Kristīne Belicka: "Par mīlestību pret vīrieti es noteikti šobrīd nedomāju"

Kā tu jūties pavasarī?

Man pret pavasari ir sezonālā nepatika. Gaidu, kad pāries, nekad nav paticis. Mana mamma arī nekad neļāva aizmirst , kāpēc tā ir. Skolā, kādā no pirmajām klasītēm, bija uzdots uzrakstīt sacerējumu par tēmu, kā atnāk pavasaris. Todien mamma ilgi mani meklēja. Līdz atrada dārzā. Sēžam piesalušu pie soliņa. “Kristīnīt, kāpēc tu nenāc mājās?” Un es esot atbildējusi: “Sēžu un gaidu, kā atnāks pavasaris.”

Es centos labi mācīties. Un nevarēju uzrakstīt sacerējumu, to izdomājot. Man vajadzēja redzēt, kā viņš, tas pavasaris, atnāks. Un tā arī es nekad nevaru to atnākšanu piefiksēt. Viņš pēkšņi vienkārši IR. Un man viņš nepatīk. Viņš ir tik satraucošs. Saule ir par spilgtu, par stipru. Man pat liekas, ka spīd ne tādā leņķī. Vasarā viss ir skaidrs. Un rudens man ļoti patīk.

Tu gribi atgriezties bērnībā?

Tā nav viegla tēma. Man bija ļoti jauka audžumamma. Bet es negribētu šajās atmiņās atgriezties un par to atkal runāt. Par īstajiem vecākiem, par bērnunamu, kurā nonācu trīs gadu vecumā. Par to jārunā vai nu ilgi, dziļi, sāpīgi, vai nevajag runāt vispār. Tas ir manas dzīves fakts, kuru nevaru mainīt. Bet tas ir darbs pie psihoterapeita, nevis ņaudēšanai intervijās.

To vispār mūža garumā var atrisināt?

Ar to var iemācīties sadzīvot.

Par tavu jaunāko darbu Konstantīna Odarsta filmā Svētdienas sieva. Nu, traka galvenā loma tev tikusi! Tu esi tik skaista sieviete, varētu spēlēt liktenīgās un ļoti mīlošās...

Jā, bet man dod tās trakās. Man reiz bija ļoti skaista loma Džilindžera izrādē Pīļu medības Liepājas teātrī. Bet tas bija jau pirms desmit gadiem. Tā loma man bija ļoti mīļa, jo tā meitene bija šķīsta. Naiva, jauna, mīloša.

Kāda tu gribētu būt?

Kāda es arī esmu. Bet man ir uzlikts kaut kāds štamps, un citas lomas nepiedāvā.

Ko tu no Svētdienas sievas paņēmi sev?

Es to vēl neesmu redzējusi. Man pat grūti iedomāties, kāds būs galarezultāts. Konstantīns ir pietiekami ekscentrisks, domāju, filmā netrūks pārsteigumu arī man pašai. Viņa domu gājiens ir ļoti neparasts. Un arī darba stils. Svētdienas sieva ir vizuāls režisora mākslas darbs. Tā nebūs “parasta filma visiem”.

Tu esi režisoriem pakļāvīga aktrise?

Tur nu Kostjam būtu ko par mani teikt. Ceru, ka pret režisoriem esmu laba. Bet ar Kostju mums ir sena draudzība. Tas ir līdzīgi, kā vecāki mēdz sūdzēties psihologam: “Mans bērns ar citiem ir tik paklausīgs, bet ar mani kļūst nevaldāms un ārdās kā tāds mežonis.” Un tad psihologs mierina, ka tas ir labi, jo nozīmē, ka bērns tev uzticas, ir patiess un atvērts. Tas ir stāsts par mani un Kostju. Bet kaut kā jau viņš mani tomēr pacieta.

Tev gribētos nokļūt kāda teātra štatā?

Nē. Domāju, tas laiks ir pagājis. Kaut kā sevi teātrī vairs neredzu. Bet kino gan mani ļoti interesē, tas ir mans. Lai nu kā – notiks tas, kam jānotiek. Tā ir mana dzīves filozofija un ticība. Nekad nekur neesmu lauzusies ar varu. Man šķiet, tas nav pareizi.

