Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Toms Kreicbergs - vienlaikus rakstnieks un veiksmīgs finansists: "Veiksme ir satikt īstos cilvēkus. Sievu satikt – tā ir liela veiksme" 4

Intervijas
12. jūlijā 06:00 2019. gada 12. jūlijā 06:00
Ieva Broka | Žurnāls "OK!"
Rakstnieks Toms Kreicbergs raksta grāmatas un, var teikt, ir uzrakstījis arī pats sevi. No noslēgta jaunekļa ar ģēnija iezīmēm izveidojis sevi par pasaulei atvērtu, komunikablu vīrieti – joprojām ar ģēnija iezīmēm. Pirmais latviešu rakstnieks, kurš guvis panākumus, rakstot angliski. Tulkots un izdots angļu, spāņu, krievu un franču valodā. Paralēli rakstīšanai viņš ir nopietns finansists.

Tom, tu arī par sevi proti stāstīt stāstus?

Dažādos dzīves posmos par sevi esmu apzināti veidojis dažādas teiksmas.

Piemēram?

Piemēram, pabeidzis universitāti, kur studēju fiziku, un sapratis, ka fizika mani nemaz tik ļoti neinteresē (un vispār es gribu pelnīt naudu), aizbraucu uz Volstrītu. Tur man prasa: ko tu te meklē?

Tad vajadzēja radīt stāstu, kāpēc mana atrašanās Volstrītā ir tikai loģiska. Tā bija teiksma par to, kā fizikas studijas man devušas analītiskās spējas, bet teātra studijas attīstījušas komunikācijas prasmes; cik ļoti mani jau kopš vidusskolas interesē ekonomika, un kā tas viss kopā mani padara par ideālu kadru Volstrītai.

Atgriežoties Latvijā, savukārt noderēja stāsts par sevi kā Volstrītas finansistu. Literārajiem aģentiem kā spēcīgāko pusi rādīju savu rakstnieka seju. Tas nenozīmē, ka kaut kas no stāstītā būtu meli. Vienkārši katrai situācijai savi akcenti.

Vai tad literāros aģentus neinteresēja rakstnieks ar Volstrītas pieredzi?

Latvijā tā ir eksotiska nianse, Amerikā ir citādi – lai arī tikt Volstrītā ir grūti, tur vienalga strādā tūkstošiem cilvēku. Pret Volstrītas darboņiem pat ir aizspriedumi kā pret mantraušiem, tāpēc tur tā drīzāk ir problēma. Līdzīgi, ja pie mums kāds bēdīgi slavens maksātnespējas administrators sarakstītu romānu.

Tava jaunā romāna Havanas kaķu karalis galvenajam varonim ir sešpadsmit gadu. Kāds tu pats biji tajā vecumā?

Liels maksimālists. Iedomīgs, bet ar daudz kompleksiem.

No kurienes iedomībai auga kājas?

Tas bija pašaizsardzības mehānisms. Kompleksu man bija kaudzēm. Mani apcēla, jo daudzus gadus biju reāli tizls (bet intelektuāli priekšgalā). Ap gadiem sešpadsmit jau sāku savākties un nodarboties ar cīņas sportiem. Mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā, un mana iedomība vēstīja: jūs, visi muļķi, varbūt arī esat fiziski spēcīgāki, bet es tāpat esmu pārāks!

Bija daudzus gadus ar sevi jāstrādā, lai no tiem kompleksiem atbrīvotos. To arī zināmā mērā mēģināju atspoguļot šajā grāmatā. Domāju, tizliem, bet gudriem jauniešiem šāda “iedomība” ir izplatīta parādība. Protams, fiziski spēcīgi stulbeņi tādus kā es apcēla un apceļ, bet ir daudz brīnišķīgu, inteliģentu cilvēku, kuri vienlaikus ir arī sportiski un sociāli aktīvi. Nolēmu, ka labāk tiekties uz to, nevis sēdēt tronī “es, tizlais ģēnijs”.

Tev ir divi mazi bērni – meita un dēls. Kā audzināsi dēlu, lai viņu nepiemeklētu tizlā ģēnija smagā nasta?

