"Neaizmiedz, tu esi dzīvs!" Saruna ar Valmieras teātra jauno "Hamletu" - aktieri Mārtiņu Meieru

Valmieras teātra mājaslapā rakstīts “viltības, intrigas, indēšana, mistiski noziegumi, kautiņi un joki”...

Tas ir par Hamletu. Polonijs par šo lugu saka poema unlimited, to nevar ar kniepadatu piespraust ne pie kā konkrēta. Šekspīrs Hamletu uzrakstījis, izejot ārpus rāmjiem, ko prasa vēsturiskās traģēdijas žanrs. Iespējams, tieši tas padara to tik garšīgu un stipru, ka tā pārdzīvo laikus, režisorus, mani. Šī luga ir Rietumu kultūras un domāšanas mugurkauls, atskaites punkts, caur kuru var atkodēt, kāds ir šā brīža cilvēks.

Un kādi mēs esam?

To mēs izrādē mēģināsim šķetināt (smejas).

Tev darba procesā rodas kādas atbildes?

Labākais, ka izrāde nesniedz konkrētas atbildes, tas būtu didaktiski. Tā uzdod jautājumus, kurus ikdienā apejam. Katram pienāk laiks, kad nākas sevi lauzt un mainīt. Hamlets lugas garumā veic sevis revīziju. Tas arī ir labākais, jo luga vedina sevi pārvērtēt. Kāds ir teicis, ka ikviens no mums ir Hamlets.

Bijušas programmiņas, kurās iepretim vārdam Hamlets attēlots spogulis. Viņš ir paradoksāli pretrunīgs, gribētos viņu pataisīt par varoni, taču viņš nogalina cilvēkus, lugas beigās ir astoņi līķi. Viņa dvēseles tumšais atspulgs fascinē, šo magnētismu esmu sajutis – skatītājs Hamletam piedod, tāpat kā piedod sev.

Jo skatītājs saprot šo sevis laušanu, pārtapšanu, neērto jautājumu uzdošanu?

Viņš redz cilvēku nestabilā pārmaiņu procesā, kad nav atbilžu, kā iet tālāk, nav priekšrakstu... Bībele? Ir situācijas, kurās Bībele tikai pakrata pirkstu. Bet kā dzīvot, ja sabiedrība par pareizu uzskata vienu, bet sirds kliedz pilnīgi kaut ko citu?

Trīsdesmit trīs gadi ir sarežģīts vecums. Vai jūties nostabilizējies?

Lai panāk priekšā tas, kurš jūtas nostabilizējies! (Smejas.) Godīgi sakot, reizēm šķiet, ka agrāk biju pilnīgi cits cilvēks. Mēs jau esam tādas nestabilas būtnes. Dvēsele ir nestabila. Esmu atnācis uz interviju, gribētos pavilkt svītru “Mārtiņš Meiers šodien ir...”, bet nevaru. Ir pieredze, ir kļūdas. Cik nu Dievs devis prāta no tām mācīties, esmu izveidojies tāds, kāds esmu.

Gaidu, kad pienāks brīdis, kad varēšu akceptēt banālo frāzi “ja man dzīve būtu jādzīvo otrreiz, es dzīvotu tieši tāpat”. Man joprojām ir noslēpums, kā rit cilvēka dzīve. Mirst jauni, talantīgi cilvēki... Veidenbaums divdesmit četru gadu vecumā bija tik daudz paveicis, bet netika novērtēts.

Viņš bija neveiksminieks, kurš diez vai varētu lielīties ar panākumiem Instagramā. Man nav sentimentālu atmiņu par vidusskolas vai studiju laikiem. Laikam vienīgais, kas apliecina manas dzīves vērtību, ir draudzības, kas palikušas.

Kā nokļuvi aktieros?

Zināju, ka man nav cita ceļa.

No 2. ģimnāzijas bieži gāji uz Nacionālo teātri?

Nē! Iestājoties varbūt radīju iespaidu, ka esmu baigais teātra gājējs, bet ne vella. Man patika iepazīt sevi, cilvēkus, iztēloties sevi par kādu citu, likt kopā likteņus. Tas izauga no bērnības fantāzijām. Redzot cilvēku uz ielas, izdomāju stāstu – gribējās saprast, kāds viņš ir, ko dara brīvajā laikā, kāpēc ir dusmīgs...

