Jokotājs ar skumjo seju - leģendārais "Dadža" humorists Andrejs Skailis

Divdesmit septiņus savas dzīves gadus Andrejs Skailis nolauza leģendārajā humora žurnālā Dadzis, kur sākumā bija literārais līdzstrādnieks, tad – vēstuļu daļas vadītājs, visbeidzot – galvenā  redaktora vietnieks.

Dzīves nogalē viņš atzina, ka tas nav bijis darbs, bet gan izklaide. Redakcijā viņš lasījis vēstules, pieņēmis sūdzībniekus un ticies ar visādiem dīvaiņiem. Savulaik Andrejs sacīja, ka humorists ir cilvēks, kas citādi nemaz neprot rakstīt. Tieši tā noticis ar viņu.

Savas daiļrades sākumā Andrejs strādājis ļoti nopietni un gatavojies kļūt par visnotaļ nopietnu rakstnieku. Taču, vērtējot viņa paveikto, rakstnieks Ēvalds Vilks secinājis – tie stāsti, kuros ir humors, ir izdevušies, bet par pārējiem gribas raudāt. Tā pamazām Andrejs nostiprinājies humora un satīras žanrā, kurā aizvadījis visu mūžu. “Katrs uz pasauli skatās savā leņķī, es to redzu nedaudz greizā spogulī.”

Runājot par humora nozīmi, viņš uzsvēra, ka latviešu literatūra savulaik veidojusies tieši no humora un satīras. Viens no lasītākajiem laikrakstiem latviešu valodā bijis Pēterburgā izdotais Brencis un Žvingulis.

Jāpiebilst, ka Skaiļa humors bija nevis izsmējīgs un aizvainojošs, bet gan labsirdīgs un mīlīgs. Ja viņš par kādu pasmējās, tad ar lielu iecietību. Viņaprāt, humors ir bezgala plašs un nav definējams, jo katram ir sava gaume un sapratne par jokiem. Uz jautājumu, vai latvietim ir laba humora izjūta, Andrejs mēdza atbildēt, ka šajā ziņā latvietis ne par mata tiesu nav sliktāks par citu tautību pārstāvjiem.

Bet humorista izskats bija pilnīgi pretējs viņa jautrajiem tekstiem. Tā vien šķita, ka Andreja sejā atspoguļojās visas cilvēces traģiskais liktenis. Kolēģi pat neatceras, ka viņš kādreiz būtu skaļi smējies. Parasti viņš izskatījies drūms un norūpējies, mēdzis savilkt pieri grumbās, tomēr savos izteikumos allaž bijis asprātīgs. Andrejs bijis uzmanīgs dzīves vērotājs, pamanījis daudzas aplamības un dīvainības, kurām citi pagājuši garām.

Kad 1964. gadā vēlāk labi zināmais kriminālromānu rakstnieks Andris Kolbergs pirmoreiz ieradies Dadža karikatūru tēmu vērtēšanas apspriedē, viņš tur sastapis arī žurnāla līdzstrādnieku Andreju Skaili. Kolberga pirmais iespaids par humoristu bija tāds: “Tievs, garš vīrišķis ar taisniem, atpakaļ sasukātiem matiem. Viņā viss bija garš – bālā seja ar maisiņiem zem acīm, rokas un kājas.

Bez tam sejā bija rūpes un nomāktība, šim subjektam varēja būt kas kopīgs ar visu ko, pat ar zobārsta krēslu, tikai ne ar humoru. To pierādīja arī nepatikā saviebtais ģīmis, kad bija jāizsakās par nākamo karikatūras tēmu.” Abi vēlāk sadraudzējās, bija labi čomi, pat kopā rakstīja scenāriju kādai burlaku filmai.   

Piedzīvojums ar spoku kuģi

Andrejs Skailis (īstajā uzvārdā Vite) piedzima 1927. gada 1. aprīlī Rīgā. Protams, 1. aprīlī piedzimt  varēja atļauties tikai īsts humorists. Ģimene dzīvoja ļoti trūcīgi. Tēvs nomira, kad dēlam bija tikai pieci gadi, mātei īsti nebija profesijas, vajadzēja iztikt tikai ar atraitnes pensiju. Sākumā viņi dzīvoja pie Grīziņkalna, bet vēlāk pārcēlās uz Āgenskalnu.

