Dziedniece Valda Kārkliņa: "Nevar būt zinošs tikai pēc grāmatām. Ne velti labākie narkologi ir tie, kuri paši savu cisternu krietni patukšojuši"

Dziednieces māju apjož sēta, tās vārtiņi atvērti, pagalmā neviena. Mājā ieejot, tieku sagaidīta ar ērģeļu skaņām, kurās atpazīstu Melanholisko valsi. Istabas durvis pusvirus, bet Valda mani pamana tikai tad, kad izskanējusi skaņdarba pēdējā nots. “Cik jauki, beidzot tevi arī redzu!” viņa saka. Jūtu, kā ar skatienu tieku ļoti neuzkrītoši notestēta. “Nu var iet aizvērt vārtiņus,” aicina dziedniece. Tātad tests izturēts! “Kā tu mani atradi – es taču nekur nereklamējos! Kad vajag, tad informācija atnāk? Tā jau ir. Bet nu atpakaļ istabā!”

Katru atnākušo cilvēku uzlūkoju kā veselu pasauli

Kad esam piesēdušas, vispirms šo to uzzinu par sevi. Pirms tam Valda, protams, pajautā, vai es vispār gribot to zināt. Saņemtā informācija apstiprinot viņas jau telefonsarunā sajusto, jo balss vibrācijas daudz ko par cilvēku pastāstot. Bet tas nu tā – parasti cilvēkus pie viņas atvedot dažādas problēmas, man esot cita interese, nosaka Valda. Un es noteikti tagad gribot vaicāt, ar ko viņa savu darbu sāk. Mēs sasmaidāmies – esam sapratušās.

“Pirmais uzdevums, kas jāpaveic, ir saprast, kas cilvēku nomāc, kas ir tas, ar ko viņš netiek galā. Var teikt, ka kāja sāp, bet vai vaina ir kājā? Noteikti apskatos, kāda ir cilvēka dzīvības enerģija, lai zinātu, ko no kura prasīt, jo visiem nevar izvirzīt vienādas prasības. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka lielākā žēlsirdība ir neuzbāzties otram ar padomiem, jo neviens nevar ielīst otra ādā, zināt, kā īsti viņš jūtas, kādas zemūdens vētras viņā plosās.

Katru satikto, katru atnākušo uzlūkoju kā veselu pasauli un jūtu lielu gandarījumu, ja mūsu darbs ir rezultatīvs. Turklāt, ja gribi cilvēkam palīdzēt, viņš ir jāmīl. Ja nemīlēsi, vari pat nesākt, tāpat viss būs pa tukšo.”

Dziednieces darba pieredzes laikā Valdai bijušas dažādas situācijas, bet viņa saka – mēs no tām mācāmies, augam. “Domāju, ikviens mūža otrajā pusē ir viedāks, redzīgāks nekā jaunos gados, jo tā īsti otru saprast var tikai tad, kad pats visam esi izgājis cauri. Ne velti teic, ka labākie narkologi ir tie, kuri paši savu cisternu krietni patukšojuši. Neviens nevar būt gana zinošs tikai pēc grāmatām, arī dziednieki.

Var jau salasīties, samācīties, bet, tā kā tagad ir laikmetu nomaiņa, dziedniekam, lai viņš šajā laikā varētu dziedināt, jābūt zinošam arī planetārajās lietās un visā, kas ar tām saistīts. Prasības pieaug! No Zivju laikmeta cietajām struktūrām esam aizgājuši, tagad sācies ļoti lielu garīgu iespēju laiks, jo Ūdensvīrs ir tīrs, vieds, tekošs. Tomēr arī tam ir krasti – dievišķie likumi, dievišķā hierarhija.”

Valda runā ļoti raiti un pārliecinoši. Piemin laiku, kad mācījusies Dziedniecības akadēmijā, bet iegūto diplomu, kas ļauj oficiāli nodarboties ar dziedniecību, uztver tikai kā vienu soli savā ceļā, kam pamatā Dieva griba. Nez vai bez tās viņa savulaik būtu nonākusi Lilitas Postažas Baltajā aplī, iepazinusies ar Ivaru Vīku un daudziem citiem, kas devuši savu artavu viņas izaugsmē.