Tev bija Šampētera akcents?

Jā, daudzi domāja, ka esmu atbraucis no lauku pilsētiņas. Šampētera rajons...

... ir kā maza pilsētiņa ar vecu rūpnīcu.

Jā, blakus milzīgā Zolitūde. Esmu deviņdesmito gadu bērns, tas bija izaicinājumu pilns laiks.

Andris Keišs par Maskačku dzied, ka tur drosmi var iemācīties labāk nekā armijā.

Lai atbrauc uz Zolitūdi! Par to dzied Ozols.

Vai tev bija viegli pieņemt Valmieru?

Biju pilnīgs rīdzinieks, līdz pamatskolas beigām reti braucu pāri Daugavai. Nebiju redzējis Latviju. Biju bijis ekskursijā uz Cēsīm, vēl dažām vietām, bet tā šķita pilnīgi cita vide. Mums ir maza, draudzīga valsts, bet domāšana joprojām provinciāla – ārpus centra viss uzreiz ir deminutīvā, maziņš, uztverams ar humoru.

Valmierā visu Latvijas karti ieraudzīju caur citu perspektīvu, izlauzos no rīdzinieka iedomības. Labi, ka jau kopš pirmās dienas teātrī bija daudz darba. Dīkdienība liek jukt prātā arī lielā pilsētā.

Dzīvoji kopmītnē?

Man paveicās, tas bija pirms krīzes, 2007. gads. Mazās pilsētās darbojās klusie telefoni, caur tiem dabūju dzīvokli. Kundze, kura ļoti mīlēja teātri, par trīsistabu dzīvokli ar augstiem griestiem pat neprasīja īres maksu, tikai komunālos. Protams, saņemot visu kā uz paplātes, šķita, ka tā arī paliks.

Baļļuki pie tevis?

Jā, starp citu. Tad nāca krīze, un viss sabruka. Apstākļi kļuva daudz spiedīgāki. Bet, lai Valmieras teātrī vispār iekļūtu, pats uzprasījos uz tikšanos ar direktori Sniedzi, bija arī Kroders, neko īpašu viņi neprasīja, vienkārši parunājām par dzīvi.

Tāpat biji uzrunājis Rīgas teātrus?

Nē, bija jau skaidrs, uz kuru pusi velk. Redzēju Karali Līru, man ļoti patika Krilova kurss – Vāne, Martinsons, Mennika, arī Tumšie brieži Ķimeles režijā. Ar to pietika, lai saprastu, cik tas ir labs teātris.

Tagad aug jaunais Valmieras teātra kurss, tu palīdzi Indrai Rogai kā asistents?

Jā, braucu pie viņiem, skatos eksāmenus, šo to pārrunājam, izmēģinām, ļoti forši jaunieši. Atceros, kāds pats biju. Studiju laikā cilvēks ir jūtīgs, tā ir smalka māksla – mācīt jaunas personības. Tas paģēr ļoti daudz un paviršības nepiedod.

Vai zini, no kurienes tevī skatuviskais šarms?

Oi, nē! Ģimenē neviens ar teātri nav bijis saistīts. Var tikai minēt, kā tas veidojies – no bērnības vides, vecvecākiem, vecākiem... Tēvs ir vitāls un dzīvespriecīgs, māte emocionālāka, jūtīgāka. Man ir divi brāļi, vecāks un jaunāks.

Kroders teica, ka vidējam esot baigi traki, nevarot īsti saprast, kas viņš ir.

Ne šis, ne tas. Ne muļķītis, ne saimnieks. Vecākais brālis bija stipri vecāks, ar jaunāko pēc vecuma bijām tuvāk. Par savu pozīciju biju diezgan priecīgs, jo vismaz drēbes man nebija jānēsā pēdējam. Jaunākajam viss tika jau pavisam izdilis.

Tu esi kā cilvēks orķestris – iestudēji 2017. gada Spēlmaņa nakti, ko visi slavēja, raksti, fotografē.

Jā, man ir izstāde, izdots arī kalendārs.

Tev vajag izpausties?