Vēlāk savās atmiņās Skailis rakstīja, ka viņš ar puikām bieži blandījies apkārt, gājis uz Spilvi skatīties lidmašīnas un uz ostu vērot kuģus. Kaut arī bijis īsts pilsētas puika, priekšroku viņš devis laukiem., labāk juties brīvā dabā – ar suņiem, kaķiem un citiem zvēriem. Kopš 1937. gada vasarās dzīvojis laukos un gājis ganos un katru pavasari nepacietīgi gaidījis, kad atkal varēs tikt uz laukiem un apmīļot mājdzīvniekus.

Izrādās, Andreja interesi par literatūru uzšķīlis kāds vecs jūrnieks, kas agrāk braucis uz buriniekiem. Vecītis labi pratis stāstīt visādus piedzīvojumus. Viņi iepazinušies, kad Andrejs ar citiem puikām sēdējis Zundiņas kanālā uz plostiem un makšķerējis. Vecajam matrozim paticis stāstīt visādas šausmas – par milzu čūsku, kas nokož cilvēkus, un indīgiem zirnekļiem, kas uzbrūk jūrniekiem. Ar lielu aizrautību viņš stāstījis par spoku kuģi, kas pusnaktī trīc.

Zundiņas kanālā bijuši noenkuroti vairāki veci burinieki, un viens no tiem, kā apgalvojis vīrs, ir spoku kuģis. Matrozis stāstījis, ka burinieka komandu sakoduši indīgi kukaiņi, jūrnieki saslimuši ar dzelteno drudzi un nomiruši. Pusnaktī mirušie jūrnieki atkal parādoties savās kojās un kratoties drudzī. Reiz pusnaktī Andrejs ar puikām piepeldējis pie spoku kuģa un pielicis rokas pie borta. Un tiešām sajutis – kuģis trīc.

Puikas gados viņš sevišķi iecienījis Aleksandra Grīna vēsturiskos romānus. Izlasījis pirmo nodaļu, tūlīt pat lasījis otro, trešo un ceturto. Dvēseļu puteni pieveicis cauri pāris dienās. Vēlāk daudz grāmatu Andrejs izlasījis, guļot slimības gultā. Tie bijuši nemierīgie kara gadi, kad viņa gadagājuma jaunieši iesaukti nevis leģionā, bet gaisa spēku palīgdienestā. Tā kā Andrejam bijušas slimas plaušas, uz ārstu komisiju viņš ieradies ar rentgena bildi. Vācu ārsts jaunieti izmeklējis un atzinis, ka viņš tiešām ir slims.

“Ārsts man teica, lai es eju un nolieku karoti mājās,” viņš vēlāk atcerējās. Tas bija 1944. gada augustā, bet nedaudz vēlāk, 1945. gada janvārī, viņu grasījās iesaukt sarkanajā armijā. Medicīnisko apskati veikusi kāda veca ebrejiete, un arī viņa pēc rūpīgas izmeklēšanas atzinusi, ka jaunietis ir slims. Tā topošais rakstnieks ticis vaļā no abām armijām, toties trīs gadus nogulējis slimības gultā. Toreiz pret tuberkulozi lietota eļļa, kas gatavota taisīta no skuju koka ekstrakta. Andrejs tomēr no tās atteicies, jo kāds ārsts brīdinājis, ka eļļa aizķepē nieres un viņš vairs nevarēšot pačurāt. Lai vai kā, viņš tomēr izķepurojās.

Pidricīgs pseidonīms

Andrejs skolojās Valsts Rīgas tehnikumā un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē. Darba gaitas viņš sāka 1950. gadā kā laborants Lauksaimniecības akadēmijā, bet vēlāk strādāja par meistaru Latvenergo.

