Homeopātija dzīvniekiem. Ja esat bijuši visur, bet problēma nav atrisināta, aizbrauciet pie dakteres Annas

Par Annu Avgustovu, veterinārārsti homeopāti un veterinārās klīnikas SAPO vadītāju, kura savā jomā praktizē vairāk nekā 15 gadu, nereti mēdz teikt tā: “Ja esat bijuši visur, bet neesat atrisinājuši sava dzīvnieka veselības problēmas, aizbrauciet uz Ulbroku pie Annas.” Jau pirms desmit gadiem Anna strādāja ar homeopātiju mazajiem dzīvniekiem. Tagad veterinārārste no Rīgas ir pārcēlusies uz dzīvi laukos, tā vēl vairāk pietuvojoties dabai un paplašinot savu redzējumu.

Sajūta, kas baro

– Kāpēc veterinārmedicīna? Un kā gadījās paķert līdzi arī homeopātiju?

– Esmu dzimusi Rīgā, bet viss mans bērnības apzinātais, priecīgais vecums pagāja laukos, tālu Latgalē. Tur savukārt, kad veterinārārsts nevarēja paspēt, cilvēki palīgā sauca manu vecomammu. Piemēram, kādam lopiņam sākušās dzemdības vai arī govs uzpūtusies, kādai cūkai sarkanguļa (akūta infekcijas slimība). Viņa vienkārši zināja, ko darīt, – ar visu to, ka bija tikai sešu klašu izglītība. Viņai jau šūpulī bija dota tā saucamā dzīves gudrība. Un arī man tas viss šķita interesanti.

Kad man jautā, kāpēc izvēlējos savu profesiju, parasti atbildu – tā izvēlējās mani. Padsmit gados jau biju pilnībā pārliecināta, ka mans dzīves mērķis un virziens būs veterinārmedicīna. Un nevis tāpēc, ka ar skaļiem, lieliem burtiem vēlējos uzsvērt to, cik ļoti mīlu dzīvniekus. Nē! Es vienkārši mīlu savu darbu.

Mīlu to sajūtu, kad esmu salāpījusi mazu sunīti, kurš bija pārkosts gandrīz vai uz pusēm, un pēc tam viņš atnāk un nolaiza man muti, varbūt pat iekož par to, ka veicu viņam ikgadējo vakcināciju. Tā ir tā sajūta, kas baro. Ja par formālo pusi – veterinārmedicīnu studēju Krievijā, Pēterburgā. Tur arī guvu pirmo ieskatu homeopātijā. Nu jau homeopātiskie preparāti ir iegādājami un salīdzinoši populāri arī Latvijā.

– Mūsdienās vizīšu oficiālais ilgums arvien sarūk. Kāda ir jūsu pieredze šajā ziņā?

– Ja situācija ir sarežģīta, pirmajās vizītēs ar dzīvnieka saimniekiem norunāju vismaz stundu, un viņi pēc tam man par to ir ļoti pateicīgi. Laikam man vienkārši ir interesanti atrast risinājumu un iet uz rezultātu.

Jā, pie manis pirmā, otrā vizīte nav lētas, tieši grūtākos gadījumos. Bet es ar klientu runāju ilgi, izprašņāju visu sīki un smalki, pēc tam katru otro dienu lieku viņam man zvanīt, lai saprastu, ir vai nav preparāts iedarbojies, kas notiek ar dzīvnieku.. Mēs cenšamies strādāt ar attieksmi.

Kā nu mums tas sanāk, tā sanāk, jo reizēm, lai savaldītu neaudzinātu dzīvnieku, vajag pieslēgties varbūt ne tik skaistā formā. Jāsaprot, ka diemžēl nav iespējams piecās minūtēs izlabot to, ko saimnieks ir ielaidis gadiem. Bet mans uzdevums jebkurā gadījumā ir palīdzēt. Vienam vai otram – dzīvniekam vai saimniekam… Kā nu iegadās.

– Vai dzīvnieku saimnieki ir paklausīgi klienti, ņem vērā ieteikumus?