Kā zināms, visvairāk mācās no vecāku parauga. Es sen vairs neesmu tizls, bet mana sieva ir bijusī dejotāja. Dēls jau tagad, divu gadu vecumā, iet uz sporta nodarbībām. Ļoti svarīgi ir nespiest, bet radīt iespējas un rādīt paraugu. Man bērnībā bija fobija pret visu, ko mani spieda darīt, tāpēc ļoti cenšos nebūt uzstājīgs un valdonīgs pret saviem bērniem.

Foto: no Toma Kreicberga privātā arhīva

Latvijā bez tevis ir vēl kāds rakstnieks, kas vienlaikus ir arī veiksmīgs biznesā?

Godīgi sakot, tik labi nepārzinu Latvijas literātu vidi. Bet ir biznesa cilvēki, kas raksta grāmatas. Uldis Pīlēns. Vigants Lesausks ar savām pārdošanas grāmatām. Taču man tiešām ir ļoti ierobežotas zināšanas par mūsdienu latviešu literatūru. Es lasu, piemēram, Ievas Melgalves fantastikas romānus. Starp citu, viņa arī tulkoja latviski manu jaunāko grāmatu, jo pats rakstu angliski.

Un par pasaules literatūru runājot?

Lai varētu izsekot pasaules literatūras kopainai, jābūt pilna laika literātam. Samērā labi pārzinu angļu valodā rakstīto fantāziju un fantastiku. Ar to arī pats sāku rakstīšanu.

Un spožākie vārdi tajā, tavuprāt, ir...

Ļoti daudz! Tagad visi fano par Troņu spēļu seriālu, bet es joprojām fanoju par oriģinālās grāmatas autoru Džordžu R. R. Mārtinu. Manuprāt, grāmata ir daudz pārāka par seriālu. Fantāzijas rakstnieks Patriks Rotfuss. Ļoti cienu Stīvenu Kingu. Tas saraksts ir garš, bet viena elka nav.

Cik valodu tu proti?

Angļu, spāņu, krievu (runāju gan slikti). Varu lasīt franču, arī vācu valodā. Japāņu valodā varu parunāt, bet lasu slikti.

Tev valodas padodas viegli?

Varbūt, bet es arī esmu tās mērķtiecīgi mācījies.

Pa kuru laiku tu to visu paguvi?

Tīņa gados, kad mācījos japāņu valodu, man nebija nekādas sociālās dzīves. Kaut kas bija jādara, tāpēc veltīju laiku mācībām. Tikpat “asociāls” biju vēl universitātē. Atkal neatlika nekas cits, kā mācīties. Nu, pēc tam es mācījos būt sociāls (smejas).

Tavs otrs hobijs bez rakstniecības ir salsa. Tu ne tikai pats dejo, bet māci salsu citiem.

Kopš piedzima bērni, dejošana atstāta novārtā. Gribu pie tās atgriezties, bet tiešām nepietiek laika. Esmu sācis piestaigāt uz boksa nodarbībām, lai uzturētu fizisko formu. Salsai pievērsos jau pieaugušā vecumā, pirms gadiem septiņiem. Man iekšā tas bija jau sen, dejošanu liku stāstos, pats nemaz nepamanot.

Kas salsā ir īpašs?

Ļoti liela izpausmes brīvība, vieta improvizācijai. Salsa nav iestudēta deja, katru deju var dejot kā no jauna. Un nonākt perfektā harmonijā ar partneri. Un mūzika – tā ir tik ārkārtīgi bagātīga. Man dejošana nozīmē sava ķermeņa pārvaldīšanu. Tā ir ļoti, ļoti liela bauda. Mani interesē arī process, kā caur kustību mainās cilvēka ķermenis un domāšana.

Ko tev nozīmē brīvība?

Man brīvība ir ļoti svarīgs jēdziens. Es vadu seminārus par finanšu pratību, un pirmais, ko saku par naudu, – ka tā dod brīvību darīt to, ko tu vēlies. Dzīve patiesībā ir diezgan īsa padarīšana, un pasaulē ir ļoti daudz forša un interesanta. Mēs savas īsās dzīves laikā no tā varam izmēģināt tikai mazu daļiņu – vienalga, cik jaudīgs tu esi.