Tajā pašā laikā viņš iemēģināja roku literatūrā un sacerēja visādus stāstiņus, vēlāk sāka publicēties žurnālā Dadzis un darboties Jauno autoru apvienībā, kurā apgrozījās daudzas vēlāk latviešu literatūrā pazīstamas personas: prozaiķi Alberts Bels, Andris Jakubāns, Aivars Kalve, Jānis Mauliņš, Egils Lukjanskis, dzejnieki Māris Čaklais, Uldis Leinerts, Aivars Neibarts un citi.

Drīz vien jaunie censoņi ievēlēja Skaili par apvienības vadītāju. Atceroties bijušos laikus, Andrejs vēlāk stāstīja: “Bija pieņemts, ka apvienība reizi mēnesī rīko tikšanos ar interesantiem cilvēkiem, un man vajadzēja izdomāt, kuri tie interesantie ir. Vienreiz smagi kļūdījos un lūdzu uzstāties ukraiņu fantastikas rakstītāju, kas galveno uzmanību veltīja lidojošiem šķīvīšiem. Viņš darīja zināmu, ka droši pierādīta esot trīs šķīvīšu nolaišanās. Ar vienu no tiem atlidojuši griķi, ar otru – gurķveidīgie kaktusi, ar trešo – Ļeņins. Pierādījumi? Lūdzu!

Griķiem un gurķveidīgajiem kaktusiem uz Zemes nav radniecīgu sugu, bet Ļeņina kosmiskā izcelsme esot vēl skaidrāka, jo tāds ģēnijs evolūcijas ceļā nevar rasties.” Padomju gados pēc tādas uzrunāšanās varēja sekot lielas nepatikšanas, taču Andrejs saņēmis tikai mutisku nosodījumu un stingru ieteikumu turpmāk rūpīgāk izvēlēties lektorus.

1964. gadā tika nodrukāta Andreja Skaiļa pirmā humoresku grāmatiņa Bikstīšana, kas  iznāca 15 000 eksemplāru un maksāja desmit kapeikas. Lasītāji Skaiļa spēju rakstīt komiski par traģisko un traģiski par komisko novērtēja, un nākamo grāmatu tirāžas jau bija divreiz lielākas.

Kā jau minēts, patiesībā Skailis nebija Skailis – humorista pasē bija rakstīts, ka viņš ir Andrejs Vite. Uzvārds Skailis bija pseidonīms. Tā kā latviešu literatūrā jau bija viens Vite, kas cara laikā rakstījis lugas, Andrejs nolēma saukties citādi. Sākumā viņš gribējis pseidonīmu Veckumeļš, bet kolēģi iebilduši, ka šādam uzvārdam viņš esot par jaunu.

Pseidonīmu Skailis viņš aizguvis no kāda Rūdolfa Blaumaņa dzejoļa. Savulaik šis latviešu klasiķis nav varējis ciest dekadentus un veltījis ironisku dzejoli diviem no viņiem – Fallijam un Viktoram Eglītim. Dzejolis ir pilns ar nesakarīgiem vārdiem, to starpā skailis. Andrejam šis vārds iepaticies – tāds interesants un pidricīgs.

Kad Andrejs jau pāris gadu bija nesis Dadzim savus joku gabaliņus, galvenā redaktora vietnieks Īzaks Livšics piedāvājis viņam kļūt par štata darbinieku. Tā viņš no Latvenergo pārcēlies uz Dadzi. Tur viņam nācies darīt trīs lietas: lasīt iesūtītos sacerējumus, pārbaudīt sūdzības un rakstīt feļetonus.

Lasot sacerējumus, uzradusies problēma – daudz bijis tādu autoru, kam bijis stipri miglains priekšstats par komatu likšanu un citām gramatikas formalitātēm. Lai būtu pilnīgi drošs par savām zināšanām, Andrejs četrus mēnešus metis mieru rakstīšanai un izurbies cauri visai gramatikai un pēc tam jau varējis kā līdzīgs ar līdzīgu viszinīgi strīdēties ar augstmācītiem korektoriem.

Viņa otrais pienākums – sūdzību pārbaudīšana – bija daudz interesantāks. Padomju laikā avīžu un žurnālu redakcijas lielā mērā bija sūdzību biroji, kuriem sūdzējās par visu ko – par dzeršanu darbavietā, laulības pārkāpšanu, blēdīgiem pārdevējiem, dzīvokļu nepareizu sadali un citām lietām.

