Ieva Pļavniece: "Intelekts cilvēkam rada daudz problēmu"

Viņas abas – gan Ieva, gan Anamika – ir spilgtas un spēcīgas. Anamika ir atzinusi, ka, sākot dzīvot ar Ievu, viņa savā dzīvē ir uzkūlusi revolūciju. Bet tāda ir arī Ieva – izkašķējusies pati ar sevi, viņa (aktierim tik neierasti) cīnījās arī ar Dailes teātri, kur bija nostrādājusi ilgus gadus. Bet nu viņai ir pašai sava skatuve virs Martas ielas bruģa, kur vairāk gaismas un svaiga gaisa.

Lifts uz histēriju

– Kā tu vispār ļāvies šova avantūrai? Tevi ilgi pierunāja?

– Vispār jā, jo pirmajā reizē, pagājušajā šova sezonā, kad aicināja, es nepiekritu. Bija daudz visādu baiļu un aizture.

– Ko šis laiks ir mainījis tevī?

– Man gribējās tikties ar jauniem tēliem. Izrādes, kuras var noskatīties mūsu restorānā, veidojam paši, esam to autori. Man gribējās saprast – varbūt izdosies satikties ar kādu tēlu, ar kuru es varētu turpināt “ sadarbību ”. Tas mani interesēja visvairāk, radīja āķi. Bet ko mainīja manī pašā? Ir iztērēti nervi. Tas no manis paņēma ļoti daudz. Laika nebija katastrofāli – nevarēja pagūt visu izdarīt, ne arī izgulēties, kā nākas. Lai gan tas arī ir labi. Izturības pārbaude. Tāds skrējiens.

– Tavi tēli bija ļoti spilgti: Lady Gaga, Džons Lenons, Rebeka del Rio, Merilins Mensons, Ludmila Gurčenko, Liza Minelli, Fergie...

– Jā, tie bija ļoti atšķirīgi. Domāju tas ir labi skatītājam. Man pašai tas bija gan interesanti, gan grūti – visu laiku mainīties. Aktierim tas ir vissvarīgākais, nevis, ka režisors tevi ierauga vienā ampluā, un tā tu rullē kādu dzīves periodu, bet gan nemitīgi mainīties. Aktieri vispār ir tādi mērkaķēni, kas mēģina nokopēt caur ārējo un tādā veidā varbūt tikt klāt iekšējam. Lai gan – kā kuram vieglāk. Man reizēm būtiskāk ir tikt klāt iekšai. Līdz šim man ar Merilinu Mensonu nebija sevišķi tuvu attiecību... Viņš man bija par jaudīgu, ekscentrisku. Cik papētīju, Mensona galvenais mērķis ir māksla – ar jebkuriem līdzekļiem. Ne velti viņš ir šokroka radītājs. Interesanti saskarties ar tādām lielām personībām, pietuvoties viņu domu gājienam.

– Vai tev bija pārbaudījums arī stāvēt žūrijas priekšā – ka tevi vērtē aci pret aci?

– Vienreiz mūžā jau to biju izbaudījusi, ar Ivo Fominu piedaloties šovā Zvaigžņu lietus. Tas, protams, bija gana sen. Stulbākais ir tas, ka tu jau pats vislabāk zini, ja kaut kas nav sanācis... Bet visādā ziņā – viņi visi ir ļoti spēcīgi mākslinieki. Tad arī pašam sāk šķist, ka neesi tāds ļoti... apputējis.

– Vai tev bija svarīgi parādīt sevi lielākai auditorijai, atgādināt par sevi?

– Es tā par to nedomāju. Tāpat galvā ir pietiekami daudz histērijas. Man galvenais virzītājspēks tomēr bija ļauties avantūrai, iespējai tikties ar jauniem tēliem. Jo neesmu tāda, kam visu laiku ļoti patīk sevi pozicionēt.

– Kāpēc saki – histērija galvā? Par ko?

– Es visu laiku panikoju un uztraucos. Esmu pārliecināta, ka mans lielākais dzīves uzdevums ir atrast sevī mieru.