Paļaušanās uz Augstāko un likumsakarībām ļauj nokļūt tuvāk pie sevis. Es nekavējos atmiņās. Cenšos arī neskriet pa priekšu notikumiem, nedzīvoju nākotnes ilūzijās. Mēģinu koncentrēties un veltīt enerģiju šodienai.

Visos laikos ir bijis kaut kas patīkams; arī pagātnes posmos, kuri šķita grūti un izmisuma pilni. Manā varbūt ne tik vieglajā dzīvē netrūkst arī skaistu atmiņu. Bērnība bija forša. Skolas laiks. Rudens man, starp citu, droši vien patīk tieši tāpēc, ka tad sākās skola.

Tev patika skolā? Cik pārsteidzoši. Tu iederējies klases kolektīvā?

Nē, neiederējos. Bet tas netraucēja. Man bija pāris draugu, tiesa, no vecākajām klasēm. Bija pirmā mīlestība. Tad milzīgā Rīga... Dažreiz man grūti identificēt sevi ar pagātnes personu, kāda biju.

Kas šodienas Kristīnē ir labāks?

Labāks nav nekas. Manī ir daudz kas palicis no tās meitenītes, kas piesala pie soliņa.

Ko tev visvairāk patīk darīt?

Man patīk būt. Jā, to daudzi saka, bet man tiešām patīk vienkārši būt. Jo viss pārējais izklausās kā tajās jautājumu kladēs, ko aizpilda skolā. Mīļākā krāsa, mīļākā nodarbošanās... Kāda tam nozīme? Man patīk viss, ko es daru, ja esmu tam pieslēgusies no visas sirds. Tikai šis pavasaris mani atkal ir izsitis no sliedēm. Piemēram, vāru ūdeni kafijai, esmu kafiju iebērusi krūzē, tad izņemu no ledusskapja pienu un uzleju virsū sausai kafijai... Tas mani mulsina.

Kādi bijuši sliktākie notikumi tavi dzīvē?

Jau ļoti sen esmu pārstājusi dalīt notikumus “labajos” un ”sliktajos”. Vai “patīk”/“nepatīk” kategorijās. Viss ir tik relatīvi. Kas bija labi, pēc pāris dienām var izradīties slikti. Un otrādi.

Kas tevi ir mainījis?

Krīzes punkts bija audžumammas nāve. Man bija septiņpadsmit gadu, un es paliku viena. Absolūti viena. Kopš tā brīža pazuda stabilitāte. Vairs nebija drošības sajūtas. Daudzus turpmākos gadus es mēģināju kasīt to stabilitāti no ārpuses, manī pašā tās sajūtas nebija nekad. Tās droši vien ir sekas no bērnunama laikiem. Tur drošības pamats tika izsists pirmo reizi.

Pēc tam to sajūtu deva audžumamma, rūpējoties par manu drošību no ārpuses. Jo manam raksturam un būtībai ir ļoti svarīgs disciplīnas režģis. Lai kā es gribētu lauzt rāmjus, tie man ir ļoti vajadzīgi, lai dzīvotu. Tas ir kā ar suņiem, kuri ārdās sētā. Kad atver vārtus, tie pēkšņi vairs nezina, kurp skriet, ko darīt... Kad nomira audžumamma, vairs nebija struktūras, kas saturētu mani kopā. Pēkšņi varēju atļauties visu. Bet ko tad...? Man nebija ne jausmas, ko es gribu. Tad nāca ļoti smagi gadi. Bet ņaudēšana man nav raksturīga, negribu, lai mani žēlo.

Kad tev piedzima dēls, kā tas tevi ietekmēja?

Ar mani notika tas, kas notiek ar jebkuru sievieti. Ar jebkuru normālu māti. Kaut kas vārdos neizstāstāms. Fiziski, morāli, mentāli... Mani pārņēma beznosacījuma mīlestība. Mātes mīlestība. No pirmās sekundes, kā viņu ieraudzīju. Es taču nevarēju viņu nevienam citam iedot pat paturēt rokās. Kad medmāsiņa teica, ka paņems viņu, lai es pāris stundu paguļot un atpūšoties, jo no noguruma jau slēdzos ārā, nevarēju viņu atdot. Stundām uz viņu skatījos.