Skailis vēlāk atcerējās, ka reiz redakcijā ieradušās trīs noraudājušās tantiņas un pasūdzējušās, ka Meža kapu lielajā kapličā nozagts mironis. Kā vēlāk noskaidrojies, kapličas pārzines vietniece aiz pārskatīšanās konkrēto mironi bija izsniegusi citiem bēriniekiem, kuri kļūdu nav pamanījuši un nelaiķi apbedījuši.

Tomēr viss beidzies laimīgi – Labierīcību pārvalde uz sava rēķina aizsūtījusi orķestri, dziedātāju un labāko runātāju, lai veiktu atkārtotu bēru ceremoniju jau pie apglabāta miroņa kapa. Pavadītāji bijuši apmierināti.

Ar milzu tirāžu

Padomju varas gados Dadzis pamatoti tika uzskatīts par labāko humora un satīras žurnālu visā Padomju Savienībā. Tas iznāca divas reizes mēnesī 140 000 eskemplāru tirāžā. Skaidrs, ka žurnāls tika pakļauts cenzūrai.

Daudzi vēl atceras, ka padomju valstī cenzūra oficiāli nemaz neeksistēja, toties darbojās Galvenā literatūras pārvalde valsts noslēpuma aizsargāšanai presē, un šajā  kantorī bija jāapstiprina ikviens drukāts papīrs. Tas atradās Preses nama 18. stāvā, bet Dadzis – 17. stāvā. Galvenajā literatūras pārvaldē bija jāapstiprina pilnīgi viss, pat Rīgas Centrālās stacijas atejas lietošanas noteikumi.

Salīdzinājumā ar citiem preses izdevumiem Dadzim klājās gana labi. Tolaik visiem preses izdevumiem bija uzdevums slavēt padomju varu, bet no Dadža to neprasīja, jo pastāvošās varas slavināšanu satīriskā žurnālā varētu iztulkot kā ņirgāšanos. Tāpēc Dadža darbinieki, arī Andrejs Skailis, atļāvās to, ko citi nedrīkstēja, piemēram, kritizēt ne tikai sētniekus un frizierus, bet arī kolhozu priekšsēdētājus.

Protams, bija robeža, kuru nedrīkstēja pārkāpt, – satīriķi varēja pasmieties par ierēdņiem līdz rajona pirmajam sekretāram, bet ne par augstākām amatpersonām. Ar jokošanu un kritizēšanu vajadzēja uzmanīties, jo varēja arī norauties. Piemēram, reiz Andreju draudējuši piekaut, un pie tā bijis vainojams kāds dzelzceļnieks ar mazu spainīti rokā. Nelāgais notikums bija saistīts ar kādu kolhozu, kas nodarbojās ar vīna rūpniecību.

Tehnoloģija bija pavisam vienkārša – no Vidusāzijas veda cisternas ar apšaubāmas kvalitātes vīnu, kuram piebēra cukuru, pielēja spirtu, sapildīja pudelēs, tā sauktajās bumbās, un izvadāja pa veikaliem. Kādudien Dadža darbinieki saņēma informāciju, ka vienas cisternas dibenā atrasts miris dzelzceļnieks ar cepuri galvā un spainīti rokās. Vēlāk noskaidrojies, ka  cisterna gājusi caur Baltkrieviju un tur kāds paģirains dzelzceļa strādnieks mēģinājis veldzēt slāpes. Viņš uzrāpies uz cisternas, smēlis vīnu ar spainīti un ievēlies iekšā.

Diemžēl nekas vairs nebija līdzams – vīns, kurā gulējis dzelzceļnieks, jau bija sapildīts pudelēs un atradās tirdzniecībā. Andrejam ieteikts par šo lietu neinteresēties, citādi viņš nokļūs slimnīcā. Vēlāk Dadzim aizliegts kaut ko šajā sakarā publicēt.  

