Latviešu visvecākā aktrise 100 gadu vecumā strādā par izvadītāju

Saulīt’ mani ierakstīja zaļā kļavas lapiņā

Viņa gan iebilst, ka par dažiem mēnešiem vecāka ir bijusī Leļļu teātra aktrise Hilda Žīgure, kura radoši vairs nedarbojas, bet dzīvo pie ģimenes laukos. Savukārt Elvīras kundze vēl joprojām ir aktīva – lielās jubilejās un bērēs skaita latviešu tautasdziesmas – viņas pūrā to ir pāris tūkstoši. Vēl pirms piecpadsmit gadiem varējusi nostāvēt uz galvas un to ir darījusi arī Jaunatnes teātra izrādēs. Tagad viņai palīdz aprūpētāja. Kājas vairs neklausa, bet prāts – vēl možs.

Tautasdziesmas visam mūžam

“Spēks un dzīvesprieks man ir no folkloras, no tautasdziesmām. Es tās nemācos, pašas pielīp – tikai parakņājos pa tām. Nemaz nevar izstāstīt to gaišo domāšanu, kas ir mūsu tautasdziesmās,” teic aktrise. Viņai jau no dzimšanas ir sevišķi laba un neparasta atmiņa. Un, protams, skatuves rūdījums. Teju visu mūžu – no 1945. līdz 1992. gadam – Elvīra strādājusi tieši Jaunatnes teātrī. Piedzīvoti daudzi un dažādi notikumi. ”Mums nebija sufliera štatā, un reiz dailēnietis Harijs Liepiņš bija uzaicināts pie mums Raiņa "Indulī un Ārijā" spēlēt galveno varoni. Haris ar lielām mokām divas izrādes nospēlēja, jo bija pieradis pie sufliera. It kā zināja tekstu, bet vajadzēja drošību. Mums, Jaunatnes teātra aktieriem, tā bija ikdiena,” atminas sirmā kundze un palielās, ka bijis laiks, kad viņa visu teātra repertuāru iznesusi uz saviem pleciem – gan galvenās puiku, gan meiteņu lomas.

Visu mūžu bijusi lecīga

To, ka viņa ir lielīga pēc dabas, Elvīra nenoliedz. Augusi kopā ar puikām – bijusi vienīgā meitene starp kaimiņzēniem, brāli, radu puišiem: “Bija jābūt varenai un lielīgai.” Aktrise smej, ka visu mūžu bijusi lecīga: “I prezidentam, i Dievam varu pateikt visu, ko domāju. Un tas mani visu mūžu ir glābis – komunisti no manis ir baidījušies, neesmu bijusi ne partijā, ne komjaunatnē. Bet mani laida uz ārzemēm, nekad nekontrolēja. Trolejbusā pat nepārbaudīja. Es biju tiešām nejauka.”

Savā runā viņa ik pa brīdim iestarpina kādu tautasdziesmu: “Piedod, Dievs, meitām grēkus/Meitas lielas grēcinieces/Svētdien gāja baznīcā/Savas ļipas izrādīt.”
”Mūža galā es sāku domāt, ka laikam esmu gudrs cilvēks. Imants Ziedonis ir teicis: ”Mēs ejam mūža galā sevi sastapt.” Uz priekšu jau neskatās, skatās atpakaļ, lai sevi redzētu. Es sevi redzu! Man smiekli nāk – reiz spēlēju Sniedzi "Princesē Gundegā un karalī Brusubārdā", tagad nereti nāk večiņas pretī uz ielas un saka: es kā šodien vēl redzu jūsu Sniedzi – kāda viņa bija, kā uznāca uz skatuves ar savu kazlēniņu... Esmu lauku bērns, ganos gāju – cūkas, aitas, govis, zirgus ganīju. Laikam manī kaut kas bija saglabājies no bērnības.”

Gaisma tumšajā laikmetā

“11. augusts ir Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena un mana dzimšanas diena, bet 13. augustā man ir vārda diena,” palepojas Elvīra. Jubilejas viņa svin kopā ar draugiem Lapmežciemā – vasarnīcā, kuru gan atdevusi mazdēlam Tomam. Elvīru vedot pie bērniem un studentiem kā tādu brīnumu. Sirmā kundze ar visiem aprunājas – stāsta, kā visu mūžu ar tautasdziesmām draudzējusies. Katram dzīves brīdim esot sava daina, izskaitījusi, ka var noskaitīt pāri par diviem tūkstošiem, līdz apnicis skaitīt.