Joprojām tikpat stipri turi bērnu?

Nē. Tagad viņu uztveru kā atsevišķu augošu personību. Vasarā viņam būs septiņi, rudenī jāiet uz skolu.

Ja tev jautātu, kas tev atgādina mīlestību, ko tu atcerētos?

Man mīlestība asociējas ar darbiem, ar rūpēm. Cik jocīgi, es pat nespēju par mīlestību runāt... Un šajā dzīves posmā patiesībā par to arī nedomāju. Par mīlestību uz vīrieti noteikti ne.

Bet esmu ļoti viegli ietekmējama no malas, viegli suģestējama. Man jābūt ļoti uzmanīgai, lai nepaņemtu neko lieku. Es izteikti spoguļojos citos cilvēkos, tāpēc mēdzu aizslēgties un norobežoties.

Citādi tik ļoti pārņemu citu domas un emocijas, ka bieži vien izšķīstu pati. Apzināti distancējos, sevišķi šobrīd. Man jābūt vienai, lai atkal sadzirdētu, kā pati runāju, ko pati domāju. Kas esmu es pati. Vairs nevaru atļauties izšķīst citu sajūtās un vēlmēs. Nenoliedzami, te ir pretruna, jo man ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Bet ļoti, ļoti rūpīgi jāizvēlas, ar kuriem...

Bet no lomas distancēties tu proti?

Jā, tik klīniski ar mani nav, tas būtu ļoti neprofesionāli. Taču tā superattīstītā empātija man kā aktrisei noteikti palīdz.

Tu pati saproti, ka esi skaista sieviete?

Nē. Bet saprotu, ka tas skan kā koķetēšana. Bērnībā un pusaudža gados man par savu izskatu bija milzīgi kompleksi. Uzskatīju sevi par neglītāko meiteni skolā. Man šķita, ka visas pārējās ir daudz skaistākas, sevišķi tās ar gaišajiem matiem un zilajām acīm. Tāda es gribēju būt. Man likās, ka brūnas acis ir tik parastas. Kā govīm un suņiem. Gribēju zilas acis un porcelāna krāsas ādu. Bet vecumā, kad uzmanību sāk pievērst puiši, mani gaidīja pārsteigums. Man to pievērsa pārpārēm, kas atkal mani mulsināja, jo tās uzmanības bija par daudz.

Es par savu izskatu daudz nedomāju. Taču novērtēju un apbrīnoju sievietes, kuras spēj skaisti apģērbties un staigāt augstpapēžu kurpēs, pieskaņojot somiņas un skaistas rotas. Vai tas ir kaut kā saistīts sevis mīlēšanu? Nezinu. Varbūt. Es jau arī, kad sapucējos, jūtos labāk.

Bet, kā teica mana vecmāmiņa, smuks cilvēks ir labs cilvēks. Runāju ar ļoti skaistu sievieti, bet pēc dažām minūtēm saprotu: tur iekšā ir “nekas”. Bet citā, kas pēc klasiskiem kritērijiem vispār nav skaista, ir tāds šarms, seksapīls, tāda dzirksts, ka gribas viņai sekot līdz pasaules malai. Ne jau ar izskatu cilvēks apbur. To sapratu ļoti agri.

Man ar draugiem un paziņām bieži nesakrīt viedoklis par skaistumu. Tas “plikais smukums” mani garlaiko, bet vienmēr šarmē, ja cilvēkā ir kaut kas mazliet nepareizs. Patīk cilvēki ar savu īpašo skaistumu.

Un kādi vīrieši tev šķiet pievilcīgi?

Sirds gudri. Inteliģenti. Vīrieši ar savu stingru “es” un mērķi.

Tu daudz tādu esi satikusi?

Redz, ne jau vienmēr pretpoli pievelkas. Parasti mēs pievelkam sev līdzīgos. Droši vien man patīk stabili vīrieši, jo es jau pati tā... plivinos. Sievietei to reizēm vēl var piedot, bet vīrietis bez mugurkaula ir neciešams.