– Ne vienmēr. Tāpēc kā veterinārārstei un homeopātei man tomēr gribas lūgt – mīļie saimnieki, es vienmēr vēlos vairāk vai mazāk zināt sava darba augļus, jo tikai tā ir iespējams pilnveidoties. Tāpēc es ļoti priecātos uzzināt no jums par ārstēšanas rezultātiem.

Diemžēl bieži vien notiek tā, ka es sarakstu grafiku, izrakstu kaudzīti ar receptēm, graudiņus, sarunājam, ka pēc divām nedēļām man piezvanīs, bet iestājas klusums. Nav ne jausmas, kas notiek. Varbūt dzīvniekam kļuva labāk, bet varbūt preparāts nenostrādāja un būtu vajadzējis to nomainīt uz citu. Domāju, arī homeopāti, kuri strādā ar cilvēkiem, neņemot vērā vairāk nekā 20 gadu pieredzi homeopātijā, tik un tā labprāt saņem šo atgriezenisko saiti.

Veterinārijā trūkst daktera Hausa

– Vai cilvēkiem un dzīvniekiem homeopātiskie preparāti tiek piemeklēti pēc līdzīgiem principiem?

– Jā, metode ir tā pati. Homeopātijā nevajag diagnozi, jo preparāts tiek izvēlēts pēc simptomātikas. Tieši tāpēc ir svarīgi ļoti smalki izprašņāt saimnieku un vērot dzīvnieku. Bet tā ir māksla – uzdot pareizo jautājumu.

Kad saimnieks atnāk un vienkārši stāsta, ka viņa dzīvniekam ir slikti, es sāku izprašņāt: “Kā slikti? Ko viņš dara, ko nedara? Kas ir mainījies? Kā guļ? Uz sāniem, uz vēdera? Sarāvies čokuriņā? Vai izstaipās, neizstaipās? Vai ir siekalošanās? Dzer, nedzer? Ko dzer? Kā dzer?” To visu jāmāk paprasīt, un no tā jāizdara secinājumi. To nevar paspēt 15 minūtēs.

Īstenībā tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairāk nestrādāju ne pie viena, bet strādāju pie sevis. Jo esmu ļoti neizdevīga ārste, pļāpāju ar klientiem veselu stundu.

– Darbojaties kā sava veida izmeklētāja…

– Mums Latvijā patiešām trūkst profesionālu diagnostu, tā saucamo dakteru Hausu. Runājot par attiecībām starp dzīvnieku (pacientu), viņa saimnieku un mani, es pilnībā piekrītu dakterim Hausam, kurš apgalvo, ka visi melo. Apzināti vai neapzināti. Lielākoties neapzināti.

Piemēram, mēdz būt gadījumi, kad atnāk saimnieks un saka – viņa kaķis nav trīs dienas čurājis. Nu piedodiet, visticamāk, viņš uz jums ir par kaut ko dusmīgs un pačurājis kur citur, nevis kastītē. Jo viņam viss ir kārtībā.

Ja kaķis nebūtu trīs dienas čurājis, viņš jau būtu gandrīz miris – ar 34 grādu temperatūru un iekšējo toksikozi. Tāpēc ir jāmāk pieklājīgi, varbūt pat atkārtojoties, uzdot jautājumus par tēmu, un gan jau kādā no visām reizēm saimnieks sniegs nepieciešamo atbildi.

Piemēram, sunim vērojams aizcietējums. Jautāju: “Vai jūs devāt viņam kaulus?” Saimnieki: “Nē, nedevām gan.” Precizēju vēlreiz: “Bet vai jums gadījumā pirms trim dienām nebija jubileja mājās?” Saimnieki izbrīnīti: “Jā, bija gan ballīte!” Izrādījās, ka saimnieki paši tik tiešām nedeva, taču suni bija uzcienājuši viesi. Tāpēc šī anamnēze ir izšķiroši svarīga.

– Sarunas sākumā ieminējāties, ka reizēm caur dzīvnieku palīdzat arī viņa saimniekam. Kā tas izpaužas?