Tā nav dīdīšanās, ka obligāti vajadzētu kaut ko jaunu. Tā ir sevis iepazīšana, tie ir mani instrumenti. Cits sevi iepazīst, spēlējot bumbu. Nevienam neko negribu pierādīt, bet – nodzīvošu dzīvi un nebūšu neko paprovējis?! Saprotu, ka ir briesmīgi izpausties netalantīgi, bet nebaidos pamēģināt.

Pašlaik vairs nefotografēju – nedzirdu pats savu balsi; nezinu, vai fotografēju tā, kā gribu, vai tā, “kā vajag”. Rakstīšanā metos, jo laikam process palīdz sevi atklāt no jauna. Nezinu, kas tur derīgs, kas jāsadedzina, bet rakstu, jo niez nagi, nevis lai kaut ko pierādītu. Uz kuru pusi saulīte spīd, tur zālīte sāk augt.

Tavas fotogrāfijas ir kā haika, kurā mirklis un mūžība ir vienuviet. Tā arī jūti?

Jā. Kad biju sīks, mūs veda uz salonu taisīt ģimenes foto, un man bija ļoti bail. Nevarēju saprast, kā tas var būt, ka būšu uz papīra bildē, bet es taču esmu šeit. Man ir sajūta, ka fotogrāfija nozog dvēseli.

Tā domāja indiāņi.

Jā, tāpēc mēģinu fotografēt tā godīgi, lai nepaņemtu par daudz, tikai tik, cik vajag, lai atcerētos. Fotografējoties, teiksim, pie Pizas, situācija ir kā izvarota, tāpēc tveru ko citu, kas atsauc atmiņā to sajūtu un mirkli. Tāpēc brīnos, ka tas interesē arī citus. Tagad gan fotografēju tikai rēķinus (smejas).

Tev esot bijis īpašs ceļojums uz Parīzi.

Tas bija 2017. gadā. Kad dzīve un apstākļi ļauj, man patīk pabūt citā vidē. Bet ne kā tūristam, es braucu strādāt. Spēlmaņu nakti sarakstīju Parīzē. Zini, ka tevi neviens netraucēs, vari sēdēt istabā pie loga. Kādā filmā bija teikts “ceļotāji brauc un nezina, vai atgriezīsies, bet tūristi aizbrauc un jau grib atgriezties”.

Mēģinu būt ceļotājs, pieņemot, ka nezinu, kas būs tālāk. Tā var neiespringt uz obligāto vietu apskati un koncentrēties darbam. Parīzē iegāju otrā lielākajā baznīcā aiz Dievmātes katedrāles, tur bija kluss, neviena tūrista, tikai daži no karstuma patvērušies vietējie. Skanēja ērģeles, tur kāds vingrinājās.

Man sirdī iešāva kā zibens, stulbi skan, bet tāda metafiziska sajūta, ka šajā pilsētā esmu izdarījis visu un pilnīgi attīrījies. Principā mani baznīcas neinteresē, tās bija pēdējais, ko gribēju redzēt. To var saukt par apskaidrības mirkli, ko varbūt sapratīšu pēc tam, bet ķermenis saka, ka tieši tā dēļ turp bija jābrauc.

 Biji viens?

Jā. Ir brīži, kad viss krīt ārā no rokām, tu staigā kā emociju mezgls, tad pēkšņi pa ielu pretī nāk cilvēks... Tā bija sieviete ar mežā salasītiem ziediem rokās. Pienāca klāt un teica: “Vi takoj grustnij. Ņičevo, vsjo buģet horošo!” Tādi dīvaini, karmiski gadījumi – kāpēc viņa nāca klāt... Tie dzīvi padara par paradoksālu notikumu virkni, kurus pat nemēģinu izskaidrot, bet jūtu, kā tie mani veido. Arī Hamletā – viens ir tas, kā caur dzīvi iet ķermenis, otrs – kas notiek ar dvēseli.

Domā, ķermenim un dvēselei ir dažādi ceļi?

Jā, jā. Hamletā ir kaprača aina, kad izceļ galvaskausus. Domāju – ārprāts, ķermenis sapūst, bet kur paliek dvēsele? Ne jau tajos kaulos, tā ir kaut kur citur. Uz brīdi ķermenis un dvēsele ir satikušies, lai vēlāk aizietu katrs savu ceļu. Un kurš kuru vada?

