Krists Kalniņš: "Latvijā ar cilvēkiem ir darīts viss, ieskaitot jostu savilkšanu. Mūsos ir gļēvulība, neuzņēmība un viensētnieka domāšana"

Ar burkānu pabarot

– Vai jums bieži sanāk klausīties ziņas?
– Jā, cenšos būt lietas kursā par to, kas notiek.
– Jūs droši vien interesē cilvēks, sabiedrība?
– Noteikti. Tie procesi, kas iespaido mūs katru. Piemēram, Latvijā – pēdējās vēlēšanas, politiskās varas nomaiņa. Mani pārsteidza, ka sabiedrību var nopirkt tik lēti un burkāna princips tik elementāri darbojas. Vēl mani pārsteidza retorikas agresivitāte – tik melna. Tas nav brīnums, ņemot vērā pasaulē novērojamās tendences. Arī Latvijā cilvēki sarunājās bez iekšējas inteliģences, lai tik skaļāk un apsūdzošāk atmaskotu oponentus. Pārsteigums bija arī rezultāti, ka cilvēki ir nobalsojuši par jaunajām partijām. Man liekas, viņi balsoja par televīzijā rādītiem šoviem, nevis programmām, vērtībām. Tagad saprotu, ka cilvēkiem dzīve nekļūs labāka ne šogad, ne nākamgad, tie visi ir tukši solījumi. Tagad Latvijas politiskajā arēnā ir daudz jaunu seju, tie, kuri skaļi runāja, daudz solīja un bija bezkaunīgāki… Bet realitātē labums, vismaz pagaidām, ir ļoti niecīgs.
– Esat teicis, ka ziedojumi baznīcai pieauguši tieši krīzes laikā. Tā provocējoši – ekonomiskā labklājība baznīcai nemaz nav tik izdevīga?
– Jā (smejas), tas ir ļoti provocējoši. Protams, mēs baznīcā gribam, lai cilvēki dzīvo, nebaidoties par rītdienu, nestrādājot trīs darbos, kas ietekmē attiecības gan ar laulāto, gan bērniem. Cilvēkiem nav laika būt attiecībās, viņi mēģina nopelnīt kaut nedaudz vairāk, lai nav jābrauc prom, lai var dzīvot mazliet labāk. Mūsu sabiedrība joprojām ir ļoti nabadzīga. Eiropā esam tik ilgi, bet nevienlīdzība starp valstīm ir milzīga, mēs esam pašā apakšā. Par nodokļu maksātāju naudu esam gatavi izpirkt bankas, maksāt 500 miljonus, lai pārtrauktu līgumus ar alternatīvās enerģijas ražotājiem, bet tajā pašā laikā nespējam maksāt normālas algas skolotājiem, medicīnas personālam, policistiem. Realitāte ir briesmīga, mēs tikai varbūt to negribam redzēt. Esam politiski nenobrieduši.
– Kur saskatāt problēmu? Vai tajā, ka esam sašķelti? Lai gan visa pasaule 21. gadsimtā izceļ indivīda, izvēles brīvību, to it kā nevarētu pārmest...
– Domāju, tā nav indivīda brīvība. Viens faktors – viss, kas notiek starp latviešiem un krievvalodīgajiem, ir politisku spēku mākslīgi radīta spriedze, laiku pa laikam tā ļauj katram no tiem savā veidā nopelnīt to balsu kopumu, kas dod iespēju būt pie varas. Partijas, kas izmanto šo pretnostatīšanu, radījušas bailes katrā pusē un kontrolē, šķeļ sabiedrību. Pārsteidzoša ir politiskā pasivitāte. Mēs neesam politiski izglītoti panākt, lai procesi notiek sabiedrībai vēlamā virzienā. Amerikā to māca no bērna kājas, kaut ar filmām, dažādiem piemēriem, ka indivīds var mainīt milzīgas politiskas sistēmas. Varbūt problēma ir tajā, ka pa šiem gadiem esam iekārtojušies katrs savā dzīvītē, savu kaktiņu atraduši, komforta zoniņu izveidojuši. Tie, kas krīzes dēļ ir bijuši spiesti aizbraukt, ir prom, un jābūt tiešām milzīgai gribai, taisnīguma izjūtai ne tikai par sevi, bet arī citiem, lai ietu ielās, aicinātu uz aktīvu rīcību, kas piespiestu politiķus kaut ko mainīt. Mums tādu instrumentu nav bijis – ar dažiem izņēmumiem, maziem simt cilvēku piketiņiem. Esam iesprūduši savā ne tik labajā dzīvītē, kas tomēr ir mazliet labāka, nekā tā bija.