Draudzība ar zirnekļiem un prusakiem

1965. gadā Andrejs apprecējās ar vēlāko literatūrzinātnieci, kritiķi un filoloģijas doktori Astrīdu Skurbi, ar kuru kopā nodzīvoja līdz pat mūža galam. Laulībā piedzima meita Arta. Ar Astrīdu humorists iepazinās Jauno autoru apvienībā, kur viņš bija priekšnieks, bet nākamā sieva – sekretāre. Pirms kāzām  viņš dzīvoja Āgenskalnā, pēc tam pārcēlās pie dzīvesbiedres uz Jūrmalu, Asariem.

Kādā intervijā Andrejs atzina, ka tolaik viņu neviens nav brīdinājis, cik bīstamas ir sekretāres, un viņš kļuvis par sekretāres upuri, proti, apprecējies. Andrejs arī secināja, ka cilvēks pa īstam dzīvo tikai līdz kāzu dienai, bet pēc tam tikai eksistē.

Dzīve nogalē par savu ikdienu viņš izteicās tā: “Pieceļos, paēdu un sāku kaut ko rakstīt. Tad pakašķējos ar sievu, atkal parakstu, paēdu pusdienas un atkal pakašķējos ar sievu. Kašķēšanās man ir nepieciešama tonusa uzturēšanai.” Viņš norādīja, ka cilvēks, kas no rīta pieceļas un nemaz negrib pakašķēties, ir miris cilvēks.

Nevar nepieminēt kādu Andreja Skaiļa īpatnību – tā bija viņa lielā mīlestība un pieķeršanās dzīvniekiem. Lai cik tas būtu dīvaini, viņš draudzējies pat ar zirnekļiem un prusakiem. Piemēram, pusaudžu gados viņa istabas kaktā dzīvojis krupis Būdiņš, ko Andrejs bija noķēris Beberbeķos zem pussabrukuša tiltiņa. Viņš gribējis to uzdāvināt māsīcai dzimšanas dienā, tāpēc apsējis Būdiņam ap kaklu rozā lentīti, ielicis kastītē un pasniedzis kopā ar skaistām puķēm.

Tomēr māsīca un viņa draudzenes neesot spējušas dāvanu novērtēt. Tieši otrādi – viņas pārbijušās un sākušas kliegt. Tikpat histēriski meitenes esot izturējušās pret Jānīti, ļoti skaistu un lielu zalkti, kuru jauneklis vēsos vakaros sildījis aiz krekla.

Skaiļa Jūrmalas mājā dzīvojuši gan suņi, gan kaķi. Sevišķi daudz bijis kaķu. Tas saistīts ar kādu senu Jūrmalas tradīciju, ka daudzi atpūtnieki pavasaros paņēmuši mazu kaķēnus, bet rudenī aizbraucot tos pametuši. Šā iemesla dēļ par kaķu trūkumu Andrejs nav varējis sūdzēties.

Viņš gribējis mājās turēt arī vārnu, bet pret to iebildusi sieva, un Andrejam atlicis barot vārnu pa virtuve logu. Ar laiku vārnu pie loga kļuvis arvien vairāk, izveidojušās attiecības. Kad Andrejs devies uz staciju, viņu pavadījis vārnu bariņš un pa peronu lēkājušas viņam līdzi.

Tomēr visdīvainākā bija Andreja draudzība ar prusaku Džozefu. Kad Dadža redakcija vēl nebija izputējusi un atradās Preses namā, viņa rakstāmgalda atvilktnē trīs mēnešus nodzīvojis prusaks ar izcili garām un skaistām ūsām. Simpātisko prusaku Andrejs ieraudzījis uz biezpienkūciņas Preses nama kafejnīcā un nolēmis to iemitināt savā rakstāmgaldā.

Viņš paķēris kūciņu ar visu prusaku un zibenīgi iemetis polietilēna maisiņā. Turpmāk prusaks, kuram dots vārds Džozefs, biezpienkūciņas ēdis Andreja rakstāmgaldā. Visai drīz humorists jau varējis atstāt atvilktni vaļā – prusaks prom nav mucis. No rīta, atnākot uz darbu, Andrejs vienmērt sasveicinājies ar prusaku: “Čau!” Džozefs par atbildi pakustinājis ūsas.