Taču daudzi redz tikai mazu stūrīti pat no tās daļiņas... Tas atkarīgs no tā, cik investējam mēs dzīves pirmajā pusē, lai attīstu sevi un arī savas finansiālās iespējas. Tas nosaka, kā varēsim dzīvot dzīves otrajā pusē. Es pats daudz domāju par to, kā radīt to brīvību sev un savai ģimenei. Brīvību strādāt, dzīvot, ceļot un piedzīvot pēc iespējas vairāk interesanta.

Bet strādāšana atņem laiku brīvībai.

Jāiemācās tikt pie līdzsvara, nedrīkst visu laiku tikai rušināt naudu. Otra galējība, ļoti izplatīta Latvijā, ir dzīvošana no algas līdz algai. Tev nav nekādas brīvības, un tu esi pilnībā atkarīgs no darba. Tas ir ļoti nepievilcīgi.

Kad atgriezos no Volstrītas, piecus sešus gadus strādāju ļoti maz. Jā, rakstīju grāmatas, bet “priekš naudas” vadīju kursus tikai dažas dienas mēnesī. Par to saņēmu pieklājīgi, bet dzīvoju ļoti pieticīgi. Mazā dzīvoklītī, bez mašīnas.

Tajā periodā tā dzīvoju ar lielu patiku. Bet dzīve mainās, tagad ir ģimene, cita atbildība. Attiecīgi tagad strādāju daudz smagāk, arī pelnu daudz vairāk. Taču nedomāju tā strādāt līdz septiņdesmit gadu vecumam. Lai gan plānot dzīvi...

Foto: no Toma Kreicberga privātā arhīva

Vecumā virs četrdesmit par to dzīves otrās puses nodrošināšanu pirmajā pusē nav pārāk iedvesmojoši klausīties...

Es jau arī neesmu pasargāts no nožēlas. Jau kopš divdesmit gadu vecuma. Ik pa brīdim jādomā: kāpēc nesāku to vai šito darīt laicīgāk? Bet nožēla ir bezjēdzīga. Viss, ko vari: saprast, ka dzīve sākas šodien. Un, ja gribi ko mainīt, šodien arī sāc.

Ko tu nožēlo?

Nesen, piemēram, domāju: kāpēc tīņa gados neiemācījos kārtīgi programmēt, tikai mazliet apgrābstīju to jomu? Būtu tik interesanti tajā darboties. Taču vēl nav par vēlu. Protams, jau rīt uz galvas var uzkrist ķieģelis. Bet varu nodzīvot arī vēl sešdesmit gadus. Vai tad nav vērts mācīties, ja priekšā vēl sešdesmit gadi?

Mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 89 gadiem, bet jau no 60 gadu vecuma nepārtraukti runāja, ka pēdējā stundiņa esot klāt. Viņa tiešām katru dienu gaidīja galu, būdama pārliecināta, ka ilgi nedzīvos, jo “tā bija dzimtā”. Un mūža nogalē atzina: būtu zinājusi, ka nodzīvos tik ilgi, būtu mācījusies valodas un darījusi vēl visu ko. Bet tā vietā trīsdesmit gadus gaidīja beigas.

Tu esi “naudas cilvēks’. Tavi pāris galvenie postulāti par naudu?

Pirmā atziņa – pār naudu ir jāvalda, nevar ļaut naudai kontrolēt sevi. Citādi cilvēks dzīvos no algas līdz algai un pārdzīvos, cik naudas atkal maz, ko nu darīt, kā būt... Katram jāizveido struktūra, kā organizēt ienākumus, izdevumus un uzkrājumus.

Otrais, kas uzrunā mani, bet varbūt nav svarīgi visiem, – kļūt sākumā par mazo, bet vēlāk varbūt arī par lielo kapitālistu.

Kas tas tāds?

