Latvijas kompartijas elites cilvēks - piesardzīgais Strautmanis un viņa dzīve. Meita Ilze: "Mums bija pilnāks ledusskapis, bet tā faktiski vienīgā atšķirība"

Padomju laikā Pēteris Strautmanis bija Latvijas PSR valdības vadītāja pirmais vietnieks, Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs un PSRS Centrālās revīzijas komisijas loceklis. Pietiekami ietekmīgs vīrs, lai daudzi ar viņu meklētu draudzību.

Taču pārmaiņu laikā ar Strautmani notika tas pats, kas notiek ar daudziem cilvēkiem, kad viņi zaudē lielus amatus un ietekmi. Ja agrāk daudzi pie Strautmaņa meklēja atbalstu, tad deviņdesmitajos gados viens otrs vairs negribēja viņu pat pazīt. Arī tie, kuriem savulaik viņš bija palīdzējis.

Tagad nav populāri teikt kaut ko labu par kādu bijušo kompartijas funkcionāru, taču cilvēki, kas Pēteri Strautmani pazina, velta viņam labus vārdus. Protams, dzirdēts arī viedoklis, ka viņš kā Latvijas Komunistiskās partijas funkcionārs šodienas apstākļos, kad skan jau pavisam citas dziesmas, ir gandrīz vai persona non grata, un tas nozīmē, ka par tādu cilvēku uzrakstīt kaut ko labu ir gandrīz tas pats, kas spļaut pret vēju.

Tomēr Patiesās Dzīves aptaujātie cilvēki Strautmani novērtēja galvenokārt pozitīvi un atzina, ka viņš, kaut arī maksāja nodevas padomju režīmam, bija savas zemes, valodas un kultūras patriots.

Strautmanis bijis teju vienīgais no partijas vadības, kurš regulāri apmeklējis teātru izrādes, izstādes un literārus pasākumus. Un ne tikai apmeklējis, bet arī finansiāli atbalstījis. Nevar nepieminēt, ka tieši Pēteris Strautmanis bija tas vīrs, kurš lika pamatus Gaujas Nacionālajam parkam. Tas nenācās viegli, jo padomju režīma vadošajiem pārstāvjiem ļoti grieza ausīs vārds nacionāls. Tolaik tam bija teju vai buržuāzisks un pretvalstisks skanējums. Tomēr Strautmanim, liekot lietā neatlaidību un diplomātiju, izdevās realizēt savu ieceri.

Pārmaiņu laiks deviņdesmitajos gados Strautmani nesaudzēja. Viņam bija jāatstāj plašais dzīvoklis Sporta ielā un jāpārceļas uz pieticīgāku mitekli Ausekļa ielā. Viņš zaudēja savus ietaupījumus divās bankās, bet daudzi agrākie paziņas, kuri reiz tiecās pēc viņa draudzības, novērsās. Sieva Biruta ļoti pārdzīvoja un pilnīgi izolējās no sabiedrības.

Dzīves nogalē Strautmanis sāka piefiksēt savas atmiņas – gan rakstīja, gan ierunāja kasetēs. Kā uzskata viņa meita Ilze Liepkalne, tur ir daudz interesantu faktu, kas atklāj padomju nomenklatūras aizkulises.

Dzīvoklis ar noklausīšanos

Pēteris Strautmanis piedzima 1919. gada 24. aprīlī zemnieku ģimenē Basu pagastā. Viņa lēmums kļūt par partijas cilvēku nepavisam nebalstījās idejiskos apsvērumos – Strautmanis nebija pārliecināts komunists, kas būtu apņēmies visā pasaulē ieviest šo lielisko režīmu.