– Varbūt cilvēkiem ir bail izšūpot stabilitāti?
– Jā, zaudēt mazumiņu. Liekas, neviena tauta nav tik pacietīga, ja nu vienīgi krievi Krievijā. Piedodiet, bet, manuprāt, tur tauta ir pilnīgi melu nozombēta. Arī Latvijā ar cilvēkiem ir darīts viss, ieskaitot jostu savilkšanu. Mūsos ir gļēvulība, neuzņēmība un viensētnieka domāšana, un tas rada lielas problēmas. No tā mēs nespējam izkāpt.

Acis atveras

– Esat pieminējis Bībeles terminu “aptaukojusies sirds”, ka to radot labklājība. Cilvēks, kurš daudz sasniedzis, panākumus pieraksta vienīgi sev…
– Mūsu dabā ir pašiem visu kontrolēt un vadīt. Jo mums labāk tas izdodas, jo rodas pārliecība, ka mūsu spēks un gudrība ir tas, kas to garantē. Jo labāk sabiedrība ir sakārtota, jo stabilāka situācija, jo labklājīgāka, jo kļūstam pašpārliecinātāki par to, kas esam. Ka visu spējam un varam.
– Kļūstam nejūtīgāki?
– Un individuālistiskāki. Kāpēc man jādomā par otru cilvēku, ja pašam ir labi? To varam redzēt – tieši lielākā krīzē kopīgumā sajūtam atbalstu. Katrs varam nonākt situācijā, kad mums to vajadzēs, un, ja nepalīdzam, var notikt tā, ka arī mums neviens nepalīdz. Domāšana, kas vērsta tikai uz sevi pašu, ir absolūts egoisms.
– Varbūt cilvēks, zobus sakodis, ir cīnījies par savu labklājību, izmantojis dažādus līdzekļus, iespējams, pat bīstamus, un tad var atslābt… Klapes uz acīm?
– Es gan negribu teikt, ka labklājība, tas, ka cilvēkiem ir pietiekami daudz finanšu, lai justos stabili un ērti, ir kaut kas slikts. Jautājums ir dziļāks. Te sākas stāsts par attiecībām ar Dievu. Brīdī, kad cilvēks sāk domāt, kas un kādēļ viņš ir, kad sāk dziļāk redzēt to, ka viņa dzīve, dotās dāvanas, talanti īstenībā ir saņemti… Jā, viņš ir tos attīstījis, izveidojis, izmantojis situāciju un tādēļ sasniedzis, bet bieži vien neapzinās, ka tas ir Dieva dots. Tā ir svētība – būt materiāli nodrošinātam, ar labu veselību. Ja viņš nespēj ieraudzīt, ka ir to saņēmis, pirms viņš to kaut kādā veidā sāka attīstīt, viņā rodas pārliecība – tas ir mans, es pats to esmu panācis saviem spēkiem un ne par vienu neesmu atbildīgs. Ja cilvēks saprot, ka Dievs to ir devis, viņā rodas līdzatbildība, viņš garīgi nobriest, attīstās ticība. Dzīve ir dāvana, kurai Dievs ir devis uzdevumu. Tas nav tikai par to, lai es labi dzīvotu šajā pasaulē, varētu sevi nodrošināt, paēst. Mūsu dzīvei ir augstāks mērķis. Tās vērtība ir tajā, ka spējam palīdzēt tiem, kuriem vajag. Ļoti daudz kas ir nevis tāpēc, ka esam unikāli ģēniji, bet tāpēc, ka Dievs ir dāvinājis iespēju. Kad es to piedzīvoju, manī mostas līdzatbildība. Jo būt labam ir Dieva raksturs. Būt mīlošam, līdzjūtīgam, žēlsirdīgam. Kad ļaujam tam caur savu sirdi realizēties, piedzīvojam daudz lielāku gandarījumu, nekā egoistiski tērējot paša vajadzībām. Mūsu draudzē ir arī ļoti turīgi cilvēki, kuriem nekā netrūkst. Atceros, viens no viņiem sacīja, ka viņam bija ļoti svarīgi atrast, kam pateikties par to, ka dzīve ir tik veiksmīga, ka viss tik labi līdz šim izdevies.
