienu Bērziņa atkal uzplauka tikai 1959. gadā kā Ekebijas Majoriene, pirmo reizi Gēstas Berlinga izrādē uz skatuves iziedama ar sirmiem matiem...”

Lilita Bērziņa bija ārkārtīgi prasīga pret sevi, disciplinēta un izpildīga, mūsdienās viņu noteikti dēvētu par darbaholiķi. Prasīgums pret sevi radīja arī prasīgumu pret citiem. Kad viņa, izrādes gaisotnes piesātināta, ienāca ģērbtuvē, lai uzkavētos līdz nākamajam skatam, bet tur burbuļoja sarunas, aktrisi tas uztrauca. Laikam vienā tādā brīdī Lilita pieprasīja klusumu. Kad visu cienīta prasmīga friziere reiz nelaimīgā kārtā nebija precīzi uzlikusi parūku un dažas sprodziņas spurojās, viņa saņēma bargu aizrādījumu: “Jūs man šovakar izgāzāt izrādi!”

Vēlāk frizierei, protams, trīcēja rokas, un no tām krita ārā matadatas. Aizrādījumu saņēma arī ģērbēja, ja kāda vīlīte nebija lāgā izgludināta. Tas deva pamatu runām par premjerismu.
Savukārt Lilija Dzene strikti noliedz monstrozo Bērziņas prīmas – tirāna tēlu: “Tas ir teātra mazāk apdāvināto skauģu sacerēts!”

Mīļa visām varām

Ne tikai skatītāji apbēra Bērziņu ar ziediem un mīlestību, arī laicīgā vara bija pret Bērziņu dāsna. Īsi pirms krievu pirmās ienākšanas viņa saņem Ulmaņa dibināto Tēvzemes balvu, vācu laikā par Marijas Stjuartes (“pareizā” vācieša Frīdriha Šillera luga taču!) lomu viņu aplaimo ar 10 000 marku Reiha prēmiju, pēc Latvijas padomju kultūras dekādes Maskavā seko Staļina prēmija, vēlāk PSRS Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums, vēl vēlāk – brežņeviskais Sociālistiskā Darba Varones tituls.

Visu prīmas mūžu Dailē viņai ir lielākā alga teātrī, viņa piedalās PSRS Augstākās Padomes darbā... Vai Grīziņkalna šuvējas un celtnieka trīs māsu ģimenē lutinātajai Lilitai, Smiļģa studistu vienai no... izdresētajai par skatuves zvaigzni šāda oficioza atzinība bija rādījusies sapņos? Attiecībās ar varām un partijām Bērziņa esot izrādījusi bērnišķīgi naivu uzticību, un par viņas partijisko pārliecību teātra ļaudis paklusām smīnējuši, taču nekad, nekad nav atļāvušies ironizēt viņas klātbūtnē.

Kad padomju vara viņu aicina iestāties partijā, pēc kolēģu teiktā, sākas romāns anekdotēs “Lilita un partija.” No mākslinieces mutes nu bieži ir dzirdams vārdu salikums “Mana Pārtija” .Ar lielo burtu un izrunas īpatnību dēļ ar garo “ā”. Uzticīga partijai viņa būs līdz galam, asprātīgie kolēģi to izrādīs spilgtās etīdēs un pantomīmās. Neņirgāsies, bet apcelsies. Jo Lilitai no tā nav nekāda pašlabuma – ne lielāka alga, ne vairāk lomu (tās viņai ir tāpat). Tā nav arī liekulība, jo aktrise ir īsta gan teātrī, gan dzīvē.

Viņa kalpo Komunistiskajai partijai ar sirdi un dvēseli, ieģērbjas lietišķā kostīmā un paklausīgi sēž plēnumos, kongresos un sapulcēs. Aizbrauc uz Maskavu, redz Staļinu un apžilbst – tagad viņa būs daudz, daudz labāka aktrise, jo ir redzējusi... “Viņa acīs es redzēju visas pasaules tēvišķīgumu...” Staļina bērēs viņa raudāja (kā raksta Mudīte Šneidere – vismaz tas nav uzfilmēts...). Kā jau minēts, kolēģi apceļas, bet nekad Lilitas klātbūtnē. Un nesmieties tiešām nav iespējams, kad dižā aktrise pavisam nopietni pavēsta: “Šodien ir mana mūža laimīgākā diena – manu meitu uzņem partijā!”