– Savulaik es pat gribēju rakstīt doktora disertāciju par dzīvnieku un cilvēku kopīgajām slimībām. Piemērs: ja kucīte jau trešo reizi pie manis tiek vesta ar cistītu, man nekas cits neatliek kā prasīt saimniecei – kas īstenībā notiek? Un parasti izrādās, ka tik tiešām ir kāda saistība. Protams, man absolūti nav tiesību prasīt dzīvnieku saimniekiem par viņu slimībām, tas ir neētiski, bet, ja suns jau trešo vai pat ceturto reizi nāk ar vienu un to pašu kaiti, tad sāku aizdomāties. Un, jau uzreiz atvainojoties par uzdoto jautājumu, tomēr prasu.

Līdz šim nevienam pretenzijas nav bijušas. Turklāt mēs pat esam nonākuši līdz situācijām, kad iesaku kādus papildlīdzekļus lietot abiem, piemēram, cistīta gadījumā – ķirbju sēklu eļļu, dzērvenes, zāļu tējas.

Vēlme pēc nesavtīgas mīlestības

– Redzot, kā veci cilvēki rūpējas par saviem mīluļiem, pēdējos centus atdodot par dzīvnieku barību, nevis nopērkot maizi sev, pārņem divējādas izjūtas. No kurienes šāda pašaizliedzība?

– Pensionāram vajag sajūtu, ka viņš ir noderīgs. Mēs labi zinām, ka tad, kad vecmāmiņa atdod pēdējo govi kombinātā, viņa drīz nomirst, jo tikai tās rūpes par govi viņu tur pie dzīvības. Bērni palaisti pasaulē, visi aizbraukuši prom. Mēs Latvijā neesam tie, kuri dzīvo ģimeniskās kopās.

Kādreiz bija vienkārši – vecmāmiņas skatījās bērnus, darbspējīgie cilvēki gāja darbā. Vecmāmiņa līdz mūža galam bija nepieciešama, un uz tā fona viņa arī dzīvoja 100 un vairāk gadu. Mūsdienās viss ir citādi.

– Dzīvnieks tādos gadījumos ir kā glābējs?

– Mēs ļoti alkstam pēc nesavtīgām, mīlestības pilnām attiecībām. Arī pēc dzīvnieka beznosacījumu mīlestības pret mums. Vienlaikus cilvēkos mīt izteikta vajadzība par kādu rūpēties. Te gan vēlos izteikt savu subjektīvo viedokli par fanātiskajiem patversmju apmeklētājiem, kuri neadoptē dzīvniekus, bet vienkārši pavada kopā laiku.

Man ir dalītas emocijas, jo uzskatu, ka žēlums ir ļoti sliktas jūtas. Kas tādos gadījumos tiek darīts? Sēžu jums blakus, turu rociņu un raudu līdzi. Bet kāda no tā jēga? Produktivitāte? Nulle. Tā mēs tikai vairojam negatīvo enerģiju. Zinu pat cilvēkus, kuri ļoti apzināti saka nē dzīvniekiem, jo nevēlas uzņemties atbildību.

Bieži vien viņiem dzīvnieki patīk, bet maksimālais, ko spēj paveikt, ir aiziet uz patversmi un izstaidzināt sunīšus. Viņiem patīk, bet bail uzņemties atbildību. Viņiem šķiet, ka nespēs tikt galā, lai gan nemaz nav pamēģinājuši…

Žēlums nereti kooperējas arī ar glābēja sindromu. Bija tāds gadījums. Ilgu laiku skaistu, veselīgu ielas runci neviens neadoptēja, taču, kad notika negadījums un viņam vajadzēja amputēt priekšējo ķepu, jau pēc dažām dienām uzradās saimnieks. Kā to skaidrot? Kāpēc runcis kļuva vajadzīgs tikai ar trim kājām? Tāpat ļoti daudzus kaķus adoptē aklus. Ko ar šo žēlošanu un glābšanu iesāk saimnieki? Viņi lāpa paši savu karmu. Tādu gadījumu ir ļoti daudz.

– Dzīvnieka eitanazēšana ir brīvi pieejama. Tas nevairo bezatbildīgu saimnieku visatļautību?

– Mums pat cenu lapā ierakstīts, ka klīniski veselu dzīvnieku eitanāzija ir divreiz dārgāka. Tas ir tieši šā iemesla dēļ – lai audzinātu cilvēkus un parādītu, ka viņi ir atbildīgi par tiem, kurus pieradina.