– Tas drīzāk ir izņēmums.
– Jā. Tomēr tas ir arī garīgs briedums, ka cilvēks nevis kļūst akls, aptaukojies un iesprūst sevī, bet viņa acis atveras. Tā ir garīgā inteliģence, ka viņš sāk justies līdzatbildīgs un saprot – ja viņam ir daudz dots, viņš ir daudz saņēmis, tad ar to var palīdzēt citiem, kuriem nav bijis tā visa.

Cik vērts ir cilvēks

– Varbūt ir vērts šajā brīdī, kad sabiedrība pa kripatiņai iet labklājības virzienā, to atgādināt – turēt jūtīgo nervu atvērtu? Jo profilakse vienmēr ir labāka par cīņu ar slimību.
– Šis postmodernais laikmets ir ļoti individuālistisks, vērsts uz cilvēku, viņa sajūtām, viņa patiesībām. Nav vairs līdzatbildības par to, kas notiek blakus. Tomēr Latvijā redzam arī labus fenomenus – caur akcijām cilvēki ziedo slimajiem, palīdz invalīdiem, pat apbrīnojamā veidā. Domāju, tā ir mūsu sabiedrības veselā, skaistā daļa. Jautājums – vai tiešām spējam ieraudzīt, ka līdzjūtība, žēlsirdība, dalīšanās ir vērtība, kas mūs glābj kā sabiedrību? Valsts tik maz ir spējusi uzņemties atbildību par cilvēkiem, kuriem to visvairāk vajag. Nesen piedalījos seminārā, kurā par lielu pārsteigumu tika sacīts, ka ir ārkārtīgi maz bērnu psihiatru. Mūsu draudze iet cietumos – cilvēkiem pēc iznākšanas no ieslodzījuma vietām nav, kur palikt, nav nekādas rehabilitācijas programmas.
– Viņi ir nolemti.
– Par to, cik sabiedrība un valsts ir vesela, liecina, kā tā rūpējas par tiem, kuriem klājas visgrūtāk. Pateicība Dievam, ka ātrie kredīti un kazino, kas ir pilnīga cilvēku aplaupīšana, beidzot tiks ierobežoti. Tas ļauj domāt, ka kādi procesi varētu mainīties. Mūsu draudzei jau gadus deviņus ir zupas virtuve. Skatoties uz cilvēkiem, kas nāk katru nedēļu, ir sāpīgi redzēt, ka daudzi ir bez cerībām nonākt atpakaļ normālā dzīvē.
– Jums kādreiz ir nācies atvērt durvis svešiniekam divos naktī, pabarot, izguldīt vai piedzīvot ko līdzīgu?
– Domāju, mēs to baznīcā piedzīvojam katru dienu.
– Bet savas mājas durvis?
– Tā, ka naktī kāds klauvētu, nav bijis. Nedzīvojam Rīgas centrā, bet katrā ziņā, ja tas tā notiktu, domāju, ir jābūt gatavam tās durvis atvērt. Var redzēt, ka arī cilvēkos, kas nāk uz baznīcu, tikai lēnām veidojas pieņemšana. Mēs jau gribam pieņemt tikai tos, kuriem dzīvē viss ir kārtībā, kuri ir tīri un skaisti.
– Un neož.