Ķermenis ir viena briesmīga lieta, sevišķi, kad pases dati kļūst interesantāki. Reizēm šķiet, ka ķermenim ir vienas sliedes un dvēsele piedzīvo ko citu. Ķermeniskos piedzīvojumus dažbrīd vieglāk izcelt virspusē. Kaut kas paveikts, panākts, noskriets kross... Nereti ķermenis noslēpj to, kā patiesībā klājas dvēselei. Vissmaidīgākie jau ir tie skumjākie.

Vai kādu laiku uz tevi neskatījās kā uz Danielu – slideno zēniņu no UgunsGrēka? Varbūt arī lomas sāka dot tikai tādas?

Televīzijai ir varens spēks, un saka jau, ka aktieris esot štampu maiss, bet man bijušas lomas diezgan plašā amplitūdā. Protams, kā kuru sezonu. Dažs aktieris var nosēdēt dīkā pat trīs, četras sezonas (nezinu, kā viņi morāli izdzīvo), un tad pēkšņi sakrīt viss – režisors, loma, laiks –, un viņi uzzied. Pirmo lomu man iedeva Varis Brasla Atvaros, biju 1949. gada milicis, interesanti un sarežģīti – biju kontuzēts. Man ir diezgan jauneklīga seja, un režisori to izmanto.

Jo dīvaināk, ka tev iedeva Hamletu...

Vecums tā kā derētu, sākumā Hamlets pat ir jaunāks par mani. Lai gan Šekspīrs pret laika plūdumu izturas vieglprātīgi, piektajā cēlienā Hamlets ir izgājis cilvēka mūžu, sasniedzis briedumu, dvēseles transformāciju...

Tavs Hamlets ar sarkano ausaini ir baigi stilīgs.

(Iesmejas.) Pie jūras pūš vējš, kaut kas jāliek galvā.

Tas bija Mangaļsalas mols?

Nē, Elsinoras mols Dānijā. Sarkanā krāsa ir nokaitētās domas.

Tagad būs skaidrs... Zinu, ka tu ar savu kolēģi Daci Eversu dodies klaiņojumos.

(Smejas.) Sist bebrus... Tūlīt sarosīsies dzīvnieku aizsardzības biedrība. Nopietni runājot, meklēt viņas senču vietas.

Izklausās traki – beidzas mēģinājums, jūs gumijniekos kāpjat mašīnā un braucat uz hernhūtiešu kapiem, kas atrodas uzarta lauka vidū...

Dace ļoti nopietni pēta savu ciltskoku, caur baznīcas grāmatām jau aizrakusies līdz 17. gadsimtam. Zini, lieliem vaļiem ir tās pavadošās zivis. Ņemu līdzi suni, man ir izdevīgi, ka viņš var izskraidīties. Viņu sauc Titī. Kā ēģiptiešu valdnieci Nefertiti. Biju Berlīnē muzejā, kur atrodas viņas skulptūra – bezgalīgi skaista sieviete. Dabūju no audzētavas, Latvijā faraonu suņu nav daudz. Īsspalvains, šiem platuma grādiem nav piemērots, bet skrien pa pļavām, tvarsta stirnas. Dacei savukārt ir izdevīgi, ka varu viņu aizvest. Un tad mēs ejam pa pļavām..

Esmu uztrenējis aci – pēc kokiem var pateikt, ka tie ir stādīti pie mājām. Atrodi kādu baļķi un izšķir, ka tur bijusi māja vai aka. Skatoties uz to, par ko pārvēršas Latvijas lauki, cik daudz ir pamestu māju un drupu, jāraud pilnā balsī. Atrodi smukus, labus pamatus, tur tikai būvēt un būvēt, skats kā nevienā Japānā un nevienā Parīzē, tik klajš... Purvītis brauktu to skaistumu gleznot, bet viss pamests, zied vizbulītes, un vairāk nekā...

 Tevī tā praktiskā nots ir?

Vecākiem ir dzimtas māja, bet sev nekādu īpašumu neesmu nopircis, neko nebūvēju. Gribēšanas raust mantu manī nav.