Kolēģi, līdzpārdzīvojuma apņemti, spriež: “Lai nu būtu tā laimīgākā diena, bet tik lielu laimi labāk paturēt sevī.” Līdzīgu reakciju raisa cita situācija. Tuvojas PSRS Komunistiskās partijas kongress, un Lilita Bērziņa, kura cerējusi uz kādu lomu, kas tomēr tikusi citai aktrisei, no tiesas nobēdājusies, pauž: “Pārtijas kongress... un man... Man – nav dāvanas kongresam!”
Kronis visam esot bijušas partijnieču lomas, kurās viņa lika iekšā visu savu talantu, bet iznācis sazin kas. Slavena loma ir Ļubova Jarovaja (komuniste, kura nošauj savu vīru, šķiras ienaidnieku baltgvardu).

Aktrise pēc izrādēm naktīs devusies uz Veras Baļunas dzīvokli, lai turpinātu strādāt pie Jarovajas lomas, jo nav ar sevi bijusi apmierināta un vainojusi sevi, nevis dumjo tekstu, draņķīgo dramaturģiju un visu lugu. Viņa ilgojusies nospēlēt padomju cilvēku, uztverot tāda tipa lomas kā dāvanu no “pārtijas”...

Dzīve ārpus teātra

Aktrise nekad nevienam nav kratījusi sirdi, arvien ieturējusi zināmu distanci, tāpēc kolēģiem šķitusi lepna un nepieejama. “Cilvēks ir tik sarežģīts radījums, un par katru cilvēku mums ir tikai virspusējs pieņēmums. Tāds daudziem ir arī par mani. Bija laiks, kad es daudz spēlēju lepnas, nepieejamas sievietes, un šīs īpašības sāka attiecināt uz mani pašu. Un tā starp mani un kolēģiem pēckara gados iezagās plaisa.

Tagad vecumā es zinu, ka pašai vajadzēja to pārkāpt. (..) Pamazām es jutu, ka ap mani izveidojas tukšums, ka esmu palikusi viena. Jūs zināt, kāda ir sajūta, ja tu esi viens?” Tā aktrise teikusi Viktoram Hausmanim.

Kad Lilita Bērziņa ienāk teātrī, tur strādā arī (pēc kolēģu atmiņām) izskatīgais, inteliģentais un labsirdīgais aktieris Jānis Priede. Necik ilgi, un Lilita Bērziņa kļūs par Bērziņu-Priedi. Pēc izrādēm ģērbtuvēs vai tuvākajās kafejnīcās notiek pasēdēšanas. Jaunajām pievilcīgajām aktrisēm nedaudz vecākie kolēģi saka: “Meitenes, nāciet līdzi!” Un meitenes iet. Kolēģi ir asprātīgi un interesanti, tāpat pārējie kafejnīcas viesi – dzejnieki, mūziķi un gleznotāji. Tā notiek bieži. Bieži pasēdēšanas notiek arī abu dzīvesdraugu mājoklī, kur pat nav mēbeļu – tikai spilveni uz grīdas.

Pēc gadu desmitiem jaunie aktieri no kolēģiem dzirdēs stāstu, “kā Lilita gribēja glābt Jāni Priedi”. “Viņa gāja līdzi, sēdēja, “dzēra nost no priekšas”, lai viņam tiek mazāk... Un tā vairākus gadus. Līdz vienreiz atjēdzās, ka, ejot garām kafejnīcai, pašai gribas ieiet un iedzert. Tad viņa saprata, ka... Viņa aizgāja.” Trīsdesmit gadu vecumā aktrise ar meitu Lolitu paliek viena.