– Tev neder visi parastie līdzekļi?

– Man nekas neder. Lai kaut kā sevi nomierinātu, pirms dažiem eksāmeniem esmu mēģinājusi dzert baldriāna tabletes.

– Tad notrulinās smadzenes.

– Tā arī bija – pirms vienas tehniskās ieskaites es nomierinājos tik ārkārtīgi, ka viena roka uz klavierēm spēlēja vienu, otra – kaut ko pilnīgi citu, un es pati uz to visu skatījos no malas un domāju – re, kā tas viss tagad notiek! Kopš tās reizes tabletes nelietoju, sapratu, ka man tas neder. Nervu tējas man nepalīdz, un sen vairs nav arī tas vecums, ka bez 25 gramiem uz skatuves nevar uzkāpt. Labāk ir mēģināt vienkārši nomierināties – ar pašiedvesmu.

– Un tas tev der?

– Vienkārši cenšos sev iestāstīt, ka man jābūt mierīgai. Kā mantras skaitot. Jā, man ir ārkārtīga stresa nepanesamība. Starp citu, arī Bārbrai Streizandei bija tik milzīga stresa nenoturība, ka viņa divdesmit gadu nevarēja iziet publikas priekšā uz skatuves. Viņa to vien darīja, kā diskus rakstīja studijā. Nespēja saņemties. Tas īstenībā ir nopietni. Daudzi mākslinieki jau atklāti runā par savām veģetatīvajām distonijām un pārējo...

Tās mūzas ir viltīgas

– Varbūt tā ir nespēja sadzīvot ar apkārtni?

– Ir dažādas pakāpes. Ļoti labi zinu, esmu noķērusi sajūtu – tev šķiet, ka tūlīt ģībsi. Aiziet melns gar acīm, pazūd pamats zem kājām. Fiziskā nozīmē. Tam ir pat loģisks izskaidrojums – ja no mākslinieka tiešām visu laiku tiek prasīts, lai viņš ir atkailināts, ar jutīgiem nervu galiem, tad ir tikai likumsakarīgi, ka viņam tā ir... un pilnīgi visās sfērās.

– Krevele nepaspēj uzaugt?

– Nē, visu laiku ir jēls. Pušums. Mhm.

– Un tu tā esi ar mieru? Varbūt uz šīs mazās skatuves sevi tik ļoti nav jāatkailina? Vai es kļūdos?

– Mūsu izrādēs tāpat ir brīži, kad sekundes simtdaļā jāpārslēdzas no izmisuma uz prieku... Nē, arī te ir ko darīt, ņemties.

– Ļoti emocionāls ir brīdis dzejas izrādē, kad dziedi Visu mums var atņemt, tikai mīlu ne , skudriņas skrien.

– Mēs joprojām to spēlējam – Dzejnieki. Nakts. Bohēma, tāpat otru izrādi – Dzīve virs jumtiem, kurā ir ļoti jaudīga mūzika, bet asprātīgie stāsti starp dziesmām to visu mīkstina. Ja būtu tikai nopietnais, cilvēks, manuprāt, kļūtu viegli depresīvs.

– Vai tie ir patiesi stāsti?

– Jā, tie ir dokumentāli.

– Nu, pastāsti vienu!

– Piemēram, mēs runājam par tematu – komponists un termiņi. Kas notiek, ja nošu partitūra jānodod konkrētā dienā, bet mūza vēl nav atnākusi. Stāstām, kā ar to veicies gan Imantam Kalniņam, gan Jurim Kulakovam, gan Nikam Matvejevam... Ir dažādi stāsti.

– Niks Matvejevs reiz stāstīja, ka gaidīt mūzu ir pilnīgi bezjēgā – viņa atnāk, nopīpē tavas cigaretes, izdzer tavu šņabi un aiziet, neatstājusi nevienu aizpildītu nošu līniju.