Tev ir foršs vecpuiša dzīvoklītis?

Jā, ir.

Tu dzīvo viens?

Šobrīd jā – brīvs vīrietis, kā saka. Es to pat izbaudu. Vīrietim bioloģiskais pulkstenis atvēl vairāk laika. Ko varu pateikt par attiecībām – kamēr nepazīšu sevi, negribu to izgāzt uz citiem. Lai kā arī dzīvotu, cilvēks vienmēr ir vientuļš, vienmēr viens pats. Viens piedzimst un viens nomirst.

Viens arī tad, kad ir kopā ar kādu?

Jā! Protams, ir brīnišķīgi gadījumi, par kādiem raksta romānos, bet tādu ir maz. Dzīve jau pati piestrādā – kad vismazāk gaida, tad arī tas notiek.

Kādu dienu Valmierā pa ielu pretī nāks Tilda Svintone?

Jā! Pēkšņi nāk pretī... Vientuļš jau es neesmu, protams, visādas attiecības ar sievietēm man ir.

Tilda varētu būt greizsirdīga.

(Smejas.) Zinu, ka viņai ir vīrs un mīļākais citā pilsētā.

Redzēju, ka Krodera mājaslapā, kur rakstāt dienasgrāmatas, esi ielicis viņas bildes. Vai viņa ir tavs vizuālais ideāls?

Nē, to vizuālo idealizēšanu esmu atstājis jaunībai, vētru un dziņu posmam. Mani laikam visvairāk fascinē talants. Brīnišķīga aktrise ir Izabella Ipēra, viņā laikam ir apvienots viss.

Viņa tavās acīs varētu būt pati pilnība?

Pilnība ir tikmēr, kamēr nepazīsti. Neviens neiziet cauri dzīvei balts, es nevienu neidealizēju. Man ļoti patīk, kā Ipēra strādā, tas ir tā... Kinogalerijā skatījos daudz filmu ar viņu, atceros Pianisti, nospiedumu, kādu tā manī atstāja. Tāpat ar izrādēm – nevar prognozēt, kura atstās nospiedumu, varbūt pat visapšaubāmākā. Kā toreiz baznīcā – nekad nezini, kas ar ko saslēgsies.

Vai jūti, ka tās lomas, likteņi, kuriem izej cauri, tevi veido kā cilvēku?

Cenšos lomu nesavīt kopā ar savu dzīvi. Ja tēls veido plašāku redzesloku, tad, protams, ietekmē. Zini, pusgadu katru dienu lasot vienu darbu, viss kas šķeļas ārā.

Tas neārda?

Ārda tikai izmests radošais laiks. Kad esmu neprasmīgi, truli, nemākulīgi to iztērējis pie iestudējuma vai citur... Ar neveiksmēm kaut kā protu tikt galā, bet zinu, kur neesmu izdarījis maksimumu.

Neesi izgriezis iekšas uz āru, sevi pasaudzējis?

Jā, pasaudzējis, un to es sev nepiedodu.

Vai klīšanu pa laukiem un bebru dambjiem tu uzskati par lietderīgi pavadītu laiku?

Protams! Tas ir obligāti.

Tev Dace ir gara radinieks, draugs? Teātra krustmāte?

Mana teātra krustmāte ir Inese Ramute.

Tavā veidotajā Spēlmaņa naktī viņa bija brīnišķīga.

Jā! Mēs kopā esam taisījuši izrādes bērniem, dalāmies ar radošajām idejām. Man patīk tās paaudzes sievietes, tas, kā viņas domā. Tagad aktierim ārpus Rīgas ir simts reižu vieglāk, bet iedomājies to mazo koka būdiņu, kāds Valmieras teātris bija kādreiz; jābūt fatālistam, lai sakoncentrētos uz esenci, būtību, bez krāsainajiem grabuļiem. Perfekts aktiera rūdījums. Kā Šekspīra laikā, kad aktieris bija pēdējais mēsls.

Kā Kroders teica – prostitūtu, zagli un aktieri varēja nošaut uz līdzenas vietas.

Tieši tā! Braukāja kulbā. Un arī Valmieras teātris taču braukāja apkārt.

