Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Ģirts Ķesteris par savu Kareņinu un greizsirdību: "Es zinu, ko nozīmē naktī apbraukāt klubus, jo tu mīli to sievieti..."

Intervijas
2019. gada 1. jūnijā 05:33 2019. gada 1. jūnijā 05:33
  Sandra Landorfa | "Patiesā Dzīve"
Kad gribēšu aiziet tuksnesī, es četrdesmit dienas būšu prom, bet atgriezīšos tikpat drastisks, saka aktieris Ģirts Ķesteris. Titullomā izrādē Kareņins Dailes teātrī viņš ir pārtapis par vecu vīru, kas sagumis zem greizsirdības sloga. Arī Ģirts pazīstot šīs jūtas, naktī apbraukājot klubus un meklējot mīļoto…

Tas Ģirts, kuru pirms pāris dienām kā Kareņinu redzēju vecišķi šļūkājam pa skatuvi, nelīdzinās tam, kas mani sagaida teātrī – atsperīgs, gluds, stāsta, ka tikko no kosmētiskas lāzerprocedūras. Varbūt tieši tāpēc, ka pelēks, vecs un nelaimīgs, īpaši gribas kontrastu. Bet varbūt ir iestājies pēcmēģinājumu trenažieru laiks, kad atkal drīkst izgulēties un pasportot. Ģirts ir elementā – sievietes pamana, nelaiž garām bez laba vārda un smaida. Tāda ir viņa būtība.

Oi, oi, Anna Kareņina…

– Kā tu sadzīvo ar savu Kareņinu?

– Tolstojs ir skaisti parunājis par dzīvi literārā formātā, divu sējumu apjomā, sīkā drukā. Vecos sējumus trīs dienu laikā izlasīju, abus divus.

– Tagad pārlasīji vai jaunībā, kad studēji?

– Mums obligātā literatūra bija Karš un miers. No Annas Kareņinas atceros tikai šo – kad saskaramies ar sievietēm, kas uzvedas tā mazliet kaprīzi, sakām: oi, oi, Anna Kareņina… (Smejas.)

– Tavs Kareņins bišķi Ļeņinam līdzīgs.

– Nu, ko lai dara… Acīmredzot parūku vajadzēja. Domāju, Kareņins ir līdzīgs Kareņinam, kāds nu viņš man ir – prototips sabiedrībā ļoti labi situētam cilvēkam, kurš darbojas tiesvedībā, ar likumiem. Šodienas situācijā viņš būtu Putins, Medvedevs.

Foto: Rojs Maizītis

– Kareņins šķiet tāds pieticīgāks, pelēkāks.

– Labi pazīstu tādus cilvēkus – vai tas būtu Briseles ierēdnis, Krievijas, kādas Latvijas domes deputāts, vai strādā likumdošanas organizācijā. Pelēksvārči (smejas). Viņiem ir sava introvertā pasaule. Cilvēki viņus ciena. Ja saku, ka pazīstu Vairu Vīķi-Freibergu vai Vējoni, tā nav īpaša privilēģija, bet darba attiecības. Ģirts Ķesteris pazīst gan vienu, gan otru, un tas man kādā vērtību skalā nepiešķir absolūti nekādus…

– Pagonus?

– Jā, vienu zvaigznīti.

Ieradis spridzināt

– Ar ko tev pašam bija interesants šis Kareņina variants?

– Režisors pirms diviem gadiem pieņēma lēmumu izveidot šādu darbu, viņam dramaturga Vasilija Sigareva skatījums ir ļoti svarīgs – caur Kareņina acīm. Pēc tam man palaimējās noskatīties Borisa Eifmana horeogrāfiju Annai Kareņinai Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Satriecoši un aizraujoši – starp klasisko baletu un laikmetīgo deju.

Alekseja Avečkina atveidotā Kareņina emocionālā pasaule parādījās kustībās, viņš to transformēja uz āru, bet man tā ir iekšā. Džilindžers ļoti vēlējās, lai tēls būtu piesātināts, bet ne ārišķīgs. Lai es atšķirtos no tā Ģirta Ķestera (smejas), kas ir ieradis spridzināt skatuves dēlīšus. Tas ir iekšējs piesātinājums. Aizkustinoši vērot to cilvēku… Skatos uz viņu it kā no malas.

Nesaku, ka esmu sūdīgs cilvēks, bet arī man ir godkāre, slavas kāre. Tas nenozīmē, ka par to varētu tikt sodīts. Vienkārši tas nedod neko. Nedod laimes izjūtu.

Kā pie tāda ļoti prognozējama, pārliecināta, pēkšņi uzrodas fakts, ka viņa sieva varbūt, tikai varbūt – sākotnēji iztēlē, pēc tam jau dzīvē – aizrāvusies ar kādu citu vīrieti. Visa viņa dzīve sabrūk. Kā ar katru ainu viņš kļūst neaizsargātāks, ievainojamāks, vājāks. Domāju, viņš piedzīvo atklāsmi. Par to, kam ir jēga un kam nav. Par ko ir jēga cepties un par ko nav.