Atnāk saimnieks, kuram pirmo reizi saslimis mazs kaķēns. Un viņš man saka: “Nu nē, ja tur tādas problēmas, tad labāk midzinām.” Uzskatu, ka šādiem cilvēkiem nevajadzētu ņemt dzīvniekus. (Zvana telefons, daktere runā ar klientu.) Lūk, arī saruna par kaķi, kuru citā klīnikā piedāvāja eitanazēt. Bet viņš vēl ilgi dzīvos. Mēs pat esam izstrādājuši paliatīvo aprūpi dzīvniekiem, kuriem ir vēzis. Sastāvā – homeopātiskie Heel preparāti un citu veidu imūnmodulatori. Jo reizēm dzīvnieks vēl nav gatavs aiziet.

Jā, mīlulim ir neārstējama slimība, bet izskatās viņš labi, ēd, čurā, kakā, paspēlējas. Ja viņa laiku var produktīvi pagarināt (bez sāpēm un ar normālu funkcionēšanu), kāpēc to nedarīt? Ir jāizvērtē situācija. Protams, ja slimība jau ir aizgājusi progresīvajās metastāzēs un dzīvnieks cieš sāpes, tad ir jāpieņem lēmums. Reizēm arī ar to saimniekiem ir problēmas. Tad es viņiem saku: “Dzīvnieciņš cieš nepārtrauktas sāpes. Ko viņš jums ir nodarījis, lai jūs viņam tā ļautu mocīties?”

Dzīvniekiem – spēcīgāks biolauks

– Ko bez homeopātijas jūs vēl ieteiktu izmēģināt, ja klasiskā veterinārmedicīna nav spējusi līdzēt?

– Noteikti vēlos izcelt akupunktūru un fitoterapiju. Akupunktūra kā netradicionālā ārstniecības metode tik tiešām spēj palīdzēt ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Arī Latvijā ir speciālisti, kas ar to nodarbojas. Turklāt akupunktūru var veikt visiem dzīvniekiem, ne tikai mājas mīluļiem. Ir arī fitoterapija dzīvniekiem.

Piemēram, ir gadījumi, kad teļiem dodam ozolmizu novārījumu vai arī, teiksim, mazasinīgiem suņiem ļoti labi iedarbojas nātru tēja. Lai gan suns ir gaļēdājs, nevis zālēdājs, nātru tēja labi palīdz, un es pat nemāku to izskaidrot.

– Dzīvnieki dziedina cilvēkus? Un, ja jā, vai paši no tā necieš?

– Man ir bijuši pāris klienti, kuriem vairāki jauni dzīvnieki aiziet ar vēzi. Tad es saku – vai nu mainiet dzīvokli, māju, vai arī meklējiet, kur vēl varētu būt problēma. Ja pilnīgi dažādu šķirņu un dzīves gājumu dzīvnieki mirst ar vienu problēmu divu gadu laikā, tur dzīvojot, tad ir manāms kaut kas nelabs. Vai nu cēlonis ir konkrētā vieta, vai arī paši saimnieki.

Kas attiecas uz kaķiem un viņu spēju dziedināt – viens, kas varētu nomierināt mūsu sāpošo galvu vai sirdi, ir murrāšanas vibrācija. Kaķis izdala nomierinošas, varētu pat teikt – pretsāpju vielas. Protams, dzīvniekiem ir arī lielāks un spēcīgāks biolauks. Ātrāka vielmaiņa, tāpēc viņi ir spējīgi cilvēkam noņemt negatīvo enerģiju un pavērst to uz sevi.

Cilvēki dzīvo apmēram 80 gadu, kaķi, piemēram, piecpadsmit. Viņiem tie mūsu 80 ir jāsakomplektē savos piecpadsmit – fizioloģiski, enerģētiski, vielmaiņas ziņā un arī emocionāli. Kaut gan tiek uzskatīts, ka psihosomatiskās slimības dzīvniekiem nevar būt, jo viņiem nav prāta intelekta.

Patiešām, dzīvnieki spēj dziedināt. Toties mans uzdevums ik pa laikam ir dziedināt dzīvniekus.