Tolaik Padomju Savienībā, ja vēlējies veidot karjeru, vajadzēja stāties partijā. Ja gribēji ieņemt kādu amatu, bija nepieciešams pabeigt Augstāko partijas skolu. Strautmanis apzināti izvēlējās šo karjeras ceļu. Šeit jāņem vērā arī viņa izcelšanās – Pēteris bija dzimis un audzis trūcīgā kalpu ģimenē, kurai pat nebija savas mājas. Ģimene apmetās te pie vieniem saimniekiem, te pie citiem. Bērnībā piedzīvojis nabadzību, Strautmanis apņēmās darīt visu, lai nodrošinātu savai ģimenei labāku dzīvi. Un viņš bija ne tikai politiķis, bet arī tautsaimnieks – ieguvis lauksaimnieka izglītību.

Strautmaņa vecāki bija gājuši bojā kara laikā. Viņa tēvs miris Salaspils koncentrācijas nometnē, māte – ceļā uz Buhenvaldi. Kara laikā Strautmanis bija padomju partizāns, bet pēc kara mācījās Augstākajā partijas skolā.  

Ilze Liepkalne, Strautmaņa meita, Patiesajai Dzīvei pastāstīja, ka viņas vecāki – Pēteris un Biruta – apprecējušies 1945. gada 1. novembrī. Ilze bijusi vienīgais bērns. Tēvs veidojis savu partijnieka karjeru, mamma bijusi žurnāliste, strādājusi laikraksta Cīņa redakcijā.

Mazotnē Ilzi audzinājusi vecmāmiņa, jo vecāki bijuši aizņemti ar darba lietām. Ilze ar vecmāmiņu dzīvojusi Smiltenē, un vecāki palaikam ieradušies viņas apciemot. Vēlāk gan abas pārcēlušās uz Rīgu, visi dzīvojuši kopā. 

“Tēvs bieži uzsvēra izglītības nozīmi un vienmēr mani mudināja – mācies, mācies, mācies!” Ilze uzskata, ka viņas vecāki bija lielisks tandēms. Biruta palīdzējusi Pēterim uzrakstīt publiskās runas un piestrādājusi pie sabiedriskā tēla veidošanas. Katrā ziņā viņai bijusi gana liela ietekme uz vīru. Kad Strautmanim bija jāuzstājas ar runu, viņš iepriekšējā vakarā cītīgi gatavojies un skaļā balsī lasījis sievai priekšā. Tad abi vērtējuši un koriģējuši tekstu.  

Bijis vēl kāds interesants fakts, proti, Ilzes vecāki uzmanījušies no noklausīšanās. Viņa ir pārliecināta, ka tolaik mājās bijušas saliktas noklausīšanās ierīces. “Manā klātbūtnē vecāki par politiku nerunāja, katrā ziņā neko tādu, ko varētu uzskatīt par pretvalstisku. Viņi regulāri gāja ārā pastaigāties un es tikai vēlāk sapratu, kāpēc. Lai varētu brīvi izrunāties.”

Ilze piebilst, ka viņa bijusi diezgan dumpīga un spītīga meitene, tāpēc reizēm izrunājusies pārāk brīvdomīgi. “Bija gadījumi, kad tēvs man aizrādīja – tā nevar! Tā nedrīkst runāt. To viņš pateica bez jebkādiem pārmetumiem, bet stingrā un noteiktā tonī, lai es saprastu, ka tiešām nedrīkst. Viņš vienmēr bija pieklājīgs un taktisks, nekad nepacēla balsi. Lai tēvs kaut kad bļautu – tas bija neiedomājami.”   

Partijas aprindās Pēterim nav bijis draugu, viņš sagājies vienīgi ar Valsts plāna komitejas priekšsēdētāju Miervaldi Ramānu. Strautmaņa meitas kāzās Ramāns ar sievu bijuši vedēji.

Pilnāks ledusskapis

Jaunībā Ilzei neesot paticis, kad citi uzsvēruši, ka, lūk, viņa ir Strautmaņa meita. “Man šķita – vai nav vienalga, kāds man ir uzvārds? Es esmu es un daru to, ko pati gribu. Protams, es jutu īpašu attieksmi gan skolā, gan augstskolā, gan darbā. Ik palaikam kāds palūdza, vai mans tēvs nevar kaut ko izkārtot, piemēram, jaunu dzīvokli. Te gan jāteic, ka tēvs jau pašā sākumā izslēdza jebkādus variantus, ka citi ar viņa meitu cenšas sarunāt, lai viņš par blatu sagādātu kādus labumus.”