Kā tev vispār veidojušās attiecības ar vīriešiem?

Ļoti labi. Ātri un vētraini. (Iesmejas.) Tomēr slikto puišu ēra, es ļoti ceru, ir beigusies. Labie puiši man šķiet garlaicīgi.

Ko nu?

Tāpēc tagad veidoju attiecības pati ar sevi.

Domā, no tā, ka patīk sliktie puiši, var izārstēties?

Pienāk laiks, kad saproti, ka visu to cirku un spēlītes esi redzējusi jau simtiem reižu. Un tas nemaz nav interesanti.

Es tagad neko negaidu. Ne lomas, ne vīriešus. Man ir ļoti svarīgi piezemēties un, kā tagad saka, sazemēties. Tā man ir bijusi liela problēma, jo manī no dabas nav tās struktūras, kas mani savāktu. Ja nu es varētu pēc kāda vīrieša ilgoties, tad tikai pēc tāda, kas mani labā nozīmē saņemtu grožos.

Ko tu dari savā labā? Sporto, meditē?

Es lūdzos. Katru vakaru. Man ir savs Augstākais Spēks un savas attiecības ar viņu. Tā ir mana meditācija. Tie ir mani labie brīži. Es pat redzu to savu Augstāko Spēku. Tam nav sejas, bet tas atgādina to siltumu, kas paceļas karstā vasaras dienā no asfalta. Kad gaiss virmo.

Un mežs. Tās ir manas otrās mājas. Pastaigāties mežā laikam ir tas, ko man patīk darīt visvairāk.

Tu savā mūžā esi mainījusi daudz dzīvesvietu?

Jā, un tas mani ir nogurdinājis līdz bezjēgai. Ārprātīgi! Nesen prasīju padomu kādai pazīstamai sievietei, un viņa mani tā slaidi atsēdināja, sakot: “Kristīnīt, tev jau dzīvē nav stabilitātes... Mūsu vecumā jau vīrieši uz tādām ar bērnu vispār vairs neskatās.” Un tā tālāk.

Pēc tās sarunas visu dienu dzīvoju ar tādu pretīgu pēcgaršu. Nebiju par to “mūsu vecumu” aizdomājusies. Un man nekad mūžā nav bijis tās stabilitātes, ko spēj dot vecāki, vecvecāki, citi tuvinieki. Bet arī sapratu: kāpēc man vispār kādam kaut kas jāpierāda? Katram ir savi dzīves ceļi un neceļi. Esmu pieļāvusi kļūdas, bet arī guvusi no tām labu pieredzi.

Tagad gan runāju tā, it kā taisītos mirt... Nav man nevienam nekas jāpierāda, nav! Agrāk domāju, ko par mani nodomās citi, tagad saprotu, nē, vienkārši zinu: patiesībā tiem citiem ir pilnīgi vienalga. Katrs ir pārņemts ar savu dzīvi, saviem priekiem un problēmām. Un tāpat drīkstu dzīvot es. Man taču pat nav kam atskaitīties – tikai savam bērnam. Cik dzīvokļu esmu mainījusi vai ar ko dzīvojusi – tā ir tikai mana darīšana.

Redz, kad tev ir divdesmit un tu Ziemassvētkos sēdi viena pati, tev ir bēdīgi. Bet, kad tev ir trīsdesmit četri... Protams, īsti viena es vairs neesmu. Man ir dēls un suns. Un atbildības, ko pati gribu un uzņemos, un ar tām apaugu.

Bet tas spēks un kodols sevī jāatrod pašai. Var jau būt, ka tiem, kuri tik ļoti nejūt citus, ir vieglāk. Savā ziņā es viņus pat apskaužu, jo es pat pēc parunāšanās ar noskumušu cilvēku visu atlikušo dienu esmu bēdīga. Nu, tā ar mani ir.

Tu teici, ka Mārtiņš Meiers bija tavs mīļākais kursabiedrs. Kuri vēl no aktieru vides ir “tavi cilvēki”?

