"Mammu, paņemsi mani līdzi?" - pieredzē par bērniem pasākumos dalās Marta Selecka un Paula Roze

Neatbilstošu pasākumu apmeklēšana bērnu nebagātina

Marta Selecka, raidījuma Literatūre vadītāja un bērnu seriāla Tutas lietas autore, divu dēlu – Knuta (12) un Gusta (2) – mamma.

“Savos bērnos turpinu to, ko vecāki deva man. Bērnu audzināšanas tradīcijas pārņemam no paaudzes paaudzē – tās kā musturs vijas no vecākiem uz bērniem. Arī pasākumu apmeklēšana ir šā mustura daļa – neatceros, ka bērnībā es būtu ņemta līdzi uz pieaugušo pasākumiem.

Līdz ar to mūsu ģimenē nebija diskusiju, kur ņemsim vai neņemsim līdzi bērnus. Viss notika organiski. Uzskatu, ka neatbilstošu pasākumu apmeklēšana bērnu nebagātina, tāpēc vados tikai pēc viena principa – vai tie atbilst vecuma grupai. Bērns aug pakāpeniski, un mazajam jābauda tas, kas viņam konkrētā vecumā paredzēts.

Ģimenē rūpīgi plānojam laiku atpūtai, vēlamies, lai tā ir kvalitatīva. Ir grūti kaut kur doties atpūsties vai baudīt mākslu, ja tev tajā pašā laikā ir jāskraida pakaļ bērnam vai ik pēc minūtes jāatbild uz jautājumu: “Kad iesim projām? Cik ilgi vēl?” Tas ir tāpat, kā sēdēt divās ragavās vienlaikus. Neiespējami! Vai arī viens no vecākiem ir atpūties, otrs – noskrējies. Manuprāt, cilvēki sarežģī savu dzīvi, ņemot bērnus visur līdzi.

Nedomāju, ka nopietnā koncertā vai izrādē bērns norūdās un jau pēc gada sēdēs pavisam mierīgi trīs stundas, drīzāk viņam rodas nepatika pret šādu pasākumu. Vecāki pazīst savu bērnu un zina, ko mazais var un ko nevar izturēt. Tomēr, ja vecāki uz pasākumu ir paņēmuši savus mazuļus līdzi, tiem būtu jāsēž mierīgi, lai netraucētu citiem baudīt mākslu. Nekad neticēšu tiem, kas saka, ka bērnu skraidīšana, raudāšana vai vecāku cilāšanās 10 reizes no vietas nav traucējoša.

Traucējoša tādā ziņā, ka man ieslēdzas līdzpārdzīvojuma sajūta un visu uzmanību paņem šis bērniņš. Pasākums, uz kuru esmu atnākusi, paliek otrajā plānā! Nevaru padomāt par to, kas notiek uz skatuves, jo sāku domāt, kā jūtas mamma, kuras mazulis ir sācis raudāt, un kā es justos tādā situācijā, ko darītu? Pieļauju, šāds līdzpārdzīvojums ir visiem vecākiem.

Savukārt brīvdabas pasākumos, ieraugot bērnus, domāju par drošību – ka nepakrīt, kaut kur nepazūd. Acumirklī iedomājos par savu mazo puiku – viņš grib visu iepazīt, aptaustīt, un viņam nav baiļu izjūtas, tāpēc vecākiem visu laiku jābūt modriem. Ir, protams, pasākumi, kur ir bērnu zonas, bet es kā mamma visu laiku būtu saspringta un domātu par to, vai bērniem viss ir kārtībā. Tajā pašā laikā neredzu neko sliktu, ja vecāki ņem bērnus līdzi uz Positivus festivālu, tur ir ļoti forša bērnu pilsētiņa. Mēs uz Positivus ar bērniem nebraucam, bet atzīstu, ka varētu.

Ar vīru izmantojam iespēju atpūsties divatā, jo arī mums ir nepieciešama divvientulība un laiks mākslas baudīšanai, bet bērniem ir daudz foršāk, ja vecāki organizē pasākumus tieši viņiem un kvalitatīvi pavada laiku kopā – ejot pastaigāties, braucot uz laukiem, spēlējot spēles.

Mūsu bērniem ir desmit gadu vecuma starpība, līdz ar to viņu intereses ir dažādas, un mēs tās respektējam. Ar jaunāko dēlu izvēlos apmeklēt tikai bērnu pasākumus. Izvēle ir ļoti liela, bet uzskatu, ka nevajag pārspīlēt un pārsātināt mazuļa dienas.

Varu uzslavēt Leļļu teātri, manuprāt, tur ir ideāli izveidotas izrādes pašiem mazākajiem – viens cēliens, atveras priekškars, un Gusts 20 minūtes ar lielu sajūsmu skatās. Ļoti jauka izrāde brīvā gaisotnē ir operā – Mazulis ausās, mūziku klausās, kur gan vecāki, gan mazuļi jūtas labi. Gribu, lai Gustam pasākumu apmeklēšana sniedz tikai un vienīgi pozitīvas emocijas, nevis asociējas ar garlaicīgu piespiedu sēdēšanu, un, nedod Dievs, viņš ir tā nogarlaikojies, ka visādos veidos to izrāda.

Arī to, kādus teātrus, koncertus un pasākumus apmeklē mūsu vecākais dēls Knuts, kuram ir 12 gadi, izlemju es. Kopā esam gājuši uz teātra izrādēm, bet pirms tam ļoti rūpīgi izvērtējām, vai tēma atbilst viņa interesēm. Knuts mācās mūzikas skolā, tāpēc esam ieplānojuši noskatīties nopietnu operas izrādi – Karmena. Tajā ir ļoti skaista mūzika, un man šķiet, ka divpadsmitgadnieks, kurš skatās visādus blokbasterus, ir gatavs skatīties arī Karmenu.