Jautāta, vai tēva augstais amats viņai vairāk palīdzējis vai traucējis, Ilze atbild, ka bijis visādi. “Viens otrs uzskatīja, ka man tiek dotas kaut kādas priekšrocības, lai gan tā nebija. Savukārt citi izvairījās brīvi runāt manā klātbūtnē, jo es taču esmu Strautmaņa meita... Tas nebija patīkami.

Protams, bija arī plusi. Piemēram, Ministru padomes pārstāvjiem bija atsevišķs veikaliņš, kur varēja nopirkt deficīta produktus. Mūsu mājās bija produkti, kādu citiem nebija. Tā tiešām bija, to nevar noliegt. Faktiski tā arī bija vienīgā atšķirība – pilnāks ledusskapis nekā citiem. Viss pārējais bija kā visiem, nekādu bagātību mums nebija.”

Tēva amata dēļ Ilze piedzīvojusi dažādus ierobežojumus. “Nekādas atlaides man netika dotas. Tēvs bija stingrs un kārtīgs, un, kas man bija jāizdara, to es darīju. Man nepatika, ka tikai tāpēc, ka esmu Strautmaņa meita, man jāturas noteiktos rāmjos. Reizēm bija sajūta, ka atrodos uz skatuves. Citi man pievērsa uzmanību, vērtēja un aprunāja.

Allaž vajadzēja piedomāt, kur es eju un ko saku, lai pēc tam mājās nav pārrunas. Kad man piedāvāja kļūt par Proletāriešu rajona Tautas izglītības nodaļas vadītāju, vietējie priekšnieki vispirms konsultējās ar lielākiem priekšniekiem un tikai tad mani apstiprināja amatā.”

Vēlāk pie Strautmaņu pāra bieži uzturējusies mazmeita Laura. Tas galvenokārt noticis vasarās, kad Strautmaņi dzīvojuši dienesta vasarnīcā Lielupē. “Vectēvs man bija ļoti liela autoritāte,” Laura atceras.

“Toreiz bērna prātā biju pārliecināta, ka visi vectēvi ir tādi, bet vēlāk sapratu, ka tomēr tā nav. Vectēvs bija gudrs, inteliģents un tajā pašā laikā vienkāršs. Viņš man mācīja, ka ikviens darbs un ikviens cilvēks ir cienījams, ne pret vienu nedrīkst izturēties augstprātīgi. Viņš nevērtēja cilvēku pēc amata vai naudas un bija visiem pieejams.”

Laura piebilst, ka  vectēvs vienmēr tiecies pēc dabas, viņš gan medījis, gan makšķerējis. Strautmanis bijis aktīva dzīvesveida piekritējs un iesaistījis arī ģimenes locekļus, turklāt ne tikai vasarā, bet arī ziemā, kad varēja slēpot un slidot.

Tomēr Strautmaņa galvenais hobijs bija dārzkopība. Tolaik vadošajiem partijas darbiniekiem Jūrmalā tika piešķirtas vasarnīcas, un tāda, protams, bija arī Strautmanim. Kad ieradies kāds ciemiņš, viņš vienmēr izrādījis dārzu. Meita atceras: “Reiz tētis atveda kādu retu augu no Āfrikas, iestādīja to un loloja. Kādā citā reizē viņš ieradās mājās kopā ar neliela auguma sportisku sievieti, kurai rokās bija fotoaparāts. Tētis vadāja sievieti pa dārzu, viņa šo to fotografēja. Tikai vēlāk uzzināju, ka tā bija pasaulē pirmā kosmonaute Valentīna Tereškova.”