Tomēr Valda ne mirkli nav uzskatījusi, ka nu zināšanu ir gana. Ik dienu jāturpina strādāt arī ar sevi. “Uzskatu, ka mēs visi mācāmies dievišķajā universitātē, un katra diena ir kā maza dievišķa universitāte, kurā jāizpilda kāds tests vai jānoliek eksāmens. Vakarā dienas laikā notikušo, paveikto var pārskatīt, pats sev par to ielikt atzīmi.”

Piekrītu dziedniecei un prātoju, ka katras dienas veikumu novērtēt ar atzīmi būtu pat ļoti pašaudzinošs pasākums (apsolot sev par teicamām atzīmēm piešķirt kādu balvu!). Tomēr nevar neņemt vērā, ka ikkatrai dienai ir sava enerģētika un cilvēks nav ne darba lops, ne robots – katram gadās brīži, kad darbs nevedas un smaids sejā jāiezīmē ar noturīgu marķieri.

“Kuram tad tā nav bijis! Bet zini, kā es tagad daru? Kā, pirms sākt spēlēt, tiek noskaņots katrs mūzikas instruments, tā es katru rītu uzskaņoju sevi. Jo katram no mums ir savs iekšējais kamertonis, mēs sevī rezonējam sev zināmās vibrācijās. Ja skanējumu nevaru dabūt citādi, rakstu vēstuli Augstākajam vai izdomāju ko citu, bet, kamēr tas nav dabūts, no gultas laukā nekāpju!

Steigā lēkt, ķert un grābt, visu darot pa roku galam, ignorējot savas sajūtas... Kur tas noved? Ja tā dzīvosim visas dienas, neviens ārsts, neviens dziednieks neglābs. Pamatā mums ar sevi galā jātiek pašiem. Bet cilvēki nāk pēc palīdzības, pēc padoma, tātad viņiem tas neizdodas, jo viņi ir izlēkuši... arī no vienotā enerģētiskā lauka. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka izplatījuma enerģija ir saistīta ar mūsu enerģiju, ka viss vibrē, viss skan un viens otru ietekmē.

Protams, katram no mums ir savs enerģētiskais lauks jeb aura. Jo tā lielāka, mirdzošāka, jo mēs stiprāki, veselāki. Iet tāds cilvēks pa ielu, un citi jūt, ar iekšējo redzi redz – viņš staro. Arī pats cilvēks jūt ne tikai fizisko ķermeni, bet arī savus gaismas gabarītus! Vai šis lauks ir tas, kurš reizēm it kā nostājas starp cilvēku un viņam nevēlamiem notikumiem, atsit tos kā bumbu? Ļoti iespējams. Tajā līmenī notiek cilvēka prātam neizfunktierējamas lietas, un nav ko funktierēt. Vajag paļauties, ļaut notikt. Un pateikties par katru tādu mirdzuma uzliesmojumu.”

Ja gribam iekļauties Lielā kosmiskā plāna puzlē, pret visu jāizturas ar lielu atbildību

Klausos Valdas vārdos un burtiski sajūtu viņas ticību pašas teiktajam, bet nevaru neiebilst, ka viegli tā runāt – vajag paļauties, ļauties... Tikai cik ilgi dzīvosi tādā nogaidošā situācijā, ja, piemēram, jūties nevesels vai esi palicis bez iztikas līdzekļiem, bet sadzīves prasības arvien uzstājīgāk min uz papēžiem? Ir jārīkojas, bet nezini, ko iesākt…

Valda pasmaida: “Es nerunāju no grāmatām, tikai par pašas pieredzi, un tā ir šāda – neraugoties uz smagajām situācijām, kādām nācies iet cauri, vienmēr sevi esmu testējusi pēc sajūtām. Zinot, kā gribu justies, un intuitīvi jūtot, kas jādara, lai tā justos. Esmu tam ļāvusies. Tā ir tā paļaušanās.