Tas nozīmē neuztvert sevi kā algotu darbinieku, kurš visu mūžu kaut kur strādās un viņam kaut ko maksās, bet kā uzņēmēju – pat ja esi darba ņēmējs. Skatīties uz sevi kā cilvēku, kuram ir ko piedāvāt pasaulei; uz savu darbu kā produktu, ko uzlabot, attīstīt un piedāvāt. Un tālāk meklēt tirgus, kur šo produktu – savu darbu – vislabāk pārdot.

Neskatīties uz sevi kā uz kalpu?

Precīzi. Ja tu prasi algas pielikumu, tai nav jābūt lūgšanai, bet darījumam. Tu esi uzlabojis savu produktu – sevi un savu darbu – un ej par to runāt kā biznesa cilvēks. “Es spēju dot to un to, tas maksā tik un tik, ja tevi tas neinteresē – runāšu ar citiem.” Jāsaprot arī, ka lielu algu par neko neviens nemaksās – tāpat kā neviens par lielu naudu nepirks kaut kādu štruntu.

Trešā atklāsme nāk saistībā ar otro. Tad, kad jau esi kļuvis jaudīgs savā jomā, nebaidies uzņemties risku (es, protams, nerunāju par finanšu piramīdām). Nauda labi nāk pie tiem, kas nebaidās. Uzņēmēji vai ļoti bagāti cilvēki ātri atkož, vai tev ir mietpilsoņa vai uz uzņēmējdarbību orientēta domāšana.

Nauda un radošums – kā tu to apvienoji?

Tas ir stereotips. Daudzi radošie tiešām nespēj tikt galā ar naudu, tā ir taisnība. Taču biznesā ir ļoti daudz radošu cilvēku. Viņi varbūt neglezno un neraksta dzeju, bet izveidot jaunu, atšķirīgu uzņēmumu, radīt biznesa plānu, mārketingu, brendingot – tas ir radošs process.

Slavenākais piemērs ir Stīvs Džobss. Kurš, starp citu, mācījās tajā pašā Rīda koledžā Portlendā, kuru pabeidzu arī es. Viņš gan to nepabeidza, bet vēlāk teica, ka tur apgūtais kaligrāfijas kurss viņam ļoti palīdzējis Macintosh izstrādē. Iedvesma jau var nākt no visām pusēm, viss ir saistīts. Kad mācu saviem pārdevējiem pārdot, daudz ko ņemu no aktiermeistarības, ko pats esmu apguvis.

Tu tiešām nopietni apguvi aktiermeistarību?

Diezgan nopietni. Arī vēlāk Ņujorkā apmeklēju improvizācijas teātra nodarbības. Protams, neesmu profesionāls aktieris, bet pāris lugās esmu spēlējis. Studentu gados vienu lugu arī režisēju.

Kuru autoru izvēlējies?

Teriju Pračetu, slavenu fantāzijas autoru.

Tas, kuram ir Labas zīmes un Mazā brīvā cilts?

Tas pats. Viņam ir arī brīnišķīgi darbi pieaugušajiem. Tas nebija nekāds joks – trīs stundas gara izrāde, kurā iesaistīti trīsdesmit studenti..

Droši vien ir nesamērīgi salīdzināt Latvijas un Amerikas grāmatu tirgu, bet kāda ir tavu grāmatu tirāžā te un tur?

Amerikā man pagaidām ir iznākusi tikai viena grāmata. Latvijā tie ir pāris tūkstoši eksemplāru, tur – pāris desmiti tūkstoši. Es tur neesmu nekāds bestselleru autors, nevajadzētu te tagad par tādu izlikties. Normālas, pieticīgas tirāžas, bet par kārtu lielākas. Protams, arī honorārs tur ir par kārtu lielāks.

Taču, ja sadalītu visu to laiku, ko pie tās grāmatas pavadīju, vidējā mēnešalga nesanāktu. Arī Amerikā ir grūti būt “tikai rakstniekam”, lielākā daļa pelna ļoti maz. Arī vidēji veiksmīgs rakstnieks tur nebūs nekāds turīgais. Tādu, kas pelna miljonus, nav daudz.