Homeopātija – līdz galam nenovērtēta

Svetlana Gorenko, stomatoloģe homeopāte, homeoterra.lv

Lai gan mans ceļš līdz homeopātijai ir bijis salīdzinoši garš (esmu pabeigusi Klasiskās homeopātijas starptautisko akadēmiju), nu jau to izmantoju arī savā ikdienas darbā – zobārstniecībā. Apmeklējot daudzus seminārus, esmu apstājusies pie Indijas programmas, jo Indija ir vienīgā valsts, kur homeopātija ir valsts līmenī, tur pat ir homeopātiskās slimnīcas un vairākas homeopātijas koledžas. Kā homeopāte konsultēju ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus, homeopātiju izmantoju arī augu ārstēšanā. Kā zināms, homeopātija ir alternatīvās medicīnas veids, kur līdzīgs tiek ārstēts ar līdzīgu. To 18. gadsimta beigās atklāja vācu ārsts Samuels Hānemanis.

Daudzas reizes atšķaidot konkrēto vielu (arī indi) un vairākas reizes spēcīgi sakratot, tiek iegūts preparāts, ar kura palīdzību pacients saņem informāciju par šo vielu. Bieži vien saistībā ar dzīvniekiem cilvēki ir izbrīnīti par ātro iedarbību, jo daudzi uzskata, ka homeopātija strādā tikai kā placebo efekts, un dzīvnieks taču nav spējīgs ticēt vai neticēt homeopātijai. Īstenībā tieši dzīvnieki un mazi bērni parāda, cik labi homeopātija strādā, jo pašā pamatā tie ir ķermeņa un dabas likumi.

Katram cilvēkam, arī dzīvniekam, ir individuālā pamatkonstitūcija (īpašību kopums) – pat tad, ja viņi dzimuši vienā dienā un auguši līdzīgās ģimenēs. Jā, arī empātijas spējas un mīlestība pret dzīvniekiem var būt konkrētas konstitūcijas sastāvdaļa, taču, protams, bērni ir arī vecāku spogulis. Ja bērns redz, ka vecāki ļoti mīl dzīvniekus, rūpējas par tiem, arī viņš to mēdz pārņemt.

Reizēm, ja bērnam ļoti pietrūkst vecāku uzmanības un mīlestības, viņš izlūdzas dzīvnieciņu – draugu, par kuru rūpēties. Un tad viņi viens otram dod savu mīlestību. Dzīvnieks šajā situācijā ir kā kompensējošais mehānisms. Viņš nerunā pretī, mīl un emocionāli ļoti palīdz. Mīlestība ir visa pamats, un dzīvnieks ir universāls veids, kā sev palīdzēt. Kā atvērties, saņemt trūkstošo mīlestības devu. Dzīvnieks meklē un atrod kaut ko cilvēkā, cilvēks – dzīvniekā. Veidojas simbioze, viņi viens otru līdzsvaro.

Ārstējot dzīvnieku, vissvarīgākā ir prasme novērot. Saimniekam būtu jāspēj maksimāli niansēti pastāstīt par sava dzīvnieka uzvedību un simptomiem. Cilvēks, atbildot uz speciālista jautājumiem par sevi, var arī kaut ko izdomāt vai piepušķot, bet dzīvnieks to nespēj, viņš ir patiess. Tāpēc homeopātiskā dzīvnieku ārstēšana reizēm ir pat vieglāka nekā cilvēku, jo dzīvnieki ir mazliet tuvāk dabai. Homeopātijā ir nepieciešama individualizācija. Var būt trīs kaķi ar vienu un to pašu simptomu, bet viens no viņiem būs salīgs, otrajam būs pārāk karsti, trešajam vērojamas pastiprinātas slāpes. Un katram būs jādod cits preparāts. Diemžēl mūsdienu diagnostika nereti skatās daudz šaurāk.

Ir tāds stereotips, ka homeopātija ir ļoti lēna. Jā, hroniskos gadījumos, kad procesi pamazām jāatjauno un nepieciešamas specifiskas zināšanas, tas parasti nenotiek uzreiz. Bet, ja vērojams akūts stāvoklis, kad organismā notiek aktīvi procesi, homeopātija spēj iedarboties pat ļoti ātri. Piemēram, pie bites dzēliena, kodumiem, saindēšanās, aizcietējumiem, alerģijas, iekaisumiem, dažādu ādas un spalvu slimību gadījumā. Vienīgi, kad jāoperē kauli vai ir milzīgas brūces, tur gan primāra būtu veterinārārsta palīdzība.