Kā reiki meistare, pieslēdzoties Gaismas spēkiem, dažkārt esmu tiem jautājusi – kāpēc nevarat dziedināt bez manas starpniecības? Izrādās, Gaismas spēki netiekot cilvēkiem klāt viņu zemo vibrāciju dēļ. Vispār skumji to apzināties – tagad, laikmetu nomaiņas laikā, kad no augšas nāk ļoti spēcīgas, mīlestības pilnas enerģijas, cilvēki tās nejūt, nav gatavi uzņemt. Un atsakās arī strādāt ar sevi, lai tām atvērtos.

Sekas tam bēdīgas – sākas nopietnas problēmas ar veselību, jo jaunā, ieplūstošā enerģija attīra un transformē visu. Kosmiskie plāni ir Lielā Manvantāra un Mazā Manvantāra – esības cikli, materiālās pasaules izpaušanas un savākšanas laiks. Tagad ir savākšanas laiks, kad viss atgriežas pie dievišķā, tāpēc arī viss attīrās.

Taifūni, zemestrīces, cunami ir daļa no attīrīšanās procesa. Un, lai arī cik skarbi, postoši tas skar veselas valstis, man ir laba sajūta, jo saprotu, ka Māte Zeme tā cīnās par sevi, lai cilvēks apjēgtu, ka viņš ir tikai sīka Lielā kosmiskā plāna daļiņa un ka tā turpināt vairs nevar. Nu cik tad ilgi var ciest visus pāridarījumus – mežu izciršanas, ūdens piesārņošanas un līdzīgus briesmu darbus! Ir pēdējais laiks attapties – ja neiekļausimies Lielā kosmiskā plāna puzlē, tiksim no tā izbīdīti, bet, ja gribam iekļauties, pret Zemi – savu māju – jāizturas ar ļoti lielu atbildību.”

Attīrīšanās pāragri paņem arī daudz jaunu, šķietami nevainīgu cilvēku dzīvības. Vai tas ir taisnīgi? “Ne uz ko nevar skatīties tikai no vienas puses. Ir jaunas un vecas dvēseles. Ja jaunajām dzīve uz Zemes varbūt šķiet liela izklaide, tad daudzu veco dvēseļu vibrācijas neatbilst šim laikam, daļa jau ir nogurušas no šī esības cikla un tiek no tā atbrīvotas. Bet, ja veco dvēseļu vibrācijas atbilst šim laikam, tām tiek dots ļoti, ļoti daudz. Klau, bet es esmu dikti aizrunājusies!” Valda iesaucas kā tikko attapusies. “Tagad parunāsim par to, kāpēc tu atnāci!” Es pasmaidu – viss kārtībā! Viņas stāstītais jau ietvēra atbildes uz daļu manu jautājumu.

Valda atsāk runāt: “Tātad ko iesāku, kad esmu noskaidrojusi atnākušā cilvēka problēmas un viņa dzīvības enerģijas potenciālu? Vispirms man ir sajūta, ka kāds šurp atsūta tos, kuriem jāatnāk tieši pie manis. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri vairs nezina, kā tikt galā ar dzīvi, un par to signalizē fiziskas kaites. Izstāstīšu piemēru.

Nu jau pirms nez cik gadiem atnāca puisis, tikko izrakstīts no slimnīcas, kur viņam ārstēja aknu. Par Dievu, Gaismas pasauli, dievišķiem likumiem un hierarhiju puisim stāstīt bija lieki, jo viņš neko vairāk par vecu autiņu klapēšanu garāžā nezināja. Tomēr tieši šī bija pirmā reize, kad Lielie Gaismas Skolotāji piedalījās dziedināšanas procesā. Sāku strādāt kā parasti, bet tad reiki seansa laikā sāka nākt informācija, redzējumi no Gaismas pasaules, un es biju pārsteigta – kā tā var būt?!