Piecpadsmit gadus, kamēr teātri remontēja.

Jā, tie ir renesanses laikmeta cilvēki, īsti aktieri. Par laiku, kad Valmieras teātris dzīvoja uz riteņiem, stāsti ir burvīgi. Tagad uzreiz gribas atzinību – tu domā, ja esmu beidzis akadēmiju, tātad kaut kas esmu. Bet profesija nav par to. Un viņas man to atgādina.

Grūti definēt, kas ir teātris – mirklis uz skatuves...

Vai ne? Viss ir tāds izdomājums. Aizliec roku acij priekšā, cilvēki tic, ka esi akls, papīra lapiņa ir nauda. Kas man patīk visvairāk – ka visu darām kopā ar skatītāju. Viens otram stāstām stāstus, un viens otram tīrām dvēseles. Ja tā nebūtu, teātris sen būtu nomiris dabīgā nāvē.

Un par to stāstītu kā par ķekatās iešanu.

Jā. Bet teātrim visu laiku jātur roka uz pulsa, jābūt tam, kas baksta – neaizmiedz, neaizmiedz, tu esi dzīvs!

Man ļoti patika, ko tu rakstīji par sarkano ķieģeļu sienu un sievieti ratiņkrēslā, kuru nolaiž pa logu no piektā stāva. Kā tu domā – ar tevi tas notiek, jo tu esi gatavs to ieraudzīt?

Domāju, ierobežojumu nav nevienam.

Viss notiek ar visiem?

Jā, it kā viss un nekas. Protams, notikums var manī izraisīt viļņošanos. Tas, cik tu paņem no konkrētā brīža, atkarīgs no paša truluma vai spējām. Cik nu katrs spēj aptvert. Arī Hamlets saka: “Pagaidiet, ļaujiet mazliet aptvert.” Nozīmi notikumam piešķir tu pats. Citādi mēs truli, kā tādi lopi, ejam no notikuma uz notikumu. Bet kas tas bija, ko nozīmēja?

Tev bija pareģojums, numeroloģija...

Jā – laimīgais gads!

 Tāds arī 2018. gads bija?

Noteikti nebija.

Pirms gada biji cerību pilns.

(Skaļi smejas.) Vai ne? Ak, naivais, naivais... Redzi nu, te es sēžu – galva vietā, kājas arī.

Varbūt tā laimīgā loze bija Hamlets? Daudzi aktieri mūža nogalē ar nožēlu saka: “O, es gribēju būt Hamlets.”

Kāda amerikāņu pedagoģe stāstīja, kā pie viņas pienācis jauns aktieris: “Es esmu kā Hamlets!” Viņa atteikusi: “Nē! Pirmkārt, viņam piederēja Dānija, otrkārt, viņš čurāja podiņā.” Ar mani tā ir noticis. Šekspīrs ir lielisks autors, viņu nav iesējams pārvērtēt. Un viņš ir jāiestudē, lai nepārakmeņotos.

Visu gribas padarīt neaizskaramu – ak, dievs, autors kapā apgriezīsies, jo tiek aizskarts kanons! Tieši tāpēc ir jāaiztiek – lai saprastu, kas mēs šajā laikā esam. Tagad man ir ļauts saprast, kas esmu es, ko man nozīmē šis laiks, šī valsts.

Man ir dota iespēja lobīt sevi kā sīpolu. Un man vēl jāizcīna tiesības piedalīties šai sarunā. Nekas vēl nav izdarīts, izrādes nav. Ir iespēja sarunāties ar visiem hamletiem, kādi bijuši un kādi vēl būs. Iepīties nepārtrauktībā.

Tev ir arī vieglprātīgā puse?

Protams! Muļķis esmu. Muļķis. Mana vieglprātība ir tāda pati kā ākstam. Aktieri ir klauni.

Dauzies riņķī pa naktīm?

Vispār esmu nakts cilvēks. Tas, protams, mainās, rīta stundai zelts mutē. Bet ar tiem teicieniem var iebraukt auzās. Mums ar čomiem bija teiciens – nakts, balle, visi ārdās, bet, kad pārējie iet gulēt, mēs – vēl ne, jo mums jāredz, kā vecā mauka Parīze griežas uz otriem sāniem. Tas ir tāds dzīves brīdis, kad...