Vēl klejo tāds mīts, ka homeopātija ārstē. Nē, tā nav. Ar graudiņiem mēs vienkārši dodam atbilstošu informāciju, kas stimulē organisma pašārstēšanās spējas, un nav nozīmes, tas ir cilvēks, dzīvnieks vai augs. Uzskatu, ka homeopātiskā ātrā palīdzība dzīvniekiem nav līdz galam novērtēta. Tomēr jāsaprot, ka itin visam ir arī savs background, respektīvi, pamats, kā iespaidā kaut kas notiek (te ir stāsts arī par iedzimtību jeb vājajiem punktiem, kas līdzvērtīgi strādā gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem).

Kad akūtie simptomi pārvarēti, jāskatās, ko no homeopātijas ieteikt lietot tālāk, lai stiprinātu organismu un akūtais stāvoklis neatkārtotos. Īstenībā dzīvnieks ir ļoti stiprs. Ir tāds teiciens – dzīst kā sunim. Te gan vairāk runāju par dzīvniekiem – dabas bērniem, bezšķirnes mīluļiem. Diemžēl šķirnes dzīvniekiem spēja pašdziedināties ir daudz zemāka, taču arī viņiem homeopātija var palīdzēt.

Palīdz arī ziedu esences

Laura Tidriķe, Baha ziedu terapijas praktiķe konsultante

Baha ziedu terapija ir dabiska un droša pašpalīdzības metode, kas neizraisa nevēlamas blaknes un kur tiek izmantotas savvaļas augu ziedu esences. Vācijā jau vairāk nekā 30 gadu Baha ziedu terapija ar labiem panākumiem tiek izmantota arī dzīvnieku ārstēšanā, emocionālā līdzsvara stabilizēšanā un uzvedības korekcijā.

Labs padomdevējs ziedu esenču izvēlē ir dzīvnieka uzvedība. Atliek tikai saprast, kā dzīvnieks uzvedas, kāda ir viņa pašsajūta, vai ir novērojamas kādas novirzes no dabiskās uzvedības. Tāpat jāvēro apkārtējā vide – kas notiek un kā tas ietekmē dzīvnieku, kā viņš reaģē uz pārmaiņām. Vienlaikus būtu jāsaprot, kādam stāvoklim katra ziedu esence noder. Saliekot kopā abas lietas, piemeklēt ziedu esences parasti ir salīdzinoši viegli.

 Ja ziedu esences izvēlētas atbilstoši dzīvnieka stāvoklim, iedarbība nav ilgi jāgaida. Piemēram, manai kaķenītei reiz uzbruka ielas runcis, un viņa panikā ieskrēja mājās, nereaģēja uz maniem nomierinošajiem vārdiem un glāstiem. Pēc pāris pilieniem Baha ziedu gatavās kombinācijas 5 ziedi (ārsta Edvarda Baha, ziedu terapijas pamatlicēja, izveidotā piecu augu kombinācija) viņa nepilnu piecu minūšu laikā bija nomierinājusies un atkal devās laukā pastaigāties. Kāds suns, kurš baidījās no ūdens, dienas laikā ar pērtiķmutītes ziedu esences palīdzību spēja mainīties un izbaudīt ūdens iepriecinošo iedarbību. Toties suns, kurš, stresa pārņemts, rija barību nesakošļājot un neizbaudot, pēc nedēļas, lietojot viņam īpaši piemeklētu ziedu esenču kombināciju, iemācījās ēst lēni, kā arī atstāt bļodiņā barību, ja bija jau paēdis.