Tagad pie tā esmu pieradusi kā citi pie absolūtās dzirdes, bet tolaik tas man bija milzīgs notikums! Turklāt informācija tika dota ne tikai man, bet arī puisim, un ne tikai par veselības problēmu cēloņiem un to dziedināšanu, bet arī par Kosmosa uzbūvi, delfīnu civilizāciju un tamlīdzīgām lietām. Un katram atsevišķi tika norādīts, kas jādara, lai pilnveidotos. Tas bija tik grandiozi! Mēs ar šo puisi strādājām piecus gadus un vēl, jo visu laiku nāca tāda informācija un padomi, kas nav minēti nevienā grāmatā.

Daļu ierakstīju savā diplomdarbā. Tos izlasījuši, Dziedniecības akadēmijas pasniedzēji bija pārsteigti un nešaubīgi atzina, ka eju ceļu, kas ir tikai mans. Un tas tiesa. Es darbā neizmantoju nevienu citu metodi – ne smaržu terapiju, ne akmeņus, ne masāžas. Ir tikai pieslēgums, un Augstākie spēki ar cilvēku dara visu, kas vajadzīgs – momentā dziedina un vienlaikus nodod zināšanas.”

Vai vismaz rokas Valda pieliek, lai caur tām vadītu enerģiju? Nē, arī to vairs nevajagot, viņa tikai sēžot līdzās cilvēkam, kurš guļ aizvērtām. Viņa esot kā kanāls. Tiešām? Izklausās pēc fantāzijas! “Tā nav gan,” dziedniece attrauc. “Vienkārši tagad ir tāds laiks.”

Tad Valda paņem savus pierakstus, lai nolasītu īsus fragmentus no šī puiša un Augstākos spēkus (par tādiem viņš līdz tam neko pat dzirdējis nebija) pārstāvošā Gaismas Skolotāja sarunām.

GS: “Jums vajag vairāk miera, vairāk mīlestības.” Puisis: “Uzreiz kļuva vieglāk, sajūtu, ka esmu kaut kas liels un varens. Apakšā kaut kur cilvēki staigā, bet augšā liels miers, spēks un varenums.” GS: “Tavam garam jābūt plašākam. Grūti būt ieslodzījumā šajā fiziskajā pasaulē.” Tad puisis saka, ka tiek aicināts līdzi – ienākt gaišā, spožā telpā.... “Redzu sidrabaini zeltaini spožus tēlus – kā cilvēki, tikai ļoti lieli. Viens no tiem pienāk man klāt. Viņam var redzēt cauri, acis ļoti spožas, jūtama liela mīlestība un labestība. Tad atkal dzirdu Gaismas Skolotāja  teikto: “Tev būs cilvēkiem jāmāca pareiza pasaules uztvere, pareiza dzīvošana.”

Puisis: “Kā tā? Es taču pats nedzīvoju pareizi!” GS: “Mēs tev mācīsim pamatdomu. Pats cilvēks neko nevar, viņš var tikai fiziskā līmenī un mazās mērvienībās kaut ko izdarīt. Lai darbotos globāli, jābūt mīlestībai, un ļoti svarīgi ir zināt, kā virzīt savas domas. (..) Augstu kalnos ir izredzētais lama, kas ar tevi runās.” Puisis: “Kā mēs sarunāsimies un kad?” GS: “Tas būs samērā drīz.” Puisis: “Gaismu redzu!...”

Valda beidz lasīt un paskaidro: “Praktiski tas viss notiek jau ceturtajā dimensijā, un tieši caur šo plānu notiek dziedināšana, kurā piedalās Augstākie spēki. Tāpēc arī roku uzlikšana un citas ar tām veiktas darbības vairs nav svarīgas.” Un kā tagad klājas puisim? “Kad mūsu kopīgais darbs jau gāja uz beigām, saņēmām informāciju, ka viņš aizbrauks dzīvot un strādāt uz citu valsti. Lai gan tobrīd pat man tam lāgā negribējās ticēt, tā notika. Tagad viņš tur uzcēlis māju, dzīvo kopā ar ģimeni un ir laimīgs. Par problēmām ar aknu jau sen aizmirsis.”