Man patīk visi cilvēki. Arī tādā ziņā esmu ļoti “mīksta”. Ja man kādreiz kaut kas ir nepaticis, to ātri aizmirstu un atceros tikai labo. Es piedodu vienmēr. Visiem. Visu. Lai ko cilvēks būtu izdarījis, ja viņš man saka “piedod”, es piedodu.

Varbūt tas ir slikti. Bet varbūt labi, vismaz nebojāju veselību ar aizvainojumu uzkrāšanu. Tāds šausmīgs naivums manī dzīvo, ticu, ka visi cilvēki ir labi. Tā, atsevišķi pa vienam ņemot, katrs cilvēks ir labs. Un katru var saprast.

Tev ar tavu ne visai vieglo bērnības pieredzi nebija grūti saprast, kā audzināt bērnu?

Es joprojām to apgūstu. Un noteikti neesmu tipiska mamma. Neesmu arī varējusi dot savam puikam to, ko tik ļoti gribēju: foršu, stabilu ģimeni. Ģimeni, kurai ir skaisti kopīgi izbraukumi nedēļās nogalēs. Uz ārzemēm, tepat Latvijā, kaut vai uz akvaparku. Kopīgas vakariņas svētkos un ikdienā. Jā, reizēm, īpaši svētku laikā, kad skatos uz tām skaistajām ģimenēm, piezogas skumjas. Kad saprotu, ka, visticamāk, man nekad tā nebūs. Bet mēs esam viens otram. Tādi, kādi esam. Divi – es un Sebastians.

Kāpēc jūs ar dēla tēvu izšķīrāties?

Tur nebija ko glābt. Izšķīrusies es jutos atvieglota un laimīga. Es pat nevainoju sevi, ka neizdevās “ilgi un laimīgi”. Tas bija stāsts par to, kā satiekas divi nestabili cilvēki. Abi grib stabilitāti, kuras nevienā no viņiem nav. Un veidojas dubulta nestabilitāte. Abi padzīvo tajās uzburtajās ilūzijās, ka nu tik viņi kaut ko varēs, un, protams, tas izšķīst un sabrūk. Bet no tā radās skaistākais, kas manā dzīvē vispār bijis, – dēls.

Vai tev kādreiz ir izdevies satikt arī kādu stabilu vīrieti?

Sevī jau tā stabilitāte jāmeklē, tikai sevī. Pat, ja es atrastu cilvēku, kas man šķistu stabils, tā būtu tikai mana ilūzija. Neviens stabils cilvēks taču neauklēsies ar nestabilu. Tā nebūs nekāda mīlestība, tikai kārtējais upura un tirāna attiecību modelis. Kamēr manī nav miera, es defoltā nespēju atrast normālu partneri. Vīrietis, kādu iepriekš noraksturoju kā “vēlamo”, meklēs sev līdzvērtīgu partneri.

Nav jau ar tevi gluži jāauklējas.

Protams, ne. Bet visas tās lomu spēles, visas tās “glābēju” lomas... Tas viss jau ir bijis. Man pietiek.

Tev ir bijis sapnis par kādu citu profesiju?

Zini, jā. Man ir sapnis. Es arī domāju, ka kādreiz to īstenošu. Es ļoti gribu uzrakstīt grāmatu. Un gribu mazu mājiņu ārpus Rīgas, kaut kur mežā, kur to grāmatu varu rakstīt. Ja man būtu talants, es gribētu arī gleznot. Taču tāda talanta man diemžēl nav. Bet grāmatu tiešām gribētos uzrakstīt. Man ir stāsts, ko gribu izstāstīt. Taču tagad nevaru to rakstīt, jo zinu, ka nodaļas vēl nāks klāt.

Ir kāda loma, ar ko tu lepojies? Man tu ļoti patiki filmā Mona.

Mona man ir īpaša loma. Jo tā bija pirmā.

Man ļoti patika Džilindžera monoizrāde Jūlijs. Kāda maniaka stāsts. Un Nekrofils arī patika. Patika spēlēt kamerzālē. Kad sajūti katru cilvēku, pat viņa smaržas.