– Jā. Ļoti priecājamies, ka augam, mācoties šos cilvēkus pieņemt, palīdzēt, atbalstīt. Lai gan tajā ir ļoti daudz kritisku lietu. Reizēm cilvēki sāk to izmantot, bet arī tas nav iemesls, lai nepalīdzētu.
– Ko lai dara tādos gadījumos? Labdarībai ir arī ēnas puse.
– Nedomāju, ka tur var kaut ko ļoti darīt. Var mēģināt būt gudriem, ja tas ir par ļoti nopietnām lietām, paskatīties, pajautāt, pameklēt. Mums baznīcā ir klasiski stāsti – nāk un prasa biļetei uz Daugavpili, nekad tuvāk, un tad jau zinām, ka par to nav runa. Cenšamies palīdzēt, cik varam, bet, kad cilvēkam jāiegādājas sestā pase vai jāpērk astotais telefons, tas, protams, kļūst ļoti izaicinoši.
– Vai viens no risinājumiem ir dot makšķeri, nevis zivi?
– Sarežģīti ir tas, ka daudz no tā, ko agrāk darīja ar rokām, tagad ir automatizēts. Strauji attīstās robotika, daudzas profesijas pēc desmit, divdesmit gadiem izzudīs. Tas neatceļ to, ka tā ir sabiedrības un valsts atbildība – rūpēties par cilvēkiem, kuri ir zaudējuši spēju kontrolēt savu dzīvi. Mēs uz cilvēku joprojām skatāmies tā – cik no viņa varam iegūt. Tiklīdz viņam vairs nav spējas kaut ko saražot, viņš kļūst bezvērtīgs. Tāpēc cilvēki baidās, arī Latvijā, ka piepeši varētu saslimt un palikt bez darba. Jo tad zūd viņu vērtība. Jautājums ir par uzskatu, kas ir vērtība cilvēkā, nevis, ka cilvēks pats ir vērtība. Sakām – vajag lielas ģimenes, bet mūs neinteresē cilvēki, kas šos bērnus audzina. Mūs interesē tikai darbaspēks, kas nodrošina esošo paaudzi; tie, kas spēj segt iepriekšējo paaudžu izdevumus. Tādā veidā mēs domājam.
– Runājot par demogrāfiju, tas ir pirmais, ko piesauc, – lai būtu, kas pensijas maksā.
– Vienmēr. Īstenībā ir tik biedējoši un nožēlojami, ka mēs joprojām, 21. gadsimtā, šādi par to runājam. Visbiežāk cilvēka vērtību spējam redzēt, ka tā tiek pārvērsta algā, nomaksātos nodokļos vai saražotajā.

Bērnu izaicinājums

– Arī jums ir daudz bērnu.
– Jā, pieci.
– Kā baudāt ģimenes dzīvi? Jums viņiem laika pietiek?
– Jāsaka godīgi – nepietiek. Ir daudz darba. Redziet, tur jau ir tas kuriozs – gribam lielas ģimenes, bet tās veidojas tad, kad vecākiem ir jāstrādā. Un, jo vairāk bērnu, jo vairāk jāstrādā, jo viņi jāuztur. Tas ir abpusgriezīgs zobens. No vienas puses, protams, esmu priecīgs un ārkārtīgi mīlu savus bērnus, visus, bet, no otras puses, lai dzīvotu daudzbērnu ģimenē, ir tiešām ļoti daudz jādomā, kā visus nodrošināt. Laiks, ko pavadu ārpus mājas, nekādā veidā nevar tikt dots bērniem, viņiem paliek ļoti maz. Vienīgais, kā mēģinu to kompensēt, – tad, kad esmu klāt, sacīt, ka viņus mīlu, kopā kaut kur aizdoties.
– Cik veci viņi ir?
– Katram vecumam ir savi izaicinājumi, savas krīzes un lietas, kas jāpārvar. Tas cilvēka dzīvē nebeidzas nekad.
– Skumja speciālistu atziņa par jauniešiem – viņi sēžot stundās bēdīgi un sagraizītām rokām. Un tā diemžēl ir taisnība.