Viss notiek pēc savienoto trauku principa

Bez dziedināšanas ar Augstāko spēku palīdzību Valda risina arī psihosomatiskas problēmas. Tam vajadzīgās zināšanas viņa apguvusi Kopenhāgenā.

“Iedomājies, ka cilvēks sevi pilnīgi realizēt nevar tikai viena programmā nepareizi piespiesta taustiņa dēļ! Tieši tā strādā zemapziņā esošie bloki jeb ingrammas. Pati sev tos dzēsu laukā daudzus gadus, jo no viena bloka, kas attiecas uz kādu noteiktu dzīves jomu, veidojas veselas bloku ķēdes. Atbrīvošanās sākas ar vienu tās posmu, un tā, kamēr nonāc līdz pamatam, no kura ķēde sākas.

Turklāt – un tas vairs nav nekas jauns, to tagad atzīst arī zinātnieki – psihosomatiskās problēmas ir pamatā ir 80 % fizisko kaišu. Bet ko cilvēks? Skraida pie ārstiem, staipīdams līdzi dažādas ķēdes, kas viņu spiež zemē visos līmeņos. Tad nav grūti iedomāties, kā viņš jūtas, no tām beidzot atbrīvojies. Viņš lido!

Protams, jāskatās, kādas metodes atbrīvošanas darbā (smaida) izmantot, jo visiem viena neder. Strādājot ar cilvēkiem, kuriem ir augstāks gaismas potenciāls, izmantoju ceturtā plāna informāciju. Gadās, ka viņi procesa laikā ģībst, vemj, jo viss uzkrātais smagums nāk laukā tīri fiziski.” Bet kad un kā mēs zemapziņā uzkrājam visvairāk bloku? “Pārsvarā tos rada emocionālas traumas, un lielāko daļu no tām cilvēki iegūst bērnībā.

Māte bērnam uzšauj pa dibenu vai pa pirkstiem, nosauc par muļķi, no kura nekas labs neizaugs un kurš neko nesasniegs, un ar to ir gana. Paiet gadi, jaunais cilvēks stājas universitātē. Eksāmens, jaunietis paņem biļeti, un... viņam sametas melns gar acīm, momentā ieslēdzas programma tu esi muļķis, neko nezini, neko nesasniegsi… Tiešām traki, bet tā ir stiprāka par tikko ielikto es iemācījos, es zinu.

Cits piemērs – pēc bērnībā pārdzīvotas smagas operācijas jau pieaugušais cilvēks joprojām nevar ieiet slimnīcā, jo viņam kļūst slikti jau tikai no zāļu smakas. Un tā mēs dzīvojam, pilnīgi reāli morāli sakropļoti, bet ir taču tik labi nomest ķēdes un iztaisnot muguru! Protams, viena seansa laikā no tām visām atbrīvot nav iespējams, turklāt man patīk visu izdarīt kārtīgi, iztamborēt visu līdz sīkumam.”

Kāpēc dziednieki, pirms sāk strādāt ar cilvēku, liek viņam aizvērt acis? “Lai tajā laikā atslēgtos no ikdienas aktivitātes, ārējās redzes vietā aktivizētu iekšējo, bet tam vajadzīgs tumšs ekrāns. Tāpēc neredzīgie cilvēki, kuriem tāds priekšā visu laiku, ir daudz jūtīgāki, jo viņi skatās ar garu; tā ir gara redzēšana. Vispār jau ir ļoti svarīgi darīt, runāt caur garu.