– Tā varētu būt ( smejas). Mums ir tradīcija, ka izrādi Dzejnieki. Nakts. Bohēma aicinām skatīties cilvēkus, par kuriem tajā stāstām, piemēram, Jāni Peteru. Nemitīgi ielūdzam arī Māru Zālīti, bet viņa ir tik ārkārtīgi aizņemta ar mazbērniem un pārējiem brīnumiem, ka vēl nav tikusi. Arī Ausmu Kantāni uzaicinājām, jo Imants Ziedonis šajā izrādē tiek pieminēts. Bija Mārtiņš Brauns un Valts Pūce – mums patīk celt ārā senas, aizmirstas pērles, un viņiem tādas ir.

– Kā tās dabūjāt – runājāt ar pašiem komponistiem, vai jums kāds pastāstīja?

– Mums pašiem ir daudz savu stāstu. Raimonda Vazdika komponistus pazīst personīgi, un arī man ir veicies, piemēram, Mārtiņu Braunu zinu kopš bērnības, jo mana mamma dziedāja slavenajā, spilgtajā kamerkorī Sindi putnu dārzs un visur mani staipīja līdzi. Mārtiņš bija viens no šā kora pamatakmeņiem. Arī Niks Matvejevs tur bija... Visu jau neizstāstīsi, un, protams, arī pārāk privātas detaļas negribam cilāt – lai viss paliek gaumes robežās. Bet ir tik daudz neprivātu stāstu, ka pietiek arī ar tiem. Personības, kas klimst pa mūsu ielām, ir ļoti kolorīti cilvēki.

Iedvesmas garša

– Vai te, stāvot uz skatuves, reizēm it kā iepeldi zonā, kas ir aiz stikla? Iespējams, daudzi nemaz nenojauš, kāda ir dzīve virs jumtiem...

– Šķiet, mēs tieši no tā arī inspirējamies – jo izrāde Dzīve virs jumtiem ir speciāli veidota mūzikas un teātra restorānam un mākslas telpai Happy Days & Nights. Te ir redzamas debesis, un mākslinieki, aktieri jau vispār mēdz dzīvot tā kā drusku virs. Jā, un arī mēs iedvesmojāmies – no visādām kaijām, kas atstāj maizi uz mūsu jumta, lidmašīnām, mākoņiem, saules... Radoši ir rīti, kad ap vienpadsmitiem sākam strādāt, cilvēki nāk brokastīs, un šī vide mainās nemitīgi. Pateicoties dabiskajam apgaismojumam, pat apmākusies diena te ir gana gaiša. Un, kad saule iespīd, tie ir tiešām radoši brīži.

– Lai kad pie tevis iegrieztos, te ir svētku sajūta. Jums tas nāk viegli, vai tomēr gribi teikt, ka aiz visa ir sūri sviedri?

– Nu, tas noteikti nav radies pats no sevis. Ir ieguldīts pamatīgs darbs, un mums ir prieks, ka cilvēkiem patīk, viņi novērtē. Bet jā, šīs ir mūsu mājas, mēs te jūtamies labi un visu darām ar sirdi un dvēseli.

– Tiesa, ka Anamika tev iedeva ceļa zīmi uz šovu, solīja, ka uzņemsies divas trešdaļas pienākumu?

– Anamika darīja lielāko daļu no tā, kas līdz tam bija manā pārvaldībā. Un Nona savukārt pārņēma daļu Anamikas uzdevumu. Man fiziski nebija laika – no filmu dublēšanas skrēju uz ierakstiem, mēģinājumiem... Jā, ir brīži, kad baterijas vienkārši beidzas un nezini, kā un ko tagad darīt.

– Un ko?

– Es pasēžu. Saprotu, ka vairs nevaru neko, nav resursu, vienkārši palūru vienā punktā.

– Tas ir mazs eksāmens, kas jāiztur?

– Ja par tādiem eksāmeniem, tad vislabāk cilvēku var pārbaudīt kopīgos ceļojumos. Tas ir vislieliskākais veids, principā – kā rentgena uzņēmums, kas pārbauda jebkāda veida draudzību. Un šādi ekstrēmi pasākumi kā šovs, protams, arī. Slodze tiek sadalīta uz pārējām meitenēm, un viņas dabū... savā ziņā ciest.