Vai Lilitai Bērziņai vispār bija normāla ārpusteātra dzīve, un, ja bija, vai tā nekļuva mazsvarīga, vai netika darīts pāri meitai Lolitai? Lilija Dzene, saka: “Lilita par visu savā dzīvē ir dārgi maksājusi. Gan par pirmo laulību un tajā izbaudīto laimi un postu, jo viņas vīrs aktieris Jānis Priede bija gan ļoti izglītots un šai ziņā daudz deva, gan diemžēl alkoholiķis. Atceros, reiz mēs atgriezāmies no Piebalgas un Lilita pie Melturu kroga it kā bez iemesla noteica – te būtu jābūt mazam, tumšam ezeram no manām asarām...

Arī meitai Lolitai jeb Lollītei, kā viņu saucām, bērnībā skatuves atņemtā mīlestība ar laiku izlīdzinājās, to atzīst arī Lolita pati. Lilita burtiski dievināja savu mazdēlu Edgaru. Viņa bija brīnišķīga, apskaužama kulināre. Viņai bija no mammas mantota perfekta ģērbšanās kultūra. Punktuāla precizitāte. Uz teātri viņa gāja vismaz trīs stundas pirms izrādes un, protams, nevarēja ciest paviršu attieksmi pret darbu. Jā, viņa bija atturīga, paskarba pret kolēģiem, taču tā ir instinktīva vadošo aktieru aizsargreakcija, jo teātra pasaule jau nav laimīga ģimenes idille, kur cits citu aizgūtnēm mīl.

Taču viņa prata pārsteigt ar patiesu sirsnību, reizēm ar kādu īpašu intuīciju uzminēdama īstos brīžus, kad tā ir otram tik ļoti vajadzīga. Būtībā viņa kā teātra galvenā aktrise bija ļoti vientuļa un droši vien alka īstu, nevis tādu teātra draudzību. Viņa līdz mielēm pazīst to, ko nozīmē publikas dievinātas, mīlētas aktrises sievietes ģimeniskā vientulība.”

Kad ģimenes dzīve ar Jāni Priedi bija izirusi, sākās jauna, liela draudzība, kas pārauga mīlestībā. Pēc revolūcijas, pasaules un pilsoņu kariem Rīgā parādījās aktieris Jurijs Jurovskis, kurš piederēja pie krievu “baltās emigrācijas.” Viņam piemitusi dabas dota spēja būt uzmanības degpunktā. Jurovskis, būdams patiesi inteliģents un liels mākslinieks, bija gan aktrises padomdevējs, gan draugs; tuvs cilvēks, kam uzticēt domas par darbu, izlasītām grāmatām, aktiera būtību.

Jurovska darba kabinetā no sienas raudzījās Lilitas Bērziņas portrets Annas Kareņinas lomā. Abi sarakstījās par visdažādākajām tēmām – gan par mākslas notikumiem, gan ikdienu un sadzīvi. Nebūdams latvietis, Jurovskis aiz cieņas pret Lilitu centās viņai rakstīt latviešu valodā.

Uz skatuves tajos gados Lilitu Bērziņu bija pierasts redzēt kā varoni un dāmu, bet Asaros savā vasaras mājas dārzā viņa ravēja zemenes, kopa flokšus un gaidīja atbraucam tuvu cilvēku. Lilitas skolasbiedrene aktrise Benita Ozoliņa stāstījusi: “Kad pa Lilitas logiem plūda dārgi parfīmi, garšīgas ķēķa smaržas, kad Lilita dziedādama gludināja savu skaisto kleitu, – bet Lilita dzied reti, gandrīz nemaz, un viņai arī nav dziedamās balss – es zināju: šodien atbrauks Jurovskis!”

Tomēr tā laika kolēģu atmiņas atklāj arī citu šo attiecību šķautni. Jurovskis vienmēr diktēs toni, atļaus vai neatļaus. Viņa vienmēr paklausīs, un viņi nekad nebūs kopā. Tikai tiksies – tad, kad viņam ir ērti. Vēl vairāk, Jurovskis bija precējies ar citu – ar Krievu Drāmas aktrisi Jekaterinu Bunčuku.