“Man ir dziļa cieņa pret latviešu tautasdziesmām, bet cilvēki netic, ka zinu tik daudz. Reiz man piezvanīja 91 gadu veca kundze, atradusi telefona numuru no krievu laiku telefonu grāmatas. Piezvana – vai esmu dzīva? Par mani vairākas reizes presē bijušas intervijas, un televīzijā arī esmu rādīta, jo skaitos simtgadniece. Zvanītāja priecīgi saka: jūs taču bijāt tāds gaismas plankums tajā tumšajā laikmetā!” Nepaejot gandrīz ne diena, kad kāds nepiezvanītu Elvīras kundzei – grib parunāties par folkloru, par viņas mūžu, kā tagad jūtas.

“Nacionālā teātra aktrise Zane Jančevska Mūzikas akadēmijā mācās folkloru un par mani gatavo kursa darbu. Zane un Vilis Daudziņi ir mani draugi. Zane māca jaunos aktierus, un es šad tad viņai pie rokas aizeju ar teatrāļiem parunāties. Pa trepēm noeju pati, bet aizved mani ar mašīnu – tik tālus gaisa gabalus vairs nevaru veikt! Man ir ļoti stipra sirds, vēl līdz šai dienai neesmu apstājusies savās piecstāvu kāpnēs. Kā eju, tā uzeju vai nonāku. Esmu apmeklējusi arī pansionātus ar tautasdziesmu programmām. Reiz bibliotekārei prasu: vai tautasdziesmu grāmatas ir nodriskātas? Nē, ļoti labi saglabājušās. Prasu pensionāriem: lasīt protat? Izrādās, ka māk.”

Atrod katram savus vārdus

Elvīra uzaugusi laukos Cesvaines pusē, mācījusies turienes ģimnāzijā, pēc tam Rīgā, teātra skolā. Bērnībā mājās allaž bija talkas, un vienmēr cilvēki dziedāja tautasdziesmas.
Elvīra ir bērēs izvadījusi aizgājējus un dara to joprojām – ar tautasdziesmām: “Mācītāji bērēs visus cenšas saraudināt, bet no manis nāk gaišums. Es nekad muļķības pie zārka nerunāju. Cilvēki atnāk raudādami, bet no tautasdziesmām paliek kas jauks, un smagums pazūd.”

Reizēm teātra leģenda pat pasmīdina izvadītājus. “Nupat viens grāmatvedis nomiris. Brīnumi, brīnieties/Skaistā Dieva pasaulīte!/Dieviņš pats nezināja savas bagātības./Dieviņš skaita grāmatā,/Dieviņš pats nevarēja bagātības saskaitīt./Palīdzēja Dieviņam grāmatā ierakstīt. Vai – Zaķīts lēca pār kalniņu/Septiņiem gabaliem,/Četras kājas, divas ausis,/Septīt ļipa pakaļā. Publika apsmejas. Kad pie zārka skaitu “ļipa pakaļā”, neviens to neizjūt kā nepiedienīgu.”

Pēc bērēm pienākusi sieviete un teikusi: “Jūs gan esat liela dzejniece, ka varat tādus pantus sacerēt! Es arī esmu grāmatvede. Kad nomiršu, vai skaitīsiet tādus pašus pantus?” Dziesminiece atbildējusi: “Iešu, ja piederīgie aicinās, bet tad jums jāpasteidzas, jo esat daudz jaunāka par mani.”

Pirms bērēm Elvīra izvaicā, kāds aizgājējs bijis, kāda bijusi dzīve, un visu saliek tautasdziesmās. “Reiz pēc bērēm pie manis pienāk vecāks kungs un saka: jūs jau viņu pazināt, tāpēc tik skaisti runājāt! Es pat nezināju viņas vārdu! Man bija pastāstīts par aizgājēju, un es uzbūru viņas dzīvi,” smej aktrise.