Laiks dzīvei

– Esi jutusi, ka asumus var nokausēt brālība, labestība? Biji gatava draudzīgām attiecībām vai domāji, ka būs vairāk konkurences?

– Šovā, starp pacientiem? ( Smejas.) Es zināju, ka nevaru konkurēt ar dziedātājiem... Taču es vairāk gāju atrast ko jaunu. Man ir prieks, ka komanda bija tik pozitīva, mēdza dot labu padomu un pārdzīvot, ja kāds nav novērtēts gana labi vai otram kaut kas nav sanācis. Bija tāda... pat kursa sajūta, varētu teikt.

– Tev pašai raksturā ir kāda šķautne mainījusies?

– Sāku mazāk uztraukties par to, ko nevaru ietekmēt. Jaunības maksimālisms tomēr zūd. Saproti, ka nevari cīnīties ar vējdzirnavām. Saproti, ka dzīve ir dzīve un darbs ir darbs, dzīvi nevajag strādāt un darbu nevajag dzīvot. Es jau sāku baidīties, ka man var pietrūkt globālā laika izdarīt un redzēt visu, ko vēlos.

– Tev vispār tagad sanāk laika dzīvei?

– Nu, šobrīd tas viss, protams, ir apvienojies ar darbu... Kad restorāns sāks elpot patstāvīgi, pats par sevi, varbūt būs citādi. Jāatzīst, ka šis tomēr ir ļoti grūts pasākums, šajā sfērā paiet ilgi gadi, kamēr to var sākt uzskatīt par ko daudzmaz stabilu. Vasarā uztaisījām atvaļinājumu, kā teātri dara, bet domāju, ka nākamgad noteikti strādāsim. Esam tikuši pie kondicionētājiem un vasarā varēsim rīkot atvēsinātas Karību stila ballītes, mierīgi. Pie mums tika nosvinētas arī pirmās kāzas.

– Tiki ārā no pilsētas? Tev vispār to vajag?

– Karstā dienā man noteikti vajag izrauties pie jūras, un visvairāk man nepieciešama saule un siltums. Šie klimatiskie apstākļi man ir par aukstu. Kad mācījos Ņujorkā, vienu dienu termometra stabiņš uzlēca līdz 40 grādiem pēc Celsija, 104 pēc Fārenheita. Pilsētā bija tāds – āāā!, bet man beidzot asinis sāka skraidīt pa ķermeni, un es jutos ļoti labi. Kaut Latvijā 40 grādu, protams, būtu neiespējami, mums ir cits klimats, bet 28 un uz augšu ir mans.

– Tad tu vari izturēt arī Anamikas lāvu?

– Es spēju. Anamika kā pirtniece ir fenomenāla! Viņai ir spēcīgas spējas palīdzēt cilvēkiem. Pašlaik vesela rinda gaida uz Anamikas individuālo pēršanos. Man grūtāk ir ar auksto ūdeni ikdienā, bet es cenšos. Jau divus gadus katru rīta procedūru pabeidzu ar aukstu dušu, un tas ir, pateicoties tieši Anamikas pirtij. Tikai ar to es sapratu, ka vispār uz ko tādu esmu gatava.

– Tu māki sevi pierunāt uz kaut ko tik ļoti vajadzīgu?

– Jā. Un pateikšu, kāda ir atšķirība, – es vairs neslimoju. Līdz tam es biju tāds ļoti vārgs organisms. Bija divas strutojošās angīnas pēc kārtas, augsta temperatūra, visi iespējamie brīnumi. Bet, jā, tagad divus gadus neesmu slimojusi vispār. Tpu, tpu, tpu.

No mīlestības var nobīties

– Vai nav tā – augi tādā ģimenē, ar tādu izglītību, un šajā savienībā vairāk esi intelektuālā puse, un Anamika pārstāv pirmatnējību?