Šīs mīlestības lappuse aizvērās 1959. gadā, kad Jurovskis jau bija nedziedināmi slims. Kad slimība viņu uzveica, Lilitai Bērziņai tas bija viens no vissmagākajiem dzīves zaudējumiem. Jurovska bērēs Lilita Bērziņa atvadījusies no mākslinieka kopā ar citiem pavadītājiem, bet tuviniekiem atvēlētajā vietā sēdējusi Jekaterina Bunčuka. Var tikai mēģināt iedomāties, kā aktrise jutās. Bet... Te labi iederas epizode no Olgas Dreģes atmiņām: “Mēģinot Barbarus, Lilita man reiz it kā pusnopietni sacīja: “Neviens vīrietis nav tā vērts, lai viņa dēļ ejam bojā...””

Ilgus gadus Lilitu Bērziņu pielūdza dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Gandrīz katru vakaru dzejnieks sēdēja Dailes teātrī un jūsmoja par zeltmataino aktrisi. Dažas rindas no dzejnieka vēstulēm: “Atceros jaunību, Tevi, tik brīnišķīgu, valdzinošu savā sievišķībā, tad drīz vien arī mākslā. Tāda Tu man esi palikusi sirdī arī tagad pēc visām dzīves pārmaiņām, pēc dažādiem sarežģījumiem.”

Kad aktrisei aprit sešdesmit, Sudrabkalns raksta: “Esmu par Tevi dažkārt domājis dažādi, bet viss allaž ir atkāpies, kad esmu raudzījies uz Tevi kā uz lielu, varenu, spožu mākslinieci. Esmu Tevi apbrīnojis visus četrdesmit gadus, kopš Tevi pazīstu. (..) Tu biji, esi un būsi brīnišķīga. Tavs Jānis Sudrabkalns.”

Kino jeb nežēlīgs likteņa joks

Mīkla, kas neliek mierā: kāpēc Bērziņa nav filmējusies? Un argumenti: viņai esot bijusi “nepareiza”, maķenīt vāciska dikcija, īpatns balss piesitiens, un viņa tomēr (?!) esot bijusi ļoti izteikta teātra aktrise.

Normunds Naumanis to, ka viena no visskaistākajām, ja ne skaistākā latviešu aktrise Lilita Bērziņa, kas savu profesionālo karjeru sākusi līdz ar spēles kino dzimšanu Latvijā, tikai mūža nogalē atkal izpelnījās lielu lomu kino – Mirttanti Jāņa Streiča leģendārajā Limuzīnā Jāņu nakts krāsā, nosauca par nežēlīgu likteņa joku.

Lai gan Jānis Streičs Lilitu Bērziņu jau bija filmējis madam Andersones lomā filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks, turklāt Latvijas kinoskatītājs aktrisi pazīst arī kā neatkārtojamo Paulīni īsfilmā Tās dullās Paulīnes dēļ un aktrises pūrā ir dažas kino epizodes (starptautiski pamanītā Džūlijas māte Teātrī un Grengrena kundzē Nepabeigtajās vakariņās), tomēr Mirttante nenoliedzami ir ārpus konkurences. Un, lai gan pēc šīs kolorītās večiņas tēla nākamās paaudzes iegaumē Lilitas Bērziņas vārdu, tomēr tas ir stipri ačgārns priekšstats par dižo aktrisi, kas pēc definīcijas nebija vis ekstravaganta tantiņa, bet dzimusi karaliene.

“Filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir fenomens latvju kino vēsturē,” saka Kristīne Matīsa. “Šī ir viena no filmām, par kuru pieci Kultūras kanona eksperti, kas bija ļoti atšķirīgi cilvēki un kuriem katram atšķirīgs viedoklis, vienojās vienbalsīgi. (..) Tas ir lielisks un neparasts pārsteigums no izcilās aktrises un teātra “granddāmas”  Lilitas Bērziņas, kuru līdz tam visi pazina kā dāmu – vairumā gadījumu parūkā ar brošu pie krūts, tādu, kādu mēs viņu redzam Jāņa Streiča filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks. (..) Bet acīmredzot tikai Jānis Streičs varēja uzdrošināties piedāvāt Lilitai Bērziņai šādu lomu.”