Sastrādātās rokas bija jāslēpj

Ja prasa, viņa var nolasīt arī dzeju un prozu. Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Volfgangu Gēti, Antuānu de Sent-Ekziperī –cilvēka profesijai un dzīvei piemērotu. “Neviens cilvēks nav atkārtojams, par katru taču varētu uzrakstīt grāmatu,” dzīves atziņu izsaka sirmā kundze. “Manām tautasdziesmām apakšā ir zemteksts, un tas daudz ko izsaka. Es Latviju saistu ar savām tautasdziesmām un bērnību. Jau no piecu gadu vecuma slaucu govis. Tāpēc man ir sastrādātas rokas. Izrādēs allaž instinktīvi tās slēpu, jo mans tēls negāja kopā ar rokām,” atceras teātra leģenda.

Mīļākās dienas bērnībā Elvīrai bijušas ganu gaitas: “Nekas skaistāks nav bijis! Un kāds man bija gudrs suns! Es iegāju mežā ogas paēsties un teicu sunim: tu tagad gani! Viņš noganīja un gaidīja mani atpakaļ. Man bija brīnišķīgs brālis, labi kaimiņi, jauki kolēģi. Bet visīstākais draugs bija Duksis. Kucentiņu uzdāvināja, un, kad viņš nomira, es tā raudāju, ka man visa galva sapampa. Vairs nekad neesmu tā raudājusi.”

Teātra aktrises turas kopā

Skaista tradīcija ir bijušā Jaunatnes teātra aktrišu draudzība. Viss sācies ar to, ka Vera Singajevska iestudējusi Tijas Bangas lugu "Septiņas vecmeitas". Izrāde nospēlēta dzīvā variantā, un tad bijis televīzijas ieraksts. Bet toreiz televīzijai bijušas grūtības ar lentēm, un izrādi izdzēsa. Tā ieraksta vairs nav! Tomēr palikušas atmiņas, un aktrises kopš tā laika sāka kopā atzīmēt savas vārda un dzimšanas dienas. Tad izveidojies dziedošo aktrišu ansamblis – viens no pirmajiem. Nu arī ansamblīša vairs nav, taču tradīcija sanākt kopā vēl pastāv. Elvīra bijusi visos pasākumos, pulciņā vēl ir Ludmila Leimane, Velta Skurstene, Anta Krūmiņa, Tamāra Soboļeva, friziermeistare Zaiga Fridrihsberga. Divas aktrises – Astrīda Vecvagare un Astrīda Gulbe – nu jau Mūžībā. Aktrises patiešām ir atsaucīgas un interesējas cita par citu, palīdz ja ne citādi, tad ar padomu.
Vēl pie šīs tradīcijas klāt nākot tamborēšana – katra skatuves māksliniece tamborēja kvadrātiņus, un, kopā saliekot, izveidojās segas, dīvānu pārklāji. Elvīrai ir tamborēts lakats – dzimšanas dienas dāvana. Katrai no nosauktajām aktrisēm ir pa kādai kvadrātiņu dāvanai. “Tā ir draudzība un saite kopā, kas turpinās,” teic Elvīra.

Kad politiķi nepurpinās līdzi

Viens no Elvīras mīļākajiem tēliem ir Pūce "Lācītī Pūkā un viņa draugos". Arī publika šo tēlu iemīļojusi. Bieži nākoties dzirdēt: jūsu Pūci es nevaru aizmirst! “Man bija bakalaura cepurīte, un es iedomājos, ka esmu gudra. Uz poda rakstīju: daudz laimes dzimšanas dienā, bet uzrakstīts tikai “bāc”. Kā publika auroja un aplaudēja, ka Pūce tik svinīgi raksta!” pasmejas aktrise.
Latvijas simtgades saukļi gan Elvīrai apnikuši. Žurnālistiem reiz atbildējusi: “Domāju, ka tāda demokrātiska un skaista simtgade ir gaidāma tikai tad, kad mūsu valdības vīri neies uz baznīcu klausīties politisku sprediķi no mācītāja un nepurpinās līdzi "Mūsu tēvs debesīs". Baznīcās viņi jau parādās tik tad, kad vēlēšanas tuvojas. Sēž pirmajās rindās, klausās, acis iepletuši. Saku žurnālistei Veltai Puriņai: redzi, kā pateicu, tagad nevari rādīt pa televizoru. Velta domīga, bet esot rādījusi.”
Un sarunu Elvīra noslēdz ar vienu jestru tautas dziesmu: “Es pašuvu raibu kleitu/Piecas ļipas pakaļā/Svētdien gāju baznīcā/Savas ļipas izrādīt.”