Kopā ar meitu Strautmanis bieži apmeklējis arī hokeja un basketbola spēles. “Hokejs – tā mums bija svēta lieta. Ja darbs to atļāva, viņš jau pēc sešiem bija mājās. Tad mēs paēdām mammas sarūpēto maltīti un devāmies uz hokeju.”  

Piesardzīgs un uzmanīgs

Savs stāsts par Pēteri Strautmani ir rakstniekam un publicistam Ērikam Hānbergam, kurš ar viņa sievu Birutu savulaik strādājis Cīņas redakcijā. Sākumā Hānbergs bija Cīņas korespondentu Liepājā, vēlāk iecelts par lauksaimniecības nodaļas vadītāju un tad arī pārcēlies uz Rīgu. Izrādās, Pēteris Strautmanis viņam galvaspilsētā izkārtojis trīsistabu dzīvokli.

“To Strautmanim palūdza Cīņas redaktors Ilmārs Īverts, dzīvokli piešķīra Āgenskalna priedēs, kas bija pirmais jauno māju rajons Rīgā. Pēc tam, pateicoties par dzīvokli, man vajadzēja nointervēt Strautmani. Tā bija pirmā reize, kad biju Ministru padomes ēkā.”

Hānbergs atceras, ka Strautmaņa kundze Biruta kā kolēģe bijusi draudzīga un sabiedriska, nekad nav uzsvērusi un izrādījusi, ka ir augstas amatpersonas sieva. “Kad redakcijā tika svinēta Sieviešu diena, reizēm piedalījās arī Strautmanis. Tas bija nepiespiesti un demokrātiski.” 

Strautmaņu pāris bieži bijis manāms teātros, izstādēs un literāros sarīkojumos. “Katrā ziņā viņi šajos pasākumos bija daudz biežāk nekā citi partijas vadošie darbinieki. Es nedomāju, ka viņi tur gāja pienākuma pēc, drīzāk tas bija sirds aicinājums,” Hānbergs spriež. Viņš atklāj, ka Strautmanis bijis pozitīvi noskaņots pret tā laika avangardistu Imantu Ziedoni, turklāt dzejnieka liktenī nospēlējis labā varoņa lomu. Izrādās, septiņdesmitajos gados partijas kongresā LKP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa referātā bijusi paredzēta Ziedonim veltīta iznīcinoša rindkopa, kritizējot viņa Kurzemīti.

Daudziem partijniekiem šis darbs šķitis pārāk nacionāls un pretpadomisks, un tolaik kritika, kas izteikta partijas kongresa galvenajā referātā, draudēja ar pamatīgām nepatikšanām. Visticamāk, Ziedonim būtu liegtas publicēšanās iespējas, vairs netiktu izdotas viņa grāmatas. Tomēr Strautmanim izdevies pārliecināt Vosu izņemt šo iznīcinošo kritiku no referāta, tādējādi viņš pasargājis Ziedoni no represijām.

“Es domāju, ka Strautmanis bija mācījies no savulaik notikušās nacionālkomunistu sagrāves,” prāto Hānbergs. “Ja viņš būtu bijis tikpat aktīvs kā Eduards Berklavs, arī viņš būtu cietis. Strautmanis bija piesardzīgs un uzmanīgs. Viņš uzturēja latviskumu, cik atļāva viņa iespējas, un atbalstīja radošās inteliģences pārstāvjus.” Rakstnieks atceras, ka Strautmanim bijis kāds rituāls. “Reizēm gadījās būt apspriedēs, kur bija tā saucamie prezidiji. Kad Strautmanis apsēdās prezidijā, viņš gandrīz vienmēr noņēma brilles, rūpīgi notīrīja ar kabatlakatiņu stiklus, uzlika brilles atpakaļ un iekļāvās apspriedes gaitā.”