Jāni Streiču pamatīgi pārsteidzis tas, kā aktrise, kura visa mūža garumā baudījusi skatuves prīmas statusu, bez kompleksiem pārtapusi bezzobainā lauku sieviņā. Viņai bijuši līdzeni mirdzoši, neticami skaisti zobi, režisors gudrojis, kā tos padarīt mazāk skaistus. Tikmēr Bērziņa noliekusies, pielikusi roku pie mutes, un – zobu vairs nav bijis... Aktrise teikusi: “Nu es izskatos kā mana mammīte!” Streičs: “Un pati priecājas! Neticēsiet – es nezināju, ka var tā izņemt zobus. Šito varonību!”

Kad filma bija gatava, tā pēc tradīcijas parādīta vecajiem kinoaktieriem. “Vai, kā viņi gavilēja, ka Lilita – šī karaliene, dāma, kas stāvējusi pāri viņiem visiem, piepeši bija bezzobaina!” atklāj režisors. Starp citu, filmējot Tās dullās Paulīnes dēļ, kā liela aktrises pretimnākšana tikusi uztverta viņas drosme noņemt parūku, kuru Bērziņa tolaik valkāja ikdienā.

Streičs arī atklāj, ka reiz Lilita viņu uzrunājusi: “Mīļais režisor, es gribētu ar jums parunāt tête-à-tête!” Režisors nodrebējis, jo domājis, ka laikam kaut ko ne tā izdarījis. “Bet viņa saka – jūs ar mani kā ar jēlu olu, es neko nejēdzu, esmu duma, kino vispār nederu, esmu pārāk teatrāla. Sakiet man patiesību acīs, rājiet mani, citādi man smagi, it kā es nebūtu jums līdzvērtīga.” Tad Streičam kompleksi pārgājuši.

Aktrise gan vēl pēc filmas uzņemšanas pārdzīvojusi, ka ir pārāk teatrāla, bet visi filmu un lomu slavējuši, un viņa sev noticējusi. Lilitai Bērziņai ārkārtīgi svarīgs šķitis filmas pēdējais kadrs, aktrise neparko negribēja laužu atmiņā palikt sabristos gumijniekos un apdriskātā žaketē. Lai gan tas bija pretrunā ar viņa ieceri, Streičam bija jāpiekāpjas. Viņš pēkšņi saprata, ka viņi strīdējušies par atšķirīgām lietām – viņš par filmu, bet Lilita Bērziņa – par pēdējo kadru savā aktrises mūžā. Kopš tā laika Mirtas aiziešana miglā kļuvusi par hrestomātisku vērtību.

Priekškars

Teātris ir dzīva māksla vienam vakaram un paliek tik, cik tālu sniedzas cilvēku emocionālā atmiņa. Teātra aktieri diemžēl aiziet no atmiņas kopā ar savu paaudzi. Normunds Naumanis atceras 1981./1982. gada sezonas beigās notikušās Dailes teātra viesizrādes Maskavā, kuru programmā bija arī Arkādija Kaca iestudētā Krauja.

Bērziņas šarms, elegance un stoiciskā pienākuma izjūta ar skatītājiem darīja brīnumus: viņi kā apburti dzīvoja līdzi dzimtas stāstam, visām daudzajām dzīvēm, kuras centrējās ap Bērziņas Vecmāmiņu kā stabilitātes un likteņa neiedragājamības simbolu. Izrādes saviļņojošo gaisotni unikālu darīja fakts, ka teātru publikai šī Kraujas izrāde bija īpaša. To, ka aktrise ir neglābjami slima (vēzis), zināja ikviens Mossoveta teātra pārpildītajā zālē, zināja viņa pati.

Kad pēc fināla cigaretes klusītēm dzisa prožektori, līdz palika vienīgi kvēlojoša guntiņa tumsā, zālē daudzviet skanēja aizturēti šņuksti. Tās bija atvadas no dižas aktrises. Aktrises, kuru Maskavā atcerējās kā nemirstīgo Spīdolu kopš staļinlaika triumfālajām Dailes teātra viesizrādēm 1949. gadā.