Kāpēc tu vispār raksti grāmatas?

Nav tā, ka es nepārtraukti rakstītu, neesmu grafomāns. Visu laiku arī nav ko teikt, bet dažreiz rodas ideja, ar kuru gribas dalīties. Piemēram, tā radās ideja par latvieti Volstrītā, kur savijās paralēles ar Sibīrijas izsūtīšanām. Tas man šķita unikāls stāsts, ko neviens cits neizstāstītu, bet es varēju un gribēju izstāstīt. Tāpat arī salsas un Kubas komunisma stāsts, kas sasaucas ar mūsu piedzīvoto komunismu. Arī to varēju un gribēju izstāstīt tieši es.

Droši vien es rakstu tāpēc, ka pats kopš bērnības ļoti daudz lasu. Grāmatas manu dzīvi padarījušas labāku, un šķiet tikai dabiski arī pašam radīt kaut ko lasāmu.

Ja tev nepadotos rakstīšana, ko citu tu darītu?

Man tik daudz kas patīk! Spēlēt klavieres. Dejot. Teātris. Bet visu to jau es daru.

Foto: no Toma Kreicberga privātā arhīva

Tev diennaktī ir dots vairāk laika nekā citiem? Kā tu to visu pagūsti?

Patiesībā nav laika nekam: ir darbs, un ir bērni. Dažreiz sports. Es piekopju tā saukto “sērijveida fokusu” – četrus piecus gadus pamatā intensīvi daru kaut ko vienu, lieki nemētājoties.

Ko tev atklāja laulība un bērnu ienākšana tavā dzīvē?

Neko unikālu nepateikšu. Kad piedzimst bērns, tas maina visu. Es nenojautu, ka var kādu tik ļoti mīlēt. Par to, ka viņš ir. Cik, no vienas puses, tas ir skaisti, bet – no otras – arī sāpīgi. Un – no trešās – cik tas var būt nogurdinoši. To zina visi jaunie vecāki, kam ir divi bērni ar nelielu vecuma starpību. Pēc darba aizej mājās, trīs stundas aijā nemierīgu bērnu, tad pats nemaņā atlūsti.

Rakstniekam jābūt arī labam psihologam. Kas vēl, tavuprāt, nepieciešams labam rakstniekam?

Mūsdienu literatūrā ir liels uzsvars uz psiholoģisko reālismu, tur tiešām jābūt labām psihologa spējām. Tomēr tas nav vienīgais veids, kā radīt labu literatūru. Fantastikas žanrā tiek aprakstītas visneticamākās idejas, un tie tēli nepavisam nav psiholoģiski reālistiski. Šīs grāmatas ir vērtīgas, jo rada vīziju par nākotni, iedvesmo zinātniekus un pētniekus. Bet, protams, lasot ir lielāks baudījums, ja darbā ir gan lielas idejas, gan psiholoģiski reāli tēli.

Rakstot par Kubu, vajadzēja veikt nopietnu izpētes darbu?

Diezgan... Daudz lasīju par Kubas vēsturi, par Marielas izbraucienu – kad Fidels Kastro atvēra Marielas ostu un ļāva ikvienam gribētājam izbraukt no Kubas. Devu savu grāmatu lasīt kubiešiem, un lielākais gandarījums, labākā recenzija bija, kad viņi teica: viss ir tā, kā rakstīts. Tāpēc droši varu teikt, ka Kuba ir aprakstīta reālistiski.

Kubā to izdos?

Šaubos, vai tas būtu iespējams – es tomēr kritizēju režīmu, Kubā tas nav atļauts. Spānijā gan grāmata jau iznāca. Arī krieviski ir. Tūlīt būs franču valodā.

Tad jau arī nopelnīsi?

Kaut ko jau, protams, nopelnīšu. Bet tas bija arī ilgs darba periods. Sadalot uz rakstīšanai veltīto laiku, es šo summu neuzskatu par lielu.

Galvenajam varonim salsa palīdzēja iepazīties ar meitenēm. Tev arī?