Ik palaikam Strautmanis devies uz Maskavu, lai pildītu PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. Šie pienākumi bija jāveic rindas kārtībā – pārstāvji no katras republikas nomainīja cits citu. Šajos pienākumos ietilpa arī ārzemju viesu uzņemšana. “Kā dzirdēju, abi Strautmaņi izcēlušies ar galantumu un nepiespiestu uzvedību,” stāsta Hānbergs. “Tolaik Padomju Savienībā nebija pieņemts, ka augsta amatpersona kopā ar sievu dodas vizītēs vai uzņem viesus. Tikai vēlāk, kad sākās perestroika, Mihails Gorbačovs parādījās sabiedrībā ar savu sievu Raisu.”

Hānbergs piemin vēl kādu savdabīgu faktu – Strautmanim bijušas kopīgas intereses ar Arvīdu Pelši, kurš sešdesmitajos gados bija galvenais cilvēks padomju Latvijā, bet vēlāk kļuva par PSKP CK politbiroja locekli un vadīja Partijas kontroles komisiju. Abi bijuši kaislīgi dārzkopji un puķkopji un, pateicoties šim hobijam, uzturējuši draudzīgas attiecības. “Iespējams, no Strautmaņa puses tā bija pārdomāta diplomātija, lai nodrošinātos ar ietekmīgā Pelšes atbalstu,” pieļauj Hānbergs.

“Savulaik Strautmanis, dodoties uz Maskavu, apciemoja arī Pelši. Viņus vienoja dārzkopība, taču nacionālajos jautājumos abi bija krasi atšķirīgi. Strautmanis aizstāvēja nacionālo kultūru, savukārt Pelše bija latviskuma noliedzējs. Viņš aizliedza svinēt Jāņus, un toreiz pat klīda runas, ka citā vārdā tikšot pārdēvētas jāņogas.”    

Nacionālais parks kā signāls

Septiņdesmito gadu sākumā Pēteris Strautmanis pielika daudz pūļu, lai Latvijā tiktu izveidots Gaujas Nacionālais parks. Vēlāk, kad mūsu valsts bija atguvusi neatkarību, viņš rakstīja: “Gaujas Nacionālais parks ir daļa no manas dzīves. Toreiz, 60. un 70. gadu mijā, nepastāvēja problēma – izveidot republikā dabas lieguma teritorijas. Vienīgi – kategoriski skanēja iebilde: nosaukumu nedrīkst saistīt ar vārdu nacionāls. Tieši šis vārds likās bīstams un pilnīgi nepieņemams tā laika valdošajai ideoloģijai, jo pauda latviešu tautas pašapziņas un nācijas vienotības jēdzienu. Strīdi Latvijas kompartijas CK biroja sēdēs, apspriežot šī lēmuma projektu, dažkārt nonāca pat līdz baltkvēlei. Augusts Voss un daži citi biroja locekļi ieteica Gaujas senleju veidot kā Dabas parku, Tautas parku utt. Varianti bija daudz un dažādi, bet tos savukārt nespēju pieņemt es – idejiskās un cilvēciskās pārliecības dēļ, kaut gan arī biju CK biroja loceklis un vienlaikus – Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks.”

Vēsts, ka kompartijas CK birojā valda domstarpības par topošā parka veidolu, ātri vien nokļuva sabiedriskā apritē. Latviešu inteliģences pārstāvji atbalstīja Strautmaņa ideju un pauda uzskatu, ka parkam jābūt nacionālam. Strautmanis vēlāk rakstīja: “Tā radās domubiedru grupa darba tālākvirzībai. Sarunās, dažkārt pat nenosaucot lietas īstajos vārdos, sapratām, ka parkam jākļūst kā signālam, kas uzdrošinās atgādināt: latviešu tautai ir savas nacionālās intereses un vērtību mērs.

Taču apzinājāmies arī to, ka, iestājoties par ideju, nedrīkstam atkārtot E. Berklava kļūdas 1959. gadā, jo tās deva ieganstu Maskavai paātrināt Latvijas tālāku pārkrievošanu sešdesmitajos un nākamajos gados. Toreizējā bezkompromisa nostājā bieži balansējām kā uz naža asmens turpat trīs gadus, tomēr savu panācām: Latvijas kompartijas CK birojs atļāva republikas valdībai pieņemt lēmumu Par Latvijas Gaujas Nacionālā parka izveidošanu.”