Baznīcas ainā Lieldienu rītā dēls prasa – par ko tu lūdzies, tēt? Viņš atbild – vairs īsti nezinu… Bet ļoti labi zina, par ko. Un tā lūgšana acīmredzot ir viņa jaunā dzīve. Viņš saprot, ka laimīgs var būt arī bez nosacījumiem, bez statusa, materiālās situētības, ģimeniskā…

– Bez nevainojamā statusa?

– Nujā. Atklāti sakot, nav jau nekāda dāvana, ka nākam zemes virsū. Kaut ko jau te risinām un atrisinām. Brīdī, kad ir ļoti labi, pēkšņi – dam! – sunītis saslimst, jānopotē. Nedod Dievs, ja kaut kas ar bērnu, vecākiem. Manuprāt, jāpieņem, ka nebūs tāda baigā pastaiga. Lai ko tu ezoteriskajā literatūrā lasītu, kādus skaidrojumus meklētu, atziņas no gudriem, intelektuāliem cilvēkiem vai filosofijā gūtas, tas neko nemainīs. Vertikāle ir viena. Skatos ciklu, kurā Kivičs savulaik intervēja arī Pēteri Kļavu. Viņš ir reanimatologs, strādā ar bērniem un uzsver – ziniet, būtu smieklīgi uzskatīt, ka mēs te esam tā vienreizēji. Kad lietošanas termiņš beidzas, nāk nākamais. Nē, nē. Tas varbūt dod cerību...

– Tu jau nezini, par ko atgriezīsies.

– Var zināt, ir pētījumi, Pēteris varētu daudz un diži runāt. Okei, es tajā gūstu apstiprinājumu. Nafig man 24 gadu vecumā vajadzēja ar to visu satikties? Cilvēkam, kurš baznīcas redzējis vien vēstures grāmatās un Ziemassvētkus nekad nav svinējis. Ja kāds būtu padzirdējis, ka to darām, maniem vecākiem, kuri bija skolotāji, būtu hana. Un kāds sarkanbaltsarkanais karogs? Nē, ir viens – padomju. Un tad tas viss gāžas – don! –, tad pēkšņi neatkarīga valsts un gūzma ar informāciju. Tikai tad manā dzīvē ienāca Dievs. Pat ne Dievs, bet stāsts, doma par to, ka ir Dievs. Tik ļoti personīgi, vēl nolamājos – johaidī, bija tik labi, tagad man tie desmit baušļi būs jārespektē.

– Atskaites sistēma?

– Nu kā tad. Es taču dzīvoju uz velna paraušanu, bohēmā, nu, kur es ar to… Bet vienmēr man tas ir bijis aiz pakauša – atkal jānožēlo tie savi grēciņi – lieli, mazi, visādi. Tev iedod brīvību, lielu brīvību, perspektīvu, bet tajā pašā laikā arī pienākumus.

– Mietiņu, pie kura turēties?

– Ēēē… Nujā. Biju apmulsis tajā visā. Bet tas mani nekad nav traucējis (smejas).

– Dzīvot nost?

– Jā! Es par sevi esmu labās domās, neesmu nekāds tur tāds.

– … kas aiz sevis atstāj gruvešus?

– Visi ir fui, fui, es esmu oi.

Foto: Rojs Maizītis

Atklātību aptiekās nepārdod

– Vai arī tev ir pazīstama greizsirdība?

– O, jā! Par to varu daudz runāt. Tā pat nav īpašība, bet sajūta, kas izriet no īpašnieciskuma. Kareņinā tā varētu būt. Viņš pārvalda savu teritoriju, savu dzīvi kā īpašumu. Ja vasarā ir pārāk liels karstums, zālīte nokalst, ir kaut kas jādara. Runa ir par ļoti konkrētu lietu – viņa sievu. Jā, viņš ir mežonīgi greizsirdīgs. Nav pieradis risināt tādas problēmas – sirds rajonā.

Un tādu ir ļoti daudz, kuri ikdienā nav pieraduši. Cik aizkustinoši naivs viņš tajā var būt, tas vīrietis! Nesaprot, kas ar viņu notiek, kāpēc tādas sajūtas, nekad dzīvē nav bijis. Tad Ģirts nāk palīgā Kareņinam – redzi, draugs, es esmu to piedzīvojis. Ak tā… Nu, tad lietojam, uz skatuves. Arī dzīvē esmu lietojis.

– Ko tu lietoji?

– Varbūt neteikšu konkrētu piemēru, bet zinu, ko nozīmē līdz četriem rītā vandīties apkārt, jo mīli to sievieti, viņas nav mājās, aizgājusi uz kaut kādu klubu un kur vēl…

– Un tu devies meklēt?