Zināja arī to, ka “mūsu Lilita” ir radījusi pārliecinošāko, aristokrātiskāko Annas Kareņinas tēlu, un arī to, ka bailēs no konkurences cita Kareņina – galvaspilsētas prīma Alla Tarasova – ar partijas instanču atbalstu nokārtoja, lai izrādi neredzētu Maskavā.

Visa Lilitas Bērziņas dzīve bija skatuve, viņa pati teikusi: “Ārpus šīs skatuves citas dzīves man nav bijis. Te ir visa mana dzīve – vienīgā!”

Lilita Bērziņa no dzīves šķīrās 1983. gada 27. maijā Rīgā. 1987. gadā aktrises piemiņai Teātra darbinieku savienība nodibināja Lilitas Bērziņas balvu, ko piešķir aktrisēm par izcilu varoņlomu tēlojumu.

P.S. 
No pēdējās dzejnieka Jāņa Sudrabkalna vēstule Lilitai Bērziņai: “Tev padodas daudzi un dažādi tēli, Tu esi gan ikdienas sīkuma un komisma izteicēja un jo sevišķi cildena un sāpju pilna traģēde vai arī dedzi kaisles liesmās, vai rotaļājies ar sirdīm. Ak, ko! Neprotu Tevi aptvert, izteikt Tavu būtību. Apbrīnoju Tevi kā mākslinieci, mīlu. (..) Un atkal un atkal šajās valdzinošajās, stiprajās izrādēs, kas nomazgāja dvēseli tīru un baltu un prātu pacēla kalnu virsotnēs, nemaz neatraujot no zemes, kustējies, darbojies, runāji Tu. Un es kļuvu tādā vakarā spodrāks, labāks, apzinīgāks. (..) Lai saule, debesu un cilvēku, tautas dvēseles saules apspīd Tevi krāšņi un dāsni. Lai Tu jūties laimīga. Tavs vecais Sudrabkalns.”

5 INTERESANTI FAKTI

* Aktrise vienmēr bijusi ļoti labi ģērbusies un pati labprāt šuvusi sev tērpus, ko acīmredzot iemācījusies no savas mammas – šuvējas.
* 1930. gadā uzņemtajā režisora Aleksandra Rusteiķa mēmajā filmā Lāčplēsis Lilita Bērziņa spēlēja Laimdotu. Šī filma ir saglabājusies līdz mūsu dienām.
* Smiļģis necieta aktrises, kam ģimene traucē nodoties teātrim, tāpēc viņš jaunajai māmiņai (Lolita piedzima 1932. gadā) lika atgriezties masu skatos, un desmit gadu darba jubilejā Lilitai īsti pat nebija pieklājīgas lomas, ar ko šo jubileju nosvinēt. Tikai nākamajā sezonā aktrise tiek pie pirmajām nopietnākajām lomām – grāfiene Dona Gēstā Berlingā (1933), Asnāte Jāzepā un viņa brāļos (1933), Lilita ir arī ļoti kolorīta Zāra Skroderdienās Silmačos (1933).
* Ekebijas Majoriene – loma, par kuru, pēc aktrises pašas teiktā, Eduards Smiļģis vienīgo reizi savā un viņas aktrises mūžā pielicis roku pie sirds un noliecis galvu.
* Tās dullās Paulīnes dēļ filmēšanā Centrāltirgū pie Lilitas Bērziņas, kura “tirgoja” ogas, apjautāties par cenu pienācis īsts pircējs. Atpazinis mākslinieci, viņš pārsteigts izsaucies: “Vai, māksliniec, es jūs nemaz nepazinu – tikai pēc balss... Kā tad jūs tā – pa tirgu?” Bērziņa, neizkrītot no lomas, teikusi: “Ziniet, tai teātrī jau neko nevar nopelnīt!”

Avoti: Normunds Naumanis, Diena, 12.07.2003.; Mudīte Šneidere. Lilita Bērziņa. Dēļ tavu acu liesmām; Viktors Hausmanis Lilita Bērziņa; Kristīne Matīsa. Vecās labās... Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles; Likteņstāsti. 5. grāmata.