Taču man ir patikušas visas lomas. To jau arī nav nemaz bijis tik daudz. Taču tās, kas bija, bija pietiekami spēcīgas.

Pēc Svingeru seksīgās lomas nebija milzu uzmanība no vīriešu puses?

Varbūt bija, bet es tam nepievērsu uzmanību. Sociālajos tīklos vīrieši nez kāpēc aprobežojas ar visai jēliem iepazīšanās tekstiem. Izlasu pirmos vārdus un nemaz neveru tās vēstules vaļā, kur nu vēl lai pieļautu domu atbildēt. No tādiem jēliem tekstiem man momentāni ieslēdzas sarkanā gaisma. Mani vispār neinteresē vīrieši, kuri redz sievietē tikai ārējo čaulu. Seju, ķermeni.

Tu kādreiz draudzējies ar Artusu Kaimiņu. Bijāt spilgts pāris. Jūs vēl komunicējat?

Nē. Mums nav attiecību jau nez cik gadu. Un ir tik kaitinoši, ka ikvienā rakstā par kādu jaunu manas dzīves notikumu viņš tiek pieminēts – tas taču bija pirms simts gadiem! Vēlu viņam visu to labāko.

Kad izšķiries, tu paliec draudzīgas attiecībās vai nocērt kā ar nazi?

Man ne pret vienu nav nekāda naida. Labprāt paliktu “pa draugam”, taču neredzu nekādu jēgu draudzēties ar bijušajiem. Saprotu, ka ar bērna tēvu ir ko pārrunāt. Bet ar citiem? Man arī šķiet jocīgi, ja citi pēc šķiršanās paliek “draugi”. Jūs esat bijuši kopā, ļoti tuvi viens otram, plānojuši kopīgu nākotni... Un tomēr izšķīrāties.

Kāds no jums ir izveidojis vai veido jaunas attiecības. Kādā sakarā jāturpina “draudzēties”? Man tas nešķiet loģiski. Ja jau jums ir tik foršas sarunas – kāpēc izšķīrāties? Tad taču varat dzīvot kopā. Kas tad bija slikti – sekss bija slikts? Protams, satiekoties nav jānovēršas vai jāpāriet otrā ielas pusē. Man ar bijušajiem ir normālas attiecības, bet es nerakstu viņiem vēstules, nesazinos un nesūtu īsziņas ar tekstu: “Nu, kā tad tev iet?” vai “Kā klājas tavai sievai?”

Tu sevi kādreiz žēlo vai tomēr esi cīnītāja?

Kā tu domā? Kas man cits atlika, kā cīnīties? Protams, varēju arī mēģināt apvienot abas šīs darbības un dzīvot kaut kur starp cīnīšanos un sevis žēlošanu. Reiz kāda mana draudzene, ļoti gudra sieviete, kura nedzīvo Latvijā un nav latviete, pateica kaut ko ļoti interesantu. Es viņai teicu, ka nekad neslimoju. Man tiešām nemēdz būt paaugstināta temperatūra vai iesnas.

Es viņai to stāstu, un viņa man saka: “Protams, ka tu neslimo! Tāpēc, ka karā neviens neslimo. Tad katra šūna mobilizējas, lai tu izdzīvotu, pabarotu un lai būtu kaut kāds jumts virs galvas. Tu jebkurā brīdī esi gatava aizsargāties pret uzbrukumu. Pa kuru laiku lai tu atļautos slimot?”

Kurš cilvēks tevi pazīst vislabāk?

Man nav problēmu atklāties cilvēkiem. Jautājums tikai: kurš tādu informācijas daudzumu spēj uztvert un izdarīt adekvātus secinājumus? Tādu cilvēku ir ļoti maz, bet pāris ir.

Tu varētu vēlreiz mēģināt dzīvot ārpus Latvijas?

Nē. Man tas bija ļoti, ļoti mokoši. Visu laiku gribējās mājās. Un manas mājas ir Latvijā. Es pat nevaru iedomāties dzīvi citā mikrorajonā, kur nu vēl valstī! Man ir ļoti svarīga manu lietu kārtība. Mans spilvens. Mana kafijas krūze. Mans Biķernieku mežs. Es mīcos pa šo rajonu, ap šo mežu.