Jā! Man patika dejot, bet tas arī bija socializēšanās veids. Kad vairs nemācies universitātē, kur tad tos cilvēkus satikt? Citi iet uz bāriem, bet es alkoholu praktiski nelietoju. Iepazīties deju pasaulē šķita daudz patīkamāk.

Kas tev sevī visvairāk patīk?

Spēja paņemt jebko un to iemācīties. Arī tad, ja ir grūti. Tikt galā ar “man jau nekas nesanāks”. Dažreiz arī nesanāk. Reizēm pat gadiem ilgi, tomēr es turpinu un tieku tur, kur gribu. Patiesībā gandrīz nekas no tā, kas man tagad sanāk, sākumā nesanāca. Dejot nesanāca. Rakstīt arī sākumā nesanāca. Pat fizika sākumā nepadevās.

Tu esi ļoti pareizs cilvēks.

Par daudz salduma?

Nē, pat ļoti patīkami. Tādu nesamaitātu cilvēku nav jau nemaz tik daudz.

Visiem ir savi melnumiņi. Man, piemēram, nav viegls raksturs ikdienā, sadzīvē. Un, ja paietos pa Rīgu un par mani apjautātos, daudzi teiktu, ka esmu maitasgabals.

Jo?

Jo, piemēram, ar to pašu Indexo mēs ienācām tirgū, asi kritizējot to, ko darīja bankas un apdrošinātāji. Lai gan tolaik šajā sektorā tiešām bija reālas problēmas, kritizēšana nepatīk nevienam. Jāatzīst, šīs problēmas ir izdevies atrisināt, bet banku jomas cilvēkiem joprojām esmu “konkurentu zākātājs”. Un vispār – sliktais.

Ar ko nodarbojas tavs izveidotais uzņēmums?

Gandrīz visiem, kas Latvijā strādā, 6% no algas uzkrājas 2. pensiju līmenī. Šajā nozarē ilgi trūka konkurences, bija augstas izmaksas. Mēs šo konkurenci, kas klientiem nāca tikai par labu, sākām.

Tevi interesē darbs ar naudu, vai arī tā ir iespēja labi nopelnīt?

Darbs ar pensiju nozari šķietami ir garlaicīgs, un patiesībā manā vecumā vairums to vēl uz sevi neattiecina. Bet ir aizraujoši izveidot savu uzņēmumu – vai tā būtu pensiju nozare vai tualetes papīra ražošana –, kurā visas sistēmas veiksmīgi strādā. Nav tik svarīgi, ko tieši tu pārdod. Man bija ļoti interesanti izveidot uzņēmumu no nulles, un nu mums ir vairāk nekā 20 000 klientu.

Foto: no Toma Kreicberga privātā arhīva

Ko tu uzskati par savas dzīves lielāko veiksmi?

Es nepieskaitītu pie veiksmes sasniegumus darbā. Veiksme ir satikt īstos cilvēkus. Sievu satikt – tā ir liela veiksme. Veiksme bija, ka, atbraucis no Amerikas, satiku rakstnieci un režisori Baņutu Rubesu. Ne tikai tāpēc, ka viņa kļuva par manu draugu, bet arī tāpēc, ka, pateicoties viņai, iepazinu daudzus cilvēkus. Satikt īsto cilvēku īstajā brīdī ir veiksme. Tāpēc veiksme bija satikt Ivanu Salazarui – kubieti, kurš pagrieza manu dzīvi Kubas un salsas virzienā. Tādas satikšanās maina dzīvi.

Kā tu zini, ka satikt sievu bija veiksme? Vēl jau tikai pats sākums.

Neatceros, kuram sengrieķu filozofam bija debates par tēmu, kas ir laimīgs cilvēks. Un beigās bija secinājums, ka laimīgs cilvēks ir tas, kurš ir nomiris, turklāt nomiris jau vismaz pirms simts gadiem. Jo tu nevari būt laimīgs, ja esi nupat nomiris un par to skumst tavi bērni. Lai tu būtu laimīgs cilvēks, vajadzētu būt tā, ka jau nomiruši ir gan tavi bērni, gan mazbērni...