Baha ziedu esenču lietošana dzīvniekiem ir daudzveidīga. Esenču koncentrātus var pievienot dzīvnieka dzeramajam ūdenim vai atšķaidīt glāzē ūdens un pa tējkarotei pievienot mitrajam ēdienam. Varat šādi atšķaidītu esenci uzpilināt sev uz rokas vai arī uzpilināt/uzpūst uz dzīvnieka ķepas, deguna, apmatojuma, ļaujot dzīvniekam to nolaizīt. Ziedu esences pieejamas arī cukurgraudiņu formā, kas ir ļoti piemēroti dzīvniekiem. Jaunajā grāmatā Baha ziedu terapija dzīvniekiem var iepazīties ar dažādiem lietošanas veidiem un izvēlēties dzīvniekam un savai situācijai piemērotāko.

Nepieciešamības gadījumā aicinu vērsties pie cilvēka, kam ir lielāka pieredze gan dzīvnieku uzvedības izpratnē, gan Baha ziedu terapijā. Tāpat ir vērts konsultēties ar veterinārārstu vai dzīvnieku psihologu, lai noskaidrotu, vai dzīvnieks necieš no kādas fiziskas kaites.

Saderība ar dzīvnieku būtu jāpēta

Inita Dilāne, astropsiholoģe

Analizējot individuālos horoskopus, no astrologa var iegūt informāciju, kā izvairīties no nepatīkamām situācijām, kā uzlabot komunikāciju, ar ko jārēķinās un pie kā jāpierod. Protams, dzīvnieka horoskopu nepēta tāpat kā cilvēka. Cilvēkam tomēr tiek skatītas dažādas dzīves jomas (darbs, attiecības, finanses), dzīvniekam tādu nav. Arī dzīves ritējums un ilgums ir cits. Personīgi es, analizējot dzīvnieka astroloģisko karti, skatos tikai viņa raksturu. Un tad jau tālāk, ja nepieciešams, pētu saderību ar saimnieku. Vēl labāk, ja saderība tiek skatīta ar katru no ģimenes locekļiem, jo tā var būt atšķirīga, un tad kopīgiem spēkiem jārod zelta vidusceļš.

Arī man pašai ir astoņus gadus jauns Kartēzijas šķirnes kaķis, vārdā Darvins. Mums ir ļoti cieša saikne, un es kā astroloģe tagad saprotu, kāpēc šīs attiecības ir tieši tādas. Tāpēc no sirds iesaku saderības jautājumu pie astrologa skatīt jau pirms dzīvnieka iegādes, lai uzzinātu, kādā laika periodā dzimis dzīvnieks būtu vispiemērotākais tieši jums un jūsu ģimenei, īpaši bērniem. Pēc tam var sameklēt audzētavu, kurā dzīvnieks piedzims tieši šajā laikā. Diemžēl nevaru palīdzēt jautājumos, kad dzīvnieks paņemts no patversmes vai pieklīdis, respektīvi, kad nav zināma mīluļa dzimšanas diena.

Runājot par dzīvnieka veselības stāvokli – to lielā mērā ietekmē saimnieks, tāpēc vienlaikus jāpēta arī saimnieka karte. Ja saimnieks ir vesels, tad arī dzīvnieks tāds būs. Dzīvnieks uzņem sava saimnieka enerģiju, arī negatīvo, tāpēc, piemēram, ja pārim ir nesaskaņas un savstarpēji strīdi, pārdzīvojumi, drīz par to var signalizēt arī dzīvnieka uzvedība un veselības stāvoklis.

Katrs mūsu dzīvnieks ir karmiski nopelnīts. Nevienu mēs nesatiekam tāpat vien. Vienam atnāk skaists izstāžu dzīvnieciņš, kurš saimniekam paver plašākas iespējas – iepazīšanos ar jauniem domubiedriem izstādēs, popularitāti, atpazīstamību, dod iespēju regulāri pelnīt, ja izveido audzētavu. Citam atnāk problēmdzīvnieciņš; viņa saimnieks tā izpērk savu karmu attiecībā uz dzīvnieku, iemācoties pacietību, iejūtību, rūpējoties, vedot pie dakteriem, izdodot naudu, arī pārkāpjot pāri savai lepnībai, principiem. Vēlos uzsvērt – ja gadās problēmdzīvnieciņš, nekādā gadījumā nevajadzētu no viņa atteikties vai pamest, jo tad Visums piespēlēs vēl sarežģītākas un smagākas situācijas, ar kurām būs jātiek galā.