Brīdi padzīvoju Ķengaragā, un es taču tur vienkārši juku prātā! Pirms daudziem gadiem staigāju ar suni pa Biķernieku mežu un domāju: ja man būtu miljons, es šo mežu nopirktu. Tad tas būtu mans un suņu mežs. Man ir tik ļoti pietrūcis savu māju sajūtas, ka varbūt vismaz šo mežu es varētu asociēt ar kaut ko savu? Es vairs negribu neko svešu.

Kurš ir tavs režisors?

Visvairāk esmu strādājusi ar Džilindžeru. Lai neteiktu, ka viņš vispār ir vienīgais, ar ko teātrī esmu strādājusi. Man patīk Džilis.

Kāpēc?

Jo viņš ir gudrs. Un redz cauri. Nekrofils, jau pieminētā Jūlijs. Kāda maniaka stāsts – manas pirmās lomas teātrī, un uzreiz tādas briesmīgas. Džilis man lika noticēt pašai sev kā aktrisei. Varbūt tāpēc es viņam tā pieķēros. Nekad neesmu strādājusi ar Viesturu Meikšānu, bet man patīk viņa darbi. Nezinu, bet pieļauju, ka ar viņu ir ļoti viegli strādāt.

Tagad tu sev kā aktrisei tici?

Es ļoti šaubos. Un man ļoti vajag, lai pasaka kaut ko labu. Lai paslavē. Jo man uznāk tādi brīži, kad liekas, ka vispār neko nevaru. Man nepiemīt milzīga pašpārliecinātība. It sevišķi posmos, kad darba piedāvājumu nav. Tad jau uznāk tās lielākās šaubas.

Ko vēl tu proti labi darīt?

Es labi gatavoju ēst. Un nesen saņēmu interesantu komplimentu no kāda vīrieša. Biju uz mēnesi izbraukusi ārpus Latvijas. Atpakaļ bija jābrauc vairākas dienas, mašīnā. Tā mašīna piedevām arī saplīsa. Un tas vīrietis man prasīja: “Tu vienmēr tā klusē?” Bet ir tik forši ilgi braukt mašīnā klusumā. Man arī pašai nepatīk cilvēki, kas visu laiku kaut ko runā, aizpildot klusumu. Bet es māku ļoti skaisti klusēt.

Nesen ierunāju Kristīnes Teilānes audiogrāmatu. Kopš tā brīža man ir āķis lūpā – es gribu ierunāt filmas.

Tomēr precizēsim – tu tagad esi brīva sieviete?

Es tagad esmu ar sevi aizņemta sieviete.

Un tava sirds ir rētās vai bruņās?

Ne viens, ne otrs. Mana sirds nevar būt bruņās, jo man ir ļoti svarīgi just, bet bruņots cilvēks neko nejūt. Dzīvot ar sirdi bruņās būtu kā iet vannā ar džemperi. Man vajag just pasauli un sevi tajā. Bet, godīgi sakot, neatceros, ka kādreiz būtu raudājusi kāda čaļa dēļ. Izklausās ciniski, it kā es būtu auksta. Bet tā nav. Ļoti svarīgi, lai gribas dalīties ar to cilvēku, ar kuru esi kopā. Pilnīgi visā.

Bieži attiecībās esmu sevi pieķērusi, ka atceros vai ieraugu kaut ko skaistu, jau pieliecos un atveru muti, lai padalītos un... klusējot apsēžos atpakaļ, jo saprotu, ka negribu. Un, ja negribas ar otru dalīties, tad ir viss, tad vairs nav vērts. Man ir dzejolis, kurā ir rindas: “Viņš teica: taustiņi ir tikai klavierēm. Es teicu: taustiņi ir visiem, kuri taustās.”

Man gribas sajust patiesumu, pirmreizīgumu. Gribas šo cilvēku apbrīnot. Un es to sajūtu nevaru dabūt. Tā nu es sēžu uz tā soliņa, salstu un mēģinu saprast: “Kad un kā atnāks tas pavasaris?”