– Savā ziņā tā varētu būt. Bet domāju, ka Anamika ir daudz gudrāka par mani. Viņai ir tāda dzīves gudrība, turklāt – antenas brīvas. Tur ir viss – ne tikai čujs, ņuhs un poņa, bet arī spējas... Ar grāmatu vai citām zināšanām mēs bieži uzliekam aizspriedumu kastītes, klapes. Intelekts cilvēkam rada daudz problēmu, viņš baidās būt godīgs.

– Tev tas posms ir pagājis?

– Es nezinu. Šobrīd cenšos sevi nelikt rāmjos, neklasificēt, ļauties jaunam dzīves plūdumam. Es mācos redzēt, tvert mirkli, sagaršot dzīvi. Ilgu periodu gatavojos dzīvot kaut kad – nospēlēšu to izrādi, tad to un tad jau kaut kad atpūtīšos, varbūt nopelnīšu naudu, varbūt arī ne, kad būšu pastrādājusi, sākšu arī dzīvot...

– Tagad tā nav?

– Tagad es vienkārši dzīvoju.

– Man ir iekšēja sajūta, ka tev aiz muguras ir akmeņains ceļš, grūts iekšēji... Un tagad vari uzelpot, nevajag atšaudīties kā no ierakumiem?

– Precīzi, tā es agrāk jutos – uzbūvēju baigo aizsargsienu un mēģināju, sevi sargājot, atšaudīties. Paldies Dievam, esmu kļuvusi ļoti stipra. Šķiet, cilvēkiem būtu daudz vieglāk dzīvot, ja viņi nemelotu sev. Un apkārtējiem. Nekas jau nav jāpierāda, vienkārši jādzīvo tā forši, absolūtā pacifismā. Man ļoti patīk teorija – ja tev kāds palīdz, tu palīdzi nevis tam pašam cilvēkam, bet citam. Ir bijušas situācijas – tu izdari kādam labu, viņš prasa – kā lai tev atdaru? Saku – nekā. Izdari kādam citam labu, kad viņš tev nevarēs atdarīt, vienkārši tāpat.

– Tā droši vien bija likteņa dāvana, ka satikāties?

– Noteikti. Tieši dāvana.

– Kurā brīdī cilvēki satiekas – kad izmisums sasniedzis augstāko pakāpi?

– Nē, kad viņi ir brīvi. Brīvi un godīgi pret sevi.

– Un jums pa māju staigā divi kaķi...

– Jau divus gadus četri. Kad mēģinu dziedāt, viņi palīdz ( smejas). Ja nepatīk, iet prom, ja patīk – ar ķepiņu mēģina pieskarties, reaģē. Viņi arī cenšas piedalīties horeogrāfijas mēģinājumos. Bet es cenšos viņus pārāk netraumēt, galu galā viņu austiņas ir vēl jutīgākas nekā cilvēka.

– Vai melnās aitiņas, kas piemeklē sievietes un vīrieša attiecības – rozā briļļu nokrišana, privātīpašnieciskums, greizsirdība –, ir arī jūsējās?

– Mums rozā brilles vēl nav nokritušas. Un izskatās, ka nekritīs. Manuprāt, ir svarīgi automātiski nepieņemt, ka cilvēks, kurš tev ir blakus, tā arī būs – uz mūžīgiem laikiem. Tu modīsies ar viņu, iesi gulēt kopā, un viss, nekas vairs nav jādara, nav sevi jākopj, vari atļauties asāk izteikties – nu, netraucē mani! Neredzi, ka esmu aizņemta! Tāpat jau tuvais dabū visvairāk, jo iekšējās sāpes tikai viņam atļaujies darīt zināmas. Tev jānovērtē tas, kas blakus, lai acu mirdzums nepazūd. Un tas nemaz nav grūti. Jo tā ir tava izvēle. Abpusēja izvēle.

Cilvēks – drāma

– Savos priekšnesumos biji skaļa, reizēm dramatiska, bet netika atrauts vaļā maiguma okeāns, kas noteikti tevī ir.