Smuki. Par vīnu un absintu arī bija taisnība?

Absints ir Parīzes divdesmito gadu kulta dzēriens. Tagad visi dzer tikai ūdeni.

Ko dari vasarās?

Pagājušajā gatavojos Hamleta iestudējumam.

 Bet fiziski?

Gaiņāju bebrus! Mans triumfs ir, ka tie nav atgriezušies jau pusgadu. Pa ziemu nav uztaisījuši nevienu jaunu dambi. Es tos izjaucu.

Tu esi romantiķis?

Kādu laiku es biju riktīgs romantiķis. Bet romantisma laikmets pagāja jau 19. gadsimta beigās, es bišķi aizkavējos. Savā ziņā romantika atbrīvo no atbildības. Kā vētras un dziņu laikmets – kā nesīs, kā vētra pūtīs... Kaisle un visas nodrāztās frāzes. Bet – ir darbs.

Romantisma laikmets esot pilnībā sabojājis izpratni par laulību un radījis ļoti daudz nelaimīgu cilvēku. Sabiedrības vispārējais uzskats, ka ikvienam noteikti ir otra ābola pusīte; ja savu neatrodi, esi caurkritis. Agrāk taču precējās, lai tiktu pie īpašuma, apvienotu valstis, lai varētu samaksāt rēķinus...

Bet tu taču nebūtu gatavs precēt oligarha meitu, lai varētu samaksāt rēķinus?

Nē, nebūtu. Esmu drusku saindēts ar to 19. gadsimtu. Nevajag uzreiz krist otrā galējībā, bet jāsaprot cilvēku attiecību garoziņa. Jo jaunā Vertera ciešanas... Tās atbrīvo to cietēju no atbildības. Gribas teikt – oi, nabadziņš, visi citi vainīgi.

 Viņam sirds asiņo.

Bet kāpēc asiņo – to tas Verters sev pajautā?

Varbūt viņam patīk ciest. Viņš tīksminās ap to.

Nemāku teikt. Ir pierādīts, ka sirds cilvēkam sāp simts reižu stiprāk nekā nogriezta roka. Ja cilvēks piedzīvo sēras, zaudējumu, viņš nav garīgi slims, bet... Kā to vispār tulkot? Psiholoģija ir autiņos. Cilvēka dvēselē piedzīvo tādas sāpes, kuras ar aparātiem nevar izmērīt! Varbūt tas kausiņš ir daudz pilnāks, nekā saredz citi. Un es tādus gadījumus redzu.

Par cilvēku saka – tāds un šitāds, bet viņš iet postā. Izrādās, sirds bijusi pilna. Tāpēc – romantiķis vai ne, bet, lai tiktu galā ar sirdi, pašam pret sevi jābūt ļoti aukstasinīgam. Bet tas nevienam nav dots, skolā to nemāca, katrs kuļas pats, cik un kā prot. Tā ir emocionālā inteliģence, kas aprakstīta grāmatās. Kurš gan varēs un gribēs palīdzēt?

Tuvākais?

Citreiz tuvākais nevar palīdzēt, jo ir emocionāli iesaistīts. Lai tiktu galā ar mīlas sāpēm... Cik grāmatu sarakstīts, kas tik darīts, bet tāpat mēs to nezinām, nemākam.

Un māksla pastāv tieši šajā – netulkojamajā dvēseles teritorijā. Tas ir brīnums. Banālais teiciens – māksla dziedē. Dziesma liek savākties.

Var būt otrādi – atrauj vaļā.

Jā, bet kaut ko izdara! Hamletam arī ir sēras. Par tēvu, māti, kura iet tādu ceļu, kādu viņš nevarētu iedomāties, – apprec tēva brāli. Kā lai tiek galā, kad sabrūk visi pamati? Šekspīrs ir viens no pirmajiem psihologiem. Hamleta materiālā ir kāda substance, metafiziska viela, kuru pētot var sajust ja ne patiesību, tad cilvēka dvēseles tulkojumu. Kā haikas pasaka – lapa, rudens, zeme – un patiesība ir... tur, pa vidu. Vārdos nenoformulējama. Tas pats Hamletā.