Interesanti. Bet ko tu uzskati par savu lielāko neveiksmi?

Redzi, es nonācu Volstrītā tieši tad, kad sākās lielā finanšu krīze. Es nopelnīju stipri mazāk, nekā būtu nopelnījis labajos laikos. Taču – krīzē var ļoti daudz iemācīties.

Un tagad krīze ierakstījusies tavā atmiņas failā uz palikšanu?

Tas, protams, ir ļoti ietekmējis manu pasaules redzējumu. Tagad, mēģinot piesaistīt klientus, cenšos viņus morāli sagatavot tam, ka krīzes būs atkal. Tas jāpatur prātā. Zinu, kā cilvēki krīt panikā; kaut kam tādam vajag noskaņoties laikus, lai nepieļautu muļķīgas kļūdas.

Foto: Oļegs Zernovs

Ir kāda grāmata, kas tevi būtiski iespaidojusi?

Tīņa gados biju ļoti aizrāvies ar Krievijā dzimušo ebreju izcelsmes filozofi Ainu Rendu, smagā, mežonīgā kapitālisma piekritēju. Viņa ļoti ietekmēja manu domāšanu. Pieaugot sapratu, cik pārspīlēts bija viņas viedoklis un ka viņas pieeja radījusi daudzas problēmas, kas pašlaik ir Amerikā.

Piemēram?

Piemēram, viņa uzskatīja, ka simtprocentīgi jāuzticas tikai privātajam biznesam un jāļauj tam darboties bez jebkādām valsts regulācijām. Taču tas čakarē cilvēku dzīves. Bet vienā gan viņai, nākušai no padomju vides, bija pilnīga taisnība – viņa precīzi saprata, kāpēc komunisms vispār nedarbojas. Ka tā ir absolūti stulba sistēma, kas neatbilst cilvēka dabai un neizbēgami noved pie visu veidu netaisnībām.

Studiju gados mani ietekmēja fantastikas rakstnieks Dens Simons ar grāmatu Ilium, kurā apspēlē Homēra Iliādu fantastikas vidē. Viņa grāmatās ir tāda erudīcija! Senie laiki, fantastika, Šekspīrs... Viss, kārtu kārtām. Lasot viņu, sapratu, ka negribu aprobežoties tikai ar fiziku, bet redzēt dzīvi plašāk.

Nu, un pēdējā laikā tas ir Kels Ņūports ar savu So Good They Can’t Ignore You – par to, ka laime cilvēku atrod nevis tad, kad viņš piepilda savas kaislības, bet gan tad, kad viņš kļūst ļoti labs izvēlētajā profesijā. Tas ir pretēji plaši tiražētajiem saukļiem: “Vienkārši dari to, kas tev ļoti patīk!” Jo tajā, kas tev ļoti patīk, sākumā nekas nesanāks; tev nedos izaugsmes iespējas – tad cilvēki nereti aplaužas un nepavisam nav laimīgi. Otra viņa grāmata saucas Deep Work – par to, kā nesēdēt feisbukos un tviteros, bet reāli kaut ko darīt mūsdienu digitāli pārsātinātajā pasaulē.

Tu pats tā dari?

Cenšos. Piemēram, man viedtālrunis ir tikai darba stundās. Vakaros un nedēļas nogalēs to atstāju birojā vai izslēdzu. Lietoju vecu Nokia, kas paredzēts tikai zvaniem. Televizora mums arī mājās nav. Filmas skatos datorā.

Un kādi ir tavi vakari?

Patlaban mēs ar sievu par skaisti saplānotiem vakariem varam tikai sapņot. Labi, ja izdodas aiziet pasportot. Labs vakars ir, ja neviens bērns nečīkst un mierīgi spēlējas. Ja izdodas paēst vakariņas un paklausīties mūziku. Man ir visai zemas prasības attiecībā uz to, ko var nosaukt par “labu vakaru”.