Ja kādu par to, ka nevari ierasties uz norunāto tikšanos, informēsi, mehāniski pasakot, ka darbs ieilga, nokavēji autobusu, tie būs tikai tukši vārdi. Ja gribi, lai viņš tos sadzird, lai vārdi strādā Vienotā laukā, tie jāpasaka garā. Kā tas ir? Vārdi jāizrunā caur sirdi, lai līdz ar tiem plūst mīlestība. Kad es kādam piezvanu un dzirdu mehānisku atbildi: “Tagad nav laika runāt, esmu aizņemts!” – man pēc tās paliek mieles. Un es no šīs situācijas mācos. Ja man tādu atbildi dzirdēt nav patīkami, tad līdzīgi jūtas arī tie, kuriem es dažkārt tā attraucu.

Nav nemaz tik grūti iemācīties sevi noskaņot uz otru izprotošākas, sirsnīgākas nots, ar mīlestību pateikt: “Atvaino, lūdzu, bet šobrīd nevaru tev veltīt savu uzmanību, piezvanīšu vēlāk!” Vispirms jau tas ir svarīgi tev pašam, jo viss notiek pēc savienoto trauku principa. Vienam cilvēkam ir augsta enerģētika, otram zema. Kas notiek savstarpēja kontakta laikā? Pirmā cilvēka enerģētika pazeminās, viņš jūtas diskomfortā, bet otra paaugstinās, viņš jūtas kā parauts uz augšu. Tas, kā strādā Visums, ir apbrīnojami!”

Šūnas ir kā mazi zvēriņi – ja nejūt saimnieku, aiziet greizus ceļus

Ar tikpat lielu aizrautību dziedniece turpina stāstu par vēl vienu sava darba virzienu – viņa ar rokām pamodina akupunktūras punktus. Cilvēks beidzot sajūt konkrētas vietas, kuras nekad agrāk apzināti nav sajutis. Tas paver iespēju vēlāk uz šiem punktiem iedarboties pašam – beidzot sakontaktēties ar savu ķermeni un apzināti, koncentrējot domas, strādāt ar orgāniem, kuri sagādā problēmas.

“Mūsu organisms, katra tā šūna ir ļoti gudra. Katrā no tām ir informācija par visā organismā notiekošo, katru no tām ietekmē mūsu jūtas, domas. Bet cik bieži mēs ar tām sasveicināmies, aprunājamies, tās uzmundrinām un tām pateicamies? Ko nu par šūnām runāt – pat sirsniņai ne labrīt pasakām, ne  paldies, ka tā mūs uztur.

Cilvēks savā lielmanībā uzskata, ka tas pats par sevi saprotams, bet nē. Arī katra šūna, katrs orgāns alkst uzmanības un mīlestības, vēlas tikt novērtēts, uzslavēts. Šūnas ir kā mazi zvēriņi – ja tās nejūt saimnieku, tad aiziet greizus ceļus. Te vēzis uzrodas, te kāda cita vaina. Cilvēkam jājūtas un jābūt saimniekam pār to, ko Dievs viņam iedevis kā svētību.

Un cik lielu uzmanību veltām elpošanai? Indijā tā ir vesela zinātne, un pamatoti, jo elpa ir vistiešākā saikne ar Dievu, mēs elpojam reizē ar Viņu. Cik ilgi izturēsi neelpojis? Necik ilgi nesanāks. Tad padomāsim par to dziļāk... Turklāt ar katru ieelpu uzņemam gan dažādus ķīmiskos elementus, gan informāciju.

Elpā ir viss, bet ko mēs? Tikai šļūcam pa trotuāru un sev visbūtiskākajam nepievēršam nekādu uzmanību. Bet, apzināti elpojot, daudz ko var mainīt. Atveseļot sevi, piepildīt ar dzīvības enerģiju, prieku.

Cilvēki vispār dzīvo ļoti neapzināti, bet apzinātība – kā tu ej pa dievišķo ceļu, kā sevi tajā sajūti ikdienā – ir pati svarīgākā it visā! Kāpēc dzīvojam tik neapzināti? Tāpēc, ka mūsos nav pateicības par doto, mēs to nenovērtējam. Saki, kā jūtas cilvēks, kurš otram uzdāvina dāvaniņu, bet saņēmējs to kaut kur nogrūž pat neaplūkojis?