1972. gada vasarā, kad visas politiskās un juridiskās problēmas jau bija atrisinātas, sākās pirmie praktiskie darbi. Par Gaujas Nacionālā parka direktoru apstiprināja Gunāru Skribu. Viņš atceras, ka toreiz, aizstāvot Nacionālā parka ideju, Strautmanim gājis ļoti grūti. “Viņš vairākas reizes devās uz Maskavu, lai tur gūtu atbalstu savai iecerei. Tolaik Padomju Savienībā nekā tāda nebija. Bija dabas rezervāti un dažādi zapovedņiki, bet Nacionālais parks – tas bija kaut kas jauns.

Strautmanis centās lieliem priekšniekiem iestāstīt, ka tāda parka izveide nāks par labu ne tikai Padomju Latvijai, bet arī visai Padomju Savienībai. Un beigās tas viņam arī izdevās.” Gunārs Skriba vadīja parku desmit gadus, pēc tam ilgu laiku bija direktora vietnieks. Viņš atzīst, ka Strautmanis no tā laika lielajiem činavniekiem bijis viscilvēcīgākais. “Kad lielie priekšnieki devās medībās un neko nenomedīja, viņi lamāja mežziņus, ka tie nemāk zvērus izaudzēt, taču ne Strautmanis. Viņš nekad nelamājās un pret citiem izturējās ar cieņu.”

Kompromisu meistars

Pēteri Strautmani labi atceras arī rakstniece Daina Avotiņa, kuras tēvs bijis labos draugos ar ietekmīgo partijnieku. Radošās inteliģences vidē Strautmanim bijuši vairāki tuvi pazīstami cilvēki, kuru domas viņš uzklausījis, jo viņam rūpējis gan latviešu kultūras, gan Latvijas dabas, gan latviešu valodas liktenis. Viens no šiem tuvajiem cilvēkiem bijis Ojārs Vācietis. Avotiņa atceras: “Reiz, dzīvodamās Strautmaņa vasaras mītnē Jūrmalā, es ieraudzīju zemeņu dobi ar brangām ogām. Pavisam naivi pajautāju, kurš to kopj. Strautmanis teju vai apvainojās. “Kā – kurš? Protams, ka es. Esmu latvietis un nevaru bez parušināšanās pa zemīti."

Todien, runājot par nepieciešamību pēc zemes, viņš pastāstīja par savu jaunību – kā mācījies lauksaimnieku skolā, vēlāk bijis priekšstrādnieks lielā lauku sētā – un pajokoja, ka dažam kolhoza vadītājam derētu pamācīties saimniekošanu no Ulmaņlaiku zemnieka. Man viņa joks nemaz neizklausījās pēc joka. Dažas viņa stāstījuma detaļas es vēlāk izmantoju savā darbā Likteņmezgli, taču šo romānu nekādā ziņā nevar uzskatīt par dokumentālu.”

Strautmanis bijis vienīgais no tā laika partijas elites pārstāvjiem, kuram likusies vajadzīga Literatūras propagandas biroja darbība un pa visu Latviju organizētie literārie pasākumi. Dažreiz Mazajā ģildē šādos pasākumos bijis redzams gan Strautmanis, gan viņa kundze Biruta.

Vērtējot Strautmani, Avotiņa sacīja: “Šodien teiktu, ka viņš bija elegants un inteliģents kungs, lai gan toreiz tādus vārdus nelietoja. Strautmanis vienmēr bija eleganti apģērbies, ar labām manierēm, pieklājīgs un arī nedaudz atturīgs. Citi partijnieki viņam līdzās izskatījās krietni vien primitīvāki un prastāki.” Viņasprāt, Strautmanis bijis labs diplomāts un kompromisu meistars. “Tajā vidē viņam vienkārši tādam bija jābūt, lai kaut daļēji realizētu savas ieceres. Es nevaru teikt, ka viņš bija liels nacionālists, taču to, ka viņam tuva un dārga bija sava zeme un valoda, gan es uzdrīkstos apgalvot.”