– Jā, arī man bija gadījums. Citi jaunieši atveda piecpadsmitgadīgu meiteni, viņa graizīja rokas, jo bija apaļa un skolā pret viņu slikti izturējās. Tā mūsu sabiedrībā ir milzīga stigma, ka ļoti daudz bērnu, jauniešu un arī mana vecuma cilvēku nav saņēmuši mīlestību, kurā cilvēkam teikts, ka viņš tiek mīlēts, kurā viņš ir emocionāli un fiziski apskauts un samīļots. No šķirtām ģimenēm ir daudz dziļu ievainojumu, cilvēki jūtas ļoti nevērtīgi, ka nav pietiekami labi, jo viena no vecākiem nav bijis, un tas iet cauri dzīvei, darbiem. Tagad jauniešiem, domāju, lielākais pārbaudījums ir tas, ka viņi aizvien mazāk spēj draudzēties. Visa komunikācija notiek caur telefonu vai datoru, un cilvēki kļūst ļoti vientuļi, ieraujas, dzīvo savā šaurajā pasaulē un nemāk vienkāršas cilvēciskas attiecības.
– Tās eksistenciālās sāpes, ko piedzīvo pusaudzis, šķiet, bijušas visos laikos. Traka iekšēja ārdīšanās, konfrontācija ar pasauli – to jaunieši piedzīvo pat ar mīlošiem vecākiem.
– Protams, ir posms, kad jaunieši grib pašapliecināties, viņos mostas individuālisms. Visās paaudzēs tas ir bijis. Mūsu laikā tie bija panki, pirms tam – hipiji, tagad ir vēl kādi veidi, kā jaunieši protestē.
– Pret pasaules kārtību?
– Jā, pret vecāku pasaules redzējumu. Tas viss, protams, iet un paiet, bet ir daudz dziļākas un nopietnākas lietas, ar kurām cilvēki visu mūžu ir spiesti dzīvot. Ja viņi ar to nestrādā, var neapzināties dziļus savas cilvēciskās būtības ievainojumus. Un tie ir ļoti, ļoti smagi. Citreiz pat brīnos – atnāk veiksmīgs cilvēks, Dievs viņam dāvājis brīnišķīgu izskatu, gudrību, veiksmīgu karjeru un daudz ko citu, bet viņš man saka, ka skatās uz sevi kā uz niecību. Kaut liekas – viņam dzīvē viss dots, bet iekšējais ievainojums neļauj to ieraudzīt, un viņš dvēseliski cieš, mokās. Tādu ir tik daudz…

Tāds zvērs – pusmūža krīze

– Ievainojums varbūt rodas brīžos, kad nobrūk garīgā imunitāte, esam pārstrādājušies, iztukšoti?
– Protams, vislielākās krīzes rodas tad, kad esam pārdeguši, fiziski, garīgi un emocionāli noguruši. Tas ir par šo laikmetu, kad esam iespiesti tik milzīgā informācijas, notikumu, darīšanas spriedzē. Cilvēks dienas laikā neapstājas ne brīdi, lai saprastu, kas notiek. Viņš griežas kā karuselī, un tas viņa resursus var ļoti ātri izpostīt. Nesen biju seminārā par depresiju. Biju pārsteigts, cik daudz dažādu pakāpju tās slimnieku ir Latvijā. Un nespēj visiem palīdzēt, valsts atbalsts ir minimāls, un cilvēki gadiem dzīvo ārkārtīgi sāpīgā garīgi emocionālā un fiziskā tukšumā.
– Dalījāties arī ar savu pieredzi. Tagad, kad esat izrāpies no tās bedres, vai esat salicis pa plauktiņiem, kas tieši bija tas, kas jūsos to izraisīja?
– Nav jautājuma, kas izraisīja. Tā bija mana pusmūža krīze, kas piemeklē katru cilvēku.
– Tā iet roku rokā ar depresiju?