Lai tam nebūtu garlaicīgi, humorists mēģinājis kafejnīcā noķert prusacieni, tomēr tas nav izdevies. Kad 1990. gada Preses namu ieņēma omonieši un redakcijām vajadzēja izvākties, Andrejs bijis spiests šķirties no Džozefa. Atvadīšanās notikusi tajā pašā Preses nama kafejnīcā.

Kā vecs Indijas zilonis

Savu literāro talantu Andrejs izmēģināja arī kinomākslā, kurā viņu ievilināja kolēģis un labākais latviešu kriminālromānu rakstnieks Andris Kolbergs. Abi bija draugi jau kopš Dadža sākumperioda laikiem, kad tur piestrādāja arī Kolbergs. Izrādās, vispirms abi uzrakstījuši scenāriju kādai lustīgai kinokomēdijai, bet Maskavas atbildīgie ierēdņi, to izlasot, sašutuši – tā  esot ņirgāšanās par padomju darbaļaudīm.

Vēlāk, jau pēc gadiem desmit, viņiem tomēr izdevies dabūt cauri vienu detektīvgabalu. To viņi rakstījuši kopā ar režisoru Rolandu Kalniņu un operatoru Miku Zvirbuli. Katru rītu visi sanākuši kopā Kolberga dzīvoklī, dzēruši tēju un  likuši kopā epizodi pa epizodei. Andrejs nodarbojies galvenokārt ar dialogu sacerēšanu. Filma iznāca uz ekrāniem ar nosaukumu Trīs dienas pārdomām.  

Vēlāk gan Andrejs atzinās, ka nodošanās kinomākslai bija nevis sirds, bet maka aicinājums, jo tur diezgan labi maksāja. Dadzim viņš palika uzticīgs līdz pat pensijai, bet pēc tam aktīvāk pievērsās literatūrai. Viņa radošajā kontā ir 27 grāmatas, no kurām trīs ir atmiņu grāmatas. 2009. gada 4. maijā Andrejam Skailim piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi par ilggadēju radošo devumu latviešu rakstniecībā humora un satīras žanrā.

Mūža nogalē humorists atzina, ka neko nenožēlo – viņa dzīve bijusi notikumiem bagāta un interesanta. Viņš ironizēja, ka jūtas kā vecs Indijas zilonis, kas iet nomirt uz purvu, kur piedzimis.

“Jau daudzus gadus dzīvoju privātmājā Jūrmalā, Asaros. Šeit esmu tik dziļi iedzīvojies, ka nekur vairs nevēlos doties. Ja man piedāvātu vislepnāko pili, es vienalga turētos šeit ar zobiem un nagiem. Tas ir dabas likums, ka dzīvnieks un cilvēks vislabprātāk uzturas tur, kur jūtas droši.”

Arī dzīves pēdējos gados Andrejs turpināja rakstīt. Viņš pats gan ironizēja, ka vairs neraksta, bet taisa. “Tagad visi kaut ko taisa, un es taisu romāniņus.” To viņš darīja vai katru dienu, ik palaikam atpūšoties. Savus darbus viņš rakstīja ar roku, bet pēc tam tekstu pārrakstīja datorā. Rakstnieks pasmējās, ka viņa dators esot diezgan kaprīzs un abi sacenšas, kas uzkārsies pirmais – viņš vai dators.

Neilgi pirms nāves viņš bija iecerējis uzrakstīt romānu par vampīriem, taču nepaguva. Andrejs nonāca reanimācijas nodaļā, kas arī kļuva par viņa pēdējo piestātni. Dzīves laikā rakstnieks vienmēr bija pārliecināts, ka nekad nevajag nokārt degunu. Viņš vadījās pēc admirāļa Nelsona pēdējās pavēles Trafalgaras kaujā: “Turēties uz ūdens, kamēr vien var, un šaut no visiem stobriem. Kad vairs nevar, iet dibenā ar plīvojošiem karogiem.” Un tā, ar plīvojošiem karogiem, 2012. gada 1. janvārī Andrejs Skailis aizgāja mūžībā. Viņš apglabāts Rīgā, Pirmajos Meža kapos.