Tāpat jūtas Dievs, ja cilvēks pret viņam dotajām dāvanām izturas ar nepateicību. Es vienmēr uzveru – no rīta pamostoties, ikdienas gaitās ejot un vakarā, dodoties pie miera, atceries ceļu! Jo mēs nekad nezinām, kurā mirklī no tā tiksim noņemti, bet dvēsele smalkajos plānos nonāks un nākamajā iemiesojumā dosies ar tām iestrādēm, ko tā būs guvusi, ejot šīs dzīves ceļu.

Tāpēc viens jau piedzimst bagātā ģimenē vai ir apveltīts ar mūziķa talantu, bet cits atnāk pliks un tikai rūc, ka citiem ir viss, bet viņam nekas. Bet kā lai ir, ja no paša nekas vairāk par rūkšanu – ne attiecībās, ne darbā, ne dziedot – laukā nenāk? Tāds cilvēks nemīl dzīvi, to dienu, kurā pamostas. Bet ikvienam vajadzētu katru dienu pieņemt kā visskaistāko mūžā.”

Mācos mīlestību. To, kurā plaukst vizbulītes

Mēs vēl uz atgriežamies pie elpošanas – ko dziedniece domā par holotropo elpošanu? Neesot interesējusies, tātad viņai to nevajagot. Tad Valda saka, ka piemirsusi pateikt – cilvēkam, kas pie viņas ierodas pēc palīdzības, viņa apskatās arī to, ar kādu karmas procentu viņš šajā dzīvē atnācis. Cik no tās jau atstrādājis, cik vēl palicis.

Kā to var noteikt? Viņai esot sava metode, tas neprasot nekādu piepūli. Tāpat kā veikalā vai tirgū labus, tīrus produktus atšķirt no nedzīviem, ar ķimikālijām piepumpētiem. Vienkārši intuīcija, jutoņa tiktāl attīstījusies. Arī spēja sajust otra enerģētiku, līdz galam nepateikto, vispār tikai domās pavīdošo. Savā ziņā tas palīdzot, bet ne vienmēr ar to esot viegli sadzīvot, tāpēc arī viņa neraujoties bez vajadzības tikties ar cilvēkiem, stāstīt par sevi. Kad klients atnāk, tad pavisam cita lieta – tad viņa zinot, kas jādara, kā varot līdzēt, un tas esot skaisti.

Vai es gribot savu karmas procentu? Protams! Dziedniece paņem nelielu blociņu ādas vākos, atšķir viņai vien zināmā vietā un, veikusi pāris enerģisku žestu ar roku, dara zināmu, cik procentu karmas man vēl jāatstrādā. Un, ja jau reiz esam ķērušās pie lietas, varot noteikt arī manu gaismas potenciālu. Tā, nu es zinu abus!

“Redzi, cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināt sev piemītošos talantus, spējas, jo citādi tās bieži vien paliek neizmantotas. Ja operas solists, uzgājis uz skatuves, nebūs pārliecināts, ka viņš dzied brīnišķīgi, tad nekas nesanāks! Tev arī vēl jāstrādā pie sevis realizācijas, jāatrod tas, kas ļaus realizēt vēl neizmantoto potenciāla daļu.

Virziens pareizs – tausties, meklē atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Tās var atnākt pilnīgi negaidīt, nez no kurienes. Man, piemēram, ļoti tuva ir Dzīvā ētika. Nemaz nav jālasa, pietiek grāmatu paņemt rokā, un jau jūtos laimīgāka, izjūtu to kā pamatu savai dzīvei, savu ceļu. Citi līdzīgu sajūtu rod, skaitot Tēvreizi vai mantras.”