– Ne vienmēr, bet var sākties ar to. Manā gadījumā – ar depresīvu stāvokli, kad neko negribas darīt, viss zaudē jēgu, es spēju tikai veģetēt, skatīties televizoru, ēst un daudzmaz veikt darba pienākumus. Tādā veidā tā sākās, tad gāja uz priekšu. Pusmūža krīzei ir savi simptomi – pasaule it kā apgriežas kājām gaisā, iepriekšējo dzīvi sāc redzēt pilnīgi bezjēdzīgu. Jebko, ko esi darījis, ikvienas attiecības, kuras esi veidojis. Kāda psihoterapeite man teica, ka arī sievietes iet cauri pusmūža krīzei, tikai citādi. Biju izbrīnīts, ka pats no sākuma nesapratu, kas tas tāds ir.
– Tāds kā bezspēks, apātija?
– Jā, jutu, ka tas ir pilnīgi pretēji tam, kā parasti esmu juties, kā domāju. Tas bija diezgan baisi – līdz brīdim, kad mana vecākā māsa Dana, kas ir kapelāne slimnīcā, diagnosticēja: “Tev taču ir pusmūža krīze.” No sākuma pat mazliet pavīpsnāju, man likās, ka tā jau sen bijusi, parasti taču runā par četrdesmitgadniekiem. Bet tad viņa atsūtīja kādu materiālu, sāku iedziļināties un sapratu – jā, visi simptomi atbilst. Pēc tam kļuva vieglāk, jo sajūta, ka nesaproti, kas ar tevi notiek, ka krīti melnā caurumā un viss, kur ķeries, plīst, ir baisa. Nevarēju paskaidrot, bet tie, kas apkārt, taču redz, ka kļūstu nelaimīgs un drūms.
– Cilvēki kaunas par savu nespēku.
– Absolūti! Pēc intervijas diezgan daudzi mani uzmeklēja un dalījās savās sajūtās. Viena no problēmām ir tā, ka pašam to ir grūti diagnosticēt. Otrs – tajā laikā saasinās attiecības ar tuvākajiem, jo tu nespēj būt adekvāts attiecībās. Treškārt, sabiedrībā tik maz runā par šīm krīzēm normālā un veselā veidā.
Kopēja iezīme ir tāda, ka slimnieku sāk nesaprast. Un tas nav tā, ka vienu nedēļu, divas vai mēnesi; man tas bija apmēram gadu. Arī līdzcilvēkiem jābūt informētiem par to, kā palīdzēt. Pirms pāris gadiem Kongresu namā bija izstāde "Slepenais dubultnieks". Diskusijā, kurā piedalījos, psihoterapeits sacīja – un tā, manuprāt, ir visai baismīga lieta –, ka ir dažādi krīžu centri: grūtniecēm, jaunajām māmiņām, vardarbībā cietušajiem, bet nav neviena, kur cilvēks var aiziet ar pusmūža krīzi un saņemt adekvātu palīdzību. Parasti tas notiek vientulībā, katrs mēģina atrast kādus palīglīdzekļus, ar ko sevi uzturēt pie dzīvības. Varbūt alkoholu, narkotikas vai ko citu, kas pēc tam rada vēl lielākas problēmas. Par to pagaidām vēl nerunā, nezina, nav informēti.

Kā pazīt apsēstību

– "YouTube" var redzēt, ka bieži piedalāties Kristīgā radio raidījumā Laika zīmes. Daži virsraksti ir visai baisi, teiksim, par nešķīstā gara izdzīšanu. Tajā diskusijā sakāt, ka esat sastapis bērnus, kuros iemājojis ļaunais gars. Tiešām?
– Jā.
– Mums liekas, ka bērni ir kaut kas tīrs, svēts, neaptraipīts.
– Tas parasti ir dzimtas mantojums, kad vecāki vai vecvecāki ir nodarbojušies ar maģiju vai okultismu. Kādreiz – vēl senākās paaudzēs.
– Kā tas izpaužas?
– Redz, cilvēki jautā, kā var atšķirt slimību no garīgas apsēstības. Parasti slimnieks nesāks rīkoties neadekvāti, ja viņam priekšā lasīs Svētos Rakstus, sacīs lūgšanas vai lietos kādus no žēlastības līdzekļiem, kas baznīcā mums ir eļļas svaidīšana vai svētīts ūdens. Cilvēki, kuriem ir ļauno garu apsēstības, momentā reaģēs.
