Solvita Āboltiņa atklāj, kā ir svinēt vārdadienu kopā ar Jēzu un vai spēj piedot nelabvēļiem
Saeimas deputāte, „Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa pašreiz ir visvairāk aprunātā politiķe. Ziemassvētku noskaņās premjera kandidāte stāsta, vai spēj piedot saviem pretiniekiem, kādus dzejolīšus skaita pie eglītes un kā ir vārda dienu svinēt vienā dienā kopā ar Jēzu Kristu.
Āboltiņa teic, ka Ziemassvētkos kļūst par „latvieti tipisko” – štovē kāpostus un vāra pelēkos zirņus. Lai arī nekad tā īsti nav ticējusi Ziemassvētku vecītim, viņa tomēr tic Ziemassvētku brīnumam un ir gatava piedot visiem tiem, kuri pašreiz viņu lamā un nievā.
Vārdadiena kopā ar Jēzu Kristu
- Visi vairāk vai mazāk zinām pasaku par nozagtajiem Ziemassvētkiem. Bet vai jums nav nozagta vārdadiena, jo Solvitas svinam 1. janvārī?
- Ar vārdadienu tā ir. Es droši vien tāpat kā Ievas un Līgas esmu no tiem cilvēkiem, kuru vārda diena kaut kādos brīžos cilvēkiem aizmirstas. Bet jāsaka, ka dienas otrajā pusē viņi par to atceras un tad sāk nākt ļoti daudz apsveikuma īsziņu. Kad esmu mājās, cilvēki zina, ka viņi var nākt pie manis, un vienmēr noteikti būs kāds gardums.
Visi jau 1. janvārī sagaida Jauno gadu, un tuvākie mēģina atcerēties, ka man ir arī vārda diena. 1963. gadā, kad dzimu, Solvitas nebija vārda dienu kalendārā, tās parādījās vēlāk. Tomēr Solvita bija un joprojām baznīcas kalendārā ir 21. martā. Un arī gads kādreiz ir sācies 21. martā. Tad, kad vārdu nolēma iekļaut kalendārā, droši vien to arī nolēma ielikt gada sākumā - 1. janvārī, jo Solvita tulkojumā no itāliešu valodas nozīmē „saule” un „dzīve”.
Bet, es domāju, ka svētku sajūtu katrs sev rada pats. Vārda un dzimšanas dienas vairāk ir ballītes viesiem. Tā viņi varbūt to nozog sev, nevis man…
- Esmu no tiem cilvēkiem, kas dzīvojuši laikā, kad Ziemassvētki ir bijuši aizliegti. Un tai pašā laikā esmu no tiem laimīgajiem, kuriem bijusi iespēja būt gan Betlēmē, gan Nācaretē. Man ir ļoti reāla sajūta par to, par baznīcām, kur cilvēki iet sagaidīt brīnumus. Ir jātic brīnumiem, jo citādi šķiet, ka ikdiena atņem visu un tu kļūsti pārāk pragmatisks.
Runājot par Ziemassvētkiem – man bija laime tos svinēt arī laikā, kad gāju skolā, jo manai skolas laika draudzenei 24. decembrī bija dzimšanas diena. Un līdz ar to man bija iespēja padomju laikā svinēt šos svētkus, tāpat kā 18. novembri, kad manai mammai bija dzimšanas diena. Tad miliči, kas nāca, gāja projām, kad uzrādīja pasi. Vienmēr Ziemassvētki pie manas draudzenes bija ar eglīti, un dāvanas vienmēr bijušas ne tikai viņai no mums, bet viņas vecāki rūpējās, lai arī viesiem ir pa kādai dāvaniņai.
Katrā ziņā šie svētki saistās ar labām domām, ko gaišu un priecīgu. Ir jāvar atrast un noticēt brīnumam! Ja Jēzus un Viņa dzimšana to palīdz, tas ir lieliski.
„Mani pārsteidz ārkārtīgi daudz negāciju”
- Jūs pašreiz esat visaprunātākā politiķe Latvijā – vieni jūs gāna netaupot spēkus, otri atkal uzteic, ka esat dāma ar „īstu krampi”, zināt, ko gribat. Ziemassvētki ir miera laiks. Jums mieru šobrīd, droši vien grūti nākas rast. Kur nodzenat tvaiku? Esat teikusi, ka nomierināties braucot ar velosipēdu agri no rīta. Daba jums tagad it kā ir žēlīga – ir piemērots laiks riteņbraukšanai.
- Šajā laikā mani pārsteidz ārkārtīgi daudz negāciju. Tāpēc šajā Adventa un Ziemassvētku laikā ir ļoti svarīgi savā dvēselē neielaist naidu un aizvainojumu. Jo ja tu to sevī ielaid, tas tur dzīvo un aug.
Protams, šajā ziņā ļoti svarīgas ir fiziskās nodarbes, ja tas nav ritenis, tad tas ir trenažieris mājās. Joprojām pussešos no rīta pie atvērta loga tas manās mājās darbojas, neatkarīgi no tā, vai ir ziema vai vasara. Ritenis tagad ir ieziemots. Bet fiziskās aktivitātes noteikti ir ļoti svarīgas. Svarīga joprojām ir daba. Šajās brīvdienās noteikti jāaizbrauc līdz jūrai, lai cik tur arī ir skarbi, jo ūdens ir tas, kas nomierina.