Tolaik visās ministrijās dokumentācija kārtota krievu valodā, tikai Mežsaimniecības ministrijā, pateicoties ministram Leonam Vītolam, dokumenti bijuši latviešu valodā. Strautmanim tas paticis, un viņš Vītolu atbalstījis. Daina Avotiņa atceras, ka Strautmanis interesējies arī par to, kas notiek Rakstnieku savienībā. “Viņš ieteica tās vadībā nelaist karjeristus un pašlabuma meklētājus, pat minēja konkrētus cilvēkus, no kuriem vajadzētu piesargāties.”

Apjukums deviņdesmitajos gados

Savulaik draudzīgās attiecībās ar Strautmani bijis arī bijušais Saeimas deputāts un Stāmerienas pagastvecis Raitis Apalups. “Neskatoties uz valdošo ideoloģiju un partijas nostādnēm, viņš bija īsts latvietis. Kaut arī ieņēma augstus amatus, attiecībās ar cilvēkiem Pēteris bija vienkāršs un sirsnīgs. Teātra izrādēs viņš nesēdēja valdības ložā, bet gan parterā kopā ar citiem skatītājiem. Regulāri apmeklēja aktieru jubilejas, kur ieradās ar savu kundzi.” To, ka dzīves nogalē Strautmaņa sieva Biruta izolējusies no sabiedrības, pamanījis arī Apalups. “Kad viņam bija dzimšanas diena, biju aizgājis ciemos. Man bija torte un šampanietis, Pēteris uzlika konjaku. Tā mēs pasēdējām un parunājām. Pa to laiku viņa sieva tā arī neiznāca no savas istabas.”

Reizēm Apalupam ar Strautmani sanācis parunāt arī par politiku. “Jautāju Pēterim, kā viņš vērtē Brežņevu, un viņš atbildēja, ka Brežņevs bijis garastāvokļa cilvēks – reizēm pieklājīgs, reizēm rupjš.”

Pēterim Strautmanim piemitis izteikts godīgums. Raitis Apalups stāsta: “Reiz deviņdesmitajos gados satikāmies Rīgā, bija trakoti karsta vasara. Laiks tik smacīgs, ka pat bija grūti elpot. Es jautāju, vai tad viņam nav vasarnīcas, kur atpūsties karstā vasarā, bet viņš atbildēja, ka nav. Stāstīja, ka savulaik Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis uzcēlis sev vasarnīcu un tagad tur atpūšas, savukārt viņš dzīvojis dienesta vasarnīcā, kuru pēc tam atstājis. Es domāju, ka padomju laikā, kad Strautmanis bija lielos amatos, viņš varēja uzcelt sev vasarnīcu jebkurā vietā, taču viņš to nedarīja, neizmantoja savu dienesta stāvokli.”

Deviņdesmitajos gados Strautmanis joprojām bija sabiedriski aktīvs, bija Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas goda biedrs. Meita Ilze teic, ka tēvs ļoti pārdzīvojis uzņēmumu izsaimniekošanu un iznīcināšanu. “Piedzīvojot tik daudz blēdību, tēvs jutās apjucis. Viņš bija cilvēks, kas tur savu vārdu, bet deviņdesmitajos gados tas nebija cieņā.”  

Pēteris Strautmanis devās mūžībā 2007. gada 27. jūnijā. Sludinājumi par viņa nāvi un bērēm netika publicēti nevienā laikrakstā, jo tā bija nolēmusi viņa dzīvesbiedre Biruta. Daudzi draugi un paziņas nemaz nezināja par Strautmaņa nāvi, izvadīšana notika tikai tuvinieku lokā. Kā pats Strautmanis bija vēlējies, viņa ķermeni kremēja un pelnus Lāčplēša dienā izkaisīja Gaujas Nacionālajā parkā.