– Ar mašīnu apbraukāju visus pilsētas klubus. Savā foršajā, skaistajā kadiljakā, kas man kādreiz bija (smejas). Skatījos pa logiem iekšā… Zinu, ko tas nozīmē. Arī Kareņins iet un skatās – mana Anna, ko viņa tur dara? Un domās uzbur to, kas ne tuvu nelīdzinās īstenībai. Greizsirdība jau tikai to vairo, arvien vairāk, vairāk, pat neiedomājamas lietas.

– Tas ir viens no spilgtākajiem momentiem izrādē, kad Kareņins mēģina sevi pierunāt – varbūt nekā jau tur nav…

– Jo vairāk tu ar sevi sarunājies par šo tēmu, jo vairāk tā ienāk tevī. Un kļūst nevaldāma.

– Tu nevari sevi pierunāt, ka nekā nav?

– Jā. Ja sāc sarunāties par to, tad tā arī notiek.

– Ir kāds risinājums? Vispār neļauties tām domām? Tad jāpagriež mugura un jāiet prom?

– Mums ir fantastiska režisora asistente, horeogrāfe Linda Kalniņa. Pēc trešās izrādes pasēžam, iedzeram vīnu, ir uzkodas, cikls beidzies. Tas nekas, ka Ģirtam nākamajā dienā uz Liepāju jābrauc, jāspēlē pilnai zālei Viņi melo labāk. Linda identificē vienu lietu, kuras man ļoti pietrūkst dzīvē, attiecībās, mīlestībā. Tā ir atklātība. Ja esi atklāts visā, ko dari ar otru cilvēku, intīmajās attiecībās, kaut intīmā sadarbībā, pat nerunājot par attiecībām, tad viss ir ļoti vienkārši.

– Tu esi pieredzējis tādas attiecības, kad otram stāsta visu?

– Nē. Mēs ļoti daudz runājam zemtekstos. Ne tekstos.

– Ar mājieniem?

– Končalovskis savā laikā teica – mēs jau tā rotaļājamies… Dzīve ienāk, kad sāk kaut kas sāpēt, ir aizdomas. Tad kļūstam atklāti – paši pret sevi vismaz. Ja pret otru cilvēku, tad jau vispār… Pēkšņi sapratu, ka mīlestība un atklātība ir tuvu stāvošas. Varbūt viens un tas pats? Nezinu. Tas man ir jauns jēdziens (smejas). Linda man to uzdāvināja, un es ar to kādu laiku padzīvošos. Katru dienu ne, bet kaut kad atkal uzpeldēs, tad padomāšu.

– Izmēģināsi, kā tas strādā?

– Domāju, tas ir baigi vērtīgi. Nevajag eksperimentāli, bet reāli. Tas būtu skaisti. O – un tu esi drošībā. Patvērumā, tādā zonā.

Vispirms mīlestība ir jānospārda, lai saprastu, kas tā tāda ir. Mīlestība jānoliedz, lai pie tās nonāktu. Nu, mākslā. Un dzīvē tieši tāpat. Diemžēl.

– Bet ne vienmēr atklātība ir maiga un pūkaina.

– Tev jau nav jāstāsta sava biogrāfija otram cilvēkam, cik daudz esi draiskojies un kā tu dari. Es domāju cita līmeņa atklātību – ko tu ļoti gribi. Man liekas, atklātību aptiekās nepārdod, bet tā ir dziedinoša. Fantastiski – vari atbrīvoties no visa liekā, izstāstīt par savām vēlmēm, arī intīmajā dzīvē. Kāpēc cilvēki ko tādu skatās portālos, bet sieva ar vīru nekad neuzdrošinās īstenot? Vai ar draugu, draudzeni? Jo vienmēr ir kādi… priekšraksti.

– Bieži vien pat tuvākie cilvēki ir ļoti sasaistīti, dzīvo katrs savā būrītī.

– Nujā, tad divi būrīši blakus, kanārijputniņi iekšā, ārā neviens nelaiž.

– Var samāties viens ar otru.

– Pavicināt spārniņus. Tā, man liekas, ir baigā problēma. Es nerunāju par sevi, bet par Kareņinu. Viņš ir apbrīnojams, kad nonāk līdz atklāsmei. Kad Tolstojs un Sigarevs to Annu uzmet uz sliedēm – ņe zrja (smejas). Nu labi, labi… Ne jau es to izdomāju. Viņi.

0 /1

Citi šobrīd lasa

Šķiras Armanda Pučes un Sanda Ozoliņa ceļi viņu golfa klubā
Jana Duļevska: “Es dēliem mācu cilvēcību”
"Netīrais ducis": kuri dārzeņi un augļi ir visvairāk piesārņoti ar ķīmiju?
Pievienot komentāru