Bērniem viennozīmīgi ir jāapmeklē viņiem radīti kultūras pasākumi un teātri, jo tikai tā viņi iemācās mīlēt kultūru. Man patīk, ka Knuts ikvienu teātra un operas apmeklējumu uzskata par kaut ko īpašu. Viņš zina, ka jāsapucējas, kā jāuzvedas un ka viņam tas sagādā prieku, ka tie ir svētki.”

Reti diskutējam – dosimies visi kopā vai ne

Paula Roze, sabiedrisko attiecību aģentūras Polhem PR Latvia vadītāja, dzīvesstila blogere, divu bērnu – Otomāra (4) un Emīlijas (2) – mamma.

“Vienmēr ļoti rūpīgi izvērtējam, uz kurieni dodamies kopā ar bērniem. Pārdomājam, vai konkrētais pasākums būs mūsu bērnu vecumam un temperamentam atbilstošs. Nedodamies ar bērniem uz pasākumu, kas viņiem varētu būt apgrūtinošs vai bezgala garlaicīgs.

Labprāt apmeklējam dažādus brīvdabas pasākumus – pilsētu svētkus un to piedāvātās aktivitātes, esam bijuši ar bērniem Positivus festivālā. Tā bija ļoti jauka pieredze visiem kopā, pavadījām tur visu dienu un vakarā devāmies mājās. Bērniem ļoti patīk apmeklēt drifta sacensības, tāpēc vismaz reizi sezonā uz tām aizejam, un vienmēr esmu patīkami pārsteigta par to, cik daudz ir ģimeņu ar bērniem.

Ņemam bērnus līdzi arī uz Kalnciema kvartāla koncertiem. Vīrs ar dēlu ir bijis uz basketbola spēlēm Arēnā Rīga, un tā viņiem bija ļoti īpaša pieredze kā tētim ar dēlu. Ar bērniem esam apmeklējuši arī muzejus un izstādes, bet tad ir jābūt gataviem visu darīt dinamiskāk, aktīvāk un pielāgoties bērnu mākslas baudītāju temperamentam.

Uzskatu, ka bērni ir jāved uz pasākumiem, lai viņiem izveidotos izpratne par to, kā ētiski uzvesties konkrētā vidē, lai veiksmīgi iekļautos sabiedrībā. Piemēram, fakts, ka teātra izrādes laikā nevar skraidīt pa zāli un skaļi bļaustīties, ir zināms un saprotams abiem mūsu bērniem. Tajā pašā laikā brīvdabas pasākumā, kurā skan bērnu mīļākās dziesmas, mēs nesaskatām neko sliktu, ja bērni skraida, dejo, dzied un priecājas. Es parasti to daru kopā ar viņiem. Mēs nevēlamies savus bērnus iegrožot un neļaut viņiem būt bērniem, kuri neuzvedas kā bērni, tomēr ticam, ka ir nepieciešama disciplīna, kas iemāca cienīt un novērtēt citu darbu.

Apmeklējot pasākumus, neesam sastapušies ar negācijām, neiecietīgiem skatieniem, mūs vienmēr ir uzņēmuši ar atbalstu un sapratni, jo paši izturamies ar cieņu pret citiem. Ja bērnam gadās kāds skaļāks kreņķis, cenšamies novērst uzmanību uz kaut ko citu. Dažreiz esam devuši skatīties multfilmas telefonos, kā arī man parasti somā ir kāds našķis, tomēr cenšamies šādu našķēšanos nepraktizēt. Ja tomēr kreņķis nepāriet, nereti izvēlamies doties projām, lai miers būtu pašiem un citiem. Jau ejot uz pasākumu, paturam prātā, ka no tā var nākties doties projām ātrāk. Tā vienkārši ir, un tas ir okei.

 Protams, atpūta ar bērniem ir pilnīgi citādāka nekā bez viņiem, tāpēc vecāki nedrīkst aizmirst sevi un savas attiecības. Parasti ar vīru divatā apmeklējam tādus pasākumus, kas ir vakaros vai tiešām piemēroti tikai pieaugušajiem, piemēram, uz rokkoncertu desmitos vakarā bērnus, kamēr viņi nav sasnieguši skolas vecumu, es nevestu.

Tāpat es neiedomātos ņemt līdzi tik mazus bērnus uz četras stundas ilgu operas izrādi. Šie lēmumi mums ir pašsaprotami, un ļoti reti diskutējam par to, vai šoreiz dosimies visi kopā vai ne. Vecākiem iesaku vest bērnus uz pasākumiem, rādīt pasauli un vidi, kurā dzīvojam. Varbūt sākt ar jaukajām Leļļu teātra izrādēm... Apmeklējot kultūras pasākumus, bērns aug iespaidiem bagātāks, ar plašāku redzesloku, pasauli izprotošāks un pieņemošāks.

Mēs kā ģimene, apmeklējot pasākumus, esam piedzīvojuši harmoniskus un jautrus notikumus, pēc kuriem gribas teikt, ka turpmāk iesim visur kopā salipuši kā konfekte, bet ir arī bijušas reizes, pēc kurām viss, ko gribas, ir uzlikt sev uz pieres aukstu kompresi, apgulties dīvānā un apsolīties kopā ar bērniem nekur vairs neiet. Bet tā ir ģimenes dzīves sastāvdaļa – ir labās, un ir sliktās dienas, ir smiekli, un ir asaras, tas viss pieder pie lietas.”