Un, protams, tie ir arī cilvēki tev blakus. Dzīve jau pati kaut ko saliek līdzsvarā. Līdz ar ļaunajiem vārdiem ir arī cilvēki ar labajiem vārdiem. Man tagad sūta īsziņas cilvēki, kas varbūt nekad nav tās sūtījuši, un viņi tajās mēģina ielikt ļoti stiprus un iedvesmojošus vārdus.
-
- Vai viņi spēj piedot, ir jājautā viņiem. Bet es noteikti jā. Uzskatu, ka cilvēks ar ļauniem vārdiem, ļauniem darbiem sabojā savu auru ne tikai sev.
Šeit jāatgriežas pie Raiņa – ļaunu ņemt un vērst par labu, tas ir piedot. Jebkurā situācijā jāskatās uz priekšu, ko var izdarīt, kādā veidā var iet uz priekšu. Es mēģinu dzīvot un strādāt ar pārliecību, ka ir tikai viena situācija, kurā vairs nav nekādu citu iespēju - tas ir ar trijām saujām zemes. Visās pārējās situācijās pastāv iespēja piedot, var izrunāties un mēģināt piedot un skatīties pozitīvi nākotnē.
- Kādu pusotru gadu, atverot kādu portālu un tā komentārus, uzzinu daudz pārsteidzoša par to, kur esmu gājusi, bijusi, kaut arī tur nekad neesmu bijusi. Kaut kur pat bija ierakstīts – iedomājieties, viņa šajā laikā smaidīga ar bērniem gāja pa veikalu! Es varu atkārtot – mana dzīve sastāv no brokastīm, pusdienām un vakariņām ģimenē, no kreklu gludināšanas, mājas uzkopšanas, domāšanas par to, vai māja smaržo pēc piparkūkām un štovētiem kāpostiem, no tā, ka kopā dodamies iepirkt Ziemassvētku dāvanas. Diez vai tagad, ja iesim pēc dāvanām ar drūmām sejām, tās cilvēkiem sagādās prieku.
Kāds jautāja – vai jūs nebaidāties, ka tagad, ja jūs nominēs premjeres amatā, būs kāda jauna avīze par jums? Domāju, ka tā jau noteikti ir sagatavota. Bet diez vai ir izdomāts kas jauns bez visiem jau zināmajiem stāstiem par braukšanu ar 150 kilometriem stundā, kur neesmu sēdējusi pie stūres, vai par augstprātīgu izrunāšanos un tamlīdzīgām lietām.
Mans sapnis nav kļūt par premjeri, mans sapnis ir, lai Latvijā dzīvotu domājoši cilvēki, lai viņi būtu veseli. Lai nebūtu cilvēku, kas dzīvotu tikai melnbaltās kategorijās, jo dzīve nav tikai melna un balta, tajā ir ļoti daudz nokrāsu. Arī melnajam un baltajam ir dažādas nokrāsas. To zina katra sieviete, kura nopērk melnu žaketi un mēģina pie tās pieskaņot melnus svārkus. Atrast šos melnos svārkus ir ļoti grūti.
Varbūt kāds viedoklis, izskats, izteikums man līdz galam nav pieņemams, bet tas nebūt nenozīmē, ka tas ir absolūti nepareizs un aplams. Novērtēsim to dažādību, kas mums ir!
„Ilgu laiku baidījos pateikt, ka gribu būt valdībā”
- Ko gribat, lai jums atnes Ziemassvētku vecītis?
- Es gribu, lai viņš man atnes mieru. Nav viegli šobrīd dzīvot tik lielu negāciju pasaulē. Man ir jāvar pozitīvās emocijas dot sev tuviem cilvēkiem un bērniem. Es vēlos, lai viņš šo mieru un līdzsvaru atnes ne tikai man, bet ikvienam cilvēkam. Lai Ziemassvētku vakarā un rītā ir tāds gaišs, priecīgs līdzsvars, ticība, cerība un mīlestība.
- Šis miers ir ļoti grūti sasniedzams cilvēkam, kurš vēlas kļūt vai ir premjers. Premjera amats jau nu nekādā ziņā nesaistās ar mieru…
- Tas nav miers. Tāpēc arī tik ilgi esmu baidījusies, un piekrist par to runāt, zinot, ka latviešiem ir kaut kā nepieņemami pateikt, ka tu kaut ko varētu gribēt darīt. Bet varu teikt – vienmēr esmu zinājusi, ko nozīmē darbs izpildvarā un tieši tāpēc 2002. gadā, ienākot politikā, nevēlējos kļūt par ministri, lai gan Repšes laikā man tāda iespēja bija. Tā ir milzu atbildība, tas ir darbs vairāk nekā 24 stundas diennaktī.