Saistītās ziņas

Viņas stāsti satriec, bet drosme iedvesmo. Saruna ar rakstnieci Janu Egli, kura pēc 50 pilnībā mainīja dzīvi
Rakstniece Inga Žolude: "Bērns ir jēgpilnāks par romānu" 1
"Es biju 18 gadu veca meitene, kas aizbēgusi no mājām" - rakstniece Kristīne Ulberga stāsta par dzīvi komūnā

Cik jūtīgs tu esi pret cilvēkiem, pret pasauli?

Mani ir diezgan viegli ietekmēt, tāpēc strādāju ar savu prātu, lai visu uztvertu mierīgāk. Eksistenciālā līmenī mani ļoti uztrauc klimata pārmaiņas. Globālā sasilšana, izmiršana... Kā mēs dzīvosim pēc piecdesmit gadiem. Patiesībā – jau pēc divdesmit.

Mēs dzīves laikā piedzīvosim radikālas pārmaiņas. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ir svarīgi strādāt un krāt kapitālu. Es personīgi sagaidu, ka tuvāko desmit gadu laikā būs ar klimata pārmaiņām saistītas globālās krīzes. Un, kā vienmēr krīzēs, visvairāk cieš nabadzīgie. Tie, kas dzīvo no algas līdz algai, zaudē darbu, vairs nav ko ēst – tie ir reāli scenāriji. Problēmas būs, visas pazīmes par to liecina.

Un kur būs tā drošākā vieta?

Latviju, godīgi sakot, es neuzskatu par sevišķi drošu vietu. Jā, klimatā ziņā te būs labāk nekā citur, bet, kad sākies visādi spiedieni un ģeopolitiskā situācija zaudēs stabilitāti, mums ir jau sen zināmi kaimiņi, kuriem patīk tādus brīžus izmantot. Bet pasaulē ir maz patiešām drošu vietu. Visticamāk, ka Vācijā būs ok.

Kāpēc tieši Vācijā?

Jo pietiekami liela valsts ar pietiekami lieliem resursiem, tradīcijām utt. Nav arī pavisam dienvidos. Spānijā ar spiedienu no Āfrikas var būt visādi brīnumi. Francija jau tagad nespēj tikt ar sevi galā, tur jau ir kultūras problēmas.

Nu, vienmēr ir populāri tādi varianti kā Jaunzēlande. Ideja pārcelties uz Jaunzēlandi tagad ir daudziem.

Kādu cilvēku tu sauktu par veiksmīgu?

Kuram ir brīvība darīt to, ko viņš grib. Strādāt, ko grib, un tas viņu piepilda. Kuram ir siltas un sirsnīgas personiskās attiecības. Un spēja parūpēties par saviem tuvākajiem.

Tu vēl par kādu rūpējies? Cilvēkiem, dzīvniekiem?

Nē, ar ziedošanu nenodarbojos. Es cenšos palīdzēt caur savu blogu – bez maksas dodot labāko no zināšanām, kas man ir. Vēl cenšos caur biznesu – gan nopelnīt, gan reāli nodrošināt labākas pārmaiņas. Bet citādi esmu fokusēts uz to, lai uzbūvētu kapitālu ģimenei.

Kādas ir 33 gadus veca vīrieša sajūtas?

Tas ir posms, kurā saproti, ka esi daudz ko mācījies, daudz attīstījies un diezgan daudz spēj. Jauda ir, veselība ir – šis ir brīdis darīšanai. Lai piecdesmit gadu vecumā neattaptos, ka joprojām reāli neko neesi izdarījis.

Citi šobrīd lasa

Šobrīd modē! Slavenas dāmas pucējas ar mazo meiteņu aksesuāriem, kas maksā pāris centus
Vai šķirtenēm regulāri jāmīlējas veselības dēļ? Un citas atbildes seksuālās kompetences veicināšanai
Beļģu brīnumbērns 9 gadu vecumā gatavojas kļūt par pasaulē jaunāko augstskolas absolventu
Skatīt visus komentārus

«Не как у Фриске!» Фигурист прокомментировал состояние Анастасии Заворотнюк

Ольга Бузова заявила о намерении участвовать в "Евровидении"