– To, domāju, var redzēt izrādēs – tuvplānos. Nezinu, vai televīzija un šovs ir īstā vieta, kur vajag kādu maigumu un trauslumu. Tas ir ļoti sarežģīti.

– Vienā no šova vakariem tu it kā izdziedāji izcilās krievu aktrises Ludmilas Gurčenko likteni...

– Jā, Zemfiras dziesma Hočeš tieši Gurčenko izpildījumā man ļoti patīk. Gurčenko bija izcila personība, kaut vai ar savu spēju nostāties pretī iekārtai, kas viņai septiņpadsmit gadu nedeva darbu...

– Tev joprojām ir sapnis par mūziklu?

– Neesmu to atmetusi, bet nu jau ir citas vēlmes. Mans iekšējais dīdeklis saka – būtu baigi forši nedarīt neko. Varētu ceļot un ceļot. Mani ļoti interesē, kāda ir visa pasaule. Ir sajūta, ka tikai tagad man acis kā mazam kaķēnam atvērušās – gribas redzēt, sūkt iespaidus.

Uzskatu, ka lauciņš, ko aizpildām, ir cilvēkiem nepieciešams, viņi var gūt ko labu dvēselei un arī apmierināt gastronomiskās vēlmes. Diemžēl uz vakara pasākumiem bērni un suņi netiek ielaisti. Pat vislabāk audzinātais bērns vai suns kādā brīdī izdomās pievērst sev uzmanību, un tas traucēs pārējos. Es taču arī – ja gribu uzsmēķēt, neeju uz bērnudārzu, vai ne?

Par drēbes zināšanu

– Es pat nesapņoju par ko tamlīdzīgu. Un man ir prieks, ka mūsu bohēmisko vidi atklājuši ne tikai gurmāni kā vietu, kur pamieloties, bet pamazām sāk kļūt baigi stilīgi nākt uz Happy Days & Nights.

– Gan, gan. Mēs neiedalām cilvēkus kategorijās. Tie ir gan jauni cilvēki, kas jau nostājušies uz savām kājām, kam ir savs viedoklis, redzējums, pastāvīgi ienākumi, pozitīvi, domājoši, ar kuriem ir interesanti runāties un kas novērtē kvalitatīvas lietas. Ir arī nobriedusi inteliģence, kas zina drēbi. Latvijā tas mainās – ir periodi, kad stilīgi ir darīt ko vienu, tad citu. Cilvēki pie mums arvien vairāk sāk nākt brokastīs, jo te var paslēpties no garāmgājēju skatieniem. Ir ērti risināt biznesa sarunas, kad nerēgojies visiem acīs. Vienu brīdi bija stilīgi sēdēt skatlogos, bet nu viņi saprot, ka ir forši ielīst tādā kā kabatiņā. Ienāk citi – ā, protams, šie jau sēž!

– Jā, līdzīgi, kā agrāk bija Skapī. To arī nevarēja redzēt no ielas, iekšā tika vienīgi pietuvinātie. Tāpat šeit veidojas ļoti īpaša republika. Bija koncerti Ziemassvētku laikā un turpināsies arī janvārī. 30. janvārī pie mums varēs noskatīties muzikālo izrādi Dzejnieki. Nakts. Bohēma, 27. janvārī – muzikāla izrāde Dzīve virs jumtiem, 15. janvārī viesosies grupa The Coco’nuts, 22. janvārī ar Funk Therapy būs Deniss Paškevičs, 29. janvārī – Flame and the Rolltones.

– Mums nemitīgi deg sveces. Un Vecgada vakars būs atvērts pozitīviem cilvēkiem. Bez kādas īpaši smalkas elitāras programmas. Būs īpaša ēdienkarte, par īpašām cenām, bet cilvēki bez ieejas maksas varēs vienkārši nākt sagaidīt Jauno gadu un nejusties vientuļi. Būs svētku diskotēka. Un gan jau izdomāsim kādu triku. Lai gan izskatās, ka galdiņu rezervācija pildās straujāk, nekā domājām...