Pieņemt valstij ilgtermiņā svarīgus lēmumus bieži vien var būt nepopulāri, kaut kādai daļai nepatīkami. Agri vai vēlu tomēr būs jārunā, vai mēs varam uzturēt tik daudz skolu, tik daudz pašvaldību un kādā veidā nelielai valstij, kurai ir burvīga daba un burvīgi cilvēki, ierobežotos resursus sakārtot tā, lai dzīvotu labāk. Mums ir visas iespējas to izdarīt, panākt tādu dzīves līmeni, lai cilvēki, kas aizbraukuši, domātu braukt atpakaļ. Kamēr nebūs pārliecības, ka te var nopelnīt tādu pašu algu kā Īrijā vai Lielbritānija, ka vientuļam pensionāram, ja viņš paliek viens, ir jāpaļaujas tikai uz saviem bērniem, lai viņš varētu izdzīvot, tā nebūs. Tās visas ir lietas, kas neradīsies ar burvju nūjiņu, neatnāks feja, nepamās ar nūjiņu un pēkšņi valsts kasē neradīsies tik daudz naudas. Visa pamatā ir smags darbs.
- Godīgi sakot savulaik negribēju būt par ministri. Bet, ja vēlies politikā palikt, tev ir kādā brīdī jāvar uzdrīkstēties sevi pierādīt caur ministra darbu. Man ļoti svarīga un vērtīga bija pieredze, pirmos divus gadus strādājot Saeimā. Gribēšana nedrīkst būt visa pamatā. Pamatā jābūt pārliecībai, ka spēsi kaut ko darīt. Tad tu sāc uzdrīkstēties gribēt. Valdis Dombrovskis jau no pirmās dienas politikā zināja, ka viņš grib būt premjers. Man tāda sapņa, ienākot politikā, vispār nebija. Man likās interesanti būt Saeimā – pieņemt likumus, pēc kuriem varētu labāk dzīvot, nevis tikai sēdēt uz dīvāna un kritizēt. Tāpēc vienmēr apbrīnoju kolēģus, kam ambīcijas ir tik augstas, ka, ienākot politikā, uzreiz zina, ka grib kļūt par ministriem.
- Tagad, kur trīs partijas, tur atkal 33 dažādi viedokļi. Tā, manuprāt, ir vērtība, ka mēs visi nedomājam vienādi, ka mums visiem nepatīk tikai vienādas lietas, ka nav kāds absolūtais skaistums vai absolūtā patiesība.
Bet katrā ziņā „Vienotībā” ir ļoti grūti, jo pretrunīgie viedokļi tiek pausti ar preses paziņojumu palīdzību, tāpēc ir ļoti grūti komunicēt. Runājot gan par sašķeltu partiju, gan sašķeltu politiku, jāteic, ka Ulmanis Saeimu atlaida tādēļ, ka tā bija sašķelta sīkpartijās un grima nemitīgos kašķos. Sašķelti politiķi, kas runā viens otram pretī, šķeļ arī sabiedrību. Tik nelielai valstij kā mums vajadzētu mēģināt atrast, ap ko vienoties. Un šobrīd tā varētu būt straujāka nācijas izaugsme.
- 2016. gads pirmo nedēļu būs mierīgs, jo Valsts prezidents atradīsies atvaļinājumā. Pēc tam sāksies jaunās valdības veidošana, ko izveidot nebūs viegli, jo ar sarkanām līnijām, ultimātiem, kategoriskiem apgalvojumiem ir pierunāta pilna publiskā telpa. Bet politiķiem tomēr ir jāatceras, ka ne jau daiļrunībā ir jāsacenšas.
Šis ir mērkaķa gads, un mērkaķis ir tāds ārišķīgs dzīvnieks, bet ļoti līdzīgs cilvēkam. Viņš var izspēlēt negaidītus jokus. Gribētu cerēt, ka spēsim saglabāt veselo saprātu un līdzsvaru, lai nosargātu iekšēju un ārēju drošību, un domāt par to, lai dzīvotu labāk.
Latviete - tipiskā
- Kad pārstājāt ticēt Ziemassvētku vecākiem, jūsu laikos tas droši vien bija Salatētis?
- Manos laikos tas bija Salatētis. Viņš nāca bērnudārzā. Man nav atmiņu par to, ka viņam būtu ļoti ticējusi. Bet katrā ziņā ticu Ziemassvētku brīnumam, ticu, ka, iededzot sveces, cilvēkiem var atnest labās domas.
- Vai jums ir īpaši Ziemassvētku rituāli?
- Jā, ir. Es esmu latviete tipiskā - štovēju kāpostus un cepu cepeti, vāru zirņus. Ticu, ka ir jābūt tiem 12 ēdieniem. Ir arī dāvanas. Mūsu rituāli ir diezgan tipiski.
- Kāds jums mīļākais svētku dzejolītis?
- Ja man liek skaitīt, es skaitu: „kas tur nāk pār laukiem koši, kam tāds kažoks balts un tīrs”, „reiz mežā dzima eglīte”. Bet esmu pietiekami daudz kā amatpersona devusies uz dažādiem Ziemassvētku pasākumiem, tad esmu pārliecinājusies, ka mums ir ļoti daudz skaistu Ziemassvētku dzejoļu.