– Jūs to redzat kristībās vai citos rituālos?
– To redzam, kad cilvēki atnāk ar kādām problēmām un jautā, kas ar viņiem notiek. Tad ir diagnosticēšana. Parasti lasu Svēto Rakstu vietas, un tad cilvēkam var uznākt neadekvātas bailes, pat šausmas vai sākt raustīties kāda ķermeņa daļa. Ja notiek šādas lietas, jāsāk meklēt cēloni, sakni, no kurienes tas nāk.
– Un ko var darīt?
– Tas ir ļoti sarežģīts process. Nav tā, ka ļaunie gari mūsos tā vienkārši var ienākt un iziet. Tas notiek caur durvju atvēršanu uz garīgo pasauli, caur okultismu. Reizēm tas ir caur milzīgiem ievainojumiem, kuru sākumi meklējami dziļā bērnībā. Piemēram, situācija, ka ģimenē cilvēks ne tikai nav saņēmis mīlestību, bet ir saskāries ar noliegumu, citi pret viņu izturējušies izsmejoši, pazemojoši. Tad šajā cilvēciņā veidojas ievainojuma vieta – kā tāds caurums sienā. Un caur to ļaunie gari mēģina viņu sasaistīt, lai vairs nespēj citādi domāt kā tikai to, ka ir nevērtīgs, slikts, ka neviens viņu nemīl, jo viņš nav tā vērts. Bet tie ir meli.
– Jūs atbalstāt eksorcismu?
– Jautājums nav par atbalstīšanu, ja baznīcā tāda lieta pastāv kopš Jēzus Kristus. Evaņģēlijā ir daudz piemēru, kuros viņš lūdz par apsēstiem cilvēkiem. Visā baznīcas vēsturē atrodam, ka ir bijušas šādas lūgšanas, speciāla kārtība, kurā šādi rituāli tiek izdarīti.
– Filmās tas izskatās baisi. Dzīvē tāpat?
– Jā, nu… Jāsaka, man nav tik lielas pieredzes, es baznīcā neesmu eksorcists, tikai mācītājs.
– Tā ir speciāla nodarbošanās?
– Mūsu luterāņu baznīcā eksorcisti gan nav atsevišķi nodalīti, tas ir katra mācītāja garīgās kalpošanas jautājums, bet pareizticīgo un Romas katoļu baznīcā tā ir atsevišķa kalpošana, ļoti atbildīga. Cilvēki bieži neapzinās, kas ar viņiem notiek, tādā pusapziņā nojauš, ka nav labi, bet ne līdz galam. Piemēram, cilvēks nevar ienākt dievnamā. Kāpēc?
– Jebkurš var nākt, durvis ir vaļā.
– Normāli neko nevajadzētu sajust, ja esi brīvs. Bet, ja pēkšņi sajūti bailes, trauksmi, ka jāiet prom, ka kaut kas slikts ar tevi notiek, tad saproti, ka kāds uz tevi iedarbojas. Tas ir ļoti sarežģīts process, aiz tā ir daudz ievainojumu, kuriem jātiek dziedinātiem. Grēksūdzes ir ļoti spēcīgs līdzeklis, kas palīdz.
– Arī luterāņiem?
– Protams. Izejot cauri savai dzīvei, tam, kas ar mani noticis, ko esmu darījis tādu, kas pēc dievišķās patiesības ir ļauns ne tikai citiem, varbūt arī sev… Tās pašas iešanas pie dažādiem burvjiem, dziedniekiem, astrologiem. Man ir piemērs. Kāda sieviete pie manis atnāca un sacīja, ka gājusi pie astrologa, un pirmais, ko viņš pateicis: “Es redzu, tu esi ragana.” Iedomājieties! Viņa vismaz divus gadus bija staigājusi ar sajūtu, ka viss ļaunais notiek tāpēc, ka viņa ir ragana. Tāpēc Dieva vārdā ir sacīts – mēs atbildēsim par katru vārdu. Jo katrs, kas izteikts, var izraisīt milzīgas sekas un konsekvences cilvēku dzīvēs. Un viņa nav vienīgā, bieži vien cilvēki nāk no tiem, kas mētājas ar izteikumiem un ievaino ļoti smagi. Mēs to varam ieraudzīt, nākt Dieva priekšā un lūgt piedošanu. Jēzus Kristus dēļ mums tas tiek piedots, atraisīts. Sekas, kuras nesam, var tikt paņemtas no mums prom, mēs varam tikt dziedināti.