Vairākus gadus Valda braukusi pēc zināšanām uz Pasaules Garīgo universitāti Indijā un nonākusi pie pārliecības, ka visu mūžu palikt pie viena Skolotāja, praktizēt tikai vienu metodi – tas nav domāts viņai. Valdai gribas zināt arī to, kas “rakstīts citās zināšanu grāmatas lappusēs”, un tajā pašā laikā neaplipt ar sev nevajadzīgo, nepazaudēt sevi. Jā, viņa novērtējot starojošus Skolotājus, no kuriem plūst dzīves gudrības enerģija, bet viņiem klanīties – to gan ne.

“Vai tad mēs klanāmies saviem brāļiem?” viņa jautā. Protams, šie viedie apguvuši vairāk zināšanu, dāsni tās dod citiem, bet tāds ir viņu uzdevums – likt uz Zemes strādāt dievišķajai enerģijai. Arī Jēzu Kristu dziedniece izjūtot kā brāli. Valda atklāj – tiklīdz viņa iedomājoties par kādu no savā ceļā satiktajiem Skolotājiem, tā viņš ar savu padomu uzrodoties. Sākumā nav varējusi saprast – kas tas par brīnumu? Tad attapusi, ka atslēga tam ir doma. Turklāt uzrunāto Skolotāju viņa ne ar vienu citu nesajaukšot, jo lieliski jūtot katra enerģētiku.  

“Tāpat esmu sapratusi, ka Skolotāji mums līdzās ir visu laiku. Kas man licis tā domāt? Sēžam domubiedru bariņā pie galda, cienājamies, kāds izklāsta savas problēmas, pa starpu triecot visādu traļi-vaļi. Tad šis kāds apguļas, aizver acis, es sāku strādāt un saņemtā informācija vēsta, ka Skolotāji runāto dzirdējuši.

Man nekas nav jājautā, es uzreiz saņemu atbildes uz problemātiskajiem jautājumiem, ko pārrunājām pie galda. Bet tās tiek izteiktas ļoti delikāti, bez mazākā pārmetuma par traļi-vaļi. Bērni taču nevar visu laiku būt nopietni, bet Skolotāji mūs kā tādus arī uztver! Es viņiem pateicībā par visu pēc seansa vienmēr aizsūtu sev tik mīļās zilās vizbulītes, savukārt viņi man atsūta baltu, baltu rozi.” Dziedniece gaiši pasmaida, tad, mirkli kaut ko pārdomājusi, jautā vai var nolasīt dzejoli.  Nu protams!

Es tevi satiku un tu man teici: Atnāc vēl!

Un debesis mani nesa tavām sāpēm tuvāk.
Nebiju tā es, kas tavās rētās baltus ziedus klāj,
Es tikai līdzās stāvēju, kad Gaisma Augstākā
Ar tevi sarunājās.

“Redzi, es tikai vēlreiz gribēju uzsvērt to, kāpēc sevi neskandinu par dziednieci. Tiešām nezinu, no kurienes, varbūt – no turienes cilvēki par mani padzird. Saki, ka arī no turienes? Nu, var jau būt, un tieši tāpēc viss salicies... Gaismas pasaules plānos man nav jālien, tikai jāstrādā ar sevi, lai ar to uzturētu kanālu. Kā to daru?

Mācos, nešķirojot Skolotājus pēc hierarhijas, bet no katra mācības paņemot to, kas man der, kas mani sakārto. Un tas sasummējoties atbrīvo no bailēm, kas provocē uz nevēlamo, un rada lielu paļāvību. Es zinu, ka man vienmēr viss būs, arī ikdienas lietās; ka visas situācijas atrisināsies. Par to vairākkārt esmu pārliecinājusies, arī pilnīga apjukuma brīžos un šķietami neatrisināmās situācijās, un pēc tam izjūti milzīgu pateicību un mīlestību. Neviens rads no tādām nevilks laukā! Tomēr visvairāk es pēdējā laikā mācos mīlestību. To, kurā plaukst vizbulītes.”

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ129 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)