Dievam vajadzīgs

– Ar kādām domām jūs dzīvojat pirmslieldienu laiku?
– Šis ir gavēņa laiks.
– Jūs gavējat?
– Man ir lietas, kuras palīdz, varētu sacīt, vairāk vērsties uz iekšu, būt attiecībās ar Dievu, no tādas ārējas skriešanas caur sirds izmeklēšanu uz dziļāku mieru.
– Par Lieldienu notikumu – katru gadu domājat ko citu vai pārsvarā vienu un to pašu?
– Skaidrs, ka Lieldienu notikuma centrā ir augšāmceltais Kristus. Tas ir kristietības pamats, augstākais punkts, brīdis, kurā sastopamies ar Jēzu Kristu. Nāve, ļaunie gari ir uzvarēti, un ieraugām, ka dzīvība ir kaut kas daudz lielāks par mazo dzīves nogrieznīti šajā pasaulē. Dievs mums ir sagatavojis kaut ko tik lielu, ko prātā nespējam aptvert un reliģiski saucam par mūžīgo dzīvību. Esam ļoti ierobežoti, bet Kristus atver acis uz nākamo realitāti. Viņš to piedāvā visiem, sakot – es esmu durvis. Tāpēc sakām, ka ticība uz Kristu ir durvis, kas mūs ieved mūžības un mīlestības realitātē ne tikai tad, kad nomirstam un dodamies kaut kur, bet jau tagad, šeit, dzīvojot attiecībās ar Dievu.
– Jums ir novēlējums?
– Cilvēks var dzīvot bez Dieva, iekārtoties šajā pasaulē pietiekami ērti un uzskatīt, ka ar to viss beidzas, bet es pilnīgi droši varu sacīt, ka ar to viss nebeidzas. Jēzus Kristus saka: “Nekrājiet mantu uz zemes, kur kodes ēd, zaglis zog un rūsa saēd, bet krājiet mantu debesīs, jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” Cilvēka dzīve nav tikai par to, kā iekārtojamies šajā pasaulē – veiksmīgāk, neveiksmīgāk. Šis laiks mums ir dots sagatavoties mūžībai. Un mēs to nevaram izdarīt, ja nav attiecību ar Dievu. Ja nepieredzam, cik Viņš patiesībā ir labs, dāvājis mums šo dzīvi, atvēris durvis uz pasauli, lai mūsu priekšā atvērtos durvis uz nākamo – mūžības, gara – pasauli. Uz Kristus, Dieva mīlestības pasauli. Man liekas, dzīve bez attiecībām ar Dievu, lai cik tā varbūt ir krāšņa pasaules virspusē, tomēr ir tik nabadzīga. Mēs varam ēst, dzert, priecāties un izklaidēties, bet vienā brīdī pamostamies ar tukšu sirdi un nesaprotam, ka tajā ir ilgas. Un tās ir pēc Dieva. Pēc Dieva, kas ir nemainīgs, pēc Dieva, kas mūs mīl, pieņem, kura acīs vienmēr esam bijuši vērtība un tādi arī būsim. To es gribu novēlēt katram cilvēkam – piedzīvot, ka viņš ir Dieva mīlēts, Dievam vērtīgs, vajadzīgs. Caur mums šajā pasaulē notiek vai nu labas lietas, vai pavisam sliktas. Vai nu mēs spējam parādīt mīlestību, jo paši esam mīlēti no Dieva un cilvēkiem, vai kļūstam savā vienaldzībā aprobežoti un galu galā – kurli, mēmi un akli.